Kāpēc Boāsa pieminētais radinieks sacīja, ka tad, ja apprecēs Ruti, viņš ”izpostīs pats savu mantojumu”? (Rut. 4:1, 6.)

Kas senajā Izraēlā notika ar zemi, kuras īpašnieks nomira, neatstājis pēcnācējus? Un kas notika ar šī izraēlieša dzimtu? Vai tā bija lemta izzušanai? Tādus jautājumus regulēja Mozus bauslība.

Ja zemes īpašnieks nomira, zemi mantoja viņa brālis vai cits tuvs radinieks. Ja zemes īpašnieks ieslīga nabadzībā un bija spiests savu dzimtīpašumu pārdot, brālis vai tuvs radinieks to varēja atpirkt. Tāda kārtība nodrošināja, ka zeme palika konkrētās dzimtas īpašumā. (3. Moz. 25:23—28; 4. Moz. 27:8—11.)

Savukārt to, ka mirušā cilvēka dzimta turpinās, nodrošināja levirāts. Tā bija paraža, saskaņā ar kuru vīrietim, ja viņa brālis bija nomiris, neatstājot vīriešu kārtas pēcnācēju, bija pienākums apprecēt brāļa atraitni. Dēls, kas piedzima šai sievietei, skaitījās viņas iepriekšējā vīra dēls un mantoja tā īpašumu. Levirāts nodrošināja arī to, ka atraitnes nepalika bez uzturlīdzekļiem. (5. Moz. 25:5—7; Mat. 22:23—28.)

Naomija, par kuru stāstīts Rutes grāmatā, bija precējusies ar Elimelehu. Kad nomira Elimelehs un abi viņu dēli, Naomija palika bez apgādnieka. (Rut. 1:1—5.) Pēc atgriešanās dzimtenē Naomija lika savai vedeklai Rutei, lai tā lūdz Boāsam — tuvam Elimeleha radiniekam — atpirkt Elimeleha dzimtīpašumu. (Rut. 2:1, 19, 20; 3:1—4.) Bet Boāss zināja, ka ir vēl kāds cits radinieks, vēl tuvāks nekā viņš pats, un šim radiniekam bija tiesības pirmajam atpirkt īpašumu. (Rut. 3:9, 12, 13.)

Sākumā šis radinieks piekrita to darīt. (Rut. 4:1—4.) Kaut arī tas viņam nozīmēja izdevumus, viņš saprata, ka Naomijai vairs nevar būt bērnu, līdz ar to nebūs pēcnācēju, kas mantotu Elimeleha zemi. Šī zeme tiktu pievienota viņa paša dzimtīpašumam, tātad līdzekļi nebūtu izmesti vējā.

Taču, uzzinājis, ka tādā gadījumā viņam arī jāapprec Rute, viņš pārdomāja. Vīrietis teica: ”Es to nevaru pirkt, citādi es izpostīšu pats savu mantojumu.” (Rut. 4:5, 6.) Kāpēc viņš mainīja domas?

Ja viņš vai cits Elimeleha radinieks apprecētu Ruti un tai piedzimtu dēls, šis dēls mantotu Elimeleha zemi. Kādā nozīmē minētais radinieks ”izpostītu pats savu mantojumu”, ja apprecētu Ruti? Bībelē tas nav paskaidrots, bet viņš tā varēja teikt vairāku iemeslu dēļ.

• Pirmkārt, viņš būtu zaudējis naudu, jo atpirktā zeme galu galā nepaliktu viņa īpašumā. To mantotu Rutes dēls.

• Otrkārt, viņam būtu pienākums apgādāt gan Naomiju, gan Ruti.

• Treškārt, ja Rute dzemdētu vēl kādus bērnus, tiem pienāktos daļa no viņa īpašuma, tieši tāpat kā bērniem, kuri viņam, iespējams, jau bija.

• Ceturtkārt, ja šim cilvēkam citu bērnu nebija, Rutes dēlam pienāktos gan Elimeleha, gan viņa zeme. Tas nozīmē, ka viņa zemi mantotu cilvēks, kas skaitītos nevis viņa, bet Elimeleha pēcnācējs. Minētais vīrietis negribēja riskēt ar savu dzimtīpašumu un ļāva Boāsam, kas bija nākamais tuvākais radinieks, atpirkt Elimeleha īpašumu. Boāss piekrita to darīt, jo vēlējās ”saglabāt mirušā vārdu viņa mantojumam”. (Rut. 4:10.)

Vārdā nenosauktajam radiniekam vairāk rūpēja tas, kā saglabāt pašam savu vārdu un dzimtīpašumu. Par spīti visām viņa pūlēm, viņa vārds tomēr ir nogrimis aizmirstībā. Savas savtīgās attieksmes dēļ viņš arī palaida garām kādu īpašu iespēju. Ja viņš būtu palīdzējis Naomijai, viņš būtu kļuvis par vienu no Mesijas, Jēzus Kristus, priekštečiem. Bet viņš to nedarīja, tāpēc Jēzus Kristus radurakstos ir lasāms Boāsa, nevis šī cilvēka vārds. Cik bēdīgs iznākums savtīgai rīcībai! (Mat. 1:5; Lūk. 3:23, 32.)