Viens no daudzajiem pienākumiem, ko pildīja izraēlieši, kas piederēja pie Levija cilts, bet kas nebija priesteri, bija apsargāt templi. Tempļa sardze nodrošināja sabiedrisko kārtību, un tā bija pakļauta tempļa sardzes priekšniekam. Jūdu rakstnieks Filons tempļa sargu pienākumus aprakstīja šādi: ”Daži no tiem [levītiem] ir izvietoti pie ieejām pildīt vārtsargu pienākumus, daži — iekšā [tempļa teritorijā] svētnīcas priekšā, lai neviens nepiederīgs tur nespertu savu kāju — ne tīši, ne netīši. Daži ir norīkoti maiņās apstaigāt templi, tā apsargājot to nakti un dienu.”

Tempļa sardze atradās sinedrija rīcībā. Tas bija vienīgais jūdu bruņotais spēks, kura pastāvēšanu pieļāva romieši.

Pētnieks Joahims Jeremiass rakstīja: ”Ja arestēt Jēzu ieradās tempļa sardze, kļūst skaidrs, kāpēc Jēzus aresta brīdī ļaudīm pārmeta, ka viņš netika apcietināts templī, kaut gan viņš tur dienu no dienas mācīja (Mat. 26:55).” J. Jeremiass uzskatīja, ka tie, kas iepriekšējā reizē tika sūtīti apcietināt Jēzu, arī piederēja pie tempļa sardzes. (Jāņa 7:32, 45, 46.) Kādu laiku vēlāk tempļa sargiem un viņu priekšniekam tika pavēlēts aizvest uz sinedriju Jēzus mācekļus, un, visticamāk, tempļa sargi bija starp tiem, kas izvilka Pāvilu no tempļa. (Ap. d. 4:1—3; 5:17—27; 21:27—30.)