1918. gada 1. janvāra Sargtornis iesākās ar vārdiem: ”Ko mums nesīs 1918. gads?” Eiropā joprojām plosījās Pirmais pasaules karš, taču notikumi tā gada sākumā vedināja domāt, ka ir gaidāmas pozitīvas pārmaiņas gan Bībeles pētniekiem, gan pasaulei kopumā.

1918. gada 8. janvārī Amerikas Savienoto Valstu prezidents Vudro Vilsons savā runā ASV Kongresam minēja 14 priekšnoteikumus, kas, viņaprāt, bija būtiski ”taisnīga un stabila miera” panākšanai. Viņš ierosināja atklātas diplomātijas veicināšanu, bruņošanās ierobežošanu un ”tautu apvienības” izveidi, kas nāktu par labu ”gan lielām, gan mazām valstīm”. Viņa ”Četrpadsmit punkti” vēlāk tika izmantoti Tautu Savienības izveidē un sarunās, kuru rezultātā tika noslēgts Versaļas miera līgums, kas pielika punktu Pirmajam pasaules karam.

Par spīti nemierīgajai situācijai iepriekšējā gadā * šķita, ka mierīgāki laiki gaida arī Bībeles pētniekus. Par to liecināja notikumi Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības gada kopsapulcē.

Šajā sapulcē, kas notika 1918. gada 5. janvārī, vairāki Bībeles pētnieku vidū pazīstami vīrieši, kuriem pirms kāda laika bija lūgts atstāt Bēteli, mēģināja pārņemt vadību organizācijā. Ričards Bārbers, kāds uzticīgs ceļojošais pārraugs, sāka sapulci ar lūgšanu. Pēc pārskata par iepriekšējā gadā paveikto notika valdes locekļu ikgadējās vēlēšanas. Brālis Bārbers izvirzīja Džozefa Raterforda un vēl sešu brāļu kandidatūras. Tad kāds no pilnvarotajiem, kurš atbalstīja pretiniekus, izvirzīja par kandidātiem septiņus citus vīriešus, to starpā dažus no tiem, kam bija bijis jāatstāj Bētele. Taču viņi cieta neveiksmi. Lielākā daļa balsstiesīgo par valdes locekļiem ievēlēja brāli Raterfordu un vēl sešus uzticīgus brāļus.

Daudzi brāļi, kas bija klāt šajā sapulcē, to nosauca par ”vissvētītāko sanāksmi, kādā viņi ir bijuši”. Taču viņu prieks bija īss.

Vairākus mēnešus Bībeles pētnieki bija izplatījuši grāmatu Pabeigtais noslēpums. Godprātīgi lasītāji labprāt pieņēma tajā atrodamās Bībeles mācības.

Edvards Krists, kāds ceļojošais pārraugs, kas kalpoja Kanādā, pastāstīja par pāri, kas piecās nedēļās bija izlasījuši grāmatu Pabeigtais noslēpums un jau pieņēmuši patiesību. Viņš teica: ”Gan vīrs, gan sieva ir pilnībā nodevušies Dievam, un viņu izaugsme ir brīnišķīga.”

Kāds vīrietis, saņēmis grāmatu, tūlīt pat sāka dalīties uzzinātajā ar draugiem. Grāmatas vēsts viņam bija nākusi kā zibens no skaidrām debesīm. Viņš atcerējās: ”Es gāju pa Trešo avēniju, kad man pēkšņi kaut kas trāpīja pa plecu. Man šķita, ka man ir uzkritis ķieģelis, bet izrādījās, ka tas bija Pabeigtais noslēpums. Es paņēmu grāmatu uz mājām un izlasīju no vāka līdz vākam. [..] Vēlāk es uzzināju, ka tas bija kāds mācītājs, kas saniknots bija  izmetis grāmatu pa logu. ..esmu pārliecināts, ka ar šo rīcību viņš ir pievērsis dzīvajai cerībai daudz vairāk cilvēku nekā ar jebko citu, ko viņš savā dzīvē ir darījis. ..šī mācītāja dusmas mums ir pavērušas iespēju tagad slavēt Dievu.”

Šī mācītāja reakcija nebija nekas neparasts. Kanādas varas iestādes 1918. gada 12. februārī aizliedza grāmatu, apgalvojot, ka tā satur musinošus un pret karu vērstus izteikumus. Pēc neilga laika varas iestādes ASV sekoja šim paraugam. Varas pārstāvji pārmeklēja Bēteli un mūsu birojus Ņujorkā, Pensilvānijā un Kalifornijā, cenzdamies atrast pierādījumus pret brāļiem, kas vadīja organizāciju. 1918. gada 14. martā ASV Tieslietu departaments aizliedza grāmatu Pabeigtais noslēpums, sakot, ka šī publikācija un tās izplatīšana traucē karadarbībai un tādā veidā pārkāpj likumu par spiegošanu.

1918. gada 7. maijā tika izdots orderis Džovanni Dečekas, Džordža Fišera, Aleksandra Makmilana, Roberta Mārtina, Frederika Robisona, Džozefa Raterforda, Viljama van Amburga un Kleitona Vudvērta arestam. Viņi tika apsūdzēti, ka ir ”nelikumīgi, noziedzīgi un tīši veicinājuši nepakļaušanos un neuzticību ASV armijai un jūras spēkiem, kā arī mudinājuši nepildīt pienākumus pret tiem”. Lietas izskatīšana sākās 1918. gada. 5. jūnijā, un nebija tikpat kā nekādu šaubu, ka brāļi tiks notiesāti. Kāpēc tā?

ASV ģenerālprokurors likumu par spiegošanu, kura pārkāpšanā brāļi tika apsūdzēti, nosauca par ”efektīvu ieroci pret propagandu”. 1918. gada 16. maijā ASV Kongress bija noraidījis šī likuma labojumu, kas būtu pasargājis cilvēkus, ”kuri ar labiem nolūkiem un attaisnojošiem iemesliem” pauda ”to, kas ir patiess”. Pabeigtais noslēpums šajā apspriedē tika bieži pieminēts. Kongresa oficiālajā arhīvā par to ir ieraksts: ”Viens no visbīstamākajiem šāda veida propagandas piemēriem ir grāmata Pabeigtais noslēpums.. Tā panāk vienīgi to, ka kareivjos tiek sēta neuzticība mūsu mērķiem un cilvēki tiek pamudināti pretoties iesaukšanai dienestā.”

1918. gada 20. jūnijā zvērināto tiesa atzina iepriekšminētos astoņus brāļus par vainīgiem visās viņiem izvirzītajās apsūdzībās. Nākamajā dienā tiesnesis paziņoja spriedumu. Viņš teica: ”Reliģiskā propaganda, ko šie apsūdzētie ir tik kaismīgi aizstāvējuši un izplatījuši.., ir bīstamāka par vācu armijas divīziju. [..] ..spriedumam ir jābūt bargam.” Divas nedēļas vēlāk šie astoņi brāļi tika ievietoti federālajā cietumā Atlantā (Džordžijas štats), kur viņiem bija paredzēts izciest 10 līdz 20 gadus ilgus cietumsodus.

Šajā laikā Bībeles pētnieki pieredzēja sīvu pretestību. Federālais izmeklēšanas birojs (FIB) rūpīgi izmeklēja viņu darbību, kā var redzēt no  neskaitāmajiem izmeklētāju sastādītajiem dokumentiem. Tie parāda, ka mūsu ticības biedri bija apņēmības pilni nepārstāt sludināt.

Orlando (Floridas štats) pasta priekšnieks vēstulē FIB rakstīja: ”Bībeles pētnieki staigā no mājas uz māju un lielākoties dara to vakaros. [..] Izskatās, ka viņi negrasās likties mierā.”

Kāds pulkvedis no Kara ministrijas izmeklēšanas birojam sūtīja ziņojumu par mūsu brāli Frederiku Frencu, kas vēlāk kalpoja Vadošajā padomē. Šis pulkvedis rakstīja: ”F. Frencs ir aktīvi piedalījies grāmatas Pabeigtais noslēpums izplatīšanā, kopumā pārdodot kādu tūkstoti tās eksemplāru.”

Čārlzs Fekels, kurš arī vēlāk kalpoja Vadošajā padomē, pieredzēja spēcīgas vajāšanas. Varas iestādes viņu arestēja par grāmatas Pabeigtais noslēpums izplatīšanu. Tā kā viņš bija austrietis, viņu nodēvēja par ”naidīgas valsts pārstāvi” un uz vienu mēnesi ieslodzīja cietumā Baltimorā (Mērilendas štats), kur kontrolēja viņa saraksti. Drosmīgi liecinot par patiesību saviem pratinātājiem, viņš turēja prātā Pāvila vārdus no 1. vēstules korintiešiem, 9. nodaļas 16. panta, kur teikts: ”Bēdas man, ja es nesludinātu labo vēsti!” *

Bībeles pētnieki ne tikai dedzīgi sludināja, bet arī aktīvi vāca parakstus petīcijai, kurā lūdza atbrīvot brāļus, kas bija ieslodzīti cietumā Atlantā. Ena Gārdnere pastāstīja: ”Mēs visu laiku bijām aizņemti. Kad brāļi atradās cietumā, mūsu uzdevums bija atrast cilvēkus, kas būtu gatavi parakstīties. Mēs gājām pa mājām. Galu galā mēs savācām tūkstošiem parakstu! Mēs cilvēkiem teicām, ka šie vīrieši ir īsti kristieši, kas ir netaisnīgi ieslodzīti.”

Šajā grūtajā laikā bieži tika rīkoti kongresi, lai garīgi stiprinātu brāļu saimi. Sargtornī bija teikts: ”Gada laikā notika vairāk nekā četrdesmit kongresi.. No tiem visiem ir saņemti sajūsmas pilni ziņojumi. Agrāk visi kongresi notika vasaras beigās vai rudens sākumā, taču tagad katru mēnesi kaut kur notiek pa kongresam.”

Godprātīgi cilvēki joprojām atsaucās uz labo vēsti. Kādu no kongresiem, kas notika Klīvlendā (Ohaio štats), apmeklēja aptuveni 1200 cilvēki, un 42 no tiem tika kristīti. Kristījās arī kāds zēns, kura ”mīlestība pret Dievu un apņēmība viņam kalpot”, kā bija teikts kādā ziņojumā, ”atstātu kaunā daudzus pieaugušos”.

1918. gadam tuvojoties beigām, Bībeles pētnieki bija neziņā par to, ko viņiem nesīs nākotne. Daži no īpašumiem Bruklinā bija pārdoti, un galvenā pārvalde bija pārcelta uz Pitsburgu (Pensilvānijas štats). Kamēr vadošie brāļi atradās cietumā, tika ieplānota vēl viena biedrības balsstiesīgo locekļu gada sapulce, kura bija paredzēta 1919. gada 4. janvārī. Kas būs tālāk?

Mūsu brāļi neatlaidīgi turpināja darbu. Viņi bija tik pārliecināti par to, kāds būs iznākums, ka par 1919. gada pantu izvēlējās vārdus: ”Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt.” (Jes. 54:17.) Bija gaidāms krass pavērsiens, kas stiprinās Bībeles pētnieku ticību un apņēmību paveikt milzīgo darbu, kas viņiem bija priekšā.