Vai mēs tveramies pie Jehovas?
”Kungs izpērk savu kalpu dzīvību — kas tveras pie viņa, tie netiks tiesāti!” (PS. 34:23, LB-2012.)
1. Kā Dieva kalpi reizēm jūtas iedzimtā grēka dēļ?
”AK, ES, nožēlojamais cilvēks!” (Rom. 7:24.) Daudzi Dieva kalpi ir jutušies tāpat kā apustulis Pāvils, kas rakstīja iepriekšminētos vārdus. Mēs visi ļoti vēlamies iepriecināt Jehovu, bet, kad iedzimtā grēka dēļ tas neizdodas, mēs jūtamies nožēlojami. Dažiem kristiešiem, kas ir nopietni grēkojuši, pat ir licies, ka viņi vairs nevar cerēt uz Dieva piedošanu.
2. a) Par ko var būt pārliecināti Dieva kalpi, ņemot vērā Psalmu 34:23? b) Kas ir aplūkots šajā rakstā? (Sk. ” Kārtība, no kuras varam mācīties, vai arī pirmtēls ar pravietisku piepildījumu?”.)
2 Tomēr, kā rakstīts Bībelē, tiem, kas tveras pie Jehovas, nav pastāvīgi jājūtas vainīgiem par izdarītajām kļūdām. (Nolasīt Psalmu 34:23, LB-2012.) * Ko nozīmē tverties pie Jehovas? Kas mums jādara, lai Jehova būtu pret mums žēlsirdīgs un mums piedotu? Lai noskaidrotu atbildes uz šiem jautājumiem, pievērsīsim uzmanību glābšanās pilsētām, kas, saskaņā ar bauslības prasībām, bija izveidotas senajā Izraēlā. Kaut arī bauslības līgums mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkos zaudēja savu spēku, jāpatur prātā, ka bauslību bija devis Jehova. Lasot par glābšanās pilsētām, mēs varam vairāk uzzināt par to, kāds ir Jehovas viedoklis par grēku, grēciniekiem un grēku nožēlu. Vispirms pārdomāsim, kāpēc bija izveidotas glābšanās pilsētas un kāda kārtība tajās pastāvēja.
”NOTEICIET SEV.. GLĀBŠANAS PILSĒTAS”
3. Kā, saskaņā ar bauslību, senajā Izraēlā bija jārīkojas gadījumos, kad tīšām bija nogalināts kāds cilvēks?
3 No likumiem, kas bija doti senajiem izraēliešiem, var secināt, ka uz gadījumiem, kad gāja bojā cilvēks, Jehova raudzījās ļoti nopietni. Ja kāds bija tīšām nogalināts, viņa tuvākajam radiniekam (sauktam par asinsatriebēju) vainīgais bija jāsoda ar nāvi. (4. Moz. 35:19.) Tādā veidā notika izlīdzināšana — par izlietajām nevainīgajām asinīm tika samaksāts ar slepkavas dzīvību. Ja slepkavas netiktu nekavējoties sodīti ar nāvi, Apsolītā zeme tiktu apgānīta. Jehova bija teicis: ”Jums nebūs sagānīt to zemi, kurā jūs dzīvojat, jo asinis [t.i., slepkavība] zemi apgāna.” (4. Moz. 35:33, 34.)
4. Kā senajā Izraēlā bija jārīkojas tad, ja kāds bija nonāvēts aiz neuzmanības?
4 Bet kā izraēlieši rīkojās tad, ja kāds bija nonāvēts aiz neuzmanības? Bija taču izlietas nevainīgas asinis! (1. Moz. 9:5.) Šādā gadījumā vainīgajam tika parādīta žēlsirdība — viņam bija atļauts glābties no asinsatriebēja, bēgot uz vienu no sešām glābšanās pilsētām, kur viņš būtu drošībā. Viņam bija jāpaliek glābšanās pilsētā līdz augstā priestera nāvei. (4. Moz. 35:15, 28.)
5. Kāpēc, lasot par glābšanās pilsētām, mēs varam labāk iepazīt Jehovu?
5 To, ka jāierīko glābšanās pilsētas, ļaudis nebija izdomājuši paši. Jehova Jozuam bija teicis: ”Runā uz Israēla bērniem un saki: Noteiciet sev.. glābšanas pilsētas.” Šīs pilsētas ”Israēla bērni iesvētīja”. (Joz. 20:1, 2, 7, 8.) Šādu kārtību bija iedibinājis pats Jehova. Kā šī kārtība ļauj labāk izprast viņa žēlsirdību? Kā mūsu laikos ir iespējams tverties pie Jehovas?
”VIŅAM, ŠĪS PILSĒTAS VECAJIEM DZIRDOT, IR JĀIZSTĀSTA SAVS GADĪJUMS”
6., 7. a) Pastāstiet, kāds bija vecāko pienākums, kad pie viņiem vērsās cilvēks, kas aiz neuzmanības kādu bija nonāvējis? (Sk. attēlu raksta sākumā.) b) Kāpēc bēglim bija jāizmanto vecāko palīdzība?
6 Kad cilvēks, kas netīšām kādu bija nonāvējis, bija atbēdzis uz glābšanās pilsētu, viņam, ”pilsētas vecajiem dzirdot”, tās vārtos bija ”jāizstāsta savs gadījums”. Pret viņu bija jāizturas laipni, un viņam bija jāierāda dzīvesvieta. (Joz. 20:4.) Pēc kāda laika šis cilvēks tika sūtīts atpakaļ pie tās pilsētas vecākajiem, kurā bija noticis traģiskais nelaimes gadījums, un šiem vecākajiem bija jāizspriež viņa lieta. (Nolasīt 4. Mozus 35:24, 25.) Tikai tādā gadījumā, ja vecākie pasludināja, ka nonāvēšana patiešām ir notikusi aiz neuzmanības, bēglis tika nogādāts atpakaļ uz glābšanās pilsētu.
7 Kāpēc bija jāvēršas pie vecākajiem? Vecākie gādāja gan par to, lai izraēliešu tauta būtu tīra, gan par to, lai cilvēks, kas kādu bija netīšām nonāvējis, saņemtu Jehovas žēlsirdību. Kā rakstīja kāds Bībeles zinātnieks, ja bēglis negrieztos pie vecākajiem, ”viņam draudētu briesmas” no asinsatriebēja un ”viņš pats būtu vainojams savā nāvē, jo nebūtu izmantojis Dieva piedāvāto drošo patvērumu”. Palīdzība bija pieejama, bet šim cilvēkam pašam bija pēc tās jātiecas un tā jāpieņem. Ja viņš necenstos patverties vienā no pilsētām, kuras Jehova bija paredzējis šādam nolūkam, tad nonāvētā cilvēka tuvākais radinieks drīkstētu viņu nogalināt.
8., 9. Kāpēc kristietim, kas ir izdarījis nopietnu grēku, jāvēršas pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem?
8 Kristietim, kas ir izdarījis nopietnu grēku, ir jāvēršas pie draudzes vecākajiem, lai tie viņam palīdzētu atgūt labas attiecības ar Jehovu. Kāpēc ir tik svarīgi tā rīkoties? Pirmkārt, tāpēc, ka šādu kārtību ir iedibinājis Jehova. (Jēk. 5:14—16.) Otrkārt, tāpēc, ka, pakļaudamies šai kārtībai, kristietis, kas nožēlo savu grēku, gūst spēku, kas vajadzīgs, lai paliktu Dieva piedāvātajā patvērumā un izvairītos no paraduma grēkot. (Gal. 6:1; Ebr. 12:11.) Treškārt, vecākajiem ir uzdots iedrošināt tos, kas nožēlo savu grēku, un palīdzēt tiem tikt galā ar smagajiem pārdzīvojumiem un nomācošo vainas apziņu. Turklāt neaizmirsīsim, ka vecākie ir mācījušies sniegt šādu garīgu palīdzību. Tāpēc Jehova viņus sauc par ”pavēni pret negaisu”. (Jes. 32:1, 2.) Ir pilnīgi skaidrs, ka šī kārtība ir Dieva žēlsirdības izpausme.
9 Daudzi Dieva kalpi ir pārliecinājušies, kādu atvieglojumu var gūt, vēršoties pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem. Piemēram, kāds brālis, vārdā Denjels, nopietni sagrēkoja, bet vēl vairākus mēnešus vilcinājās griezties pie vecākajiem. Viņš stāstīja: ”Tā kā bija pagājis daudz laika, man sāka likties, ka ir par vēlu lūgt palīdzību vecākajiem. Tomēr es dzīvoju pastāvīgās bailēs, ka mans grēks var nākt gaismā un man būs jāizjūt tā sekas. Ikkatru lūgšanu es sāku ar to, ka lūdzu Jehovam piedošanu par savu pārkāpumu.” Beigu beigās Denjels devās pie draudzes vecākajiem. ”Protams, sākumā man dūša bija papēžos,” viņš atzina. ”Bet pēc tam man kā akmens no sirds novēlās. Tagad es varu brīvi lūgt Jehovu, jo manām lūgšanām vairs nav nekādu šķēršļu.” Denjelam atkal ir tīra sirdsapziņa, un nesen viņš tika iecelts par draudzes kalpotāju.
LAI VIŅŠ ”BĒG UZ KĀDU NO ŠĪM PILSĒTĀM”
10. Kas bija jādara cilvēkam, kas kādu netīšām bija nonāvējis, ja viņš cerēja uz žēlsirdību?
10 Izraēlietim, kas kādu netīšām bija nonāvējis, bija nekavējoties jābēg uz tuvāko glābšanās pilsētu, lai viņš varētu cerēt uz žēlsirdību. (Nolasīt Jozuas 20:4.) Grūti iedomāties, ka šāds cilvēks varētu vilcināties, — viņa dzīvība bija atkarīga no tā, cik drīz viņš nonāks glābšanās pilsētā, un no tā, vai viņš neatstās šo pilsētu! Protams, tas nozīmēja, ka viņam no daudz kā bija jāatsakās — bija jāpamet darbs, jāatstāj mājas, jāatsakās no iespējas brīvi pārvietoties līdz pat augstā priestera nāvei —, taču upuri bija tā vērti. * (4. Moz. 35:25.) Ja šis cilvēks atstātu glābšanās pilsētu, viņš apliecinātu, ka it nemaz nenožēlo to, ka ir izlējis asinis, un pakļautu briesmām pats savu dzīvību.
11. Kā kristietim, kas nožēlo savu pārkāpumu, jārīkojas, lai parādītu, ka viņš neuzskata Dieva žēlsirdību par kaut ko pašsaprotamu?
11 Kristiešiem, kas ir izdarījuši smagu pārkāpumu, bet to nožēlo, ir jārīkojas līdzīgi, ja viņi vēlas cerēt uz Dieva žēlsirdību. Ir pilnībā jāatmet grēcīgā rīcība, ”bēgot” ne vien no nopietna grēka, bet arī no jebkā, kas varētu uz to pamudināt. Par Korintas kristiešiem, kuri nožēloja savus grēkus, apustulis Pāvils, Dieva iedvesmots, rakstīja: ”Redziet, cik lielu centību jūsos ir radījušas Dievam tīkamas bēdas, kādu vēlēšanos izlīdzināt vainu, kādu sašutumu, kādas bailes, kādas ilgas, kādu dedzību, kādus pūliņus labot nodarīto!” (2. Kor. 7:10, 11.) Nežēlodams pūles un sperdams konkrētus soļus, lai atmestu grēcīgu rīcību, cilvēks parāda, ka apzinās nodarītā smagumu un ka viņš neuzskata Jehovas žēlsirdību par pašsaprotamu.
12. No kā kristietim varbūt ir jāatsakās, lai arī turpmāk varētu izjust Dieva žēlsirdību?
12 No kā kristietim varbūt ir jāatsakās, lai arī turpmāk varētu izjust Dieva žēlsirdību? Viņam jābūt gatavam atteikties pat no tā, kas viņam šķiet dārgs, bet kas viņu varētu pamudināt uz grēku. (Mat. 18:8, 9.) Piemēram: vai mēs pārtrauksim draudzēties ar tiem, kas mūs rosina rīkoties tā, kā Jehovam nav patīkami? Vai tādā gadījumā, ja mēs pūlamies saglabāt mērenību alkoholisko dzērienu lietošanā, mēs cenšamies izvairīties no situācijām, kurās varētu just kārdinājumu dzert pārāk daudz? Vai tādā gadījumā, ja mēs cīnāmies ar netikumīgām tieksmēm, mēs pūlamies nedarīt neko tādu, kas varētu mūsos rosināt netīras domas, piemēram, neskatāmies noteiktas filmas un neapmeklējam noteiktas interneta vietnes? Neaizmirsīsim, ka uzticība Jehovam ir jebkādu upuru vērta. Cilvēkam nav nekā briesmīgāka par apziņu, ka Jehova viņu ir atstājis, un nav nekā iepriecinošāka par sajūtu, ka Jehova viņu mīl ar ”mūžīgu žēlastību”. (Jes. 54:7, 8.)
”TĀS LAI JUMS BŪTU PAR PATVĒRUMU”
13. Paskaidrojiet, kāpēc cilvēks, kas bija patvēries glābšanās pilsētā, tur bija drošībā un varēja dzīvot pilnvērtīgu dzīvi!
13 Glābšanās pilsētā bēglis bija drošībā. Jehova par šīm pilsētām bija teicis: ”Tās lai jums būtu par patvērumu.” (Joz. 20:2, 3.) Jehova neprasīja, lai atbēgušais tiktu vēlreiz tiesāts par savu nodarījumu, turklāt asinsatriebējam nebija tiesību ieiet šajā pilsētā un nonāvēt to, kas netīšām kādam bija laupījis dzīvību. Tātad atbēgušajam vairs nebija jābaidās no atriebības. Kamēr viņš uzturējās glābšanās pilsētā, viņš atradās Jehovas aizsardzībā. Taču viņš nebija cietumā — viņš varēja strādāt, palīdzēt citiem un netraucēti kalpot Jehovam. Viņam varēja būt saturīga un laimīga dzīve.
Nešaubīsimies par to, ka Jehova mums piedod. (Sk. 14.—16. rindkopu)
14. Par ko var būt pārliecināts kristietis, kas ir nožēlojis izdarīto grēku?
14 Daži Dieva kalpi, kas ir izdarījuši smagu grēku, bet to nožēlojuši, domā, ka nekad nespēs atbrīvoties no nomācošās vainas apziņas. Viņiem pat šķiet, ka Jehovas acīs viņi sava nodarījuma dēļ vienmēr būs netīri. Taču atcerēsimies, kā piedod Jehova. Viņš piedod pilnībā un uz visiem laikiem. Viņa žēlsirdības dēļ mēs varam būt brīvi no vainas apziņas sloga un izjust drošību. Par to pārliecinājās iepriekšminētais Denjels. Lūk, kā viņš jutās, kad draudzes vecākie viņam bija palīdzējuši atgūt tīru sirdsapziņu: ”Es izjutu milzīgu atvieglojumu. Kad viss bija atrisināts saskaņā ar Jehovas prasībām, man vairs nebija pamata mocīties sirdsapziņas pārmetumos. Kad grēks ir piedots, tas tiek aizmirsts. Jehova, kā solījis, paņem mūsu grēkus un noliek tālu prom no mums. Tie mums vairs nekad nebūs acu priekšā.” Tam, kas bija atbēdzis uz glābšanās pilsētu, vairs nebija jādzīvo pastāvīgās bailēs no asinsatriebēja. Līdzīgā situācijā ir ikviens, kam Jehova ir piedevis grēku, — viņam nav jābaidās, ka Jehova kādā brīdī to atkal pieminēs un sodīs par to. (Nolasīt Psalmu 103:8—12.)
15., 16. Kā pārdomas par Jēzus izpirkuma upuri un kalpošanu, ko viņš veic augstā priestera amatā, mums palīdz paļauties uz Dieva žēlsirdību?
15 Turklāt salīdzinājumā ar senajiem izraēliešiem mums ir vēl vairāk iemeslu paļauties uz Jehovas žēlsirdību. Kad Pāvils bija pieminējis, cik nožēlojami viņš jūtas tāpēc, ka nespēj pilnībā paklausīt Jehovam, viņš tomēr sacīja: ”Es pateicos Dievam caur Jēzu Kristu, mūsu Kungu!” (Rom. 7:25.) Lai gan Pāvilam joprojām bija jācīnās ar iedzimto grēku un pagātnē viņš bija pieļāvis smagas kļūdas, ko bija nožēlojis, viņš bija pārliecināts, ka Dievs ar Jēzus starpniecību viņam ir piedevis. Jēzus mūs ir izpircis, tāpēc viņš var attīrīt mūsu sirdsapziņu un dāvāt mums sirdsmieru. (Ebr. 9:13, 14.) Būdams augstais priesteris, viņš ”spēj pilnībā izglābt tos, kas ar viņa starpniecību tuvojas Dievam, jo viņš vienmēr ir dzīvs un var aizlūgt par tiem”. (Ebr. 7:24, 25.) Senajā Izraēlā kalpošana, ko veica augstais priesteris, vairoja viņa tautiešu pārliecību, ka viņu grēki tiek piedoti. Savukārt mūsu augstā priestera Jēzus kalpošana mums ļauj būt pilnīgi pārliecinātiem, ka mēs varēsim ”saņemt žēlastību un rast augstsirdīgu labestību, kad mums ir vajadzīga palīdzība”. (Ebr. 4:15, 16.)
16 Tātad, lai mēs varētu tverties pie Jehovas, mums jātic Jēzus upurim. Nepietiek tikai ar to, ka mēs atzīstam: izpirkums ir bezgala vērtīga dāvana visai cilvēcei. Mums ir jātic, ka izpirkums attiecas arī uz mums personīgi. (Gal. 2:20, 21.) Mums jātic, ka uz izpirkuma pamata var tikt piedoti mūsu grēki. Nešaubīsimies, ka uz Jēzus izpirkuma upura pamata Dievs arī mums varēs dot mūžīgu dzīvi. Jēzus upuris ir dāvana, ko Jehova ir sniedzis ikvienam no mums.
17. Kāpēc mēs vēlamies tverties pie Jehovas?
17 Glābšanās pilsētu pastāvēšana bija pierādījums Jehovas žēlsirdībai. Tas, ka Jehova bija licis nodibināt tādas pilsētas, uzsvēra, ka dzīvība viņa acīs ir svēta. Lasot par glābšanās pilsētām, mēs vēl labāk saprotam, kā mums var palīdzēt draudzes vecākie un ko nozīmē no sirds nožēlot grēkus, un mēs nostiprinām savu pārliecību, ka Jehova ir gatavs mums piedot. Vai jūs tveraties pie Jehovas? Nekur nav tik droši kā viņa sniegtajā patvērumā. (Ps. 91:1, 2.) Nākamajā rakstā ir aplūkots, kā mēs varam līdzināties Jehovam taisnīgumā un žēlsirdībā — īpašībās, par kurām spilgti liecināja glābšanās pilsētas.
