Jehova stiprināja savus dedzīgos kalpus. 1920. gadā kolportieru jeb pionieru skaits pieauga no 225 līdz 350. Un pirmo reizi vairāk nekā 8000 sludinātāju, kas nekalpoja pilnu slodzi, galvenajai pārvaldei nosūtīja pārskatus par savu darbību. Jehova svētīja savus kalpus, ļaujot viņiem pieredzēt pārsteidzošu atsaucību.

1920. gada 21. martā Džozefs Raterfords, kas tolaik vadīja Bībeles pētnieku darbību, uzstājās ar runu ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. Bībeles pētnieki darīja visu iespējamo, lai aicinātu interesentus uz šo pasākumu. Viņi noīrēja vienu no lielākajiem teātriem Ņujorkā un izplatīja aptuveni 320 tūkstošus ielūgumu.

Cilvēku atsaucība pārspēja visas cerības. Zālē bija sapulcējušies vairāk nekā 5000 cilvēku, un tā kā zāle bija piepildīta līdz pēdējai iespējai, vismaz 7000 gribētāju netika tajā iekšā. Žurnālā Sargtornis šis pasākums bija nosaukts par ”vienu no vissekmīgākajām sapulcēm, kādu Starptautiskie Bībeles pētnieki jebkad bija noturējuši”.

Bībeles pētnieki kļuva pazīstami kā tie, kas sludināja, ka ”miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. Tajā laikā viņi nesaprata, ka vēstij par Dieva valstību ir jātiek sludinātai daudz plašāk. Tomēr viņu dedzība bija ievērības cienīga. Īda Olmsteda, kas Bībeles pētnieku sapulces bija sākusi apmeklēt 1902. gadā, stāstīja: ”Mēs zinājām, ka visu cilvēci gaida izcilas svētības, un mēs nekad nelaidām garām iespēju darīt zināmu šo labo vēsti tiem, ko satikām sludināšanā.”

Lai nodrošinātu ticības biedriem garīgo uzturu, brāļi Bētelē sāka paši iespiest daļu no mūsu literatūras. Viņi iegādājās nepieciešamās iekārtas un uzstādīja tās īrētā ēkā Bruklinā (Ņujorka), Mertla avēnijā 35, tikai dažu kvartālu attālumā no Bēteles ēkas.

Leo Pelle un Valters Keslers sāka kalpot Bētelē 1920. gada janvārī. ”Kad mēs ieradāmies,” dalījās atmiņās Valters, ”tipogrāfijas pārraugs paskatījās uz mums un sacīja: ”Jūsu rīcībā ir pusotra stunda līdz pusdienām.”  Viņš mums lika no pagraba uznest kartona kastes.”

Leo pastāstīja, kas notika nākamajā dienā. Viņš teica: ”Mums tika uzdots nomazgāt sienas ēkas pirmajā stāvā. Tas bija pats netīrākais darbs, kādu es jebkad biju veicis. Taču tas bija Kunga darbs, tāpēc pūlēties bija vērts.”

Jau pēc pāris nedēļām dedzīgi brīvprātīgie kalpotāji sāka iespiest Sargtorni. 1920. gada 1. februārī uz lokšņu iespiedmašīnas, kas atradās ēkas otrajā stāvā, tika iespiesti 60 tūkstoši Sargtorņa eksemplāru. Pa to laiku ēkas pagrabstāvā brāļi uzstādīja iespiedmašīnu, kuru milzīgā izmēra dēļ viņi nosauca par ”karakuģi”. 1920. gada 14. aprīlī sākās arī žurnāla Zelta Laikmets izdošana. Nav nekādu šaubu, ka Jehova svētīja savu labprātīgo kalpotāju pūles.

Jehovas uzticīgie kalpi atsāka aktīvu darbību, un saites, kas viņus vienoja, nostiprinājās. Tomēr grūtajā laikā, kāds pastāvēja no 1917. gada līdz 1919. gadam, daļa Bībeles pētnieku bija atstājuši organizāciju. Ko varēja darīt, lai viņiem palīdzētu?

1920. gada 1. aprīļa Sargtornī bija lasāms raksts ”Dzīvosim mierā”. Tajā bija izteikts sirsnīgs mudinājums: ”Mēs esam pārliecināti, ka ikviens, kam ir Kunga gars.., ir gatavs aizmirst to, kas ir palicis pagātnē.., lai dzīvotu kopā vienotībā un saskanīgi darbotos kopā ar citiem.”

Daudzi atsaucās uz šiem laipnajiem vārdiem. Kāds precēts pāris rakstīja: ”Mēs esam sapratuši, ka tā bija kļūda, ka pagājušajā gadā un arī iepriekš mēs bijām kūtri, kamēr citi sludināja. [..] Mēs ceram, ka mēs nekad vairs neaizmaldīsimies prom.” Tiem, kuri atguva dedzību, priekšā bija daudz darāmā.

1920. gada 21. jūnijā Bībeles pētnieki sāka aktīvi izplatīt grāmatas Pabeigtais noslēpums (Rakstu studiju 7. sējums)  izdevumu mīkstos vākos. Noliktavās glabājās liels skaits šīs grāmatas eksemplāru, jo 1918. gadā tā bija aizliegta.

Piedalīties šīs grāmatas izplatīšanā tika aicināti ne vien kolportieri, bet arī visi pārējie sludinātāji. ”Ikvienam kristītam cilvēkam ikvienā draudzē, kurš var piedalīties šajā darbā, tas būtu labprāt jādara. Lai tas ir visu mūsu moto: ”Viens ir drošs — es izplatīšu šo grāmatu.”” Edmunds Hūpers pastāstīja, ka šīs kampaņas laikā daudzi pirmo reizi dzīvē tā pa īstam sludināja pa mājām. Viņš vēl piebilda: ”Mēs sajutām, kāds tad īsti ir tas darbs, kurā esam iesaistīti un kuram bija jāizvēršas tik plaši, ka to pat bija grūti iztēloties.”

Tā kā Pirmā pasaules kara laikā Bībeles pētniekiem ASV bija grūti sazināties ar brāļiem, kas dzīvoja citās zemēs, brālis Raterfords vēlējās uzmundrināt šos brāļus un reorganizēt viņu darbību. Tāpēc 1920. gada 12. augustā viņš un vēl četri brāļi no ASV devās garā ceļā uz Lielbritāniju, kontinentālo Eiropu un Tuvajiem Austrumiem.

Kad brālis Raterfords bija ieradies Lielbritānijā, Bībeles pētnieki tur organizēja trīs kongresus un 12 publiskās sapulces. Pēc aptuveniem aprēķiniem, šos pasākumus kopumā apmeklēja 50 tūkstoši cilvēku. Žurnālā Sargtornis bija aprakstīts, ko panāca brāļa Raterforda vizīte: ”Brāļi saņēma uzmundrinājumu un guva jaunus spēkus. Viņi kļuva daudz ciešāk vienoti mīlestībā un kalpošanā, un daudzas noskumušas sirdis tika iepriecinātas.” Parīzē brālis Raterfords atkal uzstājās ar runu ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. Runai sākoties, zāle bija pārpildīta. Pēc tās trīssimt cilvēku izteica vēlēšanos saņemt vairāk informācijas.

Turpmākajās nedēļās daži brāļi apmeklēja Atēnas, Kairu un Jeruzālemi. Lai būtu iespējams attīstīt tur dzīvojošo cilvēku interesi par patiesību, brālis Raterfords Rāmallā, netālu no Jeruzālemes, nodibināja organizācijas filiāli. Pēc tam viņš atgriezās Eiropā un Cīrihē izveidoja Centrāleiropas filiāli, kurā noorganizēja literatūras iespiešanu.

1920. gada rudenī Bībeles pētnieki izdeva žurnāla Zelta Laikmets 27. numuru, kurā bija stāstīts par Bībeles pētnieku vajāšanām 1918. gadā. ”Karakuģis” — iepriekš pieminētā  iespiedmašīna — darbojās dienu un nakti, iespiežot vairāk nekā četrus miljonus šī žurnāla numura kopiju.

Žurnālā bija stāstīts par to, kas bija noticis ar māsu Emmu Mārtinu. Māsa Mārtina bija kolportiere, kas kalpoja Kalifornijas štata pilsētā Sanbernardīno. 1918. gada 17. martā viņa un trīs brāļi — Edvards Hems, Edvards Zonnenburgs un Ernests Stīvenss — apmeklēja Bībeles pētnieku sapulci.

Viens no klātesošajiem šajā nelielajā sapulcē bija ieradies, nevis lai vairāk uzzinātu par Bībeli, bet gan cita iemesla dēļ. ”Es devos uz šo sapulci.. prokuratūras uzdevumā,” viņš vēlāk liecināja. ”Es ierados tajā, lai ievāktu pierādījumus.” Viņš atrada meklēto ”pierādījumu” — grāmatas Pabeigtais noslēpums eksemplāru. Pāris dienu vēlāk māsa Mārtina un visi trīs brāļi tika arestēti. Tiesa apgalvoja, ka viņi pārkāpj likumu par spiegošanu, jo izplata aizliegtu grāmatu.

Māsai Emmai un minētajiem trīs brāļiem tika piespriests trīs gadu cietumsods. 1920. gada 17. maijā, kad visas sprieduma pārsūdzēšanas iespējas bija izmēģinātas, viņi sāka izciest savus cietumsodus. Taču drīz vien situācija mainījās uz labo pusi.

1920. gada 20. jūnijā brālis Raterfords, uzstādamies Sanfrancisko, klātesošajiem pastāstīja par to, kas bija noticis ar šiem četriem kristiešiem. Klausītāji, sašutuši par to, kādu izturēšanos bija pieredzējuši viņu ticības biedri, nosūtīja telegrammu ASV prezidentam. Viņi rakstīja: ”Misis Mārtinas notiesāšana.. un apsūdzība likuma par spiegošanu pārkāpšanā ir netaisnīga..; federālie darbinieki, kuri izmantoja savu stāvokli, lai.. ievilinātu lamatās.. misis Mārtinu, ..un pēc tam safabricēja pret viņu lietu, lai panāktu viņas ieslodzīšanu cietumā, ir rīkojušies.. cietsirdīgi.”

Jau nākamajā dienā ASV prezidents Vudro Vilsons mīkstināja māsai Mārtinai un brāļiem Hemam, Zonnenburgam un Stīvensam noteiktos sodus. Viņu netaisnīgais ieslodzījums bija galā.

1920. gada izskaņā Bībeles pētniekiem bija daudz iemeslu priekam. Darbs galvenajā pārvaldē vērsās plašumā, un patiesie kristieši daudz aktīvāk nekā iepriekš sludināja, ka Dieva valstība ir vienīgais cilvēces problēmu risinājums. (Mat. 24:14.) Nākamajā, 1921. gadā, patiesība par valstību tika sludināta vēl plašāk.