ES PIEDZIMU 1936. gada 10. decembrī Vičitā (ASV, Kanzasas štats). Es biju vecākais no četriem bērniem mūsu ģimenē. Mani vecāki, Viljams un Džīna, bija uzticīgi Jehovas kalpi. Manam tēvam draudzē bija uzdots pildīt atbildīgus pienākumus. Manai mātei Bībeli savulaik bija mācījusi viņas māte Emma Vegnere. Emma bija mācījusi Bībeli daudziem cilvēkiem, tostarp Gertrūdei Stīlai, kas gadiem ilgi bija misionāre Puertoriko. * Kā redzams, es varēju mācīties no daudziem priekšzīmīgiem Dieva kalpiem.

Kādu sestdienas vakaru, kad es biju piecus gadus vecs, mēs ar tēvu stāvējām uz ielas un piedāvājām garāmgājējiem žurnālus Sargtornis un Mierinājums (tagad Atmostieties!). Tobrīd mūsu valsts bija ierauta Otrajā pasaules karā. Pie mums pienāca kāds iereibis ārsts un sāka lamāt manu tēvu, jo tēvs bija atteicies karot. Ārsts apsaukāja tēvu par gļēvuli un blēdi. Šņākdams manam tēvam sejā, viņš kliedza: ”Ko gaidi? Vai baidies man iesist, tu — zaķpastala?!” Man dūša bija papēžos, bet es apbrīnas pilns raudzījos uz tēvu, jo viņš turpināja mierīgi piedāvāt žurnālus cilvēkiem, kas bija sapulcējušies mums apkārt. Garām gāja kāds kareivis, un ārsts viņam uzkliedza: ”Dariet taču kaut ko ar šo zaķpastalu!” Kareivis redzēja, ka ārsts bija krietni iereibis, tāpēc teica: ”Ejiet vien mājās un izguliet dzērumu!” Tad viņi devās prom. Atminoties šo gadījumu, es apbrīnoju, kādu drosmi manam tēvam deva Jehova. Tēvam Vičitā piederēja divas frizētavas, un šis ārsts bija viens no tēva klientiem.

Kad man bija astoņi gadi, mani vecāki pārdeva māju un abas frizētavas. Viņi uztaisīja nelielu pārvietojamu māju, un mēs devāmies uz Kolorādo štatu, kur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Mēs apmetāmies netālu no Granddžankšenas pilsētas. Tur abi vecāki kalpoja par pionieriem un strādāja nepilnu darba nedēļu pie fermeriem. Jehova svētīja vecāku dedzīgo kalpošanu, un drīzumā tur izveidojās  draudze. 1948. gada 20. jūnijā kādā kalnu upē tēvs mani kristīja. Tajā pašā reizē kristījās arī citi, kas bija pieņēmuši Bībeles patiesību, to vidū Bilijs Nikolss ar sievu. Vēlāk brālis Nikolss kļuva par rajona pārraugu, un arī viņa dēls, kas jau bija precējies, piedalījās šajā kalpošanas veidā.

Mums bija daudz draugu, kas bija dedzīgi valstības sludinātāji, bet īpaši tuvi bija Stīlu ģimenes locekļi — Dons un Erlīna, Deivs un Džūlija, kā arī Sī un Marta. Mēs bieži risinājām uzmundrinošas garīgas sarunas, kuras ļoti spēcīgi ietekmēja manu dzīvi. Viņu dzīve spilgti liecināja, ka, tiecoties vispirms pēc valstības, kristieši dzīvē iegūst patiesu jēgu un prieku.

Kad man bija 19 gadi, Bads Heistijs, mūsu ģimenes tuvs draugs, mani aicināja kopā ar viņu doties uz kādu no dienvidu štatiem un tur kalpot par pionieri. Rajona pārraugs mūs palūdza pārcelties uz Luiziānas štata Rustonas pilsētu, kur daudzi Jehovas liecinieki bija kļuvuši neaktīvi. Mums tika ieteikts katru nedēļu rīkot draudzes sapulces neatkarīgi no tā, cik daudz cilvēku tās apmeklē. Mēs atradām piemērotu telpu un savedām to kārtībā. Katru nedēļu mēs organizējām draudzes sapulces, lai gan kādu laiku mēs ar Badu bijām vienīgie apmeklētāji. Mēs pēc kārtas vadījām programmas daļas: viens vadīja, bet otrs atbildēja uz jautājumiem. Programmas daļā, kurā bija paredzēts rādīt demonstrējumu, mēs abi bijām uz skatuves, bet zāle bija tukša! Galu galā sapulces sāka apmeklēt kāda māsa gados un vēlāk arī daži Bībeles skolnieki, un daļa no brāļiem un māsām, kas bija bijuši neaktīvi. Drīz vien tur bija plaukstoša draudze.

Kādu dienu, kad mēs ar Badu sludinājām, mēs satikām Kristus draudzes mācītāju. Viņš runāja par Bībeles pantiem, kurus es nemaz tik labi nepārzināju. Tas mani sapurināja! Es sapratu, ka man cītīgāk jāiedziļinās Bībelē. Veselu nedēļu līdz vēlai naktij es pētīju jautājumus, par kuriem bija runājis šis mācītājs. Tas man palīdzēja daudz dziļāk izprast Bībeles mācības, un es ar nepacietību gaidīju, kad atkal satikšu kādu mācītāju.

Drīz pēc tam rajona pārraugs palūdza mani pārcelties uz Ārkanzasas štata Eldoreido pilsētu, lai atbalstītu vietējo draudzi. Dzīvojot šajā pilsētā, man bieži nācās braukt atpakaļ uz Kolorādo, lai stātos iesaukšanas komisijas priekšā. Vienā no šīm reizēm Teksasas štatā mēs kopā ar dažiem pionieriem, braucot manā mašīnā, iekļuvām satiksmes negadījumā. Mana mašīna vairs nebija lietojama. Mēs piezvanījām kādam brālim, kas mūs aizveda uz savu māju un pēc tam uz draudzes sapulci. Tiklīdz draudzes locekļi  uzzināja, kas ar mums bija noticis, viņi mums piedāvāja materiālu palīdzību. Brālis, kas mūs bija atvedis, nokārtoja, ka mana mašīna tika pārdota. Es saņēmu 25 dolārus (mūsdienās tas atbilstu aptuveni 200 dolāriem).

Mums izdevās nokļūt līdz Vičitai, kur brālis Everidžs Makartnijs, mūsu ģimenes tuvs draugs, kalpoja par pionieri. Viņam bija divi dēli — dvīņi Frenks un Frānsiss —, kas joprojām ir vieni no maniem labākajiem draugiem. Viņiem piederēja veca mašīna, ko viņi man pārdeva par 25 dolāriem — tieši par tādu summu, ko es biju dabūjis par savu sadauzīto mašīnu. Šī bija pirmā reize manā mūžā, kad es tik skaidri redzēju, ka Jehova sagādā to, kas man bija nepieciešams, jo es tiecos vispirms pēc Dieva valstības. Kad viesojos pie Makartnijiem, mani iepazīstināja ar kādu jauku, garīgi noskaņotu māsu, ko sauca Betela Kreina. Viņas māte Rūta, kas dzīvoja Kanzasas štata Velingtonā, bija dedzīga sludinātāja. Viņa turpināja kalpot par pionieri, pat sasniegusi 90 gadu vecumu. Nepilnu gadu vēlāk, 1958. gadā, mēs ar Betelu apprecējāmies. Viņa arī sāka kalpot par pionieri, un mēs abi turpinājām sludināt Eldoreido.

Mēs vēlējāmies līdzināties lieliskajiem brāļiem un māsām, ar kuriem kopā bijām uzauguši, un tāpēc izlēmām pieņemt jebkuru Jehovas organizācijas uzticēto uzdevumu. Mūs norīkoja par speciālajiem pionieriem Ārkanzasas štata Volnatridžas pilsētā. Mēs bijām ļoti priecīgi, kad 1962. gadā mūs uzaicināja mācīties Gileādas skolas 37. grupā. Mums par sajūsmu, Dons Stīls mācījās tajā pašā grupā. Pēc Gileādas skolas absolvēšanas mēs ar Betelu tikām nosūtīti uz Nairobi (Kenija). Kad atstājām Ņujorku, mums kaklā bija sakāpis kamols, bet cik gan mēs bijām priecīgi, kad Nairobi lidostā mūs sagaidīja mīļie ticības biedri!

Drīz vien mēs iemīlējām Keniju, un mums ļoti iepatikās sludināt šajā zemē. Mūsu pirmie Bībeles skolnieki, kas veltīja sevi Jehovam, bija Kriss un Mērija Kanaijas. Viņi joprojām Kenijā kalpo par pionieriem. Pēc gada mūs nosūtīja uz Ugandas galvaspilsētu Kampalu. Mēs bijām pirmie misionāri šajā valstī. Tas bija aizraujošs laiks! Mēs satikām daudzus cilvēkus, kas no sirds vēlējās mācīties Bībeli, un liela daļa no viņiem kļuva par Jehovas lieciniekiem. Pēc trīsarpus Āfrikā pavadītiem gadiem mēs atgriezāmies ASV, jo mums bija gaidāms ģimenes pieaugums. Kad devāmies prom no Āfrikas, mums atkal kaklā bija kamols — atstāt Āfriku bija daudz sāpīgāk nekā aizceļot no ASV. Mēs bijām ļoti pieķērušies afrikāņu brāļiem un māsām un cerējām, ka kādreiz atgriezīsimies.

Mēs apmetāmies Kolorādo štatā, netālu no vietas, kur dzīvoja mani vecāki. Drīz pēc tam piedzima Kimberlija, mūsu pirmā meita. Pagāja pusotrs gads, un pasaulē nāca Stefānija. Pret vecāku pienākumiem mēs izturējāmies ļoti nopietni, tāpēc apņēmāmies darīt visu iespējamo, lai patiesība iesakņotos mūsu mīļo meitu sirdī. Mēs vēlējāmies, lai viņas varētu mācīties no mums, kā mēs savulaik mācījāmies no citiem Dieva kalpiem. Mēs apzinājāmies, ka labs paraugs var spēcīgi ietekmēt bērnus, taču tas negarantē, ka viņi pielūgs Jehovu arī tad, kad būs pieauguši. Piemēram, mana māsa un jaunākais brālis ir pārstājuši kalpot Jehovam. Es tomēr ceru, ka viņi atkal sekos uzticīgo kristiešu priekšzīmei, ko viņi varēja vērot kopš bērnības.

Mums patika rūpēties par meitām, tāpēc mēs labprāt pavadījām daudz laika kopā ar viņām. Tā kā mēs  dzīvojām netālu no Aspenas, slavena kalnu slēpošanas kūrorta, mūsu ģimene ik pa laikam devās kopā slēpot. Mums izvērtās labas sarunas ar meitām, kad braucām ar pacēlāju augšā kalnā. Tāpat mēs devāmies pārgājienos ar teltīm, un mums ļoti patika vakara sarunas pie ugunskura. Lai arī viņām vēl nebija daudz gadu, viņas jau domāja par to, kas viņām būtu jāuzskata par galveno dzīvē un kādu dzīvesbiedru būtu labi izvēlēties. Mēs ieguldījām daudz pūļu, lai meitu sirdī iedēstītu garīgas vērtības. Mēs mudinājām viņas izvirzīt sev mērķi kalpot par pionierēm un uzsvērām, ka ir gudri precēties tikai ar tādu cilvēku, kam ir līdzīgi mērķi. Mēs centāmies panākt, lai viņas saprastu, ka ir prātīgi neprecēties agrā jaunībā. Mēs izdomājām devīzi: ”Brīvs vismaz līdz 23!”

Kad mēs augām, vecāki vienmēr ņēma mūs līdzi uz sapulcēm un sludināja kopā ar mums, un, kad paši bijām kļuvuši par vecākiem, mēs darījām tāpat. Mēs mēdzām arī uzaicināt dažus pionierus padzīvot kādu laiku mūsu mājā. Vēl mēs bieži dalījāmies ar meitām jaukajās atmiņās par laiku, kad bijām misionāri Āfrikā. Mēs ne reizi vien izteicām cerību, ka mēs visi četri varēsim apciemot brāļus un māsas Āfrikā. Meitas to no sirds vēlējās.

Mēs gādājām, lai regulāri notiek ģimenes Bībeles nodarbības, kuru laikā mēs izspēlējām situācijas, kādas meitām varēja rasties skolā. Šajos inscenējumos mūsu meitas bija Jehovas liecinieces, kas atbild uz klasesbiedru jautājumiem. Viņām patika šādā veidā mācīties, un viņās vairojās drosme aizstāvēt savu ticību. Tomēr, kad meitas paaugās, viņas dažreiz žēlojās par ģimenes Bībeles nodarbībām. Reiz mans pacietības mērs bija pilns, un es sarūgtināts pateicu, ka nodarbība nenotiks, un liku viņām doties uz savām istabām. Meitas bija satriektas! Viņas sāka raudāt un lūdzās, lai nodarbība tomēr notiktu. Tas mums ļāva saprast, ka mēs viņu sirdī bijām ieaudzinājuši mīlestību pret garīgām vērtībām. Meitām arvien vairāk iepatikās kopā ar mums iedziļināties Bībelē, un mēs viņas mudinājām brīvi paust savas domas. Dažreiz nebija patīkami dzirdēt, ka viņas nepiekrīt kaut kam, ko māca Bībele. Tad mēs ar viņām apspriedām neskaidros jautājumus un viņas piekrita Jehovas viedoklim. Meitu atklātība mums palīdzēja uzzināt, kas notiek viņu sirdī.

Laiks, ko pavadījām, audzinot meitas, pagāja ātrāk, nekā bijām iedomājušies. Mēs ieguldījām daudz pūļu, lai meitas iemīlētu Jehovu, un šajā ziņā mums ļoti palīdzēja Jehovas organizācija. Mēs bijām neizsakāmi priecīgi, kad abas meitas pēc vidusskolas pabeigšanas kļuva par pionierēm. Turklāt viņas apguva noteiktas profesionālas iemaņas, kas viņām palīdzēja sevi uzturēt. Viņas kopā ar divām māsām pārcēlās uz Tenesī štata Klīvlendas pilsētu, kur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Mēs ļoti ilgojāmies pēc viņām, bet vienlaikus bijām priecīgi, ka viņas bija pieņēmušas lēmumu par galveno dzīvē uzskatīt pilnas slodzes kalpošanu. Betela un es atsākām kalpot par pionieriem, un tas mums radīja jaunas aizraujošas iespējas kalpošanā Dievam. Es kopā ar Betelu apmeklēju draudzes, jo pildīju rajona pārrauga aizstājēja pienākumus, un vēl es piedalījos kongresu organizēšanā.

Pirms pārcelšanās uz Klīvlendu mūsu meitas devās nelielā ceļojumā uz Londonu un apmeklēja Lielbritānijas filiāli. Tur Stefānija, kurai tobrīd bija 19 gadi, iepazinās ar kādu gados jaunu brāli, vārdā Pols Nortons, kas strādāja Bētelē. Vēlāk, kad Kimberlija vēlreiz apmeklēja Londonu, viņa iepazinās ar Pola darba biedru Braienu Levelinu. Pols un Stefānija apprecējās, bet tikai tad, kad viņai apritēja 23 gadi. Pēc gada apprecējās Braiens un Kimberlija. Viņai tad bija 25 gadi. Tātad viņas abas palika neprecētas vismaz līdz 23 gadu vecumam. Mums bija prieks par to, cik labus dzīvesbiedrus viņas bija izvēlējušās.

Meitas teica, ka mūsu un vecvecāku piemērs viņām palīdzēja paklausīt Jēzus norādījumam ”tiekties vispirms pēc valstības” arī tad, kad nebija viegli nopelnīt iztiku. (Mat. 6:33.) 1998. gada aprīlī Polu un Stefāniju uzaicināja mācīties Gileādas skolas 105. grupā. Pēc tam viņi tika norīkoti kalpot Malāvijā. Tajā pašā laikā Braienu un Kimberliju uzaicināja strādāt Londonas Bētelē, un vēlāk viņus nosūtīja uz Malāvijas Bēteli. Mēs bijām gandarīti, redzot, ka mūsu meitas dedzīgi kalpo Dievam, jo tas ir vislabākais veids, kā jaunieši var izmantot savu dzīvi.

2001. gada janvārī man piezvanīja raksta sākumā minētais brālis Marē, kas galvenajā pārvaldē ir tulkošanas  koordinācijas nodaļas pārraugs. Viņš pastāstīja, ka brāļi ir izlēmuši visā pasaulē Bēteles tulkotājiem organizēt padziļinātus angļu valodas kursus. Kaut arī man tobrīd bija jau 64 gadi, man piedāvāja kļūt par vienu no pasniedzējiem. Mēs ar Betelu daudz lūdzām Jehovu par šo piedāvājumu, kā arī apspriedāmies ar mūsu mātēm, kuras bija jau krietni gados. Viņas abas vēlējās, lai pieņemam šo piedāvājumu, kaut gan tas nozīmētu, ka mēs nespēsim viņām sniegt palīdzību. Es piezvanīju brālim Marē un teicu, ka mēs ar lielāko prieku pildīsim jauno uzdevumu.

Tieši tobrīd manai mātei diagnosticēja vēzi. Es viņai sacīju, ka mēs paliksim un palīdzēsim manai māsai Lindai rūpēties par viņu. Bet viņa iebilda: ”Nemaz nedomājiet ko tādu darīt! Es jutīšos daudz sliktāk, ja jūs atteiksieties no šī uzdevuma.” Linda bija vienisprātis ar māti. Cik gan augstu mēs vērtējām viņu abu pašaizliedzību, kā arī vietējo brāļu un māsu atbalstu! Nākamajā dienā pēc tam, kad mēs bijām devušies uz Sargtorņa izglītības centru, kas atrodas Patersonā, mums piezvanīja Linda un pateica, ka māte ir mirusi. Gluži kā viņa būtu gribējusi, mēs bez kavēšanās ķērāmies pie jaunā uzdevuma.

Mums par lielu prieku, pirmā vieta, kur mācījām tulkotājus, bija Malāvijas filiāle, kur jau kalpoja mūsu meitas kopā ar dzīvesbiedriem. Cik gan mēs bijām priecīgi atkal būt kopā! Pēc Malāvijas mēs devāmies uz Zimbabvi un tad uz Zambiju. Trīsarpus gadus mēs pildījām šo uzdevumu, un tad mūs palūdza atkal doties uz Malāviju, lai vāktu informāciju par to, kā mūsu brāļi un māsas šajā valstī bija izturējuši vajāšanas un kā viņi saglabāja kristīgo neitralitāti. *

2005. gadā, kad devāmies atpakaļ uz ASV, mums atkal kaklā bija kamols. Tagad mēs dzīvojam Kolorādo štata Besaltas pilsētā, un mēs abi ar Betelu joprojām esam pionieri. Braienam un Kimberlijai piedzima divas meitas, Makenzija un Elizabete, un 2006. gadā viņi pārcēlās dzīvot tuvāk mums. Pols un Stefānija joprojām kalpo Malāvijā, kur Pols ir filiāles komitejas loceklis. Tagad, kad man ir gandrīz 80 gadu, man ir prieks vērot, kā brāļi, kas ir krietni jaunāki par mani un ar ko es gadu gaitā biju sadarbojies, uzņemas pienākumus, ko kādreiz pildīju es. Mums ir prieks, ka savulaik mēs varējām mācīties no tik lieliskiem brāļiem un māsām un ka mēs paši arī esam varējuši savām meitām un viņu bērniem rādīt labu paraugu!