1. Uz ko ir norādīts Salamana Mācītāja 3:1, 7?

DAĻAI no mums patīk runāt daudz, turpretī citi labprātāk klusē. Kā ir teikts šī raksta tēmas pantā, gan runāšanai, gan klusēšanai ir savs laiks. (Nolasīt Salamana Mācītāja 3:1, 7.) Taču reizēm mēs varbūt vēlamies, lai kādi mūsu brāļi un māsas runātu vairāk, savukārt citi — mazāk.

2. Kam ir tiesības noteikt, kad un kā mums būtu jārunā?

² Spēja runāt ir dāvana no Jehovas. (2. Moz. 4:10, 11; Atkl. 4:11.) Savos Rakstos viņš mums atklāj, kā pareizi izmantot šo dāvanu. Tālāk mēs aplūkosim Bībelē minētus piemērus, kas mums palīdzēs saprast, kad runāt un kad klusēt. Mēs arī uzzināsim, kā tas, ko mēs sakām citiem, ietekmē Jehovu. Vispirms padomāsim par jautājumu, kad mums būtu jārunā.

3. Kādai, saskaņā ar Romiešiem 10:14, ir jābūt mūsu attieksmei pret sludināšanu?

³ Mums vienmēr ir jābūt gataviem runāt par Jehovu un viņa valstību. (Mat. 24:14; nolasīt Romiešiem 10:14.) To darot, mēs sekojam Jēzus priekšzīmei. Viens no galvenajiem uzdevumiem, ar kādu Jēzus bija nācis uz zemi, bija stāstīt citiem patiesību par viņa Tēvu. (Jāņa 18:37.) Taču mums jāpatur prātā, ka ir svarīgi arī tas, kā mēs runājam. Kad mēs stāstām citiem par Jehovu, mums tas ir jādara ar ”lēnprātību un dziļu cieņu”, un mums ir jāņem vērā sarunas biedra jūtas un uzskati. (1. Pēt. 3:15.) Šādi mēs varam cilvēkiem ne tikai darīt zināmu noteiktu informāciju, bet arī mācīt viņus un, iespējams, ietekmēt viņu sirdi.

4. Kā mēs ar saviem vārdiem varam palīdzēt citiem, kā redzams no Salamana Pamācībām 9:9?

⁴ Draudzes vecākajiem nav jāvilcinās runāt, ja viņi  redz, ka brālim vai māsai ir vajadzīgs padoms. Protams, viņiem būtu jāizraugās īstais laiks sarunai, lai nenostādītu cilvēku neveiklā situācijā. Iespējams, vecākie nogaidīs, līdz varēs parunāt ar ticības biedru bez citu klātbūtnes. Draudzes vecākie vienmēr cenšas runāt tā, lai neaizskartu ticības biedra goda jūtas. Tomēr viņi nevairās minēt Bībeles principus, kas citiem var palīdzēt rīkoties gudri. (Nolasīt Salamana Pamācības 9:9.) Kāpēc ir svarīgi, lai mums būtu drosme runāt, kad tas ir nepieciešams? Pievērsīsim uzmanību diviem pretējiem piemēriem. Vienā gadījumā kādam vīrietim bija jāpamāca savi dēli, bet otrā — kādai sievietei bija jārunā ar nākamo ķēniņu.

5. Kāpēc var teikt, ka augstais priesteris Ēlis nerunāja tad, kad tas bija vajadzīgs?

⁵ Augstajam priesterim Ēlim bija divi dēli, kurus viņš ļoti mīlēja. Bet šie dēli neizjuta nekādu cieņu pret Jehovu. Kalpodami par priesteriem saiešanas teltī, viņi ieņēma ievērojamu stāvokli tautā. Tomēr viņi savu varu izmantoja ļaunprātīgi, ar lielu necieņu izturējās pret upuriem, kas tika nesti Jehovam, un dzīvoja netikli, turklāt nemaz to neslēpa. (1. Sam. 2:12—17, 22.) Saskaņā ar Mozus bauslību, Ēļa dēli bija pelnījuši nāvi, taču Ēlis viņus tikai maigi norāja un ļāva viņiem turpināt kalpošanu saiešanas teltī. (5. Moz. 21:18—21.) Ko Jehova domāja par to, kā Ēlis risināja šo situāciju? Viņš Ēlim vaicāja: ”Kāpēc tu savus dēlus vairāk godā nekā Mani?” Jehova nolēma, ka šiem diviem ļaunajiem vīriešiem ir jāmirst. (1. Sam. 2:29, 34.)

6. Ko mēs mācāmies no Bībelē lasāmā apraksta par Ēli un viņa dēliem?

⁶ No šī Bībelē lasāmā apraksta mēs varam mācīties kaut ko svarīgu. Ja mēs uzzinām, ka mūsu draugs vai tuvinieks ir pārkāpis Jehovas likumus, mums ir jārunā ar viņu un jāatgādina viņam Jehovas normas. Pēc tam mums ir jāpārliecinās, ka viņš saņem nepieciešamo palīdzību no tiem, kam Jehova ir uzticējis to sniegt. (Jēk. 5:14.) Mēs nekad nedrīkstam, līdzīgi Ēlim, draugu vai tuvinieku godāt vairāk nekā Jehovu. Lai runātu ar kādu, kam nepieciešams padoms vai aizrādījums, ir vajadzīga drosme, taču to darīt ir vērts. Pievērsīsim uzmanību tam, cik ļoti no Ēļa rīcības atšķīrās tas, kā rīkojās kāda izraēliešu sieviete, kuru sauca Abigaila.

7. Kāpēc Abigaila runāja ar Dāvidu?

 ⁷ Abigaila bija Nābala, kāda bagāta zemes īpašnieka, sieva. Kad Dāvids un viņa vīri slēpās no ķēniņa Saula, viņi kādu laiku pavadīja kopā ar Nābala ganiem un sargāja tā ganāmpulkus no sirotājiem. Vai Nābals bija pateicīgs par viņu palīdzību? Nepavisam ne. Kad Dāvida vīri lūdza Nābalam nedaudz pārtikas un ūdens, Nābals kļuva dusmīgs un apbēra viņus ar apvainojumiem. (1. Sam. 25:5—8, 10—12, 14.) To uzzinājis, Dāvids izlēma nogalināt visus Nābala saimes vīriešus. (1. Sam. 25:13, 22.) Vai šo traģēdiju bija iespējams novērst? Abigaila saprata, ka ir laiks runāt, tāpēc viņa drosmīgi devās pretī 400 izsalkušiem, dusmīgiem un bruņotiem vīriem un runāja ar Dāvidu.

8. Ko mēs mācāmies no Abigailas?

⁸ Satikusi Dāvidu, Abigaila runāja drosmīgi, pārliecinoši un ar cieņu. Kaut gan viņa nebija vainojama notikušajā, viņa atvainojās Dāvidam. Abigaila pauda pārliecību, ka viņš ir labs cilvēks, kurš cenšas darīt to, kas ir pareizs, un viņa paļāvās uz Jehovas palīdzību. (1. Sam. 25:24, 26, 28, 33, 34.) Arī mums ir vajadzīga drosme, lai runātu, kad redzam kādu nostājamies uz bīstama ceļa. (Ps. 141:5.) Mums jārunā drosmīgi, tomēr ar cieņu. Ja mēs ar mīlestību dodam cilvēkam padomu, kas tam ir nepieciešams, mēs pierādām, ka esam viņam īsti draugi. (Sal. Pam. 27:17.)

9., 10. Kas draudzes vecākajiem jāpatur prātā, kad viņi dod kādam padomu?

⁹ Jo īpaši draudzes vecākajiem ir jābūt drosmīgiem, lai runātu ar ticības biedriem, kas ir spēruši kļūmīgu soli. (Gal. 6:1.) Vecākie pazemīgi apzinās, ka arī viņi ir nepilnīgi un ka reizēm viņiem pašiem varbūt ir vajadzīgs padoms. Tomēr  viņi nepieļauj, ka tas viņus atturētu pamācīt tos, kas ir rīkojušies nepareizi. (2. Tim. 4:2; Tit. 1:9.) Dodot kādam padomu, draudzes vecākie izmanto savu runas dāvanu, lai prasmīgi un pacietīgi mācītu cilvēku. Viņi mīl savus ticības biedrus, un šī mīlestība viņus mudina rīkoties. (Sal. Pam. 13:24.) Taču pirmām kārtām viņi cenšas godāt Jehovu, aizstāvot viņa normas un sargājot draudzi no sliktas ietekmes. (Ap. d. 20:28.)

¹⁰ Mēs esam apskatījuši, kad būtu jārunā. Taču ir reizes, kad vislabāk ir neteikt neko. Kāpēc tas var nebūt viegli?

11. Kādu piemēru minēja Jēkabs, un kā tas ir saistīts ar to, kā mēs izmantojam runas dāvanu?

¹¹ Kontrolēt savu mēli var būt grūti. Lai to paskaidrotu, Jēkabs, viens no Bībeles sarakstītājiem minēja kādu piemēru. Viņš teica: ”Cilvēks, kas neklūp runā, ir pilnīgs, spējīgs iegrožot visu savu miesu. Ja zirgam liekam laužņus mutē, lai tas mums klausītu, mums ir vara pār visu zirgu.” (Jēk. 3:2, 3.) Pievelkot grožus, jātnieks var vadīt zirgu vai arī likt tam apstāties. Ja jātnieks kārtīgi netur grožus, viņš var zaudēt kontroli pār zirgu, un zirgs var savainot gan sevi, gan jātnieku. Līdzīgi, ja mēs nekontrolējam savu mēli, tā var nodarīt lielu postu. Pievērsīsim uzmanību dažām situācijām, kurās mums ir ”jāpievelk groži” un jāatturas no runāšanas.

12. Kad ir laiks ”pievilkt grožus” savai mēlei un atturēties no runāšanas?

¹² Kā jūs izturaties, kad ticības biedram ir zināms kaut kas tāds, kas nebūtu jāizpauž citiem? Piemēram, vai, satiekot kādu, kas dzīvo vietā, kur mūsu darbība ir aizliegta, jums rodas kārdinājums  viņu izjautāt par to, kā tur rit sludināšanas darbs? Nav šaubu, jūsu motīvi ir labi. Jūs mīlat savus brāļus un māsas, un jums rūp, kā viņiem klājas. Jūs arī vēlaties runāt konkrēti, kad lūdzat Dievu par viņiem. Tomēr, kad esam kopā ar šādu ticības biedru, tēlaini runājot, ir laiks ”pievilkt grožus” savai mēlei un atturēties no runāšanas. Ja mēs izdarītu spiedienu uz kādu, kura rīcībā ir informācija, kas nebūtu jāizpauž, mēs parādītu mīlestības trūkumu — gan pret šo cilvēku, gan pret brāļiem un māsām, kuri paļaujas, ka viņš nestāstīs citiem par viņu darbību. Neviens no mums nekādā ziņā nevēlētos radīt vēl vairāk sarežģījumu brāļiem un māsām, kas dzīvo šādās valstīs. Tāpat neviens no tiem, kas tur kalpo, nevēlētos atklāt detaļas par to, kā brāļi un māsas tur veic savu kristīgo darbību.

13. Kā, ņemot vērā to, kas teikts Salamana Pamācībās 11:13, ir jārīkojas draudzes vecākajiem, un kāpēc?

¹³ Draudzes vecākajiem ir īpaši svarīgi vadīties pēc Salamana Pamācībās 11:13 ietvertā principa. (Nolasīt.) Viņi to dara, neizpaužot konfidenciālu informāciju tiem, kuriem nav tiesību to zināt. Tas var nebūt viegli, jo sevišķi tad, ja draudzes vecākais ir precējies. Dzīvesbiedri uztur savas attiecības ciešas, bieži runājot viens ar otru un daloties visdziļākajās domās, jūtās un raizēs. Taču draudzes vecākais saprot, ka viņš nedrīkst sievai atklāt personisku informāciju, ko viņam ir uzticējuši ticības biedri. Ja viņš šādi rīkotos, viņš zaudētu brāļu un māsu uzticēšanos un iedragātu savu reputāciju. Tie, kam ir uzticēti atbildīgi pienākumi draudzē, nedrīkst būt ”divkosīgi”. (1. Tim. 3:8.) Tas nozīmē, ka viņi nedrīkst būt liekulīgi un tādi, kam ir nosliece tenkot. Ja draudzes vecākais mīl savu sievu, viņš to neapgrūtinās ar informāciju, kas tai nav jāzina.

14. Kā sieviete, kuras vīrs ir draudzes vecākais, var palīdzēt viņam saglabāt labu reputāciju?

¹⁴ Sieva var palīdzēt savam vīram saglabāt labu reputāciju, nespiežot to runāt par jautājumiem, kas tam jāpatur noslēpumā. Šādi rīkojoties, sieva ne tikai atbalsta vīru, bet arī parāda cieņu pret tiem, kas viņam ir uzticējušies. Pats svarīgākais, viņa iepriecina Jehovu, jo sekmē mieru un vienotību draudzē. (Rom. 14:19.)

15. Kā Jehova raudzījās uz trim vīriešiem, kas bija ieradušies pie Ījaba, un kāpēc?

¹⁵ Ļoti daudz par to, kā un kad runāt, mēs varam uzzināt no Ījaba grāmatas. Pie Ījaba, kurš bija pieredzējis daudz nelaimju, ieradās četri vīrieši, lai viņu mierinātu. Šie vīrieši ilgu laiku klusēja. Bet trīs no viņiem — Ēlifass, Bildads un Cofars —, kā redzams no viņu vēlāk teiktajiem vārdiem, šo laiku nebija veltījuši pārdomām par to, kā viņi Ījabam varētu palīdzēt. Viņi domāja par to, kā pierādīt, ka Ījabs ir izdarījis kaut ko sliktu. Daži viņu izteikumi bija pareizi, taču lielākoties tas, ko viņi teica par Ījabu un Jehovu, bija vai nu nepatiess, vai nelaipns. Viņi skarbi nosodīja Ījabu. (Īj. 32:1—3.) Kā uz to reaģēja Jehova? Viņš iedegās bargās dusmās pret šiem trim vīriešiem. Jehova norādīja, ka viņu rīcībā bija izpaudusies ”muļķīga neprātība”, un teica, lai Ījabs lūdz par viņiem. (Īj. 42:7—9.)

16. Ko mēs mācāmies, pārdomājot to, kas Bībelē stāstīts par Ēlifasu, Bildadu un Cofaru?

¹⁶ Ko mēs mācāmies, pārdomājot to, kā  rīkojās Ēlifass, Bildads un Cofars? Pirmkārt, mēs nedrīkstam tiesāt savus ticības biedrus. (Mat. 7:1—5.) Mums viņi ir uzmanīgi jāuzklausa, pirms mēs viņiem kaut ko sakām. Tikai tā mēs spēsim saprast viņu situāciju. (1. Pēt. 3:8.) Otrkārt, kad mēs runājam, mums ir jāgādā, lai mūsu vārdi skanētu laipni un atbilstu patiesībai. (Efes. 4:25.) Treškārt, no šī Bībelē ietvertā apraksta mēs uzzinām, ka Jehova pievērš lielu vērību tam, ko mēs sakām cits citam.

17. Ko mēs varam mācīties no Ēlihus?

¹⁷ Ceturtais vīrietis, kas bija ieradies pie Ījaba, bija Ēlihus — kāds Ābrahāma radinieks. Kad runāja Ījabs un trīs pārējie vīrieši, Ēlihus klausījās. Acīmredzot viņš pievērsa lielu uzmanību visam, kas tika teikts, jo viņš spēja Ījabam sniegt vairākus laipnus, bet tiešus padomus, kas tam palīdzēja labot domāšanu. (Īj. 33:1, 6, 17.) Ēlihus vēlējās slavēt Jehovu, nevis sevi vai kādu citu. (Īj. 32:21, 22; 37:23, 24.) No Ēlihus mēs mācāmies, ka ir savs laiks klusēt un klausīties. (Jēk. 1:19.) Mēs arī mācāmies, ka, dodot kādam padomu, mums pirmām kārtām būtu jādomā par to, kā sagādāt godu Jehovam, nevis sev.

18. Kā mēs varam parādīt, ka augstu vērtējam runas dāvanu?

¹⁸ Ņemot vērā Bībeles padomus par to, kad un kā runāt, mēs parādām, ka augstu vērtējam runas dāvanu. Gudrais ķēniņš Salamans, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Vārds, kas teikts īstā laikā, ir kā zelta āboli greznos sudraba traukos.” (Sal. Pam. 25:11.) Ja mēs uzmanīgi uzklausām citus un domājam, pirms runājam, mūsu vārdi var būt kā šādi zelta āboli — gan vērtīgi, gan skaisti. Tad, neatkarīgi no tā, vai mēs teiksim daudz vai maz, mūsu runa stiprinās citus un iepriecinās Jehovu. (Sal. Pam. 23:15; Efes. 4:29.) Vai gan var būt labāks veids, kā paust pateicību par šo Dieva dāvanu — spēju runāt!