Pieaugot sludinātāju skaitam, pieauga arī pieprasījums pēc literatūras. Žurnālus iespieda brāļi paši Bruklinas Bētelē, bet grāmatu iespiešana bija uzticēta komerciālām spiestuvēm. Ar laiku tās vairs netika galā ar pasūtījumu, un, tā kā sludinātājiem jau daudzus mēnešus trūka grāmatu, Džozefs Raterfords apvaicājās tipogrāfijas vadītājam Robertam Mārtinam, vai būtu iespējams pašiem iespiest grāmatas.

”Tas bija pārsteidzošs priekšlikums,” atcerējās brālis Mārtins. Viņš saprata, ko tas nozīmē: brāļiem būs jāizveido sava tipogrāfija grāmatu izdošanai. Turpat Bruklinā, Konkordstrītā 18, tika noīrēta ēka, un brāļi iegādājās visas vajadzīgās iekārtas.

Jehovas organizācijas pārstāvjiem bija jāsastopas ar skeptisku attieksmi. Kad jauno tipogrāfiju apmeklēja tās spiestuves direktors, kurā pirms tam tika iespiestas mūsu grāmatas, viņš sacīja: ”Jums ir pirmšķirīga iespiedtehnika, bet nav neviena, kam būtu jelkāda apjausma, ko ar to darīt. Pusgada laikā no šīs tehnikas būs palikusi tikai lūžņu kaudze.”

”Tas skanēja diezgan loģiski, taču runātājs nebija ņēmis vērā Kungu, kas vienmēr bija bijis ar mums,” sprieda brālis Mārtins, un viņam izrādījās taisnība. Drīz vien Konkordstrītā ik dienu izgatavoja 2000 grāmatu.

1922. gadā Jehovas kalpi Bībeles vēsts izplatīšanā sāka izmantot jaunu metodi. 26. februārī brālis Raterfords pirmo reizi runāja radio, kur uzstājās ar lekciju ”Miljoni, kas dzīvo tagad, nekad nemirs”. Tas notika kādā Losandželosas (Kalifornijas štats) radiostacijā.

 Lekciju noklausījās apmēram 25 tūkstoši cilvēku. Daudzi atsūtīja pateicības vēstules. Piemēram, Santaanas (Kalifornijas štats) iedzīvotājs Vilārds Ešfords rakstīja, ka lekcija viņu ”ieinteresēja un aizrāva”, un viņš piebilda: ”Tā kā mūsu ģimenē mēs visi trīs esam saslimuši, pat tad, ja Jūs būtu uzstājies blakus kvartālā, neviens no mums nebūtu varējis noklausīties šo lekciju. Radio bija mūsu vienīgā iespēja Jūs dzirdēt.”

Turpmākajos mēnešos radio izskanēja vēl daudz citu lekciju. Kā bija minēts Sargtornī, līdz 1922. gada beigām ”Bībeles vēsti pa radio bija dzirdējuši vismaz 300 tūkstoši cilvēku”.

Ņemot vērā lielo atsaucību, Bībeles pētnieki nolēma izveidot paši savu radiostaciju. Par tās atrašanās vietu tika izraudzīts zemesgabals Ņujorkā, Stetenailendā, no kurienes nebija tālu līdz Bruklinas Bētelei. Radiostaciju, kurai tika dots nosaukums WBBR, Jehovas kalpi izmantoja daudz gadu.

1922. gada 15. jūnija Sargtornī bija paziņots, ka no 5. līdz 13. septembrim Ohaio štata pilsētā Sīdarpointā notiks kongress. Kad Bībeles pētnieki ieradās kongresa norises vietā, gaisā virmoja priecīgs satraukums.

Savā pirmajā runā brālis Raterfords teica: ”Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka Kungs.. svētīs šo kongresu un liks liecībai izskanēt tik plaši kā vēl nekad.” Oratori, kas uzstājās kongresā, daudz reižu atgādināja, cik svarīgi ir sludināt.

8. septembrī, piektdienā, zālē bija sapulcējušies aptuveni 8000 klausītāju. Viņi cerēja, ka brālis Raterfords savā runā paskaidros, ko nozīmē uz kongresa ielūgumiem redzamie burti ”ADV”. Ieņemdami vietas, daži droši vien bija pamanījuši, ka virs skatuves pie griestiem ir piestiprināts audekla rullis. Tajos gados skaņas pastiprināšanas iekārtas vēl netika plaši izmantotas, tāpēc tie, kam bija izdevies atrast tādu  sēdvietu, kur oratorus varēja dzirdēt pietiekami labi, bija ļoti priecīgi, un viens no tādiem apmeklētājiem bija brālis Arturs Klauss, kas bija atbraucis no Oklahomas štata pilsētas Talsas.

No skatuves tika paziņots, ka brāļa Raterforda runas laikā neviens vairs netiks ielaists zālē, jo pretējā gadījumā tiktu novērsta klausītāju uzmanība. Brālis Raterfords sāka runu ar Jēzus vārdiem, kas lasāmi Mateja 4:17: ”Debesu valstība jau ir tuvu!” Runājot par to, ka cilvēkiem ir jādzird par Dieva valstību, viņš sacīja: ”Jēzus teica, ka savas klātbūtnes laikā viņš vadīs garīgo pļauju un sapulcinās savus īstos, uzticamos kalpus.”

”Mēs kāri tvērām katru vārdu,” atcerējās Arturs Klauss. Bet tad pēkšņi viņam sākās vēdergraizes un viņš saprata, ka viņam jāpamet zāle, lai gan viņš labi zināja, ka netiks ielaists atpakaļ. Arturs negribīgi piecēlās un izgāja ārā.

Jau pēc pāris minūtēm Arturam kļuva labāk un viņš devās atpakaļ. Tuvodamies zālei, viņš izdzirdēja skaļus aplausus, un viņu pārņēma satraukums. Viņam katrā ziņā bija jādzird, kas notiek zālē! Viņš nolēma: pat tad, ja viņam vajadzēs uzrāpties uz ēkas jumta, viņš to darīs, lai tikai varētu noklausīties šīs brīnišķīgās runas atlikušo daļu. Arturam tolaik bija tikai 23 gadi, tāpēc viņam izdevās tikt augšā uz jumta. Jumta logi bija atvērti, un pa tiem ”visu varēja lieliski dzirdēt”, atminējās Arturs.

Bet Arturs uz jumta nebija viens — tur jau bija vairāki viņa draugi. Frenks Džonsons piesteidzās pie Artura un jautāja: ”Vai tev ir ass kabatas nazis?”

”Jā, ir,” atteica Arturs.

”Tā ir atbilde uz mūsu lūgšanām,” sacīja  Frenks. ”Vai redzi šo rulli, kas piesiets pie naglām? Tas ir transparents. Uzmanīgi klausies, ko saka Raterfords. Kad viņš otro reizi pateiks ”Vēstījiet!”, pārgriez šīs četras auklas!”

Cieši satvēris nazi, Arturs kopā ar pārējiem gaidīja norunāto signālu. Drīz brāļa Raterforda runa sasniedza kulmināciju. Runādams ar milzu degsmi un aizrautību, viņš vēl skaļākā balsī aicināja klausītājus: ”Esiet uzticīgi un patiesi Kunga liecinieki! Nepārtrauciet cīņu, līdz pēdējās Babilonas atliekas gulēs drupās. Paziņojiet vēsti tuvu un tālu! Pasaulei ir jāzina, ka Jehova ir Dievs un Jēzus Kristus ir ķēniņu Ķēniņš un kungu Kungs. Šī ir visu dienu diena. Lūk, Ķēniņš valda! Jūs esat viņa vēstneši. Tāpēc vēstījiet, vēstījiet, vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!”

Arturs stāstīja, ka viņš ar pārējiem brāļiem pārgrieza auklas un transparents atritinājās bez mazākās aizķeršanās. Uz tā bija rakstīts: ”Vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!” Līdz ar to visiem klātesošajiem kļuva skaidrs, kas ir domāts ar burtiem ”ADV” uz kongresa ielūgumiem. a

Šis kongress Jehovas kalpiem palīdzēja saprast, cik svarīgi ir stāstīt citiem par Dieva valstību, un daudzi ar prieku atsaucās. Kāds kolportieris (tagad tos sauc par pionieriem) no Oklahomas štata rakstīja: ”Mēs sludinām ogļu ieguves apgabalā, un te valda liela nabadzība.” Viņš piebilda, ka bieži vien, kad cilvēki uzzina, kas vēstīts žurnālā Zelta Laikmets, viņu acīs parādās asaras. ”Mēs esam bezgala priecīgi, ka varam viņiem sniegt mierinājumu un cerību,” izteicās šis kolportieris.

Bībeles pētnieki skaidri redzēja, cik patiesi ir Jēzus vārdi, kas lasāmi Lūkas 10:2: ”Pļaujamā ir daudz, bet strādnieku maz.” Tāpēc viņi bija stingri apņēmušies darīt visu iespējamo, lai vēsts par Dieva valstību izskanētu tuvu un tālu.