JA MĒS pirms dažiem gadiem būtu viesojušies Sanihes salās, kas pieder Indonēzijai, vienā no tām, pastaigādamies gar jūru, mēs droši vien būtu satikuši trīs kristietes. Tajā salā visi viņas pazīst, jo viņas palīdz cilvēkiem saprast Bībeli. Bet liedagā viņas darīja kaut ko citu.

Viņas brida jūrā, lasīja akmeņus un nesa tos krastā. Daži bija tik lieli kā futbola bumba. Tad viņas apsēdās uz ķeblīšiem un ar āmuru sadauzīja akmeņus mazākos gabalos. Šķembām bija jābūt ne lielākām par olu. Pēc tam viņas salika šķembas plastmasas spaiņos un nesa uz mājām. Lai tur nokļūtu, viņām bija jānes piekrautie spaiņi pa stāvām kāpnēm. Mājās viņas pārbēra šķembas lielos maisos, kuri vēlāk tika iekrauti kravas mašīnā, un šķembas tika izmantotas ceļu būvē.

Vienu no šīm kristietēm sauc Hulda. Jūras krastā viņa bija redzama biežāk nekā abas pārējās kristietes, jo šādi viņa pelnīja ģimenei iztiku. Taču Huldai bija kāds sapnis — viņa vēlējās iegādāties planšetdatoru, lai varētu izmantot lietotni JW Library^®. Viņa zināja, ka šajā lietotnē ir daudz vērtīgu materiālu, tostarp video, kas viņai palīdzētu kalpošanā un Bībeles pētīšanā.

Pusotra mēneša garumā Hulda strādāja divas stundas ilgāk nekā parasti un pa šo laiku sagatavoja tik daudz šķembu, ka ar tām varēja piekraut nelielu kravas auto. Tā viņa sapelnīja naudu, lai nopirktu planšetdatoru.

”Lai gan darbs bija ļoti smags un man smeldza rokas,” stāstīja Hulda, ”man tas viss aizmirsās, kad tiku pie planšetdatora. Tas man palīdz sludināt, un man ir daudz vieglāk sagatavoties sapulcēm.” Planšetdators Huldai lieti noderēja arī tad, kad sākās pandēmija un visas draudzes sapulces notika videokonferences formātā. Vai nav lieliski, ka Hulda īstenoja savu sapni?