Pols. Bija 1985. gada novembris, un mēs lidojām uz Rietumāfrikas valsti Libēriju, uz kurieni bijām norīkoti par misionāriem. Mēs ar nepacietību gaidījām, kad nonāksim galā. Pa ceļam lidmašīnai bija jānolaižas Senegālā. Ena izsaucās: ”Pēc stundas jau būsim Libērijā!” Bet tad atskanēja paziņojums: ”Visiem pasažieriem, kas dodas uz Libēriju, ir jāizkāpj no lidmašīnas. Libērijā ir noticis valsts apvērsums, tāpēc reiss uz turieni ir atcelts.” Tā mēs uz 10 dienām iestrēgām Senegālā. Mēs apmetāmies pie misionāriem un ik dienu ar lielu satraukumu klausījāmies ziņas no Libērijas. Reportāžās ziņoja par neskaitāmiem bojāgājušiem, kuru līķus izveda ar kravas automašīnām, un par komandantstundu, kuras pārkāpējus uz līdzenas vietas šauj nost.

Ena. Mēs ar Polu pēc dabas neesam nekādi piedzīvojumu meklētāji. Es jau bērnībā no visa kā baidījos, tāpēc mani bija iesaukuši par bailuli. Mani pārņem satraukums pat tad, kad jāšķērso iela. Tomēr mēs ne mirkli neatmetām domu, ka dosimies uz Libēriju.

Pols. Mēs abi esam no Anglijas rietumiem. Mēs uzaugām netālu viens no otra — mūsu vecāku mājas šķīra tikai 8 kilometri. Pēc skolas beigšanas mēs abi kļuvām par pionieriem. Mani vecāki no sirds atbalstīja manu lēmumu, un arī Enas māte par meitas lēmumu bija sajūsmā. 19 gadu vecumā mani uzaicināja uz Bēteli. 1982. gadā mēs ar Enu apprecējāmies, un arī viņa sāka kalpot Bētelē.

Ena. Mums patika darbs Bētelē, bet mūsu sapnis bija sludināt zemē, kur trūkst sludinātāju. Bētelē strādāja vairāki bijušie misionāri, un sarunas ar viņiem vēl vairāk iekvēlināja mūsos vēlēšanos pašiem kļūt par misionāriem. Veselus trīs gadus mēs ik vakaru pieminējām šo jautājumu lūgšanās. 1985. gadā mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolā, un mūsu priekam nebija gala. Mūs iekļāva 79. grupā. Pēc absolvēšanas mūs nosūtīja uz Libēriju.

Pols. Ar pirmo iespējamo avioreisu mēs ieradāmies Libērijā. Komandantstunda vēl nebija  atcelta. Cilvēki bija tik tramīgi, ka pat auto izpūtēja blīkšķis tirgū izraisīja paniku. Arī mūsu nervi bija saspīlēti, un mēs ik vakaru lasījām psalmus, lai spētu aizmigt. Tomēr mums ļoti patika Libērijā. Ena katru dienu sludināja, bet es strādāju Bētelē, kur cieši sadarbojos ar pieredzējušo brāli Džonu Čeruku. Viņš pazina vietējos apstākļus un zināja, ar kādām grūtībām sastopas brāļi un māsas, un es no viņa daudz ko iemācījos.

Ena. Mēs uzreiz iemīlējām Libēriju. Brāļi un māsas bija sirsnīgi un atklāti, un viņiem bija stipra ticība. Mēs viņiem pieķērāmies, un viņi mums kļuva ārkārtīgi tuvi. Mēs daudz ko smēlāmies no viņiem. Sludināšanas ziņā Libērija bija īsta paradīze. Cilvēkiem patika risināt garas sarunas par Bībeli, un viņi pat ņēma ļaunā, ja mēs, viņuprāt, pārāk drīz beidzām sarunu. Nebija nekas neparasts uz ielas dzirdēt ļaudis apspriežam Bībeli — mēs varējām pieiet klāt un tūlīt pat iesaistīties sarunā. Mums bija tik daudz Bībeles skolnieku, ka bija grūti tikt galā ar visu nodarbību vadīšanu. Vai tā nebija brīnišķīga problēma?

Pols. Četrus gadus pastāvēja nosacīts miers, bet 1989. gadā pēkšņi sākās pilsoņu karš. 1990. gada 2. jūlijā nemiernieku spēki ieņēma teritoriju, kurā atradās Bētele. Trīs mēnešus mēs bijām izolēti no ārpasaules — mēs nevarējām nodot nekādas ziņas tuviniekiem, un mums nebija sakaru ar galveno pārvaldi. Visapkārt valdīja pilnīgs haoss, trūka pārtikas, un karotāji izvaroja sievietes. Kopumā nemieri ilga 14 gadu un skāra visu valsti.

Ena. Dažas ciltis savā starpā karoja, un tie, kas piederēja pie šīm ciltīm, nekur nevarēja justies drošībā. Ielās siroja ar automātiem bruņojušies karotāji dīvainos ietērpos. Viņi izlaupīja visas mājas. Lielīdamies ar izdarītajām slepkavībām, viņi teica, ka ir ”apgriezuši kaklu vistām”. Pie kontrolposteņiem krājās līķi, un daži šādi kontrolposteņi bija netālu no Bēteles. Tika nogalināti arī Jehovas liecinieki, to vidū divi misionāri.

Riskēdami ar dzīvību, vietējie Jehovas liecinieki slēpa ticības biedrus, kuri piederēja pie vajātajām ciltīm. To pašu darīja misionāri un Bēteles darbinieki. Bētele bija pilna ar bēgļiem, un daļu no viņiem Bēteles darbinieki pat uzņēma savos dzīvoklīšos. Pie mums ar Polu mitinājās septiņu cilvēku ģimene.

Pols. Ik dienu pie Bēteles vārtiem uzradās nemiernieki, kas gribēja izdibināt, vai tikai mēs neslēpjam bēgļus. Mēs bijām izveidojuši šādu kārtību: kad kāds pienāca pie vārtiem, divi Bēteles  darbinieki skatījās pa logu, bet divi devās runāt ar atnācējiem. Ja brāļi, kas bija pie vārtiem, turēja rokas sev priekšā, briesmas nedraudēja. Bet, ja viņi salika rokas aiz muguras, tā bija zīme, ka atnākušie karotāji ir noskaņoti agresīvi. Tādā gadījumā tie, kas situāciju bija vērojuši pa logu, momentā deva ziņu bēgļiem, ka jāslēpjas.

Ena. Dažus mēnešus viss gāja labi, bet tad kāda karotāju grupiņa tomēr ienāca Bēteles teritorijā. Es uzskrēju otrajā stāvā, iešāvos vannas istabā, kur bija kāda māsa, kurai bija jāslēpjas, un mēs ieslēdzāmies. Vannas istabā bija skapis ar slēptuvi zem plauktiem, un māsa zibenīgi tur ielīda. Karotāji bija pamanījuši mani uzskrienam augšā, tāpēc viņi man sekoja. Viņi sāka nikni dauzīt durvis. Pols mēģināja viņus atturēt ar vārdiem: ”Vienu mirklīti, mana sieva tūlīt iznāks!” Es tikmēr steigšus liku atpakaļ skapī plauktus un to saturu. Tas negāja tik ātri, kā gribētos, turklāt radīja aizdomīgu troksni, un es sāku trīcēt pie visām miesām. Ja es tādā stāvoklī atslēgtu durvis, es uzreiz sevi nodotu. Es klusībā lūdzu, lai Jehova man palīdz. Pēc lūgšanas es atslēdzu durvis un puslīdz mierīgā balsī sasveicinājos ar bruņotajiem vīriem. Viens no viņiem pastūma mani malā un pa taisno gāja pie skapja. Izvandījis plauktus, viņš bija pārsteigts, ka tur neviens neslēpjas. Pēc tam viņš kopā ar pārējiem izokšķerēja visus dzīvokļus un pat bēniņus, bet tā arī nevienu neatrada.

Pols. Mēnešiem ilgi mēs dzīvojām pusbadā. Spēku mums deva garīgais uzturs. Bēteles rīta garīgā programma bija tā, kas mūs stiprināja katrai jaunai dienai.

Ja būtu pienācis tāds brīdis, kad ūdens un pārtikas krājumi izbeigtos pilnībā un visiem, kas atradās Bētelē, būtu jādodas prom, tad tiem brāļiem un māsām, kas bija meklējuši patvērumu Bētelē, draudētu droša nāve. Tomēr tāds brīdis nepienāca, jo Jehova gādāja par mums. Reizēm tas, kā viņš sagādāja pašu nepieciešamāko, bija īsts brīnums. Šajā grūtajā laikā viņš mums palīdzēja saglabāt mieru.

Jo drūmāka likās situācija valstī, jo vairāk izcēlās patiesības spožums. Brāļiem un māsām ne reizi vien bija jāglābjas bēgot, bet viņi nekrita panikā un viņu ticība palika stipra. Daži teica, ka tas viss viņus sagatavo lielajam postam. Draudžu vecākie un gados jaunie brāļi drosmīgi palīdzēja ticības biedriem. Tie, kas bija spiesti bēgt, turējās kopā un visādi atbalstīja cits citu. Savās jaunajās apmešanās vietās viņi sludināja un rīkoja sapulces. Kaut arī ”valstības zāle” bieži vien bija tikai uz ātru roku uzslieta nojume mežā, sapulces viņus uzmundrināja un stiprināja. Bet labās vēsts sludināšana viņiem palīdzēja izturēt. Kad izdalījām humāno palīdzību, mūs aizkustināja tas, ka brāļi un māsas prasīja sludināšanas somas, nevis apģērbu.  Sludināšana bija ļoti auglīga, jo cilvēki, kas bija pieredzējuši kara šausmas, labprāt uzklausīja labo vēsti. Viņus dziļi iespaidoja Jehovas liecinieku miers un prieks, kas bija kā spoža lāpa piķa melnā tumsā. (Mat. 5:14—16.) Brāļu un māsu izturēšanās neatstāja vienaldzīgus pat dažus nemiernieku karotājus, un tie pieņēma Bībeles patiesību.

Pols. Laiku pa laikam mums bija jāizbrauc no Libērijas. Trīs reizes mēs bijām prom īsu laiku, bet divas reizes mūsu prombūtne ilga gadu. Mūsu izjūtas labi raksturo kādas misionāres teiktais: ”Gileādas skolā topošos misionārus aicina no sirds iemīlēt vietējos brāļus un māsas. Tāpēc tik bīstamā situācijā atstāt ticības biedrus bija gandrīz neizturami.” Par laimi, mums izdevās palīdzēt libēriešu ticības biedriem, arī atrodoties kaimiņvalstīs.

Ena. 1996. gada maijā situācija pilsētā bija kļuvusi tik nestabila, ka mums bija jādodas prom. Iekrāvuši automašīnā kastes ar Bēteles dokumentiem, Pols, es un vēl divi Bēteles darbinieki devāmies ceļā, lai nokļūtu drošākā vietā. Mums bija jābrauc cauri pilsētai kādi 15 kilometri. Tieši tad šim apvidum uzbruka nemiernieki. Šaudami gaisā, viņi mūs apturēja, tad visus, izņemot Polu, izgrūda ārā un aizbrauca ar mūsu mašīnu. Mēs stāvējām kā apstulbuši. Bet tad ļaužu pilnajā ielā ieraudzījām mums pretī nākam Polu — no brūces pierē viņam tecēja asinis. Pirmajā brīdī mums likās, ka viņam ir iešauts galvā, bet tūlīt pat aptvērām, ka tādā gadījumā viņš taču gulētu beigts, nevis nāktu mums pretī. Viens no nemierniekiem, grūzdams Polu ārā no mašīnas, viņam bija pamatīgi iesitis, bet ievainojums nebija bīstams.

Turpat blakus ieraudzījām armijas kravas mašīnu, kas grasījās doties ceļā un bija stāvgrūdām pilna ar pārbiedētiem cilvēkiem. Kravas kastē vietas vairs nebija, tāpēc mēs pieķērāmies tai no ārpuses. Mašīna rāvās uz priekšu tādā ātrumā, ka mēs gandrīz nokritām. Saucām šoferim, lai brauc lēnāk, bet viņš bija pārbijies un mūsos neklausījās. Neticamā kārtā mums izdevās noturēties, bet, kad mašīna apstājās un mēs nolēcām zemē, mums aiz ārprātīgās pārpūles un sasprindzinājuma trīcēja kājas un rokas.

Pols. Mēs lūkojāmies cits uz citu un brīnījāmies, kā esam palikuši dzīvi. Mums nebija nekā, tikai netīrās un saplēstās drēbes, kas mugurā. Mēs pārnakšņojām klajā laukā blakus sagrabējušam, ložu caururbtam helikopteram, kas nākamajā dienā mūs aiztransportēja uz Sjerraleoni. Mēs priecājāmies, ka esam izglābušies, bet raizējāmies par ticības biedriem, kas palika Libērijā.

Ena. Mūs uzņēma Sjerraleones Bētelē, kas atradās Frītaunā. Tur mēs bijām drošībā un par mums rūpējās. Bet tad pārdzīvotais sāka uzplaiksnīt man atmiņā. Man likās, ka es jūku prātā un es vairs nevaru būt misionāre. Dienas laikā man pastāvīgi uzmācās bailes, es biju kā uzvilkta, viss apkārt esošais likās nereāls. Naktīs es modos augšā, mirkdama aukstos sviedros un drebēdama, un man bija sajūta, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas briesmīgs. Bija grūti ievilkt elpu. Tādos brīžos Pols turēja mani savos apskāvienos un balsī lūdza Jehovu. Tad mēs klusiņām dziedājām dziesmas no mūsu dziesmu grāmatas, līdz es beidzu drebēt.

Nekad neaizmirsīšu to, kas notika jau pēc nedēļas. Atnāca jaunie žurnāli: 1996. gada 8. jūnija Atmostieties! un 15. jūnija Sargtornis. Žurnālā Atmostieties! bija publicēts raksts ”Kā cīnīties ar panikas lēkmēm” a. To izlasījusi, es sapratu, kas ar mani notiek! Savukārt Sargtornī bija ievietots mazs rakstiņš ar nosaukumu ”No kurienes viņi gūst spēku?”. Pie tā bija redzama fotogrāfija ar tauriņu, kam viens spārns ir sakropļots, un rakstā bija teikts, ka šis tauriņš joprojām barojas un lido. Velkot paralēles ar Jehovas kalpiem, kas cieš no mokošām slimībām un emocionālām problēmām, rakstā bija minēts, ka ar Jehovas gara palīdzību arī šādi cilvēki spēj palīdzēt citiem. Tas patiešām bija garīgais uzturs īstajā laikā! (Mat. 24:45.) Es saglabāju abus šos rakstus un ar laiku tiem pievienoju citus, kuri man ļoti palīdzēja. Gadiem ejot, pēctraumas stresa sindroma simptomi mazinājās.

Pols. Ikreiz, kad atgriezāmies Libērijā, mēs bijām bezgala priecīgi. 2004. gada beigās bija pagājuši 19 gadi, kopš bijām Āfrikā. Karš Libērijā bija beidzies, un tika plānots paplašināt Bēteli. Bet pēkšņi mūs uzaicināja pārcelties uz kaimiņvalsti Ganu.

Tas mums bija liels pārbaudījums, jo bijām ļoti pieķērušies vietējiem Jehovas lieciniekiem. Tad mēs atcerējāmies, kā Jehova mūs bija atbalstījis, kad no Anglijas, kur mīt visi mūsu radinieki, bijām devušies uz ASV, lai mācītos Gileādas skolā. To visu rūpīgi pārdomājuši, mēs pieņēmām organizācijas uzaicinājumu.

Ena. Kad devāmies prom, mēs nespējām valdīt asaras. Kāds gados vecs, pieredzējis brālis mums teica: ”Aizmirstiet mūs!” Mēs pārsteigumā iepletām acis, un viņš paskaidroja: ”Protams, jūs vienmēr atcerēsieties mūs, bet jums ir jāiemīl brāļi un māsas, kas ir Ganā. Jūs uz turieni sūta Jehova, tāpēc piesaistiet savu sirdi viņiem!” Šī brāļa padoms mums bija kā vērtīga ceļamaize. Tas lieti noderēja zemē, kur mēs sākumā gandrīz nevienu nepazinām un viss bija svešs.

Pols. Vietējie brāļi un māsas jau pavisam drīz mums kļuva ļoti mīļi. Ganā bija tik daudz Jehovas liecinieku! Mēs apbrīnojām viņu stipro ticību. Pēc 13 Ganā pavadītiem gadiem mūs nosūtīja uz Keniju, uz Jehovas liecinieku Austrumāfrikas filiāli. Atkal bija jāatvadās no iegūtajiem draugiem. Bet, tāpat kā Libērijā un Ganā, arī te mēs tūlīt pat cieši sadraudzējāmies ar vietējiem brāļiem un māsām. Mēs vēl arvien esam Kenijā — vienā no zemēm, kur labās vēsts sludinātājiem joprojām ir daudz darba.

Ena. Gadu gaitā esmu pieredzējusi daudz ko tādu, kas mani ir smagi iespaidojis kā fiziski, tā emocionāli. Kad dzirdu šāviņu troksni, man uzreiz viss iekšā sagriežas un notirpst rokas. Lai gan Jehova nav apsolījis, ka brīnumainā veidā pasargās savus kalpus, tomēr viņš vienmēr ir gatavs palīdzēt, un viņš bieži palīdz ar mūsu ticības biedru starpniecību. Vēl es esmu sapratusi, ka ir jāturas pie labiem garīgiem paradumiem, lai spētu pildīt visu, ko Jehova ir uzdevis.

Pols. Mums reizēm jautā: ”Vai jums ir paticis kalpot dažādās Āfrikas zemēs?” Katrai zemei ir savs skaistums, taču tās vienā mirklī var zaudēt savu pievilcību, ja izceļas militārs konflikts. Ikvienu zemi patiešām skaistu padara cilvēki — mūsu garīgie brāļi un māsas. Mēs visi esam tik dažādi, bet mūs vieno tas, ka mīlam Jehovu. Kā jauni misionāri mēs bijām domājuši, ka braucam garīgi stiprināt vietējos brāļus un māsas, bet īstenībā viņi ir tie, kas ir stiprinājuši mūs.

Starptautiskā brāļu saime ir kaut kas brīnišķīgs. Lai kur mēs dzīvotu, draudzē mēs jūtamies kā mājās. Mēs ne mirkli nešaubāmies, ka tad, ja arī turpmāk paļausimies uz Jehovu, mums viss būs pa spēkam. (Filip. 4:13.)