Pirms turpinu šo stāstu, vēlos pastāstīt, kā es sāku kalpot pilnu slodzi.

Es esmu dzimis 1942. gadā. Mūsu ģimene tolaik dzīvoja pasakaini skaistajā Karību jūras salā Kirasao. Mans tēvs bija no Surinamas, bet darba dēļ bija pārcēlies uz šo salu. Pāris gadus pirms manas nākšanas pasaulē viņš kristījās. Mans tēvs bija viens no pirmajiem Jehovas lieciniekiem Kirasao. a Viņš katru nedēļu mācīja mums, bērniem, Bībeli, lai gan mēs paši ne vienmēr to gribējām. Kad man bija 14 gadu, tēvs ar visu ģimeni pārcēlās atpakaļ uz Surinamu, jo bija jāsāk rūpēties par viņa mammu, kas jau bija krietni gados.

Surinamā es sāku draudzēties ar jauniešiem, kas dedzīgi kalpoja Jehovam. Viņi bija nedaudz vecāki par mani un bija pionieri. Kad viņi stāstīja, ko bija pieredzējuši sludināšanā, viņu sejās staroja prieks. Pēc sapulcēm mēs ar draugiem mēdzām pārrunāt garīgus jautājumus. To darot, mēs reizēm sēdējām ārā un vērāmies zvaigžņotās debesīs. Šie draugi man palīdzēja saprast, pēc kā man dzīvē tiekties. Es gribēju kalpot Jehovam. Kad man bija 16 gadu, es kristījos, bet 18 gadu vecumā kļuvu par pionieri.

Būdams pionieris, es iemācījos daudz ko tādu, kas man noderēja arī vēlākos gados. Piemēram, jau diezgan drīz es sapratu, cik svarīgi ir nodot savu pieredzi citiem. Kad es biju kļuvis par pionieri, man daudz palīdzēja kāds misionārs, vārdā Vilems van Seiels. b Viņš man mācīja, kā paveikt dažādus  teokrātiskus uzdevumus. Līdz tam brīdim es nebiju iedomājies, ka man tik ļoti ir vajadzīgs, lai mani pamācītu. Nākamajā gadā mani iecēla par speciālo pionieri un es sāku atbalstīt sludinātāju grupas, kas atradās dziļi lietus mežos. Es biju bezgala priecīgs, ka brāļi mani jau laikus bija pamācījuši. Kopš tā laika es pats vienmēr cenšos dalīties savā pieredzē un mācīt citus.

Vēl es secināju, ka ir vērtīgi dzīvot vienkārši un visu labi plānot. Mēneša sākumā mēs ar pārinieku apsvērām, kas mums būs vajadzīgs tuvākajās nedēļās, un tad viens no mums devās garajā ceļā uz galvaspilsētu un iegādājās to, ko bijām nolēmuši pirkt. Mums bija ļoti rūpīgi jāplāno izdevumi un tas, cik daudz mēs kaut ko tērējam, lai visa pietiktu līdz mēneša beigām. Ja mums kaut kas izbeigtos lietus mežā, tur mēs vajadzīgo nedabūtu. Tā kā es jau jaunībā iemācījos būt pieticīgs un visu labi plānot, es esmu spējis visu mūžu dzīvot tā, lai kalpošana Jehovam man dzīvē būtu galvenais.

Sludināšanā es arī sapratu, ka ir svarīgi mācīt cilvēkiem Bībeli viņu dzimtajā valodā. Es pats no bērnības pratu holandiešu un angļu valodu, kā arī papjamento un sranantongo, kas ir Surinamas iedzīvotāju saziņas valoda. Bet lietus mežos cilvēki bija atsaucīgāki tad, ja mēs sludinājām viņu dzimtajā valodā. Dažas no šīm valodām man bija grūti apgūt, piemēram, saramakāņu valodu, kurā zilbes tiek izrunātas gan augstos, gan zemos toņos. Taču pūlēties noteikti bija vērts. Es esmu varējis mācīt Bībeli daudziem cilvēkiem tieši tāpēc, ka biju iemācījies viņu dzimto valodu.

Protams, es piedzīvoju arī neveiklus brīžus. Piemēram, reiz es kādai Bībeles skolniecei, kurai dzimtā valoda bija saramakāņu valoda, gribēju pavaicāt, kā viņa jūtas, jo viņai bija sāpējis vēders, bet īstenībā pajautāju, vai viņa nav stāvoklī. Lieki piebilst, ka tāds jautājums viņai lika justies neērti. Tomēr es nenolaidu rokas šādu kļūdu dēļ un centos sludināt cilvēkiem viņu dzimtajā valodā.

1970. gadā mani iecēla par rajona pārraugu. Togad lietus mežos daudzām Jehovas liecinieku grupām es rādīju diapozitīvu sēriju ar nosaukumu ”Jehovas liecinieku galvenā pārvalde”. Līdz šīm grupām varēja nokļūt tikai pa upēm, kas plūst cauri lietus mežiem. Mēs ar dažiem brāļiem iekrāvām garā un šaurā koka laivā ģeneratoru, degvielas kannu, petrolejas lampas un projektoru un devāmies ceļā. Pēc izkāpšanas krastā mums tas viss bija jāaiznes uz vietu, kur bija paredzēts rādīt diapozitīvus. No šiem ceļojumiem man visvairāk ir palicis prātā, cik ļoti cilvēkiem patika šī diapozitīvu sērija. Man sagādāja lielu prieku stāstīt citiem par Jehovu un par viņa organizācijas zemes daļu. Redzot cilvēku atsaucību, es aizmirsu par visām neērtībām, kas man bija jāpiecieš.

Lai gan es sapratu, ka manā situācijā būt neprecētam ir priekšrocība, es tomēr ilgojos pēc dzīvesbiedres. Tāpēc es sāku lūgt Jehovu, lai viņš man palīdz atrast tādu sievu, kas ar prieku uzņemtos pilnas slodzes kalpošanu lietus mežā un būtu gatava izturēt ar to saistītās grūtības. Pēc kāda gada es sāku draudzēties ar pašaizliedzīgu speciālo pionieri, vārdā Etela. Etela jau no bērnības bija apbrīnojusi apustuli Pāvilu un bija gribējusi kalpot tikpat dedzīgi kā viņš. 1971. gada septembrī mēs apprecējāmies un sākām kopā apmeklēt draudzes.

Etela ir uzaugusi trūcīgā ģimenē, tāpēc viņai nebija grūti pielāgoties ceļošanai pa lietus mežiem. Apmeklējot draudzes, mēs neko daudz neņēmām līdzi. Mēs mazgājāmies upēs un turpat mazgājām arī drēbes. Mēs ēdām visu, ko mums cēla priekšā, — iguānas, piraijas un jebko citu, ko viesmīlīgie saimnieki bija nomedījuši vai nozvejojuši. Ja nebija šķīvju, mēs ēdām no banānu lapām, un, ja nebija galda piederumu, mēs ēdām ar pirkstiem. Lai gan mums bija jāpārvar visdažādākās grūtības, mums ļoti patika tāda dzīve. Mēs ar Etelu uzskatām, ka, kopā kalpojot Jehovam, mēs esam savijuši trīskāršu auklu. (Pulc. 4:12.)

Sākumā pieminēto gadījumu mēs piedzīvojām atpakaļceļā no kādas nomaļas vietas lietus mežā. Kad mēs iebraucām krācēs, laivas priekšgals īsu brīdi pagāja zem ūdens, bet tad atkal izšāvās ārā. Par laimi, mums mugurā bija glābšanas vestes un mēs neizkritām no laivas. Taču laiva bija piesmēlusies ar ūdeni. Mēs izsviedām pārtiku no traukiem upē, un tad ar iztukšotajiem traukiem izsmēlām no laivas ūdeni.

Mēs turpinājām ceļu, bet, tā kā mums vairs nebija, ko ēst, mēs sākām makšķerēt. Tomēr zivis neķērās. Tad mēs lūdzām Jehovu,  lai viņš mums palīdz sagādāt iztiku šai dienai. Tūlīt pēc lūgšanas viens no brāļiem izmeta makšķeri, un viņam pieķērās tik liela zivs, ka no tās iznāca vakariņas mums visiem (mēs laivā bijām pieci cilvēki).

Piecus gadus pēc kāzām mūsu dzīvē notika negaidīts pavērsiens — mēs ar Etelu sapratām, ka kļūsim par vecākiem. Es biju priecīgs, kaut arī mēs īsti nezinājām, kā šīs pārmaiņas ietekmēs mūsu turpmāko dzīvi. Mēs abi karsti vēlējāmies turpināt pilnas slodzes kalpošanu. Etniēls, mūsu pirmais dēls, pasaulē nāca 1976. gadā, bet pēc divarpus gadiem piedzima mūsu jaunākais dēls Džovanni.

Tajā laikā Surinamā trūka rajona pārraugu, tāpēc filiāle mani lūdza turpināt pildīt rajona pārrauga pienākumus. Kamēr bērni bija mazi, man bija jāapmeklē mazāk draudžu nekā iepriekš. Tas nozīmēja, ka pāris nedēļas mēnesī es apmeklēju draudzes, bet pārējās nedēļās es savā draudzē kalpoju par pionieri. Kad es apmeklēju draudzes netālu no mūsu dzīvesvietas, Etela ar dēliem brauca man līdzi. Bet, kad es devos uz lietus mežiem, lai apmeklētu turienes draudzes vai palīdzētu organizēt rajona kongresus, mana ģimene palika mājās.

Lai tiktu galā ar saviem pienākumiem, man viss bija ļoti rūpīgi jāplāno. Es gādāju, lai mūsu ģimene katru nedēļu kopā iedziļinātos Bībelē. Kamēr es biju prom lietus mežos, Etela pati mācīja bērniem Bībeli. Kad vien bija iespējams, mēs centāmies būt kopā. Mēs kopā arī atpūtāmies — četratā spēlējām dažādas spēles vai kaut kur devāmies. Lai sagatavotos teokrātisko pienākumu veikšanai, man bieži vien bija jāpaliek augšā līdz vēlai naktij. Savukārt Etela, gluži kā teikts Sālamana pamācībās 31:15, cēlās pirms gaismas, lai pirms dēlu došanās uz skolu mēs visi kopā paspētu izlasīt dienas pantu un paēst brokastis. Esmu bezgala priecīgs, ka man ir tik laba sieva, kas vienmēr mani ir atbalstījusi. Tāpēc es esmu spējis pildīt visus savus pienākumus.

Mēs ar Etelu pūlējāmies ieaudzināt dēlos mīlestību pret Jehovu un centāmies, lai viņiem iepatiktos kristīgā kalpošana. Mēs gribējām, lai dēli izvēlētos kalpot pilnu slodzi nevis tāpēc, ka tā ir vecāku griba, bet  tāpēc, ka viņi paši to vēlas. Mēs viņiem stāstījām, cik daudz prieka sagādā šāda kalpošana. Mēs neslēpām, ar kādām grūtībām mums ir bijis jāsastopas, tomēr vienmēr uzsvērām, ka Jehova mums ir palīdzējis un mūs svētījis. Turklāt mēs gādājām, lai dēliem būtu tādi draugi, kam dzīvē svarīgākais ir Jehova un kalpošana viņam.

Jehova rūpējās, lai mūsu ģimenei būtu viss vajadzīgais. Protams, es no savas puses darīju to, kas ir manos spēkos. Kaut arī es biju iemācījies dzīvot taupīgi, kad vēl nebiju precējies, un mēs dzīvojām pieticīgi, reizēm mēs vienalga nevarējām savilkt galus kopā. Tādās reizēs mums palīdzēja Jehova. Piemēram, 20. gadsimta 80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Surinamā risinājās pilsoņu karš un bija grūti dabūt pat pašu nepieciešamāko, bet Jehova mums to sagādāja. (Mat. 6:32.)

Jehova par mums ir gādājis visa mūža garumā un ir palīdzējis mums saglabāt prieku un justies gandarītiem par savu dzīvi. Īpaši lielu prieku mums sagādā tas, ka mūsu bērni ir kļuvuši par Jehovas kalpiem un ka arī viņi ir izvēlējušies pilnas slodzes kalpošanu. Abi — gan Etniēls, gan Džovanni — ir mācījušies teokrātiskajos kursos. Tagad viņi kopā ar savām sievām kalpo Surinamas filiālē.

Mēs ar Etelu jau esam krietni gados. Būdami speciālie pionieri, mēs esam tik aizņemti, ka man tā arī nav bijis laika iemācīties peldēt. Bet, atskatoties uz savu dzīvi, es varu teikt, ka neko nenožēloju. Jaunībā pieņemtais lēmums par pilnas slodzes kalpošanu ir bijis viens no labākajiem lēmumiem manā mūžā.