IKVIENS no mums vēlas, lai citi viņu uzskatītu par labu cilvēku. Tomēr būt labestīgam mūsdienās nav viegli. Daudziem trūkst ”mīlestības pret labo”. (2. Tim. 3:3.) Viņiem, iespējams, ir pašiem savi uzskati par to, kas ir labs un kas ir ļauns, un iznākumā viņi ”ļaunu sauc par labu un labu par ļaunu”. (Jes. 5:20.) Tāpat mūs ietekmē mūsu pagātne un nepilnība. Mēs varam justies līdzīgi kādai mūsu māsai Annai *, kas, lai gan gadiem ilgi kalpo Jehovam, atzīst: ”Man ir ļoti grūti noticēt, ka es varētu būt labs cilvēks.”

Par laimi, mēs visi varam attīstīt labestību. Tā ir viens no Dieva svētā gara augļiem, un šis gars ir daudz spēcīgāks par ārējiem vai iekšējiem šķēršļiem, kas mums varētu traucēt būt labestīgiem. Pievērsīsim sīkāku uzmanību tam, kas ir labestība un kā mēs vēl lielākā mērā varam to parādīt.

Bībelē vārds ”labestība” apzīmē nevainojamu morālo stāju un tikumu. Tas norāda uz krietnumu un labsirdību. Labestībai nav raksturīgs nekāds ļaunums un samaitātība. Rīcība, kurā izpaužas labestība, labvēlīgi ietekmē citus. Labestīgs cilvēks meklē iespējas citiem palīdzēt.

Daudzi labprāt dara labu saviem tuviniekiem un draugiem. Bet vai ar to pietiek? Ir skaidrs, ka mūsu iespējas paust šo īpašību ir ierobežotas, jo, kā teikts Bībelē, ”virs zemes nav neviena tik taisnīga cilvēka, kurš darītu tikai labu un nekad negrēkotu”. (Sal. Māc. 7:20.) Apustulis Pāvils godīgi atzina: ”Es zinu, ka manī, tas ir, manā miesā, nemājo nekas labs.” (Rom. 7:18.) Tāpēc, lai attīstītu šo īpašību, ir gudri vērsties pie Jehovas, kas ir labestības avots.

Dievs Jehova ir tas, kurš nosaka, kas ir labs. Par viņu Bībelē teikts: ”Tu esi labs un dari labu, māci man tavus likumus!” (Ps. 119:68, LB-2012.) Pievērsīsim uzmanību abiem labestības aspektiem, par kuriem runāts šajā pantā.

Jehova ir labs. Labestība ir neatņemama Jehovas personības šķautne. Padomāsim par to, kas notika, kad Jehova sacīja Mozum: ”Es likšu, lai viss mans labums iet tava vaiga priekšā.” (2. Moz. 33:19, LB-2012.) Kad Jehovas godība — arī viss viņa ”labums” — gāja Mozus priekšā, Mozus dzirdēja vārdus: ”Tas Kungs, Tas Kungs, apžēlošanās un žēlastības Dievs, pacietīgs un bagāts žēlsirdībā un uzticībā, kas tūkstošiem saglabā žēlastību, piedod noziegumus, pārkāpumus un grēkus, bet arī neatstāj nevienu nesodītu.” (2. Moz. 34:6, 7.) Šis apraksts palīdz saprast, ka Jehovas labestība izpaužas visā viņa būtībā. Kaut arī Jēzus bija vislabestīgākais cilvēks, kāds jebkad dzīvojis, viņš norādīja: ”Neviens nav labs, vienīgi Dievs.” (Lūk. 18:19.)

Jehova dara labu. Labestība ir saskatāma visā, ko Jehova dara. ”Tas Kungs ir labsirdīgs  pret visiem, un Viņa žēlastība aptver visus Viņa radījumus.” (Ps. 145:9.) Jehova pauž labestību bez aizspriedumiem. Viņš dāvā dzīvību un visu, kas vajadzīgs, lai to uzturētu, nešķirodams cilvēkus. (Ap. d. 14:17.) Tāpat Jehova parāda labestību, kad mums piedod. Psalmu sacerētājs rakstīja: ”Tu, Kungs, esi laipnīgs [”labs”, LB-2012] un piedod labprāt.” (Ps. 86:5.) Mēs varam būt pārliecināti, ka Jehova ”neaizliedz nekādu labumu tiem, kas nenoziedzībā staigā”. (Ps. 84:12.)

Tā kā mēs esam radīti pēc Dieva tēla, mēs spējam būt labi un darīt labu. (1. Moz. 1:27.) Tomēr labestība mūsos neveidojas pati no sevis. Bībelē Dieva kalpi tiek mudināti: ”Mācaities labu darīt!” (Jes. 1:17.) Pievērsīsim uzmanību trim veidiem, kā mēs varam attīstīt labestību.

Pirmkārt, mēs varam lūgt Dievam svēto garu. Tas palīdz kristiešiem attīstīt Dievam tīkamu labestību. (Gal. 5:22.) Ar Dieva svētā gara palīdzību mēs varam iemācīties mīlēt to, kas ir labs, un noraidīt to, kas ir ļauns. (Rom. 12:9.) Bībelē minēts, ka Jehova mūs var ”stiprināt.. katram labam darbam un vārdam”. (2. Tes. 2:16, 17.)

Otrkārt, mums jālasa Dieva iedvesmotie Raksti. Kad mēs to darām, Jehova mums māca, ”kāds ir ikviens ceļš uz labu”, un sagatavo mūs ”ikvienam labam darbam”. (Sal. Pam. 2:9; 2. Tim. 3:17.) Lasot Bībeli un pārdomājot izlasīto, mēs pildām savu sirdi ar vērtīgām zināšanām par Dievu un viņa nodomu. Tā mēs papildinām savus ”labā krājumus” ar dārgumiem, kas mums noderēs nākotnē. (Lūk. 6:45; Efes. 5:9.)

Treškārt, mums jāpūlas ”sekot.. labam piemēram”. (3. Jāņa 11.) Labus piemērus mēs varam atrast Bībelē. Protams, izcilākie paraugi, kam sekot, ir Jehova un Jēzus. Taču mēs varam pievērst uzmanību arī citiem, kas ir bijuši labestīgi. Varbūt mums nāk prātā divi kristieši, Tabita un Barnaba. (Ap. d. 9:36; 11:22—24.) Pētot to, kas par viņiem stāstīts Bībelē, centīsimies pamanīt, ko viņi darīja citu labā. Padomāsim, kā mēs varam uzņemties iniciatīvu, lai palīdzētu kādam mūsu ģimenes vai draudzes loceklim. Un nepalaidīsim garām to, kādas svētības pieredzēja Tabita un Barnaba tāpēc, ka bija ieguvuši labu cilvēku reputāciju. Sekojot viņu labajam paraugam, arī mēs pieredzēsim līdzīgas svētības.

Tāpat ir vērts sekot to cilvēku paraugam, kas mūsdienās dara labu. Piemēram,  padomāsim par pašaizliedzīgajiem draudzes vecākajiem, kas ”mīl labo”. Neaizmirsīsim arī mūsu uzticīgās māsas, kas ar vārdiem un darbiem ”māca labu”. (Tit. 1:8; 2:3.) Kāda māsa, vārdā Rozlina, stāsta: ”Mana draudzene daudz dara, lai atbalstītu un uzmundrinātu draudzes locekļus. Viņa domā par to, kā viņiem klājas, un bieži viņiem kaut ko nelielu uzdāvina vai arī palīdz kādā praktiskā veidā. Manās acīs viņa ir tiešām labs cilvēks.”

Jehova aicina savus kalpus ”meklēt labo”. (Am. 5:14.) Tā rīkodamies, mēs ne vien iemīlēsim viņa normas, bet arī stiprināsim savu apņēmību darīt to, kas ir labs.

Nedomāsim, ka darīt labu nozīmē paveikt citu labā kaut ko iespaidīgu vai arī nest milzīgus upurus. Minēsim kādu piemēru. Mākslinieks nevar uzgleznot portretu ar vienu vai diviem otas vilcieniem. Viņam nepieciešami daudzi nelieli otas triepieni. Kaut ko līdzīgu var teikt par labestību. Tā izpaužas daudzos nelielos labos darbos.

Bībelē mēs tiekam mudināti būt ”sagatavoti” un ”gatavi” darīt labu. (2. Tim. 2:21; Tit. 3:1.) Ja domāsim par to, kādas grūtības pieredz citi, mēs redzēsim, ko varam darīt ”savam tuvākajam.. par labu, lai viņu stiprinātu”. (Rom. 15:2.) Piemēram, mēs varētu viņiem kaut ko uzdāvināt. (Sal. Pam. 3:27.) Vai arī mēs varētu viņus uzaicināt uz vienkāršu maltīti vai pavadīt kopā laiku uzmundrinošā sabiedrībā. Ja uzzinām, ka kāds ir saslimis, mēs varam uzrakstīt viņam kartīti, piezvanīt vai arī viņu apciemot. Kā var redzēt, mums ir daudz iespēju sekot padomam runāt ”to, kas der stiprināšanai, ja ir tāda vajadzība, — tad klausītājiem būs labums”. (Efes. 4:29.)

Tāpat kā Jehova, arī mēs vēlamies darīt labu visiem cilvēkiem. Tāpēc mēs izturamies pret citiem bez aizspriedumiem. Lielisks veids, kā to darīt, ir sludināt visiem labo vēsti par valstību. Paklausot Jēzus pavēlei, mēs meklējam iespējas darīt labu pat tiem, kas mūs ienīst. (Lūk. 6:27.) Nekad nav nepareizi būt laipniem un darīt citiem labu, jo ”neko tādu neviens likums nenosoda”. (Gal. 5:22, 23.) Darot labu arī tad, kad pieredzam pretestību un ciešanas, mēs varam piesaistīt patiesībai citus un sagādāt godu Dievam. (1. Pēt. 3:16, 17.)

Bībelē norādīts: ”Nekrietnais saņems pēc saviem darbiem, krietns vīrs — pēc savējiem.” (Sal. Pam. 14:14, LB-2012.) Ko saņem krietns cilvēks? Ja cilvēks dara citiem labu, visticamāk, arī citi pret viņu labi izturēsies. (Sal. Pam. 14:22.) Pat ja citi pret mums izturas slikti, mums nebūtu jāpārstāj viņiem darīt labu. Ar laiku viņu nostāja var mīkstināties un viņu sirds var atmaigt. (Rom. 12:20, zemsv. piez.)

Daudzi no savas pieredzes ir pārliecinājušies, ko dod tas, ka viņi dara labu un ir pārstājuši darīt to, kas ir ļauns. Lūk, ko pieredzēja Nensija. ”Es biju izaugusi par pārgalvīgu un amorālu cilvēku, kas necienīja citus,” viņa stāsta. ”Tomēr, mācoties Dieva normas un liekot uzzināto lietā, es sāku justies laimīgāka. Tagad es esmu ieguvusi pašcieņu.”

Būtiskākais iemesls attīstīt labestību ir tas, ka tādā veidā mēs priecējam Jehovu. Pat tad, ja daudzi neredz to, ko mēs darām, tas nepaliek apslēps Jehovam. Viņš zina katru mūsu labo darbu, kā arī mūsu labās domas. (Efes. 6:7, 8.) Darot labu, mēs iegūstam Jehovas atzinību, kā tas ir redzams no vārdiem Salamana Pamācību grāmatā: ”Kas labs, tas Kungam tīkams.” (Sal. Pam. 12:2, LB-2012.) Tāpēc turpināsim attīstīt labestību. Jehova ir apsolījis ”slavu, godu un mieru ikvienam, kas dara labu”. (Rom. 2:10.)