1. Kāda ir viena no pievilcīgākajām Jēzus personības iezīmēm?

VIENA no pievilcīgākajām Jēzus personības iezīmēm ir viņa spēja saprast grūtības, ar kādām sastopas nepilnīgi cilvēki. Dzīvodams un zemes, Jēzus spēja ”priecāties ar tiem, kas priecājas,” un ”raudāt ar tiem, kas raud”. (Rom. 12:15.) Piemēram, kādā reizē, kad 70 mācekļi priecīgi atgriezās no sludināšanas, Jēzus ”kļuva līksms svētajā garā”. (Lūk. 10:17—21.) Savukārt tad, kad viņš redzēja, kā cilvēki, kas mīlēja Lācaru, sēro par tā nāvi, ”viņam izlauzās smaga nopūta un viņš dziļi noskuma”. (Jāņa 11:33.)

2. Kas Jēzum palīdzēja būt iejūtīgam pret cilvēkiem?

² Kā šis pilnīgais cilvēks spēja būt tik līdzjūtīgs un žēlsirdīgs pret grēcīgiem cilvēkiem? Galvenokārt viņš to spēja tāpēc, ka mīlēja cilvēkus. Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, Jēzum pret ”cilvēku bērniem” bija īpaši siltas jūtas. (Sal. Pam. 8:31.) Mīlestība pret cilvēkiem viņu mudināja labi iepazīt to domāšanas veidu. Kā rakstīja apustulis Jānis, Jēzus ”zināja, kas ir cilvēka sirdī”. (Jāņa 2:25.) Jēzus bija ļoti sirsnīgs un iejūtīgs. Citi juta viņa mīlestību un labprāt atsaucās uz vēsti par Dieva valstību. Jo sirsnīgāk un iejūtīgāk mēs izturēsimies pret citiem, jo sekmīgāki būsim savā kalpošanā. (2. Tim. 4:5.)

3., 4. a) Kāda būs mūsu attieksme pret sludināšanu, ja mēs jutīsim līdzi cilvēkiem? b) Kas ir apskatīts šajā rakstā?

³ Apustulis Pāvils saprata, ka viņam ir pienākums sludināt, un arī mēs apzināmies, ka tas ir mūsu pienākums. (1. Kor. 9:16.) Taču, ja jutīsim līdzi cilvēkiem, mēs sludināšanu neuzskatīsim tikai par pienākumu. Mēs vēlēsimies  viņiem palīdzēt un apliecināt, ka viņi mums rūp. Mēs zinām, ka ”lielāka laime ir dot nekā ņemt”. (Ap. d. 20:35.) Jo lielākā mērā sludināšanā vadīsimies pēc šī principa, jo lielāku prieku tā mums sagādās.

⁴ Šajā rakstā ir apskatīts, kā sludināšanā mēs varam parādīt iejūtību un līdzcietību. Vispirms aplūkosim, ko var mācīties no Jēzus attieksmes pret cilvēkiem. Pēc tam pievērsīsim uzmanību četriem veidiem, kā mēs varam sekot viņa priekšzīmei. (1. Pēt. 2:21.)

5., 6. a) Kā izpaudās Jēzus iejūtība un līdzcietība pret viņa sekotājiem un citiem? b) Kāpēc Jēzum bija žēl cilvēku?

⁵ Aplūkosim kādu gadījumu, kurā izpaudās Jēzus iejūtība un līdzcietība. Jēzus un viņa mācekļi bija noguruši, jo ilgu laiku bija pavadījuši, sludinot labo vēsti. Viņi bija tik aizņemti, ka viņiem ”nebija laika pat paēst”. Tāpēc Jēzus mācekļus paaicināja uz ”kādu nomaļu vietu”, lai viņi varētu ”mazliet atpūsties”. Bet liels pulks ļaužu aizsteidzās viņiem pa priekšu. Kāda bija Jēzus reakcija, kad viņš, nonācis galā, ieraudzīja daudzos cilvēkus? ”Viņam kļuva to žēl *, jo tie bija kā avis bez gana, un viņš tiem sāka daudz ko mācīt,” teikts Bībelē. (Marka 6:30—34.)

⁶ Padomāsim, kāpēc Jēzum kļuva žēl cilvēku. Viņš redzēja, ka ”tie bija kā avis bez gana”. Iespējams, Jēzus ievēroja daudzus trūcīgus cilvēkus, kam bija jāstrādā garas stundas, lai apgādātu ģimeni. Varbūt starp atnākušajiem bija tādi, kas skuma par tuvinieka zaudējumu. Ja tā bija, Jēzus, domājams, labi izprata viņu situāciju. Kā jau bija minēts iepriekšējā rakstā, Jēzus pats, visticamāk, bija pieredzējis kādas no šīm grūtībām. Viņš  juta līdzi cilvēkiem un vēlējās tiem sniegt mierinājumu. (Nolasīt Jesajas 61:1, 2.)

7. Kā mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei?

⁷ Kā mēs varam sekot Jēzus priekšzīmei? Tāpat kā Jēzus laikā, arī mūsdienās daudzi cilvēki ir ”kā avis bez gana”. Viņu dzīve ir pilna grūtību. Mēs varam viņiem sniegt to, kas viņiem ir vajadzīgs, — vēsti par Dieva valstību. (Atkl. 14:6.) Mēs cenšamies līdzināties savam Kungam un sludinām labo vēsti tāpēc, ka mums ir žēl to, kas ir ”trūcīgi un nabagi”. (Ps. 72:13.) Mēs jūtam līdzi cilvēkiem un vēlamies viņiem palīdzēt.

8. Kā mēs sludināšanā varam parādīt iejūtību un līdzcietību? Paskaidrojiet ar piemēru.

⁸ Kas mums var palīdzēt parādīt iejūtību un līdzcietību pret tiem, ko satiekam sludināšanā? Mums jācenšas iedomāties sevi viņu situācijā un jāizturas pret viņiem tā, kā mēs gribētu, lai citi izturas pret mums. * (Mat. 7:12.) Pievērsīsim uzmanību četriem veidiem, kā mēs sludināšanā varam izturēties ar iejūtību un līdzcietību. Pirmkārt, mums jācenšas saprast, kādas ir katra cilvēka vajadzības. Labās vēsts sludināšanu var salīdzināt ar ārsta darbu. Labs ārsts mēģina saprast katra pacienta vajadzības. Viņš pacientam uzdod jautājumus un uzmanīgi uzklausa, ko tas stāsta par savu pašsajūtu. Ārsts nevis steigšus izraksta tam pirmo medikamentu, kas viņam nāk prātā, bet, iespējams, nozīmē to veikt kādas analīzes, lai noteiktu precīzu diagnozi un pareizu ārstēšanu. Līdzīgi arī mums, sludināšanā uzsākot sarunas ar cilvēkiem, nebūtu vienmēr jāizmanto viena un tā pati pieeja. Mums būtu jācenšas ņemt vērā katra cilvēka apstākļus un uzskatus.

9. Kas mums nebūtu jānospriež par cilvēkiem, ko satiekam sludināšanā, un kāpēc?

⁹ Sludināšanā satiekot kādu cilvēku, mums nebūtu jānospriež, ka mēs jau zinām, kādi ir viņa apstākļi, kam viņš tic un kāpēc viņš tam tic. (Sal. Pam. 18:13.) Daudz labāk būtu viņam uzdot taktiskus jautājumus, lai kaut ko par viņu uzzinātu. (Sal. Pam. 20:5.) Ja vietā, kur mēs dzīvojam, tas tiek uzskatīts par pieņemamu, mēs varam apjautāties par viņa darbu, ģimeni, pagātni un uzskatiem. Cenšoties labāk iepazīt cilvēkus, mēs viņiem būtībā ļaujam pastāstīt, kāpēc viņiem ir vajadzīga labā vēsts. Kad mēs to zinām, mēs varam parādīt iejūtību un palīdzēt viņiem, ņemot vērā viņu vajadzības, kā to darīja Jēzus. (Salīdzināt 1. Korintiešiem 9:19—23.)

10., 11. Kā vēl mēs varam parādīt iejūtību un līdzcietību? Miniet piemēru.

 ¹⁰ Otrkārt, mēģināsim iztēloties, kāda ir sludināšanā sastapto cilvēku dzīve. Kaut kādā mērā mēs varam iejusties viņu situācijā. Galu galā mēs neesam pasargāti no problēmām, kādas pieredz visi nepilnīgi cilvēki. (1. Kor. 10:13.) Mēs zinām, ka dzīve šajos laikos var būt ļoti grūta. Mēs izturam tikai ar Jehovas palīdzību. (Nolasīt 2. Korintiešiem 4:7, 8.) Bet ko var teikt par tiem, kas cīnās ar dzīves grūtībām bez tuvas draudzības ar Jehovu? Līdzīgi Jēzum, mēs viņiem jūtam līdzi un vēlamies viņiem pavēstīt ”labas ziņas”. (Jes. 52:7.)

¹¹ Kāds brālis, ko sauc Sergejs, pirms patiesības uzzināšanas bija ļoti kautrīgs un noslēgts. Viņam pat bija grūti runāt ar citiem. Reiz Jehovas liecinieki viņam piedāvāja mācīties Bībeli, un viņš piekrita. ”Mācoties Bībeli, es uzzināju, ka kristiešiem ir pienākums stāstīt par savu ticību citiem,” teica Sergejs. ”Es biju pārliecināts, ka nekad to nespēšu.” Tomēr viņš domāja par tiem, kas vēl nav dzirdējuši patiesību, un saprata, ka viņu dzīve noteikti ir ļoti smaga, jo viņi nepazīst Jehovu. ”Tas, ko es no Bībeles uzzināju, man sniedza iekšēju mieru un ļāva justies laimīgam,” viņš sacīja. ”Es apzinājos, ka arī citiem ir vajadzīgas šīs zināšanas.” Augot Sergeja līdzjūtībai pret cilvēkiem, auga arī viņa drosme sludināt. Viņš atzina: ”Man par lielu pārsteigumu, sludināšana vairoja manu pašapziņu. Tā arī stiprināja manu ticību.” *

12., 13. Kāpēc mums jābūt pacietīgiem pret tiem, kam mācām Bībeli? Paskaidrojiet ar piemēru.

¹² Treškārt, būsim pacietīgi pret tiem, kurus mācām. Paturēsim prātā, ka viņi varbūt nekad nav domājuši par Bībeles mācībām, kas mums ir labi zināmas. Un daudziem viņu pašreizējie uzskati ir  ļoti dārgi. Iespējams, viņi domā, ka viņu reliģiskie uzskati viņiem palīdz saglabāt ciešas saites ar ģimeni, viņu kultūru un apkārtējiem cilvēkiem. Kā mēs viņiem varam palīdzēt?

¹³ Minēsim kādu piemēru. Kā notiek veca tilta aizstāšana ar jaunu? Kamēr tiek būvēts jauns tilts, bieži vien vecais joprojām tiek izmantots. Kad jaunais tilts ir gatavs, veco var nojaukt. Kaut ko līdzīgu var teikt par sludināšanu. Lai cilvēki varētu atteikties no ”vecajiem” uzskatiem, kas viņiem ir dārgi, mums viņiem ir jāpalīdz uzzināt un iemīlēt ”jaunas” patiesības — Bībeles mācības, kas sākumā viņiem ir svešas. Tikai tad viņi būs gatavi atteikties no saviem agrākajiem uzskatiem. Lai palīdzētu cilvēkiem veikt šādas izmaiņas, ir vajadzīgs laiks. (Rom. 12:2.)

14., 15. Kā mēs varētu palīdzēt tiem, kam nav zināma Bībeles mācība par mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes? Miniet piemēru.

¹⁴ Ja sludināšanā esam pacietīgi, mēs negaidām, ka cilvēki sapratīs un pieņems kādu Bībeles mācību uzreiz, kad to dzirdēs. Mēs esam iejūtīgi un veltām laiku, minot argumentus no Bībeles un ļaujot viņiem spriest pašiem. Padomāsim, piemēram, kā mēs varētu palīdzēt cilvēkiem saprast Bībeles mācību par mūžīgu dzīvi paradīzē uz zemes. Daudziem šī mācība ir sveša. Viņi varbūt uzskata, ka ar nāvi viss beidzas. Vai arī viņi domā, ka visi labie cilvēki dodas uz debesīm. Kādu pieeju mēs varētu izmantot, runājot ar viņiem?

¹⁵ Kāds mūsu brālis, kas prasmīgi risina sarunas par šo jautājumu, dalījās savā pieredzē. Vispirms viņš mājas iemītniekam nolasa 1. Mozus grāmatas 1. nodaļas 28. pantu. Tad viņš tam pajautā, kur un kādos apstākļos, saskaņā ar Dieva nodomu, cilvēkiem bija paredzēts dzīvot. Lielākā daļa cilvēku atbild, ka uz zemes, labos apstākļos. Tālāk brālis nolasa Jesajas grāmatas 55. nodaļas 11. pantu un jautā, vai Dieva nodoms ir mainījies. Bieži cilvēki atbild, ka nav. Visbeidzot brālis nolasa 37. psalma 10. un 11. pantu un pajautā, kāda nākotne gaida cilvēci. Izmantojot šādu pieeju, viņš vairākiem cilvēkiem ir palīdzējis saprast, ka Dievs joprojām vēlas, lai labi cilvēki dzīvotu mūžīgi paradīzē uz zemes.

16., 17. Kādos veidos mēs varam parādīt iejūtību un rūpes par cilvēkiem? Paskaidrojiet ar piemēru.

¹⁶ Ceturtkārt, meklēsim iespējas cilvēkiem parādīt, ka viņi mums rūp. Piemēram, ja esam atnākuši, pēc visa spriežot, mājas iemītniekam nepiemērotā brīdī, mēs varam atvainoties un piedāvāt atnākt kādā viņam ērtākā laikā. Bet kā rīkoties, ja mājas iemītniekam ir vajadzīga neliela praktiska palīdzība, piemēram, ir nepieciešams paveikt kādu darbiņu vai arī aiziet viņa vietā uz veikalu? Šādos gadījumos  mēs varētu viņam izpalīdzēt. (Nolasīt Salamana Pamācības 3:27.)

¹⁷ Kāda māsa pieredzēja, cik labus augļus var nest šķietami neliela laipnība. Iejūtības un līdzcietības mudināta, viņa uzrakstīja vēstuli ģimenei, kas bija zaudējusi bērnu. Vēstulē viņa iekļāva mierinošas domas no Bībeles. Kā tas ietekmēja minēto ģimeni? ”Vakardiena man bija ļoti smaga,” rakstīja sērojošā māte. ”Jūs pat iedomāties nevarat, cik ļoti Jūsu vēstule mums palīdzēja! Man trūkst vārdu, lai Jums pateiktos vai izstāstītu, cik daudz tā mums nozīmēja. Man šķiet, ka es Jūsu vēstuli vakar izlasīju vismaz 20 reizes. Mani pārsteidza, cik liela sirsnība no tās staroja un cik mierinoša tā bija. Mēs Jums no visas sirds pateicamies.” Nav šaubu — ja mēs cenšamies iejusties to vietā, kas cieš, un kaut ko darām viņu labā, iznākums var būt ļoti labs.

18. Kas, saskaņā ar 1. Korintiešiem 3:6, 7, mums būtu jāatceras par savu lomu sludināšanā, un kāpēc?

¹⁸ Mums būtu jāsaglabā līdzsvarots viedoklis par savu lomu sludināšanā. Kaut gan mēs varam daudz ko darīt, lai palīdzētu citiem uzzināt par Dievu, mēs neveicam šī darba nozīmīgāko daļu. (Nolasīt 1. Korintiešiem 3:6, 7.) Jehova ir tas, kurš velk cilvēkus pie sevis. (Jāņa 6:44.) Turklāt tas, vai cilvēks atsaucas vai neatsaucas uz labo vēsti, ir atkarīgs no viņa sirds nostājas. (Mat. 13:4—8.) Paturēsim prātā, ka lielākā daļa cilvēku nepieņēma Jēzus sludināto vēsti, kaut gan viņš bija pats izcilākais skolotājs, kāds jebkad uz zemes ir dzīvojis. Tāpēc mums nebūtu jānolaiž rokas, ja daudzi no tiem, kam cenšamies pastāstīt labo vēsti, neatsaucas uz to.

19. Ko mēs gūsim, ja sludināšanā izturēsimies ar iejūtību un līdzcietību?

¹⁹ Ja izturēsimies ar iejūtību un līdzcietību, sludināšana mums sagādās lielāku prieku. Mēs izjutīsim laimi, ko var gūt dodot. Un cilvēkiem, kam ir ”pareiza attieksme, lai iegūtu mūžīgu dzīvi”, būs vieglāk pieņemt labo vēsti. (Ap. d. 13:48.) Tāpēc, ”kamēr mums ir tāda iespēja, darīsim labu visiem, bet jo īpaši ticības biedriem”. (Gal. 6:10.) Ja tā rīkosimies, mēs godāsim mūsu debesu Tēvu. (Mat. 5:16.)