Vakarā pirms savas nāves Jēzus apustuļus mudināja netiekties pēc ievērojama stāvokļa starp ticības biedriem. Viņš tiem teica: ”Tautu ķēniņi ir to kungi, un tos, kam ir vara pār tām, sauc par labdariem, bet jūs tādi nedrīkstat būt.” (Lūk. 22:25, 26.)

Kas bija Jēzus minētie ”labdari”? Dažādi uzraksti, monētas un rakstiski avoti atklāj, ka grieķu un romiešu sabiedrībā bija parasts valdniekiem un citiem ievērojamiem cilvēkiem piešķirt pagodinošu titulu Euergetes jeb ”Labdaris”. Šāds tituls tika piešķirts tiem, kas bija paveikuši kaut ko nozīmīgu sabiedrības labā.

Starp valdniekiem, kam bija piešķirts tituls ”Labdaris”, bija ēģiptiešu valdnieki Ptolemajs III (ap 247.—​222. g. p.m.ē.) un Ptolemajs VIII (ap 147.—​117. g. p.m.ē.). Šāds tituls bija arī romiešu imperatoriem Jūlijam Cēzaram (48.—44. g. p.m.ē.) un Augustam (31. g. p.m.ē.—14. g. m.ē.), kā arī Jūdejas ķēniņam Hērodam Lielajam. Iespējams, Hērods šādu titulu ieguva ar to, ka ieveda kviešus, lai palīdzētu saviem tautiešiem, kas cieta no bada, un sagādāja apģērbu trūcīgajiem.

Bībeles speciālists Ādolfs Deismanis norādīja, ka tituls ”Labdaris” bija ļoti izplatīts. Viņš rakstīja: ”Nebūtu grūti īsā laikā sameklēt vairāk kā simt uzrakstus, kuros ir atrodams šis tituls.”

Kāpēc Jēzus saviem mācekļiem teica, ka viņi ”tādi nedrīkst būt”? Vai Jēzus gribēja teikt, ka viņiem nav jādomā par apkārtējo cilvēku labumu? Nepavisam nē. Pēc visa spriežot, Jēzus vēlējās pievērst savu sekotāju uzmanību motīviem, kas bija šādu dāsnuma izpausmju pamatā.

Jēzus dzīves laikā bagāti cilvēki centās izpelnīties labu reputāciju, materiāli atbalstot izrādes un spēles, veidojot parkus, būvējot tempļus vai darot kaut ko līdzīgu. Tomēr viņi to darīja ar mērķi saņemt ļaužu atzinību, iegūt popularitāti un politisku atbalstu. ”Kaut gan reizēm šādas labdarības pamatā bija patiess dāsnums, visbiežāk uz to mudināja savtīgas politiskas intereses,” teikts kādā avotā. Tieši no šādas godkāres un savtīguma Jēzus mudināja savus sekotājus vairīties.

Vēlāk arī apustulis Pāvils uzsvēra, cik svarīgi ir dot ar pareiziem motīviem. Saviem ticības biedriem Korintā viņš rakstīja: ”Lai ikviens dara tā, kā savā sirdī ir apņēmies, nevis negribīgi vai piespiedu kārtā, jo Dievs mīl priecīgu devēju.” (2. Kor. 9:7.)