JAU kopš seniem laikiem upuriem ir bijusi nozīmīga vieta Jehovas pielūgsmē. Izraēlieši upurēja dzīvniekus, savukārt kristieši vienmēr ir bijuši pazīstami ar saviem ”slavas upuriem”. Tomēr ir arī cita veida upuri, kas Dievam ir patīkami. (Ebr. 13:15, 16.) Tie, kas nes šādus upurus, izjūt prieku un saņem Jehovas svētības. Lūk, daži piemēri, kas to apstiprina.

Annai, kas pieminēta Bībelē, 1. Samuēla grāmatā, nebija bērnu, taču viņa karsti ilgojās, kaut viņai piedzimtu dēls. Vērsdamās lūgšanā pie Jehovas, viņa apsolīja, ka tad, ja Jehova viņai dāvātu dēlu, viņa to ”novēlētu uz visu viņa mūža laiku tam Kungam”. (1. Sam. 1:10, 11.) Pēc kāda laika Annai tiešām piedzima dēls, un viņa to nosauca par Samuēlu. Kad Samuēls bija atšķirts no krūts, Anna viņu aizveda uz saiešanas telti, kā bija solījusi. Jehova svētīja Annu par viņas pašaizliedzību. Viņai piedzima vēl pieci bērni, bet Samuēls kļuva par pravieti un vienu no Bībeles sarakstītājiem. (1. Sam. 2:21.)

Arī mūsdienās kristiešiem ir godpilna iespēja izmantot dzīvi kalpošanā savam Radītājam. Jēzus apsolīja, ka Jehova bagātīgi atalgos ikvienu mūsu upuri. (Marka 10:28—30.)

Kāda pirmā gadsimta kristiete, vārdā Dorka, bija pazīstama ar to, ka ”darīja daudz labu darbu un dāsni deva žēlastības dāvanas”. Diemžēl ”viņa saslima un nomira”, un tas ļoti sāpināja draudzi. Kad mācekļi izdzirdēja, ka tajā pašā apkaimē atrodas apustulis Pēteris, viņi to lūdza steigšus atnākt pie viņiem. Cik gan viņi bija priecīgi, kad Pēteris piecēla Dorku no nāves! Tas ir pirmais Bībelē aprakstītais gadījums, kad augšāmcelšanu veica kāds no apustuļiem. (Ap. d. 9:36—41.) Dievs nebija aizmirsis Dorkas upurus. (Ebr. 6:10.) Jehova ir parūpējies, lai stāsts par Dorku būtu iekļauts viņa Rakstos un arī mēs varētu mācīties no Dorkas un viņas devīguma.

Lielisku priekšzīmi mums ir rādījis arī apustulis Pāvils, kas dāsni veltīja citiem savu laiku un uzmanību. Vēstulē saviem ticības biedriem Korintā viņš rakstīja: ”Es ar vislielāko prieku tērēšu pats sevi un tikšu iztērēts par jūsu dvēselēm.” (2. Kor. 12:15.) Pāvils no pieredzes zināja, ka, pašaizliedzīgi kalpojot citiem, cilvēks gūst ne tikai dziļu gandarījumu, bet arī Jehovas atzinību un svētību — un tas ir vēl svarīgāk. (Ap. d. 20:24, 35.)

Bez šaubām, Jehova ir priecīgs, kad redz, ka mēs veltām savu laiku un spēkus, darbojoties viņa valstības labā un palīdzot ticības biedriem. Taču ir arī citi veidi, kā mēs varam atbalstīt valstības sludināšanu. Mēs varam apliecināt Jehovam mīlestību arī ar saviem ziedojumiem. Šie līdzekļi tiek izmantoti, lai veicinātu valstības sludināšanu visā pasaulē. Tie ir vajadzīgi, lai atbalstītu misionārus un citus speciālos pilnas slodzes kalpotājus, sagatavotu un tulkotu literatūru un videomateriālus, sniegtu palīdzību katastrofās cietušajiem un būvētu valstības zāles. Mēs varam būt pārliecināti, ka cilvēku, kas ”dodams dod.. labprāt”, Jehova bagātīgi svētīs. (5. Moz. 15:10.) Turklāt, dodot Jehovam ”arī no savas mantas”, mēs sagādājam viņam godu un slavu. (Sal. Pam. 3:9.)