ES UZAUGU Austrijas pilsētā Grācā. Septiņu gadu vecumā mani aizsūtīja uz kādu reliģisko skolu. Tur es kļuvu par liecinieci šokējošai amoralitātei starp priesteriem un mūķenēm. Tāpēc nepilnu gadu pēc mācību sākuma māte man atļāva šo skolu pamest.

Vēlāk es sāku mācīties kādā Grācas internātskolā. Kādu vakaru, kad pilsēta tika spēcīgi bombardēta, ieradās tēvs, lai aizvestu mani uz drošāku vietu. Mēs devāmies uz Šlādmingas pilsētu. Līdzko mēs tajā ieradāmies un pārbraucām pāri tiltam, tas tika uzspridzināts. Kādu citu reizi, kad mēs ar vecomāti bijām pagalmā, pār mūsu galvām pārlaidās zemu lidojošas lidmašīnas, no kurām tika raidīti šāvieni. Kad karš bija beidzies, mums bija sajūta, ka gan baznīca, gan valdība mūs ir pievīlušas.

1950. gadā kāda Jehovas lieciniece manai mātei sāka mācīt Bībeli. Es mēdzu klausīties viņu sarunās un pat aizgāju līdzi mātei uz vairākām draudzes sapulcēm. Mana māte drīz vien ieguva pārliecību, ka Jehovas liecinieki māca patiesību, un 1952. gadā viņa kristījās.

Tajā laikā vietējā draudze man šķita kā tāds veco dāmu klubiņš. Tomēr vēlāk es viesojos kādā draudzē, kurā bija daudz jauniešu un kura it nemaz nelīdzinājās ”veco dāmu klubiņam”. Atgriezusies Grācā, es sāku apmeklēt visas sapulces, un drīz vien arī es biju pārliecināta, ka tas, ko mācos, ir patiesība. Turklāt es iepazinu Jehovu kā Dievu, kas vienmēr atbalsta savus kalpus. Viņš to dara pat tad, kad mums ir sajūta, ka mēs vienatnē cīnāmies ar šķietami nepārvaramām grūtībām. (Ps. 3:6, 7.)

Manī radās vēlēšanās dalīties Bībeles patiesībā ar citiem. Vispirms es sludināju savām māsām un brālim. Četras vecākās māsas jau bija atstājušas mājas un strādāja par skolotājām. Viņas dzīvoja dažādos ciematos, un es  viņas visas apciemoju un mudināju mācīties Bībeli. Ar laiku visas manas māsas un mans brālis sāka mācīties Bībeli un kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Otrajā nedēļā, kopš es biju sākusi sludināt pa mājām, es satiku kādu trīsdesmitgadīgu sievieti, kurai sāku mācīt Bībeli. Pēc kāda laika viņa kristījās, un vēlāk arī viņas vīrs un abi dēli sāka kalpot Jehovam. Tas, ka es šai sievietei mācīju Bībeli, garīgā ziņā spēcīgi ietekmēja mani pašu. Kāpēc tā? Tāpēc, ka neviens nebija studējis Bībeli ar mani. Man bija cītīgi jāgatavojas katrai nodarbībai. Var teikt, ka es vispirms mācīju sevi, lai pēc tam varētu mācīt savu Bībeles skolnieci. Tas ievērojami padziļināja manas patiesības zināšanas. 1954. gada aprīlī es kristījos.

1955. gadā es apmeklēju starptautiskos kongresus Vācijā, Francijā un Anglijā. Kad biju Londonā, es satiku brāli Albertu Šrēderu. Viņš bija Gileādas skolas pasniedzējs, un vēlāk viņš kļuva par Vadošās padomes locekli. Kad mēs bijām ekskursijā Britu muzejā, brālis Šrēders norādīja uz vairākiem Bībeles rokrakstiem, kuros bija redzams senebreju burtiem rakstīts Dieva vārds, un paskaidroja, cik šie rokraksti ir svarīgi. Tas mani ļoti saviļņoja. Tas padziļināja manu mīlestību pret Jehovu un patiesību un vairoja manu apņēmību sludināt.

1956. gada 1. janvārī es sāku kalpot par pionieri. Pēc četriem mēnešiem mani uzaicināja kalpot par speciālo pionieri. Man bija jāsludina Austrijas pilsētā Mistelbahā, kur tolaik vēl nebija Jehovas liecinieku. Taču šī kalpošana bija saistīta ar zināmām grūtībām. Es un mana pāriniece kalpošanā bijām ļoti atšķirīgas. Man bija nepilni 19 gadi, un es biju no pilsētas, bet viņai bija jau 25 gadi, un viņa bija no laukiem. Man patika rītos ilgi gulēt, bet viņa bija pieradusi celties ļoti agri. Vakaros es gribēju ilgāk palikt augšā, bet viņa jau agri gribēja doties pie miera. Tomēr, liekot lietā Bībeles padomus, mēs spējām atrast kompromisus un veiksmīgi sadarboties sludināšanā.

Tās nebija vienīgās grūtības. Mēs pieredzējām arī pretestību, bet mēs ”nebijām pamestas”. (2. Kor. 4:7—9.) Reiz, kad mēs sludinājām kādā lauku ciematā, cilvēki palaida vaļā savus suņus. Drīz vien mums no visām pusēm, riedami, rūkdami un rādīdami zobus, tuvojās lieli suņi. Mēs sadevāmies rokās, un es pat sacīju lūgšanu: ”Jehova, es lūdzu, lai tad, kad viņi mums uzbruks, mēs varētu nomirt ātri!” Kad suņi atradās jau pavisam tuvu, viņi pēkšņi apstājās, paluncināja astes un devās prom. Mēs jutām, ka Jehova mūs ir pasargājis. Pēc tam mēs turpinājām sludināt šajā ciematā, un, mums par lielu prieku, cilvēki bija ļoti atsaucīgi. Varbūt viņi bija pārsteigti par to, ka suņi mums neko nebija nodarījuši, bet varbūt viņi brīnījās, ka nebijām padevušās pēc tik biedējoša atgadījuma. Vairāki šī ciema iedzīvotāji vēlāk kļuva par Jehovas lieciniekiem.

Mēs pieredzējām vēl kādu draudīgu situāciju. Kādu dienu saimnieks, kura mājā mēs īrējām istabu, pārnāca mājās piedzēries, draudot sievai, ka mūs nogalinās, un sakot, ka mēs traucējam apkārtnes iedzīvotājiem. Sieva centās viņu nomierināt, taču nesekmīgi.  Kaut arī mūsu istaba atradās augšstāvā, mēs to visu varējām labi dzirdēt. Mēs ātri atstutējām pret durvīm krēslus, lai tās nevarētu atvērt, un sākām kravāt savas mantas. Kad mēs atvērām durvis, mēs ieraudzījām saimnieku stāvam kāpņu augšgalā ar lielu nazi rokā. Paķērušas savas mantas, mēs metāmies bēgt. Mēs izskrējām pa aizmugures durvīm un tālāk skrējām pa garu taku cauri dārzam, uz visiem laikiem pamezdamas šo māju.

Mēs devāmies uz viesnīcu un palūdzām istabiņu. Galu galā mēs viesnīcā palikām gandrīz gadu, un, kā izrādījās, tas nāca par labu mūsu kalpošanai. Viesnīca atradās pilsētas centrā, un vairāki cilvēki, kam mēs mācījām Bībeli, vēlējās, lai nodarbības notiktu tur. Drīz vien mēs savā viesnīcas numurā noturējām grāmatstudiju un iknedēļas Sargtorņa apspriešanu. Šīs sapulces apmeklēja aptuveni 15 cilvēku.

Mēs palikām Mistelbahā vairāk nekā gadu. Tad mani norīkoja kalpot Feldbahā, kas atrodas netālu no Grācas. Man bija jauna pāriniece kalpošanā, taču arī šeit nebija draudzes. Mēs dzīvojām mazā istabiņā kādas baļķu būdas otrajā stāvā. Pa baļķu spraugām pūta vējš, tāpēc mēs tās centāmies aizbāzt ar avīzēm. Ūdens mums bija jānes no akas. Bet paciest neērtības bija vērts. Pāris mēnešu laikā šajā vietā izveidojās grupa. Turklāt mums bija iespēja mācīt Bībeli kādai ģimenei, no kuras laika gaitā aptuveni 30 cilvēki kļuva par Jehovas kalpiem.

Šādi gadījumi vairoja manu pateicību par Jehovas atbalstu, ko viņš pastāvīgi sniedz tiem, kuri tiecas pēc viņa valstības. Pat ja neviens cilvēks mums nevar palīdzēt, mums ir pieejama Jehovas palīdzība. (Ps. 121:1—3.)

1958. gadā Ņujorkā, stadionos Yankee un Polo Grounds, bija paredzēts starptautiskais kongress. Es pieteicos tā apmeklēšanai, un brāļi Austrijas filiālē man vaicāja, vai es nevēlētos mācīties Gileādas skolas 32. grupā. Kā gan es varētu noraidīt tādu piedāvājumu! Es bez mazākās vilcināšanās teicu: ”Jā!”

Mācoties Gileādas skolā, es sēdēju blakus Mārtinam Pecingeram, kurš vēlāk kļuva par Vadošās padomes locekli. Kara gados viņš bija pieredzējis nacistu koncentrācijas  nometņu šausmas. Nodarbību laikā Mārtins ik pa laikam man čukstus jautāja: ”Ērika, kā tas būtu vāciski?”

Kad mācības bija aptuveni pusē, Neitans Nors mūsu grupai paziņoja, kur katrs no mums tiks norīkots. Mana norīkojuma vieta bija Paragvaja. Tā kā es biju ļoti jauna, man bija vajadzīga tēva atļauja, lai es varētu ieceļot šajā valstī. To saņēmusi, es 1959. gada martā ierados Paragvajā. Mana jaunā mājvieta bija misionāru māja Asunsjonā, kur dzīvoja arī mana jaunā pāriniece sludināšanā.

Drīz vien es iepazinos ar Volteru Braitu, misionāru, kas bija mācījies Gileādas skolas 30. grupā. Pēc kāda laika mēs apprecējāmies, un turpmāk varējām stāties pretī dzīves grūtībām kopā. Kad vien mēs saskārāmies ar kādu grūtu situāciju, mēs lasījām Jesajas 41:10, kur Jehova sola: ”Nebīsties, jo Es esmu ar tevi! Neatkāpies, jo Es esmu tavs Dievs! Es tevi stiprinu!” Šie vārdi ikreiz viesa mūsos pārliecību, ka Dievs mūs nekad neatstās, ja vien mēs paliksim viņam uzticīgi un tieksimies vispirms pēc viņa valstības.

Tajā laikā mēs bijām norīkoti sludināt kādā apvidū netālu no Brazīlijas robežas. Vietējie garīdznieki kūdīja jauniešus, lai tie apmētā ar akmeņiem misionāru māju, kurā mēs dzīvojām un kura jau tāpat nebija sevišķi labā stāvoklī. Tad Volters sāka mācīt Bībeli policijas priekšniekam. Tas parūpējās, lai policisti aptuveni nedēļu dežurētu netālu no mūsu mājas, un turpmāk pretinieki mūs vairs netraucēja. Neilgi pēc tam mūs pārcēla uz kādu piemērotāku dzīvesvietu otrpus Brazīlijas robežai. Tam bija daudz ieguvumu, jo mēs varējām noturēt sapulces gan Paragvajā, gan Brazīlijā. Kad mēs no turienes devāmies prom, tur bija izveidojušās divas nelielas draudzes.

1962. gads atnesa kaut ko negaidītu. Ārsti man bija teikuši, ka man nevar būt bērnu, tāpēc mēs bijām pārsteigti, uzzinot, ka esmu stāvoklī. Mēs pārcēlāmies uz dzīvi ASV un apmetāmies Floridas štata pilsētā Holivudā, netālu no Voltera ģimenes. Vairākus gadus mums ar Volteru ģimenes pienākumu dēļ nebija iespējas kalpot par pionieriem. Tomēr mūsu dzīvē joprojām svarīgākais bija Dieva valstība. (Mat. 6:33.)

Kad mēs 1962. gada novembrī ieradāmies Floridā, mēs bijām izbrīnīti, ka vietējo uzskatu iespaidā baltie un melnie brāļi un māsas noturēja sapulces atsevišķi un sludināja katrs savā teritorijā. Bet Jehova nešķiro cilvēkus pēc ādas krāsas, un jau drīz vien draudzēs bija apvienoti visu rasu ticības biedri. Tajā bija skaidri redzama Jehovas vadība. Par to liecina lielais draudžu skaits, kāds šeit ir tagad.

Diemžēl 2015. gadā Volters nomira ar smadzeņu audzēju. Mēs bijām precējušies 55 gadus, un viņš man bija brīnišķīgs vīrs. Viņš mīlēja Jehovu un palīdzēja daudziem ticības biedriem. Es ļoti gaidu laiku, kad Volters būs piecelts no nāves un es varēšu viņu atkal sastapt stipru un veselu. (Ap. d. 24:15.)

Es esmu laimīga, ka vairāk nekā 40 gadus esmu varējusi kalpot pilnu slodzi, tā pieredzot daudz prieka un gandarījuma. Piemēram, mēs ar Volteru gadu gaitā esam bijuši liecinieki tam, kā kristījas 136 no mūsu Bībeles skolniekiem. Saprotams, mēs pieredzējām arī grūtības. Taču mēs nekad tās neuzskatījām par iemeslu, lai pārtrauktu kalpot mūsu uzticīgajam Dievam. Gluži pretēji, mēs tuvojāmies viņam paļāvībā, ka viņš visu atrisinās paša noteiktā laikā un veidā. Un viņš tā arī ir darījis! (2. Tim. 4:16, 17.)

Man ļoti pietrūkst Voltera, bet pionieres kalpošana man palīdz izturēt. Man patīk mācīt citiem Bībeli un it īpaši stāstīt viņiem par cerību uz augšāmcelšanu. Jehova nekad nav mani pievīlis. Viņš mani ir atbalstījis un ir man palīdzējis neskaitāmos veidos. Saskaņā ar savu solījumu, viņš mani ir stiprinājis un ”uzturējis ar Savas taisnības labo roku”. (Jes. 41:10.)