1. Kas notika pēc Jeruzālemes ieņemšanas?

607. gadā p.m.ē. Jeruzālemē iebruka milzīgs babiloniešu karaspēks valdnieka Nebukadnecara II vadībā. Par viņa sarīkoto briesmīgo asinsizliešanu Bībelē ir stāstīts: ”Tas ar zobenu nogalināja viņu jaunekļus viņu svētajā namā, un viņš neapžēlojās nedz par jaunekļiem, nedz jaunavām, nedz par veciem, nedz sirmgalvjiem.. [..] Un tie nodedzināja Dieva namu, un sagrāva Jeruzālemes mūrus, kā arī visus tās pils nocietinājumus viņi sadedzināja ugunī, tā ka viss tās dārgums un skaistums aizgāja bojā.” (2. Laiku 36:17, 19.)

2. Kādus brīdinājumus Jehova bija izteicis par Jeruzālemi un ebreju tautu?

² Jeruzālemes ieņemšana un nopostīšana nebija nekas negaidīts. Ilgus gadus Dieva pravieši bija brīdinājuši ebrejus: ja viņi turpinās neievērot bauslību, viņi tiks nodoti babiloniešu rokās, un tad daudzi kritīs no zobena, bet tie, kas izglābsies, atlikušo mūžu, visticamāk, pavadīs trimdā Babilonijā. (Jer. 15:2.) Kāda bija trimdinieku dzīve? Vai tajā, kas gadsimtu gaitā notika ar kristiešiem, ir saskatāmas paralēles ar Babilonijas gūstu? Un, ja ir saskatāmas, tad par kādu laika posmu ir runa?

3. Pastāstiet, ar ko Babilonijas gūsts atšķīrās no verdzības, ko izraēlieši bija pieredzējuši Ēģiptē!

³ Viss, ko pravieši bija paredzējuši, īstenojās. Ar Jeremijas starpniecību Jehova mudināja trimdiniekus samierināties ar dzīvi gūstā. Aicinādams tos pielāgoties jaunajiem apstākļiem Babilonijā, viņš teica: ”Celiet namus un dzīvojiet tajos! Dēstiet dārzus un baudiet to augļus! [..] Rūpējieties par tās pilsētas labklājību, kurp Es jūs liku aizvest, un pielūdziet par to to Kungu, jo tās labklājība būs arī jūsu labklājība.” (Jer. 29:5, 7.) Tie, kas ņēma vērā Dieva norādījumus, dzīvoja diezgan normālu dzīvi. Babilonieši ebrejiem deva zināmu brīvību. Trimdinieki pat varēja netraucēti pārvietoties pa visu valsti. Senajā pasaulē Babilonas pilsēta bija tirdzniecības centrs. Izrakumos atrastie dokumenti liecina, ka daudzi ebreji kļuva par sekmīgiem tirgoņiem un prasmīgiem amatniekiem. Daļa no viņiem pat tapa turīgi. Babilonijas gūsts it nemaz nelīdzinājās verdzībai, ko daudzus gadsimtus pirms tam izraēlieši bija pieredzējuši Ēģiptē. (Nolasīt 2. Mozus 2:23—25.)

4. Kas vēl kopā ar nepakļāvīgajiem ebrejiem atradās Babilonijas gūstā, un ar kādiem ierobežojumiem kalpošanā Dievam viņi saskārās?

⁴ Lai arī ebreju materiālās vajadzības bija apmierinātas, tomēr viņi nevarēja kalpot Jehovam tā kā agrāk. Jehovas templis līdz ar altāri bija iznīcināts, un priesteri vairs nevarēja veikt savu kalpošanu organizētā veidā. Trimdinieku vidū bija arī uzticīgi Dieva kalpi, kas nebija pelnījuši doties izsūtījumā, bet viņiem bija jācieš kopā ar pārējo tautu. Taču viņi darīja visu iespējamo, lai pildītu bauslību. Piemēram, Daniēls ar saviem biedriem Sadrahu, Mesahu un Abed-Nego, kuri bija aizvesti trimdā uz Babiloniju, atteicās no ēdiena, ko ebrejiem bija aizliegts ēst. Turklāt, kā zināms, Daniēls regulāri vērsās lūgšanās pie Dieva. (Dan. 1:8; 6:10.) Tomēr dievbijīgie ebreji, būdami pakļauti tautai, kas nepielūdza Jehovu, nevarēja izpildīt visu, kas bija prasīts bauslībā.

5. Kādu cerību Jehova bija devis savai tautai, un kāpēc viņa solījums bija īpašs?

⁵ Varēja rasties jautājums: vai ebrejiem reiz būs iespēja atkal pielūgt Dievu viņam pilnīgi pieņemamā veidā? Nekas neliecināja, ka varētu notikt kaut kādas pārmaiņas, jo babilonieši nekad neatbrīvoja savus gūstekņus. Bet Jehovam tas nebija šķērslis. Viņš bija apsolījis, ka viņa tauta tiks atbrīvota, un tā arī notika. Dieva Jehovas solījumi vienmēr piepildās. (Jes. 55:11.)

6., 7. Kāpēc bija nepieciešams precizēt skaidrojumu par Dieva tautas nonākšanu Babilonas gūstā mūsdienās?

⁶ Vai kristieši jelkad ir pieredzējuši kaut ko līdzīgu gūstam, kādā atradās ebreji? Daudzus gadus žurnālā Sargtornis bija skaidrots, ka mūsdienās Dieva kalpi Babilonas gūstā nonāca 1918. gadā, bet 1919. gadā tika atbrīvoti. Taču kļuva skaidrs, ka ir nepieciešams vēlreiz iedziļināties šajā jautājumā, un iemesli ir apskatīti šajā un nākamajā rakstā.

⁷ Lielā Babilona ir pasaules viltus reliģiju kopums. Tātad, lai varētu teikt, ka Dieva kalpi 1918. gadā nokļuva Babilonas gūstā, viņiem tolaik kaut kādā ziņā bija jānonāk viltus reliģijas varā. Bet  patiesībā jau vairākus gadu desmitus pirms Pirmā pasaules kara Dieva svaidītie kalpi bija sākuši raisīties vaļā no lielās Babilonas valgiem. Kaut gan Pirmā pasaules kara laikā svaidītie pieredzēja vajāšanas, tās galvenokārt izraisīja laicīgā vara, nevis lielā Babilona. Tāpēc nav īsti pamatota iemesla uzskatīt, ka Jehovas kalpi lielās Babilonas gūstā nonāca 1918. gadā.

8. Pastāstiet, kā patiesā kristietība sāka pakļauties kaitīgai ietekmei! (Sk. attēlu raksta sākumā.)

⁸ Mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos vairāki tūkstoši ebreju un prozelītu tika svaidīti ar svēto garu. Šie kristieši kļuva par ”izredzētu cilti, ķēnišķīgu priesteru saimi, svētu tautu, ..Dieva īpašumu”. (Nolasīt 1. Pētera 2:9, 10.) Kamēr vien bija dzīvi apustuļi, viņi pārraudzīja Dieva tautas draudzes. Tomēr sāka parādīties ”vīri, kas runāja aplamības, lai aizrautu mācekļus sev līdzi”, un jo īpaši tas sāka izpausties pēc apustuļu nāves. (Ap. d. 20:30; 2. Tes. 2:6—8.) Daudziem no šiem vīriešiem draudzēs bija atbildīgi pienākumi — viņi bija pārraugi, kas vēlāk sāka sevi dēvēt par ”bīskapiem”. Sāka veidoties garīdznieku kārta, lai gan Jēzus saviem sekotājiem bija teicis: ”Jūs visi esat brāļi.” (Mat. 23:8.) Vīrieši, kam draudzē bija ievērojams stāvoklis un kas bija aizrāvušies ar Aristoteļa un Platona filozofiju, kristietībā ieviesa viltus reliģijas priekšstatus. Šīs idejas pamazām aizstāja Bībeles tīrās mācības.

9. Kā Romas impērija sāka atbalstīt atkritušo kristietību, un kāds bija tā iznākums?

⁹ 313. gadā pagāniskais Romas imperators Konstantīns oficiāli atzina šo izkropļoto kristietības formu. Kopš tā laika baznīca sāka cieši sadarboties ar valsti. Piemēram, pēc Nīkajas koncila Konstantīns, kas bija klāt šajā koncilā, izsūtīja trimdā priesteri Ariju, kurš noraidīja priekšstatu, ka Jēzus ir Dievs. Vēlāk, imperatora Teodosija I (379.—395. gads) laikā, par Romas impērijas oficiālo reliģiju kļuva katolicisms, kā sāka saukt ar viltus mācībām piesārņoto kristietības formu. Kā norāda vēsturnieki, pagāniskā Roma ceturtajā gadsimtā tika ”kristianizēta”. Bet no Dieva atkritusī kristietība tajā laikā jau bija kļuvusi par daļu no lielās Babilonas, pie kuras piederēja pagānu reliģijas. Nedaudzie svaidītie kristieši, kurus Jēzus bija salīdzinājis ar kviešiem, darīja visu iespējamo, lai kalpotu Dievam, bet viņu balsis pamazām tika pārmāktas. (Nolasīt Mateja 13:24, 25, 37—39.) Dieva kalpi patiešām bija nonākuši Babilonas gūstā.

10. Kāpēc mūsu ēras pirmajos gadsimtos cilvēki varēja pārbaudīt, vai baznīcas mācības saskan ar Bībeli?

¹⁰ Mūsu ēras pirmajos gadsimtos daudzi cilvēki vēl aizvien varēja lasīt Bībeli, kas bija pieejama grieķu un latīņu valodā. Tāpēc viņi varēja salīdzināt baznīcas dogmas ar to, kas rakstīts Bībelē. Pamatojoties uz Bībelē lasīto, daži no šiem cilvēkiem noraidīja baznīcas mācības, kas bija pretrunā ar Dieva Rakstiem. Bet atklāti paust šādu viedokli bija bīstami — tā varēja pat zaudēt dzīvību.

11. Kāpēc cilvēkiem vairs nebija iespējams lasīt Bībeli?

¹¹ Ar laiku lielākā daļa cilvēku vairs neprata tās valodas, kādās bija pieejama Bībele, un baznīca nikni pretojās  centieniem tulkot Dieva Rakstus vienkāršu ļaužu valodā. Tāpēc tikai garīdznieki un nedaudzi citi izglītoti cilvēki varēja lasīt Bībeli, un pat ne visi garīdznieki prata labi lasīt un rakstīt. Ikviens, kas nebija vienisprātis ar baznīcas mācībām, tika nežēlīgi sodīts. Dievam uzticīgie svaidītie kristieši varēja pulcēties kopā tikai slepeni, ja vien vispār bija tāda iespēja. Svaidīto ”ķēnišķīgo priesteru saime”, tāpat kā savulaik trimdinieki Babilonijā, vairs nevarēja veikt kalpošanu organizētā veidā. Lielā Babilona tiešām turēja ļaudis savā varā.

12., 13. Kādi divi faktori veicināja to, ka lielās Babilonas vara pār cilvēkiem pamazām sāka vājināties? Paskaidrojiet.

¹² Varēja rasties jautājums: vai patiesajiem kristiešiem reiz būs iespēja atkal pielūgt Dievu brīvi un viņam pieņemamā veidā? Pienāca laiks, kad garīgajā tumsā sāka iespiesties blāva patiesības gaisma, un to veicināja divi faktori. Viens faktors bija iespiedmašīnas parādīšanās 15. gadsimta vidū. Pirms rietumu pasaulē tika ieviesta iespiešanas tehnika, Bībele bija jāpārraksta ar roku, un tas prasīja daudz laika un pūļu. Tāpēc reti kuram piederēja Bībele un tā bija ļoti dārga. Kā teikts kādā avotā, lai izgatavotu tikai vienu Bībeles eksemplāru, prasmīgam pārrakstītājam bija vajadzīgi desmit mēneši. Turklāt Bībele tika rakstīta uz pergamenta, kas bija dārgs materiāls. Turpretī, izmantojot praktiskāku alternatīvu — iespiedmašīnu un papīru —, lietpratīgs grāmatiespiedējs varēja iespiest 1300 lapas vienā dienā.

 ¹³ Otrs faktors bija tas, ka 16. gadsimta sākumā daži drosmīgi cilvēki apņēmās iztulkot Bībeli valodās, kādās runāja vienkāršā tauta. Šie tulkotāji bieži vien riskēja ar savu dzīvību. Doma, ka Bībele varētu nonākt ļaužu rokās, šausmināja baznīcas vadītājus. Dievbijīgiem cilvēkiem, lasot Bībeli, taču rastos dažādi jautājumi! Piemēram: kur Bībelē ir pieminēta šķīstītava? Kur var atrast pamatojumu tam, ka ir jāmaksā priesteriem, lai tie aizlūgtu par mirušajiem? Vai Bībelē kaut kur ir rakstīts par pāvestiem un kardināliem? To baznīca nekādā gadījumā negribēja pieļaut, tāpēc nikni vērsās pret ikvienu, kas apšaubīja baznīcas vadītāju autoritāti. Vīrieši un sievietes tika sodīti par ķecerību tikai tāpēc, ka viņi nepiekrita baznīcas mācībām. Dažas no šīm mācībām bija aizgūtas no Aristoteļa un Platona — filozofiem, kas dzīvoja vairākus simtus gadu pirms Jēzus nākšanas uz zemi. Baznīca ”ķeceriem” piesprieda nāvessodu, un valsts to izpildīja. Vajāšanu mērķis bija panākt, lai cilvēki vairs nelasītu Bībeli un neapšaubītu baznīcas autoritāti. Daudzviet tas izdevās. Bet daži drosmīgi cilvēki nepieļāva, ka lielā Babilona viņus iebiedētu. Viņi jau bija baudījuši Bībeles patiesību, tāpēc gribēja uzzināt vairāk. Tuvojās atbrīvošanās no viltus reliģijas!

14. a) Kādi apstākļi 19. gadsimta beigās veicināja labāku Bībeles patiesības sapratni? b) Ko darīja brālis Rasels, lai noskaidrotu patiesību?

¹⁴ Daudzi, kas alka pēc Bībeles patiesības, bēga uz zemēm, kur baznīcas ietekme nebija tik spēcīgi jūtama. Viņi vēlējās lasīt un pētīt Bībeli, kā arī apspriest uzzināto, nebažījoties, ka viņiem tiktu noteikts, kā jādomā. Viena no šādām zemēm bija Amerikas Savienotās Valstis, kur 19. gadsimta beigās Čārlzs Teizs Rasels kopā ar saviem domubiedriem sāka sistemātiski pētīt Bībeli. Sākotnējais brāļa Rasela mērķis bija noskaidrot, kura no izplatītākajām reliģijām māca patiesību. Viņš rūpīgi salīdzināja gan kristīgo, gan nekristīgo reliģiju mācības ar to, kas ir teikts Bībelē. Drīz vien viņš secināja, ka neviena no tām neturas pie Dieva Rakstiem. Viņš satikās ar vairākiem vietējiem garīdzniekiem cerībā, ka tie pieņems un sāks mācīt savu draudžu locekļiem patiesību, ko viņš kopā ar domubiedriem bija atklājis Bībelē. Taču patiesība šos garīdzniekus neinteresēja. Bībeles pētniekiem kļuva skaidrs, ka viņiem nevar būt nekāda saistība ar tiem, kas vēlas turēties pie viltus reliģijas. (Nolasīt 2. Korintiešiem 6:14.)

15. a) Kad kristieši nokļuva lielās Babilonas gūstā? b) Kādi jautājumi ir apskatīti nākamajā rakstā?

¹⁵ Līdz šim apskatītā informācija liecina, ka patiesie kristieši nonāca Babilonas gūstā drīz pēc apustuļu nāves. Tomēr rodas daži jautājumi: pēc kā var spriest, ka patiesībā jau vairākus gadu desmitus pirms 1914. gada Dieva svaidītie kalpi bija sākuši raisīties vaļā no lielās Babilonas valgiem? Vai Jehova patiešām bija neapmierināts ar saviem kalpiem, tāpēc ka Pirmā pasaules kara laikā viņi bija zaudējuši dedzīgumu sludināšanā? Vai tāpēc, ka daļa brāļu šajā laikā nesaglabāja kristīgu neitralitāti, Jehova tiem liedza savu labvēlību? Un, ja kristieši bija nokļuvuši viltus reliģijas gūstā mūsu ēras otrajā gadsimtā, kad viņi no tā atbrīvojās? Atbildes uz šiem svarīgajiem jautājumiem ir rodamas nākamajā rakstā.