1. Kādā ziņā, saskaņā ar Mateja 7:13, 14, mēs esam ceļā?

MĒS visi esam ceļā. Mūsu mērķis ir dzīvot jaunajā pasaulē, pār kuru ar mīlestību valdīs Jehova. Katru dienu mēs cenšamies iet pa ceļu, kas ved uz dzīvību. Bet, kā teica Jēzus, šis ceļš ir šaurs un reizēm pa to ir grūti iet. (Nolasīt Mateja 7:13, 14.) Tā kā mēs esam nepilnīgi, mēs viegli varam nomaldīties no tā. (Gal. 6:1.)

2. Kas ir apskatīts šajā rakstā? (Sk. arī ” Pazemība mums palīdz palikt uz šaurā ceļa”.)

² Lai paliktu uz šaurā ceļa, mums jābūt gataviem vajadzības gadījumā kaut ko mainīt savā domāšanā un rīcībā. Apustulis Pāvils kristiešus, kas dzīvoja Korintā, mudināja ”pastāvīgi.. laboties”. (2. Kor. 13:11.) Šis padoms attiecas arī uz mums. Tālāk ir aplūkots, kā Bībele mums var palīdzēt veikt nepieciešamās izmaiņas un kā garīgi nobrieduši draugi mums var palīdzēt palikt uz dzīvības ceļa. Vēl mēs apskatīsim, kāpēc reizēm var nebūt viegli sekot Jehovas organizācijas sniegtajai vadībai. Mēs redzēsim, kā pazemība mums var palīdzēt mainīt to, kas nepieciešams, un nezaudēt prieku kalpošanā Jehovam.

3. Kā Bībele mums var palīdzēt?

³ Cenšoties izvērtēt savas domas un jūtas, mēs saskaramies ar zināmām grūtībām. Tā kā mūsu sirds ir viltīga, mums var būt grūti saprast, kur tā mūs var aizvest. (Jer. 17:9.) Mēs viegli varam sākt ”mānīt paši sevi”. (Jēk. 1:22.) Tāpēc mums jāizmanto Bībele, lai sevi pārbaudītu. Tā atklāj, kādi mēs esam savā dziļākajā būtībā, kādas ir mūsu ”sirds domas un nolūki”. (Ebr. 4:12, 13.) Dieva Rakstus var salīdzināt ar rentgenaparātu, kas ļauj redzēt to, kas citādi  nebūtu saskatāms. Taču, lai liktu lietā padomus, kurus lasām Bībelē vai kurus, pamatojoties uz Bībeli, mums dod tie, kam ir uzticēta vadība, mums jābūt pazemīgiem.

4. Kas liecina, ka ķēniņš Sauls bija kļuvis lepns?

⁴ Tas, kas notika ar ķēniņu Saulu, parāda, pie kā var novest pazemības trūkums. Sauls kļuva tik lepns, ka neatzina — pat ne pats sev —, ka viņam kaut kas ir jālabo savā domāšanā un rīcībā. (Ps. 36:1, 2; Hab. 2:4.) Tas kļuva redzams, kad Jehova bija Saulam devis konkrētus norādījumus, ko darīt pēc amalekiešu sakaušanas. Sauls nepaklausīja Jehovam. Kad pravietis Samuēls viņam uz to norādīja, viņš neatzina savu kļūdu. Gluži pretēji, Sauls centās sevi attaisnot, mazinot sava pārkāpuma nozīmību un uzveļot vainu citiem. (1. Sam. 15:13—24.) Līdzīgu attieksmi viņš bija paudis jau iepriekš. (1. Sam. 13:10—14.) Diemžēl viņš bija ļāvis, ka viņa sirdī aug lepnība un augstprātība. Viņš nelaboja savu attieksmi, tāpēc Jehova viņam izteica nosodījumu un atmeta viņu.

5. Ko mēs mācāmies no Saula brīdinošā piemēra?

⁵ Lai mēs nekļūtu tādi kā Sauls, mums būtu jāpārdomā šādi jautājumi: ”Vai, izlasot Bībelē kādu padomu, es mēdzu meklēt attaisnojumus, kāpēc tam neklausīt? Vai es domāju, ka tad, ja es pārkāpšu kādu Bībeles principu, nekas slikts nenotiks? Vai es vainu par savu rīcību uzveļu citiem?” Ja mūsu atbilde kaut vai uz vienu no šiem jautājumiem ir apstiprinoša, mums ir jālabo sava domāšana. Citādi mūsu sirds var kļūt tik lepna un augstprātīga, ka Jehova vairs nevēlēsies uzturēt draudzību ar mums. (Jēk. 4:6.)

6. Kā ķēniņš Dāvids atšķīrās no ķēniņa Saula?

⁶ Atšķirībā no ķēniņa Saula, nākamajam izraēliešu ķēniņam Dāvidam Jehovas likumi bija ļoti dārgi. (Ps. 1:1—3.) Dāvids zināja, ka Jehova glābj pazemīgos, bet stājas pretī augstprātīgajiem. (2. Sam. 22:28.) Tāpēc Dāvids ļāva, lai Dieva likumi labo viņa domāšanu. Viņš rakstīja: ”Es slavēšu Jehovu, kas man dod padomus, pat naktī manas dziļākās domas mani pamāca.” (Ps. 16:7.)

7. Kā mēs rīkojamies, ja esam pazemīgi?

⁷ Ja esam pazemīgi, mēs ļausim Bībelei ietekmēt mūsu domas un labot nepareizu domāšanu, pirms tā ir novedusi pie rīcības. Dieva vārdi mums būs kā balss, kas mums saka: ”Lūk, kur ceļš! Ejiet pa to!” Tā mūs brīdinās, ja mēs novirzīsimies no šī ceļa — pa labi vai pa kreisi. (Jes. 30:21.) Tas, ka mēs uzklausām Jehovu, mums daudzējādā ziņā nāk par labu. (Jes. 48:17.) Piemēram, mēs izvairāmies no neērtības sajūtas, kādu mēs varētu izjust, ja mūs pamācītu kāds cits. Un mēs aizvien vairāk tuvojamies Jehovam, jo apzināmies, ka viņš pret mums izturas kā mīlošs tēvs. (Ebr. 12:7.)

8. Kā, saskaņā ar to, kas teikts Jēkaba 1:22—25, Bībele mums var būt kā spogulis?

⁸ Bībele mums var būt kā spogulis. (Nolasīt Jēkaba 1:22—25.) Lielākā daļa no mums ieskatās spogulī ik rītu pirms došanās ārā no mājām. Tā mēs varam pārbaudīt, vai mums kaut kas nav jāpielabo savā ārienē, pirms mūs ierauga citi. Līdzīgi, ja mēs katru dienu lasām Bībeli, mēs varam redzēt, vai mums kaut kas nav jālabo savā domāšanā. Daudziem patīk no rīta, pirms viņi kaut kur dodas, lasīt dienas pantu. Tā viņi ļauj Bībelei ietekmēt savas domas, un vēlāk, dienas gaitā, viņi cenšas tās padomus likt lietā. Mums ne tikai katru dienu ir jālasa dienas pants, bet arī katru  dienu jālasa Bībele un izlasītais jāpārdomā. Tā var šķist vienkārša un bieži dzirdēta doma, taču to darīt ir ļoti būtiski, lai mēs varētu palikt uz šaurā ceļa, kas ved uz dzīvību.

9. Kādā situācijā draugs mums varētu dot padomu?

⁹ Vai jums kādreiz ir gadījies novirzīties uz ceļa, kas jūs veda prom no Jehovas? (Ps. 73:2, 3.) Ja kādam garīgi nobriedušam draugam bija drosme jums dot padomu, vai jūs to uzklausījāt un likāt lietā? Ja jūs tā darījāt, jūs rīkojāties pareizi, un jūs, bez šaubām, jūtat pateicību pret šo draugu. (Sāl. pam. 1:5.)

10. Kā būtu jāizturas, ja draugs mūs brīdina, ka mūsu vārdi vai rīcība nesaskan ar Dieva normām?

¹⁰ Bībelē ir sacīts: ”Drauga sitieni liecina par uzticību.” (Sāl. pam. 27:6.) Kā šie vārdi būtu jāsaprot? Iztēlojieties šādu situāciju: jūs gaidāt brīdi, kad varēsiet šķērsot ielu, pa kuru norit dzīva kustība, bet tad jūsu uzmanību novērš mobilais telefons. Galvu nepaceļot, jūs sperat soli uz ielas, bet tajā brīdī draugs satver jūs aiz rokas un parauj atpakaļ uz ietves. Viņa tvēriens ir tik ciešs, ka rada jums sāpes, taču viņa ātrā rīcība jūs izglābj no garāmbraucošas mašīnas. Pat ja jūsu roka sāpētu vēl vairākas dienas, vai gan jūs dusmotos uz draugu? Noteikti nē! Jūs justu pateicību par viņa palīdzību. Tāpat, ja draugs jūs brīdinātu, ka jūsu vārdi vai rīcība nesaskan ar Dieva taisnīgajām normām, tas sākumā varētu būt sāpīgi. Taču šādā situācijā nebūtu jāapvainojas un jādusmojas. Tas būtu muļķīgi. (Pulc. 7:9.) Labāk parādīt pateicību draugam, ka viņš smēlās drosmi, lai ar jums runātu.

11. Kas var traucēt pieņemt labu padomu, ko dod draugs?

¹¹ Kas var traucēt pieņemt labu padomu no mīloša drauga? Tas ir lepnums. Lepniem cilvēkiem patīk, ja citi ”glaimo viņu ausīm”, un viņi nevēlas uzklausīt patiesību. (2. Tim. 4:3, 4.) Viņi ir pārmērīgi augstās domās par savu viedokli un nozīmību. Taču apustulis Pāvils rakstīja: ”Ja kāds domā, ka viņš kaut kas ir, nebūdams nekas, viņš maldina sevi.” (Gal. 6:3.) Ķēniņš Sālamans šo domu apkopoja šādiem vārdiem: ”Labāk nabags, bet gudrs zēns nekā vecs, bet dumjš ķēniņš, kas vairs negrib uzklausīt brīdinājumu.” (Pulc. 4:13.)

12. Ko mēs mācāmies no tā, kā rīkojās Pēteris, kad bija saņēmis padomu, par kuru var lasīt Galatiešiem 2:11—14?

¹² Ir vērts pievērst uzmanību tam, kā rīkojās apustulis Pēteris, kad apustulis Pāvils viņam citu priekšā bija izteicis aizrādījumu. (Nolasīt Galatiešiem 2:11—14.) Pēteris būtu varējis apvainoties uz Pāvilu, koncentrējoties uz veidu, kā viņam tika dots padoms, vai arī uz situāciju, kādā tas tika darīts. Taču Pēteris bija gudrs cilvēks. Viņš pieņēma padomu un neturēja ļaunu prātu uz Pāvilu. Tieši pretēji, viņš vēlāk Pāvilu nosauca par ”mīļo brāli”. (2. Pēt. 3:15.)

13. Kas jāpatur prātā, dodot kādam padomu?

¹³ Kas būtu jāpatur prātā, ja mēs uzskatām, ka mūsu draugam ir nepieciešams dot padomu? Pirms vēršamies pie drauga, būtu jāapdomā: ”Vai šim cilvēkam tiešām ir vajadzīgs padoms, vai arī es esmu ”pārlieku taisns”?” (Pulc. 7:16, zemsv. piez.) Pārlieku taisns cilvēks tiesā citus nevis pēc Jehovas normām, bet pats pēc savām, un viņš, iespējams, nav īpaši žēlsirdīgs. Ja, pārbaudījuši savus motīvus, mēs joprojām uzskatām, ka ir jārunā ar draugu,  skaidri norādīsim viņam uz problēmu un uzdosim viedokļa jautājumus, kas viņam palīdzētu saprast, kādu kļūdu viņš ir pieļāvis. Mums jāgādā, lai tas, ko mēs sakām, būtu balstīts uz Bībeli, un jāatceras, ka draugs par savu rīcību ir atbildīgs nevis mūsu, bet Jehovas priekšā. (Rom. 14:10.) Paļausimies uz Dieva Rakstos ietverto gudrību un, dodot kādam padomu, centīsimies līdzināties Jēzum līdzjūtībā. (Sāl. pam. 3:5; Mat. 12:20.) Kāpēc tas ir svarīgi? Tāpēc, ka Jehova pret mums izturēsies tāpat, kā mēs izturamies pret citiem. (Jēk. 2:13.)

14. Ko Dieva organizācija mums sagādā?

¹⁴ Jehova mūs vada pa dzīvības ceļu ar savas organizācijas zemes daļas starpniecību. Tā mums sagādā iespiestās publikācijas, video un sapulču materiālus, kas mums palīdz likt lietā Bībelē ietvertos padomus. Visi šie materiāli ir balstīti uz Bībeli. Lemjot, kā vislabāk īstenot sludināšanu, Vadošā padome paļaujas uz svētā gara vadību. Tomēr tā regulāri pārskata savus lēmumus par to, kā sludināšanas darbs ir organizēts. Kāpēc tas tiek darīts? Tas ir tāpēc, ka ”šīs pasaules aina mainās”, un Dieva organizācijai ir jāpielāgojas jauniem apstākļiem. (1. Kor. 7:31.)

15. Ar kādu situāciju ir saskārušies daudzi sludinātāji?

¹⁵ Kad Dieva organizācija sniedz jaunus Bībeles mācību skaidrojumus vai dod norādījumus morāles jautājumos, mēs noteikti labprāt tos pieņemam. Taču kā mēs rīkojamies, kad Dieva organizācija veic izmaiņas, kas ietekmē citas mūsu dzīves jomas? Piemēram, pēdējos gados ir ievērojami pieaugusi maksa par pielūgsmes vietu būvniecību un uzturēšanu. Tāpēc Vadošā padome ir izlēmusi, ka valstības zālēm ir jātiek izmantotām pēc iespējas pilnvērtīgāk. Šī iemesla dēļ ir tikušas apvienotas draudzes un pārdotas vairākas valstības zāles. Šie līdzekļi tiek izmantoti, lai būvētu zāles vietās, kur tas ir visvairāk vajadzīgs. Ja jūs dzīvojat vietā, kur ir tikušas pārdotas valstības zāles un apvienotas draudzes, jums varbūt nebija viegli pielāgoties jaunajiem apstākļiem. Daudziem sludinātājiem tagad uz sapulcēm ir jābrauc tālāk. Citi, kas ir čakli strādājuši, būvējot kādu valstības zāli vai rūpējoties par tās  uzturēšanu kārtībā, varbūt nesaprot, kāpēc šī zāle ir pārdota. Viņi var justies tā, it kā viņu pūliņi būtu bijuši veltīgi. Bet viņi pieņem jauno kārtību un par to ir pelnījuši uzslavu.

16. Kā sekošana padomam, kas lasāms Kolosiešiem 3:23, 24, mums palīdz saglabāt prieku?

¹⁶ Mēs spēsim saglabāt prieku, ja paturēsim prātā, ka darbojamies Jehovas labā un ka viņš vada savu organizāciju. (Nolasīt Kolosiešiem 3:23, 24.) Ķēniņš Dāvids rādīja labu priekšzīmi, ziedojot līdzekļus tempļa būvniecībai. Viņš sacīja: ”Kas gan es esmu un kas ir mana tauta, ka mēs spējam dot šādus labprātīgus ziedojumus? Viss taču ir no tevis, un mēs atdodam tev to, kas nācis no tavas paša rokas!” (1. Laiku 29:14.) Kad mēs ziedojam līdzekļus, arī mēs dodam Jehovam to, kas ir nācis no viņa rokas. Tomēr Jehova augstu vērtē laiku, spēkus un līdzekļus, ko mēs ziedojam, atbalstot viņa darbu. (2. Kor. 9:7.)

17. Kāpēc mums nav jānolaiž rokas, ja saprotam, ka mums kaut kas sevī ir jālabo?

¹⁷ Lai paliktu uz šaurā ceļa, kas ved uz dzīvību, ir vienmēr jāstaigā Jēzus pēdās. (1. Pēt. 2:21.) Ja jūs saprotat, ka jums sevī kaut kas ir jālabo, nenolaidiet rokas. Tā patiesībā var būt laba pazīme, kas liecina, ka jūs vēlaties sekot Jehovas norādījumiem. Neaizmirstiet — Jehova zina, ka pašlaik mēs esam nepilnīgi, un tāpēc viņš negaida, ka mēs nevainojami sekosim Jēzus priekšzīmei.

18. Kas mums jādara, lai sasniegtu mūsu ceļa mērķi?

¹⁸ Vērsīsim skatienu uz nākotni un būsim gatavi mainīt savu domāšanu un rīcību. (Sāl. pam. 4:25; Lūk. 9:62.) Saglabāsim pazemību, ”pastāvīgi priecāsimies, labosimies”. (2. Kor. 13:11.) Tad ”mīlestības un miera Dievs būs ar [mums]”. Un mēs ne tikai sasniegsim galamērķi — dzīvi jaunajā pasaulē —, bet arī izjutīsim prieku ceļā uz to.