Šī līguma rezultātā tika izveidota jauna organizācija — Tautu Savienība. Tās mērķis bija ”veicināt starptautisko sadarbību, kā arī panākt mieru un drošību pasaulē”. Daudzas kristīgās pasaules baznīcas atbalstīja Tautu Savienību. ASV Federālais Kristus baznīcu koncils to sveica kā ”Dieva Valstības politisko izpausmi uz zemes”. Šis koncils Tautu Savienībai apliecināja atbalstu, sūtot uz Parīzes miera konferenci savus delegātus. Viens no šiem delegātiem izteicās, ka konference ir ”jauna laikmeta sākums pasaules vēsturē”.

Jauns laikmets tiešām bija sācies, bet tā aizsākumi nebija saistīti ar minēto miera konferenci. 1919. gadā iesākās jauns laikmets sludināšanas darbībā. Jehova deva jaunus spēkus savai tautai, lai tā sludinātu tik plaši kā nekad iepriekš. Taču sākumā Bībeles pētniekiem bija jāpieredz nozīmīgas pārmaiņas.

1919. gada 4. janvārī bija jānotiek Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrības valdes locekļu ikgadējām vēlēšanām. Tajā laikā Džozefs Raterfords, kam bija uzticēta vadība Jehovas tautā, un septiņi citi brāļi bija netaisnīgi ieslodzīti cietumā Atlantā (ASV, Džordžijas štats). Radās jautājums: vai ieslodzītie brāļi, kas bija biedrības amatpersonas, ir jāievēl atkārtoti vai jāaizvieto ar citiem brāļiem?

Atrodoties cietuma kamerā, brālis Raterfords bija noraizējies par organizācijas nākotni. Daži brāļi uzskatīja, ka būtu labāk, ja par biedrības prezidentu tiktu ievēlēts kāds cits. Šī iemesla dēļ viņš kopsapulces dalībniekiem uzrakstīja vēstuli, kurā prezidenta amatam rekomendēja brāli Evanderu Kauardu. Raterfords brāli Kauardu raksturoja kā ”mierīgu”, ”uzticamu cilvēku”, kas ir ”nodevies Kunga gribas pildīšanai”. Tomēr daudzi brāļi deva priekšroku citam risinājumam — atlikt vēlēšanas uz sešiem mēnešiem. Juristi, kas aizstāvēja ieslodzītos brāļus, piekrita  šādam priekšlikumam. Diskusijas kļuva aizvien karstākas.

Tad, kā vēlāk stāstīja brālis Ričards Bārbers, notika pavērsiens, kas atjaunoja mierīgu gaisotni. Viens no brāļiem uzrunāja klātesošos: ”Es nezinu visus šī jautājuma juridiskos aspektus, bet es kaut ko zinu par uzticību. Dievs prasa, lai mēs būtu uzticīgi. Manuprāt, labākā iespēja apliecināt paļāvību uz Dievu, ir noturēt vēlēšanas un atkārtoti ievēlēt brāli Raterfordu par prezidentu.” (Ps. 31:24.)

Aleksandrs Makmilans, kas bija viens no ieslodzītajiem, vēlāk dalījās atmiņās, kā nākamajā dienā brālis Raterfords pieklauvēja pie kameras sienas un teica: ”Pastiep roku.” Tad brālis Raterfords viņam iedeva telegrammu. Makmilans ieraudzīja lakonisko ziņu un uzreiz saprata, ko tā nozīmē. Telegrammā bija rakstīts: ”RATERFORDS VAIZS VAN BĀRBERS ANDERSONS BULIJS UN SPILS PREZIDENTS PIRMIE TRĪS AMATPERSONAS MĪLESTĪBA VISIEM.” Tas nozīmēja, ka valde bija ievēlēta no jauna un Džozefs Raterfords un Viljams van Amburgs bija atkārtoti ievēlēti par biedrības amatpersonām. Brālis Raterfords turpināja pildīt biedrības prezidenta pienākumus.

Kamēr astoņi brāļi atradās ieslodzījumā, uzticīgi Bībeles pētnieki vāca parakstus petīcijai par viņu atbrīvošanu. Šie drosmīgie brāļi un māsas savāca vairāk nekā 700 tūkstošus parakstu. 1919. gada 26. martā, pirms petīcija bija iesniegta, brālis Raterfords un pārējie atbildīgie brāļi tika atbrīvoti.

Savā uzrunā, ar kuru brālis Raterfords vērsās pie tiem, kas viņu sagaidīja mājās, viņš teica: ”Es esmu pārliecināts, ka šie notikumi, caur kuriem mums visiem nācās iziet, mūs ir sagatavojuši lielākām grūtībām, kas mūs gaida nākotnē. [..] Jūsu cīņa nebija tikai par to, lai atbrīvotu savus brāļus no cietuma. Tas nebija šo pūļu galvenais mērķis. [..] Jūs cīnījāties par to, lai tiktu sniegta liecība par patiesību, un tie, kas to ir darījuši, ir pieredzējuši brīnišķīgas svētības.”

Tas, kā viss risinājās, vedināja uz domām, ka Jehova vada notikumus. 1919. gada 14. maijā apelācijas tiesa nosprieda: ”Apsūdzētie nav tikuši tiesāti.. objektīvi, kaut arī viņiem uz to bija tiesības, un tāpēc iepriekšējās tiesas lēmums tiek atcelts.” Brāļi bija tikuši apsūdzēti par nopietniem pārkāpumiem, tāpēc, ja viņi vienkārši tiktu apžēloti vai piespriestais sods tiktu tikai samazināts, viņu sodāmība netiktu dzēsta. Jaunas apsūdzības netika izvirzītas. Iznākumā brālis Raterfords saglabāja savas juridiskās tiesības aizstāvēt Jehovas tautu ASV Augstākajā tiesā, ko vēlāk pēc savas atbrīvošanas viņš vairākkārt izmantoja. *

”Mēs netaisījāmies sēdēt rokas klēpī salikuši, gaidot, kad mūsu Kungs mūs paņems debesīs,” stāstīja brālis Makmilans. ”Mēs sapratām, ka mums kaut kas jādara, lai noskaidrotu, kāda ir Kunga griba.”

Brāļi, kas strādāja galvenajā pārvaldē, nevarēja vienkārši atsākt darbu, ko bija darījuši pirms tam. Kāpēc tā bija? Viņu ieslodzījuma laikā visas iespiedformas, kas tika izmantotas literatūras iespiešanai, bija iznīcinātas. Tāpēc daudziem bija nolaidušās rokas un viņi domāja, ka sludināšanas darbs ir pabeigts.

Vai kādam vēl bija interese par valstības vēsti, ko sludināja Bībeles pētnieki? Lai noskaidrotu atbildi uz šo jautājumu, brālis Raterfords nolēma uzstāties ar lekciju. Visi tiktu aicināti to apmeklēt. ”Ja neviens uz šo sapulci neatnāktu, mēs saprastu, ka darbs ir paveikts,” sacīja brālis Makmilans.

Tā nu 1919. gada 4. maijā, par spīti nopietnai slimībai, brālis Raterfords Losandželosā (Kalifornijas štats) uzstājās ar lekciju ”Cerība ciešanu nomāktai cilvēcei”. To noklausījās apmēram 3500 cilvēku, un vēl vairākiem simtiem nācās aiziet, jo visiem nepietika vietas. Nākošajā dienā lekciju apmeklēja vēl 1500 cilvēku. Brāļi bija saņēmuši atbildi uz savu jautājumu — cilvēkiem bija interese par vēsti, ko Bībeles pētnieki sludināja!

Tas, ko brāļi darīja pēc tam, ir ļoti ietekmējis to, kā Jehovas liecinieki sludina labo vēsti līdz pat mūsdienām.

1919. gada 1. augusta Sargtornī bija paziņots, ka septembra sākumā notiks kongress Sīdarpointā (Ohaio štats). ”Visiem bija sajūta, ka šis kongress noteikti ir jāapmeklē,” stāstīja Klerenss Bītijs, kas tajā laikā bija gados jauns Bībeles pētnieks un dzīvoja Misūri  štatā. Kongresa apmeklētāju skaits pārsniedza sešus tūkstošus — tas bija daudz vairāk, nekā tika gaidīts. Saviļņojumu kongresā vairoja vairāk nekā 200 cilvēku kristīšanās netālajā Ēri ezerā.

1919. gada 5. septembrī, kongresa piektajā dienā, brālis Raterfords teica runu, kuras nosaukums bija ”Uzruna darba biedriem”. Tajā viņš paziņoja, ka turpmāk tiks izdots jauns žurnāls The Golden Age (Zelta laikmets) *. Žurnāla mērķis — ”izklāstīt svarīgus notikumus un, balstoties uz Bībeli, paskaidrot to nozīmi”.

Visi Bībeles pētnieki tika mudināti drosmīgi sludināt, izmantojot šo jauno publikāciju. Vēstulē, kurā tika paskaidrots, kā tiks organizēta sludināšana, bija teikts: ”Lai ikviens kristietis, kas sevi atdevis Dievam, patur prātā, ka ir liels gods kalpot viņam un izmantot iespēju piedalīties darbā, kurā tiek dota plaša liecība visai pasaulei.” Atsaucība bija milzīga. Sludinātāji bija tik dedzīgi, ka decembrī žurnālam bija jau 50 tūkstoši abonentu!

Līdz 1919. gada beigām Jehovas kalpi bija pieredzējuši nozīmīgas pārmaiņas un guvuši jaunus spēkus. Šajā laikā arī bija piepildījušies vairāki svarīgi pravietojumi, kas ir saistīti ar pēdējām dienām. Bija pabeigta Maleahija 3:1—4 paredzētā Dieva tautas pārbaudīšana un attīrīšana, Jehovas tauta bija atbrīvota no simboliskā ”lielās Babilonas” gūsta un Jēzus bija iecēlis ”uzticamo un gudro kalpu”. * (Atkl. 18:2, 4; Mat. 24:45.) Bībeles pētnieki bija gatavi darbam, ko Jehova viņiem bija paredzējis.