1. Kāpēc Dieva kalpi varēja cerēt, ka viņi tiks atbrīvoti no lielās Babilonas, un kādi jautājumi ir apskatīti šajā rakstā?

IEPRIEKŠĒJĀ rakstā bija apskatīts, kā Dievam uzticīgie kristieši nonāca sava veida Babilonas gūstā. Taču Dievs bija paredzējis, ka viņi nepaliks garīgajā gūstā mūžīgi. Viņš nebūtu licis saviem ļaudīm iziet no lielās Babilonas jeb pasaules viltus reliģiju kopuma, ja būtu skaidrs, ka neviens nekad nevarēs atbrīvoties no tās ietekmes. (Nolasīt Atklāsmes 18:4.) Bet kad Dieva kalpi tika pilnībā atbrīvoti no Babilonas varas? Lai to saprastu, vispirms ir jānoskaidro šādi jautājumi: kāda bija Bībeles pētnieku nostāja pret lielo Babilonu pirms 1914. gada? Cik dedzīgi mūsu brāļi sludināja labo vēsti Pirmā pasaules kara laikā? Vai ir pamats apgalvot: tāpēc, ka tajā laikā viņiem bija jālabo sava rīcība, viņi bija Babilonas gūstā?

2. Kāda saskaņā ar agrīno Bībeles pētnieku toreizējo sapratni bija viņu nostāja pret viltus reliģiju?

² Jau vairākus gadu desmitus pirms Pirmā pasaules kara Čārlzam Teizam Raselam un viņa domubiedriem bija kļuvis skaidrs, ka kristīgās pasaules organizācijas nemāca Bībeles  patiesību. Tāpēc viņi saskaņā ar savu toreizējo sapratni nevēlējās būt saistīti ar viltus reliģijām. Jau 1879. gada novembrī žurnālā Zion’s Watch Tower (Ciānas Sargtornis) bija skaidri izklāstīta viņu uz Bībeli balstītā nostāja: ”Ikviena baznīca, kas apgalvo, ka ir ar Kristu saderināta šķīsta jaunava, bet kas patiesībā ir sasaistījusies ar pasauli (zvēru) un ko pasaule uztur, Bībeles valodā runājot, ir netikle [atsauce uz lielo Babilonu].” (Nolasīt Atklāsmes 17:1, 2.)

3. Ar kādu izlēmīgu rīcību Bībeles pētnieki apliecināja, ka saprot, cik būtiski ir nošķirties no viltus reliģijām? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

³ Dievbijīgiem cilvēkiem bija skaidrs, kas viņiem jādara. Viņi apzinājās, ka nevarēs cerēt uz Dieva labvēlību, ja turpinās atbalstīt viltus reliģijas. Tāpēc daudzi Bībeles pētnieki uzrakstīja vēstules par savu izstāšanos no baznīcas. Daļa no viņiem nolasīja šīs vēstules baznīcā draudzes locekļu priekšā. Daudzi, kam aizliedza to darīt, aizsūtīja vēstules eksemplārus katram savas draudzes loceklim. Šie Bībeles pētnieki negribēja, ka viņiem būtu jebkāda saikne ar viltus reliģiju. Ja viņi būtu dzīvojuši citā laikā, šāds drosmīgs solis viņiem būtu dārgi maksājis. Bet 19. gadsimta beigās daudzās zemēs baznīcas bija sākušas zaudēt valsts atbalstu un iedzīvotāji varēja brīvi pārrunāt reliģiskus jautājumus un atklāti nepiekrist baznīcu viedoklim, nebaidoties no sekām.

4. Kā Pirmā pasaules kara laikā mazinājās lielās Babilonas ietekme uz Bībeles pētniekiem?

⁴ Bībeles pētnieki saprata, ka nepietiek, ja viņi par savu nostāju viltus reliģijas jautājumā informē tikai radiniekus, draugus un baznīcas locekļus. Visai pasaulei bija jāredz, ka lielā Babilona ir reliģiska netikle! Tāpēc ap 1917. un 1918. gada miju Bībeles pētnieki, kuru bija tikai daži tūkstoši, dedzīgi izplatīja bukletu The Fall of Babylon (Babilonas krišana), kurā bija asi nosodīta kristīgā pasaule. Pavisam viņi izplatīja 10 miljonus bukletu. Nav grūti iztēloties, ka garīdznieki bija sašutuši. Tomēr Bībeles pētnieki turpināja šo svarīgo darbu. Viņi bija apņēmušies ”pirmām kārtām klausīt Dievam, nevis cilvēkiem”. (Ap. d. 5:29.) Ko mēs varam secināt? Šie kristieši Pirmā pasaules kara laikā nevis nonāca lielās Babilonas gūstā, bet gan pamazām atbrīvojās no tās ietekmes un palīdzēja to darīt arī citiem.

5. Kāds ir pamats sacīt, ka brāļi un māsas Pirmā pasaules kara laikā dedzīgi kalpoja Dievam?

⁵ Agrāk mēs uzskatījām, ka Jehova bija kļuvis neapmierināts ar saviem kalpiem, jo viņi Pirmā pasaules kara laikā nesludināja pietiekami dedzīgi. Tāpēc tika secināts, ka Jehova uz īsu laiku pieļāva viņu nonākšanu lielās Babilonas gūstā. Taču, kā vēlāk stāstīja dievbijīgie brāļi un māsas, kas kalpoja Dievam laika posmā no 1914. līdz 1918. gadam, kopumā Kunga ļaudis darīja visu iespējamo, lai sludināšana neapstātos, un pastāv daudz pierādījumu, kas to apliecina. Labāka izpratne par mūsu teokrātisko vēsturi ir ļāvusi skaidrāk saprast noteiktus Bībeles fragmentus.

6., 7. a) Kādas grūtības Bībeles pētniekiem bija jāpārvar Pirmā pasaules kara laikā? b) Miniet faktus, kas liecina, ka Bībeles pētnieki bija dedzīgi!

⁶ Patiesībā nelielais Bībeles pētnieku pulciņš no 1914. līdz 1918. gadam, kad  risinājās Pirmais pasaules karš, sludināšanā paveica ārkārtīgi daudz. Vairāku iemeslu dēļ viņiem nebija viegli to darīt. Minēsim tikai divus iemeslus. Pirmkārt, sludināšanā tolaik pamatā tika izplatīta literatūra par Bībeli, un, kad 1918. gada sākumā varas iestādes aizliedza grāmatu The Finished Mystery (Pabeigtais noslēpums), daudziem brāļiem sludināšana sāka sagādāt grūtības. Viņi neprata sludināt tikai ar Bībeli — viņi bija paļāvušies, ka viņu vietā ”runās” iepriekšminētā grāmata. Otrkārt, 1918. gadā uzliesmoja spāņu gripa. Briesmīgā sērga kļuva par pandēmiju, tāpēc pārvietošanās bija apgrūtināta, un tas brāļiem sarežģīja sludināšanu. Tomēr, par spīti šīm un citām grūtībām, Bībeles pētnieki kopumā ieguldīja lielas pūles, lai sludināšana virzītos uz priekšu.

⁷ Tikai 1914. gadā vien nedaudzie Bībeles pētnieki fotodrāmu ”Radīšana” parādīja vairāk nekā 9 miljoniem cilvēku. Fotodrāma, kā tika dēvēts šis iespaidīgais darbs, bija kinofilmas elementu un diapozitīvu apvienojums, kurā ainas bija sinhronizētas ar skaņu. Tajā bija atspoguļota cilvēces vēsture no radīšanas līdz Jēzus Kristus tūkstoš gadu valdīšanas beigām. Tam laikam fotodrāma bija izcils sasniegums. Iedomājieties: 1914. gadā vien šo darbu noskatījās vairāk cilvēku, nekā tagad visā pasaulē ir aktīvu Dieva valstības sludinātāju! Pārskati liecina, ka 1916. gadā Amerikas Savienotajās Valstīs kopējais sapulču apmeklētāju skaits bija 809393 cilvēki, bet 1918. gadā — jau 949444. Bībeles pētnieki patiešām bija dedzīgi!

8. Kā Pirmā pasaules kara laikā tika apmierinātas brāļu un māsu garīgās vajadzības?

⁸ Pirmā pasaules kara laikā joprojām tika ieguldīts daudz pūļu, lai visi Bībeles pētnieki saņemtu garīgo uzturu un uzmundrinājumu. Tas viņiem deva spēku turpināt sludināšanu. Ričards Bārbers, kas aktīvi sludināja tajā laikā, atcerējās: ”Mums izdevās nodrošināt, ka daži rajona pārraugi joprojām apmeklēja draudzes un tika iespiests Sargtornis, un mums izdevās to sūtīt uz Kanādu, kur tas bija aizliegts. [..] Es sūtīju pa pastu kabatas formāta grāmatu Pabeigtais noslēpums daudziem brāļiem un māsām, kuriem šī grāmata bija konfiscēta.  Brālis Raterfords mūs lūdza vairākās ASV rietumu pilsētās organizēt kongresus un sūtīt uz tiem oratorus, lai, cik vien iespējams, uzmundrinātu ticības biedrus.”

9. a) Kas Dieva kalpiem bija jālabo savā rīcībā? b) Par ko neliecināja tas, ka viņiem kaut kas bija jāmaina?

⁹ Ne viss, ko Bībeles pētnieki darīja laika posmā no 1914. līdz 1919. gadam, bija saskaņā ar Bībeles principiem. Brāļiem tajā laikā nebija līdz galam skaidrs, ko nozīmē pakļauties laicīgajām varām. (Rom. 13:1.) Tāpēc kara laikā Bībeles pētnieki kā grupa ne vienmēr palika neitrāli jautājumā par karadarbības atbalstīšanu. Piemēram, kad ASV prezidents 1918. gada 30. maiju pasludināja par dienu, kas jāveltī lūgšanām par mieru, arī Bībeles pētnieki Sargtornī tika mudināti pievienoties šajā aizlūgumā par karadarbības izbeigšanos. Daži brāļi iegādājās obligācijas, lai finansiāli atbalstītu karu, un daži ar ieročiem rokās pat devās uz fronti. Taču būtu kļūdaini secināt, ka šīs nepareizās sapratnes dēļ Bībeles pētnieki tolaik nonāca lielās Babilonas gūstā. Viņi apzinājās, ka ir jānošķiras no viltus reliģijas, un Pirmā pasaules kara laikā viņi to jau bija gandrīz pilnībā izdarījuši. (Nolasīt Lūkas 12:47, 48.)

10. Kāda bija Bībeles pētnieku nelokāmā nostāja jautājumā par dzīvības svētumu?

¹⁰ Lai gan Bībeles pētnieki jautājumu par kristīgo neitralitāti tolaik neizprata tik skaidri, kā mēs patlaban, viens gan viņiem bija skaidrs: Bībelē ir aizliegts atņemt cilvēkam dzīvību. Tāpēc pat tie nedaudzie brāļi, kas Pirmā pasaules kara laikā ar ieročiem rokās devās uz fronti, kategoriski atteicās ar šiem ieročiem nogalināt citus cilvēkus. Dažus no viņiem aizsūtīja uz frontes priekšējām līnijām, lai viņi tur zaudētu dzīvību.

11. Kāda bija varas iestāžu attieksme pret Bībeles pētnieku nevēlēšanos iesaistīties karadarbībā?

¹¹ Protams, Sātans bija dusmīgs, redzot brāļu nostāju pret karu, lai gan tā nebija gluži pareiza. Tāpēc viņš centās ”sagrozīt likumu un tā taisnības vietā radīt netaisnību”. (Ps. 94:20.) ASV armijas ģenerālmajors Džeimss Franklins Bells sarunā ar diviem brāļiem — Dž. Raterfordu un V. van Amburgu — izpauda, ka ASV Tieslietu departaments ir vēlējies, lai Kongress apstiprinātu likumprojektu, kas ļautu sodīt ar nāvi ikvienu, kurš atsakās karot. Ģenerālmajors Bells, kas bija īpaši domājis Bībeles pētniekus, dusmu karstumā brālim Raterfordam paziņoja: ”Šis likumprojekts netika apstiprināts tāpēc, ka to nepieļāva Vilsons [ASV prezidents], bet mēs zinām, kā jūs apturēt, un mēs to izdarīsim!”

12., 13. a) Kāpēc astoņiem vadošiem brāļiem piesprieda ilgus cietumsodus? b) Vai ieslodzījums salauza brāļu apņemšanos paklausīt Jehovam? Paskaidrojiet.

¹² Varas iestādes ķērās pie savu draudu īstenošanas. Tika apcietināti Sargtorņa biedrības pārstāvji: Raterfords, van Amburgs un vēl seši citi brāļi. Pasludinot spriedumu šajā lietā, tiesnesis sacīja: ”Reliģiskā propaganda, ko izplata šie cilvēki, ir bīstamāka nekā vesela vācu armijas divīzija.. Viņi ir ne vien apšaubījuši federālās tiesas ierēdņu un armijas pretizlūkošanas biroja kompetenci, bet arī apsūdzējuši visu baznīcu garīdzniekus. Viņiem ir jāsaņem smags sods.” (A. Makmilans. Faith on  the March, 99. lpp.) Tā arī notika — astoņiem Bībeles pētniekiem piesprieda ilgus cietumsodus, un viņi tika nosūtīti uz federālo cietumu Atlantā (Džordžijas štats). Bet, kad karš bija beidzies, viņi visi tika atbrīvoti un pret viņiem vērstās apsūdzības tika atceltas.

¹³ Arī atrazdamies cietumā, šie astoņi brāļi pēc labākās sirdsapziņas cieši turējās pie Bībeles principiem. ASV prezidentam adresētā apžēlošanas lūgumā viņi rakstīja: ”Bībelē Kunga griba ir izpausta skaidri: ”Tev nebūs nokaut,” — līdz ar to ikviens [Starptautiskās Bībeles pētnieku] apvienības loceklis, kas ir atdevis sevi Kungam, bet apzināti lauž šo solījumu, zaudē Dieva labvēlību, un viņam draud pilnīga iznīcība. Tāpēc mūsu apvienības locekļi nevēlas nevienam cilvēkam laupīt dzīvību.” Šie drosmīgie vārdi liecināja, ka brāļi nekādā gadījumā negribēja atkāpties no savas nostājas.

14. Balstoties uz Bībeli, paskaidrojiet, kas notika no 1914. līdz 1919. gadam!

¹⁴ Maleahija grāmatas 3. nodaļas 1. līdz 3. pantā (LB-2012) * ir runāts par laiku, kad ar garu svaidītie ”Levī [Levija] dēli” tiks attīrīti. (Nolasīt.) Tas notika no 1914. gada līdz 1919. gada pirmajai pusei. Tajā laikā Dievs Jehova, ”Kungs”, kopā ar Jēzu Kristu, ”derības vēstnesi”, ieradās garīgajā templī, lai pārbaudītu tos, kas tajā kalpo. Labojuši savu rīcību, Jehovas attīrītie kalpi bija gatavi uzņemties jaunus uzdevumus kalpošanā. 1919. gadā tika iecelts ”uzticamais un gudrais kalps”, lai tas visai ticīgo saimei gādātu garīgo uzturu. (Mat. 24:45.) Beidzot Dieva tauta bija atbrīvojusies no lielās Babilonas ietekmes. Kopš tā laika, pateicoties Jehovas augstsirdīgajai labestībai, viņa kalpi aizvien labāk izprot viņa gribu. Tieši tāpat nemitīgi pieaug arī Jehovas kalpu mīlestība pret savu debesu Tēvu. Mēs esam bezgala pateicīgi Jehovam par tādu svētību! ^[1]

15. Kā mēs varam Jehovam parādīt savu pateicību par to, ka esam atbrīvoti no lielās Babilonas?

¹⁵ Apziņa, ka mēs esam atbrīvoti no lielās Babilonas gūsta, mūs dziļi saviļņo. Sātana pūliņi iznīdēt patieso kristietību ir cietuši pilnīgu neveiksmi. Mums jādara viss iespējamais, lai mēs nebūtu velti saņēmuši šo brīvību, ko mums ir dāvājis Jehova. (2. Kor. 6:1.) Miljoniem godprātīgu cilvēku joprojām atrodas viltus reliģijas varā, un viņiem ir jāuzzina, kā no tās atbrīvoties. Mēs varam viņiem to paskaidrot. Līdzināsimies mūsu brāļiem, kas dzīvoja pagājušajā gadsimtā, un palīdzēsim cilvēkiem kļūt brīviem no lielās Babilonas valgiem!