DŽONA tēvs, kas dzīvoja kādā nelielā Indijas pilsētiņā Gudžaratas štatā, bija kļuvis par Jehovas liecinieku 50. gadu beigās. Taču Džons pats, viņa māte, kā arī pieci brāļi un māsas bija pārliecināti katoļi un tāpēc ieņēma noraidošu nostāju pret tēva ticību.

Kādu dienu Džona tēvs palūdza Džonam nogādāt aploksni kādam mūsu brālim. Taču tieši tajā rītā Džons, verot vaļā skārda mucu, bija pamatīgi sagriezis pirkstu. Tomēr viņš vēlējās izpildīt tēva lūgumu, tāpēc, pārsējis asiņojošo pirkstu ar auduma strēmeli, devās ceļā.

Tā kā brāļa nebija mājās, Džons nodeva aploksni viņa sievai, kas arī bija Jehovas lieciniece. Mūsu māsa pamanīja Džona savainoto pirkstu un piedāvājās palīdzēt. Viņa atnesa mājas aptieciņu, dezinficēja brūci un to pārsēja. Tad viņa uzvārīja Džonam tēju. Kamēr māsa aprūpēja Džonu, viņa draudzīgi risināja ar to sarunu par Bībeli.

Džona aizspriedumainā nostāja pret lieciniekiem sāka mainīties. Viņš iejautājās par pāris mācībām, kurās viņam un tēvam bija atšķirīgi uzskati, proti, vai Jēzus ir Dievs un vai kristiešiem būtu jāvēršas ar lūgšanām pie Marijas. Mūsu māsa bija apguvusi gudžaratu valodu, kurā runāja Džons, un varēja atbildēt uz šiem jautājumiem, parādot, kas par to ir teikts gudžaratu valodas Bībelē. Viņa arī iedeva Džonam brošūru ”Labā vēsts par valstību”.

Vēlāk, kad Džons sāka lasīt brošūru, viņš aptvēra, ka beidzot sāk saprast Bībeli. Viņš devās pie priestera un uzdeva viņam tos pašus jautājumus, ko bija vaicājis mūsu māsai. Priesteris drīz vien zaudēja savaldību un svieda Džonam ar Bībeli, kliegdams: ”Tu esi kļuvis par Sātanu! Parādi man, kur Bībelē teikts, ka Jēzus nav Dievs. Parādi man, kur teikts, ka nav jāpielūdz Marija. Nu, parādi taču man!” Džons bija pilnīgi satriekts par šādu priestera izturēšanos un teica viņam: ”Es vairs kāju nesperšu katoļu baznīcā!” Viņš savu vārdu turēja.

Džons sāka mācīties Bībeli un izlēma kalpot Jehovam. Pēc kāda laika viņam pievienojās vairāki citi ģimenes locekļi. Ir pagājuši jau 60 gadi, bet Džonam joprojām ir rēta uz labās rokas rādītājpirksta. Un viņš joprojām ar siltām jūtām piemin to, cik spēcīgi viņu ietekmēja māsas laipnība un kā tā viņam palīdzēja atrast tīro pielūgsmi. (2. Kor. 6:4, 6.)