1., 2. a) Kāda bija Jēzus attieksme pret Dieva likumiem? b) Kāda bija rakstu mācītāju un farizeju sapratne par bauslību?

JĒZUM Mozus bauslība bija ļoti mīļa, un tas ir saprotams, jo bauslību bija devis viņa dārgais Tēvs — Jehova. 40. psalma 9. pantā pravietiski bija runāts par Jēzus attieksmi pret Dieva likumiem: ”Man ir prieks dzīvot pēc Tava prāta, mans Dievs, un Tavi likumi ir ierakstīti dziļi manā sirdī.” Jēzus gan ar vārdiem, gan darbiem apliecināja, ka Dieva likumi ir nevainojami, ka cilvēkiem to ievērošana nāk tikai par labu un ka viss, kas rakstīts bauslībā, tiks piepildīts. (Mat. 5:17—19.)

² Jēzum noteikti bija sāpīgi noskatīties, kā rakstu mācītāji un farizeji izkropļo viņa Tēva dotos likumus. Tiesa, viņi sīkumaini pildīja dažas no mazāk svarīgajām bauslības prasībām, kā uz to norādīja Jēzus, sacīdams: ”Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm.” Ko tādā gadījumā Jēzus viņiem pārmeta? ”Esat atstājuši bez ievērības svarīgāko bauslībā — taisnīgumu, žēlsirdību un uzticību,” Jēzus turpināja. (Mat. 23:23.) Pretēji šiem paštaisnajiem farizejiem Jēzus saprata bauslības būtību un to, kādas Dieva īpašības atspoguļojas ikkatrā bauslības prasībā.

3. Par ko ir runa šajā rakstā?

 ³ Kristieši nav pakļauti Mozus bauslībai. (Rom. 7:6.) Bet Jehova ir parūpējies, lai šie likumi joprojām būtu lasāmi Bībelē. Kāpēc? Viņš vēlas, lai mēs nevis aizrautos ar bauslības detaļām, bet gan saprastu un izmantotu savā dzīvē ”svarīgāko bauslībā”, tas ir, cildenos principus, kas ir bauslības prasību pamatā. Piemēram, padomāsim, kādus principus var saskatīt, lasot par glābšanās pilsētām. Iepriekšējā rakstā bija runāts par to, ko mēs varam mācīties, pārdomājot, kā bija jārīkojas cilvēkam, kas netīšām kādu bija nogalinājis. Taču, lasot par glābšanās pilsētām, mēs daudz ko uzzinām arī par Jehovu un labāk izprotam, kā atspoguļot viņa brīnišķīgās īpašības. Pievērsīsim uzmanību trim jautājumiem: kā tas, ka senajā Izraēlā pastāvēja glābšanās pilsētas, liecina par Jehovas žēlsirdību? Kā tas palīdz saprast, kāds ir Jehovas viedoklis par dzīvību? Kā ar glābšanās pilsētām saistītajos likumos atainojas Jehovas nevainojamais taisnīgums? Apskatot katru no šiem jautājumiem, centīsimies izprast, kā ikviens no mums var līdzināties mūsu debesu Tēvam. (Nolasīt Efesiešiem 5:1.)

4., 5. a) Kā bija izvietotas glābšanās pilsētas, un kāpēc? b) Ko šī kārtība liecina par Jehovu?

⁴ Visās sešās glābšanās pilsētās bija viegli nokļūt. Jehova izraēliešiem bija norādījis, ka šīm pilsētām ir jāatrodas gan vienā, gan otrā Jordānas krastā un tām bija jābūt izvietotām vienmērīgi visā izraēliešu teritorijā. Šāds norādījums bija dots tādēļ, lai jebkurš bēglis — lai no kurienes viņš bēgtu — ātri un viegli varētu nokļūt līdz tuvākajai glābšanās pilsētai. (4. Moz. 35:11—14.) Ceļi uz šīm pilsētām bija jāuztur labā kārtībā. (5. Moz. 19:3.) Kā vēstī ebreju tradīcija, bija uzstādīti ceļa rādītāji, kas bēgļiem palīdzēja nokļūt līdz glābšanās pilsētām. Tā kā pastāvēja šādas pilsētas, izraēlietim, kas aiz neuzmanības kādu bija nonāvējis, nebija jāmeklē glābiņš svešā zemē, kur apkārtējo ietekmē viņš varētu sākt pielūgt viltus dievus.

⁵ Par kādām Jehovas īpašībām liecina šī kārtība? Lai gan Jehova bija noteicis, ka par tīšu slepkavību pienākas nāvessods, tiem, kas kādu bija nonāvējuši netīšām, viņš piedāvāja iespēju saņemt žēlastību un aizsardzību. ”Šī kārtība bija maksimāli skaidra, vienkārša un viegli izpildāma,” rakstīja kāds Bībeles zinātnieks. ”Tajā izpaudās Dieva cildenums un cēlsirdība.” Jehova nav bezjūtīgs tiesnesis, kas ir gatavs sodīt savus kalpus bez mazākās vilcināšanās. Tieši pretēji — viņš ir ”bagāts žēlastībā”. (Efes. 2:4.)

6. Vai farizeji centās līdzināties Jehovam žēlsirdībā? Paskaidrojiet.

⁶ Krasā pretstatā bija farizeju attieksme. Viņi nevēlējās būt žēlsirdīgi pret citiem. Piemēram, kā vēstī ebreju tradīcija, farizeji nebija ar mieru piedot cilvēkam, kas vienu un to  pašu kļūdu bija izdarījis vairāk nekā trīs reizes. Lai uzsvērtu, cik nepareiza ir šāda attieksme, Jēzus reiz pastāstīja līdzību par farizeju un nodokļu ievācēju. Farizejs vērsās pie Dieva ar šādiem vārdiem: ”Ak, Dievs, es tev pateicos, ka neesmu tāds kā citi — izspiedēji, netaisnie, laulības pārkāpēji — vai arī kā šis nodokļu ievācējs.” Bet nodokļu ievācējs pazemīgi lūdza, lai Dievs būtu pret viņu žēlīgs. Kāpēc farizejiem bija grūti būt žēlsirdīgiem? Tāpēc, ka viņi ”raudzījās uz citiem no augšas”, teikts Bībelē. (Lūk. 18:9—14.)

7., 8. a) Kā mēs varam līdzināties Jehovam, ja kāds ir grēkojis pret mums? b) Kāpēc, lai spētu piedot, ir vajadzīga pazemība?

⁷ Centīsimies līdzināties Jehovam, nevis farizejiem! Būsim līdzjūtīgi. (Nolasīt Kolosiešiem 3:13.) Piemēram, mums jācenšas izturēties tā, lai citiem būtu viegli nākt pie mums un lūgt mums piedošanu. (Lūk. 17:3, 4.) Mums jāpārdomā, vai tad, ja kāds mūs ir aizvainojis vai nodarījis mums pāri — iespējams, pat vairākkārt —, mēs viņam piedodam labprāt. Vai mēs ilgojamies pēc tā, lai tiktu atjaunotas labas attiecības ar šo cilvēku?

⁸ Lai piedotu, ir jābūt pazemīgiem. Farizeji bija augstprātīgi, tāpēc viņi negribēja piedot citiem. Bet kristiešiem pazemīgi ir jāuzskata citi par augstākiem, un tas nozīmē arī uzskatīt, ka citi ir cienīgi saņemt mūsu piedošanu. (Filip. 2:3.) Mums allaž jādomā par to, vai mēs cenšamies līdzināties Jehovam un izpaužam pazemību, kad mums kāds lūdz piedošanu. Mums jārūpējas, lai ”ceļš” uz mūsu piedošanu, tēlaini izsakoties, nebūtu slēgts un lai pa to būtu viegli iet. Izrādīsim žēlsirdību bez kavēšanās un neturēsim dusmas! (Sal. Māc. 7:8, 9.)

9. Kā Jehova palīdzēja izraēliešiem saprast, ka cilvēka dzīvība ir svēta?

⁹ Viens no iemesliem, kāpēc Jehova lika senajā Izraēlā izveidot glābšanās pilsētas, bija tāds, ka viņš vēlējās, lai izraēlieši nekļūtu vainīgi asinsizliešanā. (5. Moz. 19:10.) Jehovas acīs dzīvība ir ļoti dārga, un viņš ienīst ”rokas, kuras izlej nevainīgas asinis”. (Sal. Pam. 6:16, 17.) Būdams taisnīgs un svēts Dievs, viņš nevarēja atstāt bez ievērības gadījumus, kad kāds bija nonāvēts, pat ja tas bija noticis nejauši. Tiesa, cilvēkam, kas kādu bija nonāvējis netīšām, tika parādīta žēlsirdība. Tomēr vispirms viņam notikušais bija jāizstāsta vecākajiem, un, ja vecākie nosprieda, ka cilvēks patiešām bija nonāvējis otru nejauši, viņam bija jāpaliek glābšanās pilsētā līdz augstā priestera nāvei. Reizēm tas nozīmēja, ka viņam tur bija jāpavada viss atlikušais mūžs. Šādas prasības visiem izraēliešiem ļāva skaidri saprast, ka cilvēka dzīvība ir svēta. Lai godātu Jehovu, kas ir dzīvības devējs, viņa kalpi nedrīkstēja nedz ar kādu darbību, nedz ar savu bezdarbību radīt draudus citu cilvēku dzīvībai.

10. Kāda bija rakstu mācītāju un farizeju attieksme pret cilvēku dzīvību, kā redzams no Jēzus vārdiem?

¹⁰ Rakstu mācītāji un farizeji, pretēji Jehovam, cilvēku dzīvību vērtēja ļoti zemu. Kas par to liecināja? Jēzus teica: ”Jūs esat paņēmuši zināšanu atslēgu. Jūs paši neesat iegājuši un esat traucējuši tiem, kas gribēja ieiet.” (Lūk. 11:52.) Viņiem bija pienākums skaidrot ļaudīm  Dieva Rakstus un palīdzēt tiem iet pa ceļu, kas ved uz mūžīgu dzīvi. Taču viņi rīkojās tieši pretēji — viņi centās nepieļaut, ka cilvēki sāktu sekot Jēzum, ”dzīvības Pamatlicējam”, un vadīja tos ceļā, kas ved uz mūžīgu iznīcību. (Ap. d. 3:15.) Lepnajiem un savtīgajiem rakstu mācītājiem nemaz nerūpēja citu cilvēku dzīvība. Viņu rīcībā izpaudās cietsirdība un pilnīgs žēlsirdības trūkums.

11. a) Kā apustulis Pāvils apliecināja, ka viņam ir tāds pats viedoklis par cilvēku dzīvību, kāds ir Dievam? b) Kā mēs varam līdzināties Pāvilam?

¹¹ Mēs nedrīkstam pārņemt rakstu mācītāju un farizeju attieksmi pret cilvēku dzīvību. Mums ir jālīdzinās Jehovam un jāciena dzīvība, jo tā ir viņa dāvana. Apustulis Pāvils apliecināja, ka augstu vērtē dzīvību, plaši sludinādams labo vēsti. Tāpēc viņš varēja teikt: ”Esmu tīrs no visu asinīm.” (Nolasīt Apustuļu darbus 20:26, 27.) Bet kas viņu mudināja sludināt? Viņu nespieda ne vainas, ne pienākuma apziņa. Pāvils mīlēja cilvēkus, un cilvēku dzīvība viņam bija ļoti dārga. (1. Kor. 9:19—23.) Arī mums jācenšas attīstīt tādu pašu viedokli par dzīvību, kāds ir Dievam. Viņš ”grib, lai visi nāktu pie grēku nožēlas”. (2. Pēt. 3:9.) Ja mēs centīsimies līdzināties Jehovam žēlsirdībā, vairosies mūsu dedzība sludināšanā un mēs no tās gūsim vēl vairāk prieka.

12. Kāpēc Dieva kalpi rūpējas par savu un citu drošību?

¹² Lai varētu teikt, ka mēs dzīvību vērtējam tikpat augstu kā Jehova, mums ir jābūt arī pareizai attieksmei pret drošību. Drošība ir jāievēro, kā braucot ar automašīnu, tā strādājot. Un tas, bez šaubām, ir jāņem vērā arī tad, kad braucam uz sapulcēm vai kongresiem un kad būvējam vai remontējam teokrātiskiem mērķiem paredzētas ēkas. Nekad neuzskatīsim darba ražīgumu, līdzekļu taupīšanu vai grafika ievērošanu par svarīgāku nekā drošība vai veselība. Mūsu Dievs vienmēr rīkojas pareizi, un mēs vēlamies viņam līdzināties. Protams, piedaloties teokrātisko ēku būvniecībā, to tehniskajā apkopē vai kādos citos darbos, par drošību jādomā mums visiem, bet draudzes vecākajiem šajā ziņā jābūt īpaši apzinīgiem un jārūpējas gan par savu drošību, gan par to brāļu un māsu drošību, ar kuriem kopā viņi strādā. (Sal. Pam. 22:3.) Ja draudzes vecākais mums atgādina par drošības noteikumiem, ņemsim vērā viņa teikto. (Gal. 6:1.) Raudzīsimies uz dzīvību tāpat kā Jehova, lai nekļūtu vainīgi asinsizliešanā!

13., 14. Kas bija jādara izraēliešu vecākajiem, lai viņu lēmumos atspoguļotos Jehovas taisnīgums?

¹³ Jehova izraēliešu tautas vecākajiem lika savos lēmumos atspoguļot viņa augstās taisnīguma normas. Vispirms vecākajiem bija precīzi jānoskaidro, kas bija noticis. Pēc tam viņiem bija jāizvērtē, kā cilvēks, kas bija vainojams kāda nāvē, bija izturējies iepriekš un kādas ir bijušas viņa attiecības ar bojāgājušo. Vecākajiem bija jāizdibina, vai šis cilvēks nav perinājis naidu un nogalinājis otru tīšām, ar iepriekšēju nodomu. Tas viņiem palīdzēja izlemt, vai parādīt viņam žēlsirdību. (Nolasīt 4. Mozus 35:20—24.) Kad vecākie uzklausīja lieciniekus, viņiem bija jāpatur prātā, ka cilvēku varēja atzīt par vainīgu tīšā slepkavībā tikai tad, ja pret viņu liecināja vismaz divi liecinieki. (4. Moz. 35:30.)

¹⁴ Izskatot lietu, vecākajiem bija jāpievērš uzmanība ne vien kailiem faktiem, bet arī pašam cilvēkam. Viņiem bija jāiedziļinās lietas būtībā un jācenšas saprast, kas ir cilvēka sirdī. Pats galvenais, vecākajiem bija vajadzīgs Jehovas svētais gars, jo tikai tad viņu lēmumi atspoguļotu Jehovas spēju izprast cilvēkus, Jehovas žēlsirdību un taisnīgumu. (2. Moz. 34:6, 7.)

15. Kā Jēzus attieksme pret grēciniekiem atšķīrās no farizeju attieksmes?

¹⁵ Farizeju spriedumos nebija ne kripatiņas žēlsirdības. Viņi raudzījās tikai uz to, ko grēcinieks bija izdarījis, nevis uz to, kāds šis cilvēks bija savā būtībā. Kad farizeji redzēja, ka Jēzus ir ieradies uz mielastu pie Mateja, viņi jautāja  Jēzus mācekļiem: ”Kāpēc jūsu skolotājs ēd kopā ar nodokļu ievācējiem un grēciniekiem?” To izdzirdējis, Jēzus atbildēja: ”Ne jau veselajiem vajag ārstu, bet slimajiem. Tāpēc ejiet un mācieties, ko nozīmē vārdi: ”Es gribu žēlsirdību, nevis upuri.” Jo es esmu atnācis aicināt nevis taisnos, bet grēciniekus.” (Mat. 9:9—13.) Protams, ar šiem vārdiem Jēzus neattaisnoja grēku. Viņš aicināja ļaudis atmest grēcīgo rīcību — tā bija daļa no viņa sludinātās vēsts. (Mat. 4:17.) Jēzus zināja, ka vismaz daži no Mateja mājā sanākušajiem ”nodokļu ievācējiem un grēciniekiem” gribēja mainīties un ka viņi nebija atnākuši pie Mateja tikai uz maltīti. Mateja viesu vidū bija daudz tādu, kas bija sākuši sekot Jēzum. (Marka 2:15.) Diemžēl lielākā daļa farizeju nesaskatīja cilvēkos to, ko saskatīja Jēzus. Lai gan farizeji apgalvoja, ka viņi kalpo Dievam, viņi nevēlējās līdzināties Dievam taisnīgumā un žēlsirdībā — tieši pretēji, farizeji uzskatīja ļaudis par nelabojamiem grēciniekiem, kas nav spējīgi mainīties.

16. Ko cenšas noskaidrot draudzes vecākie pārkāpumu izskatīšanas komitejā?

¹⁶ Kristiešu draudzes vecākajiem ir jādara viss iespējamais, lai līdzinātos Jehovam, kas ”mīl taisnu tiesu”. (Ps. 37:28.) Vispirms viņiem ir vajadzīgs ”labi izmeklēt, izvaicāt, izklausīt un izjautāt”, lai pārliecinātos, ka patiešām ir noticis Dieva likumu pārkāpums. Ja tā ir bijis, viņiem ir jārīkojas tā, kā norādīts Bībelē. (5. Moz. 13:13—15.) Vecākajiem pārkāpumu izskatīšanas komitejā rūpīgi jāizvērtē, vai kristietis, kas ir izdarījis nopietnu grēku, to nožēlo. Ne vienmēr ir acīmredzams, vai cilvēks nožēlo vai nenožēlo izdarīto. Vecākajiem jāizdibina, kāds ir cilvēka viedoklis, viņa prāta un sirds nostāja. (Atkl. 3:3.) Lai grēciniekam tiktu izrādīta žēlastība, viņam izdarītais jānožēlo. *

17., 18. Kā vecākie var secināt, vai cilvēka nožēla ir īsta? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

¹⁷ Atšķirībā no Jehovas un Jēzus vecākie nespēj ielūkoties cilvēku sirdī. Kā tad viņi var secināt, vai cilvēka nožēla ir īsta? Pirmkārt, viņiem ir jālūdz, lai Dievs viņiem dotu gudrību un izpratni. (1. Ķēn. 3:9.) Otrkārt, viņiem jāiedziļinās Bībelē un uzticamā kalpa izdotajā literatūrā, lai spētu atšķirt ”pasaulīgas bēdas” no ”Dievam tīkamām bēdām”, kuras liecina par patiesu grēku nožēlu. (2. Kor. 7:10, 11.) Vecākajiem jāizpēta, kā Bībelē ir attēloti tie, kas nožēlo grēkus, un tie, kas tos nenožēlo, un jāpārdomā, kādas ir bijušas šo cilvēku izjūtas, domas un rīcība.

¹⁸ Visbeidzot vecākajiem jāņem vērā ne vien tas, ko cilvēks ir izdarījis, bet arī viņa pagātne, viņa rīcības iemesli un tas, ar kādām personīgām problēmām viņam jācīnās. Par kristiešu draudzes galvu Jēzu Bībelē ir rakstīts šāds pravietojums: ”Viņš netiesās pēc tā, ko viņa acs redz, un nespriedīs pēc tā, ko viņa ausis dzird, bet viņš tiesās nabagus pēc taisnības un cietējiem virs zemes spriedīs goda pilnu tiesu un pēc patiesības.” (Jes. 11:3, 4.) Vecākie veic ganu pienākumus Jēzus vadībā, un Jēzus viņiem noteikti palīdzēs izspriest lietas atbilstoši tam, kā spriež viņš pats. (Mat. 18:18—20.) Mēs, bez šaubām, esam ļoti priecīgi, ka mums ir tik gādīgi draudzes vecākie. Viņi nemitīgi pūlas, lai draudzēs visi censtos līdzināties Jehovam žēlsirdībā un taisnīgumā.

19. Kā mēs varam rīkoties saskaņā ar to, ko esam uzzinājuši par glābšanās pilsētām?

¹⁹ Mozus bauslībā bija ”doti zināšanu un patiesības pamati”, kas palīdzēja iepazīt Jehovu un viņa principus. (Rom. 2:20.) Lasot par senajām glābšanās pilsētām, draudzes vecākie var mācīties, kā ”spriest taisnu tiesu”, bet mēs visi varam mācīties, kā ”parādīt.. mīlestību un žēlsirdību”. (Cak. 7:9.) Lai gan Mozus bauslība vairs nav spēkā, Jehova nav mainījies — taisnīgumu un žēlsirdību viņš joprojām uzskata par svarīgām īpašībām. Mēs esam radīti pēc Dieva tēla, tāpēc no visas sirds centīsimies sevī izkopt tādas pašas īpašības, kādas piemīt viņam, un tversimies pie viņa!