”JA KĀDS no jums atteiksies karot pret Franciju vai Angliju, jūs visus sodīs ar nāvi!” tā grupai Jehovas liecinieku Otrā pasaules kara laikā uzkliedza nacistu virsnieks. Kaut arī tuvumā stāvēja bruņoti esesieši, Jehovas liecinieki palika nelokāmi. Tā bija liela drosme. Šis gadījums labi ilustrē Jehovas liecinieku nostāju — mēs kategoriski atsakāmies karot un pat nāves draudu priekšā atsakāmies atbalstīt kādu no pasaules konfliktos iesaistītajām pusēm.

1. DIEVA KALPI PIEDERĒJA PIE VIENAS UN TĀS PAŠAS TAUTAS

Senatnē Dieva Jehovas kalpi veidoja vienu tautu. Dievs izraēliešus sauca par ”dārgu īpašumu visu tautu vidū”. (2. Moz. 19:5.) Jehova viņiem bija piešķīris noteiktu teritoriju, kur dzīvot. Tātad, kad Dievs lika izraēliešiem doties karā pret kādu citu tautu, viņiem nebija jākaro ar ticības biedriem. a

Mūsdienās patiesā Dieva kalpi dzīvo ”visās zemēs”. Viņi pieder pie visdažādākajām ”tautām un ciltīm un runā dažādās valodās”. (Atkl. 7:9.) Ja viņi piedalītos karos, tad viņiem būtu jākaro arī ar ticības biedriem, un tas nozīmētu, ka viņiem ticības biedri pat būtu jānogalina.

 2. IZRAĒLIEŠIEM DOTIES KARĀ LIKA JEHOVA

Senatnē Jehova bija tas, kurš noteica, kad un kāpēc izraēliešiem jādodas karā. Piemēram, Dievs izraēliešiem lika īstenot viņa spriedumu kanaāniešiem, kas pielūdza dēmonus, bija izvirtuši un upurēja bērnus. Izraēliešiem bija jāiznīcina kanaānieši, lai zemē, ko Dievs viņiem dāvāja, vairs nenotiktu nekas tik briesmīgs. (3. Moz. 18:24, 25.) Vēlāk, kad izraēlieši jau bija apmetušies uz dzīvi Apsolītajā zemē, noteiktos gadījumos Dievs viņiem ļāva karot, lai aizstāvētos pret uzbrucējiem. (2. Sam. 5:17—25.) Taču Jehova nekad neļāva izraēliešiem doties karā pašiem pēc savas iniciatīvas. Ja viņi tomēr tā darīja, sekas bieži vien bija traģiskas. (4. Moz. 14:41—45; 2. Laiku 35:20—24.)

Mūsdienās Jehova cilvēkiem neļauj karot. Valstis karo savā starpā, nevis lai īstenotu Dieva gribu, bet lai sasniegtu savus mērķus. Karu pamatā mēdz būt teritoriālas pretenzijas, ekonomiski cēloņi, kā arī politiski vai ideoloģiski iemesli. Reizēm kāda karojošā puse apgalvo, ka tā karo Dieva vārdā, lai sargātu savu ticību un nogalinātu Dieva ienaidniekus. Taču Bībelē ir teikts, ka nākotnē Jehova pats aizsargās savus kalpus un iznīcinās savus ienaidniekus. Tas notiks Armagedonā. (Atkl. 16:14, 16.) Tas būs Dieva karš, un Dieva karaspēku veidos nevis cilvēki, bet garīgas būtnes. (Atkl. 19:11—15.)

3. IZRAĒLIEŠI SAUDZĒJA TOS, KAS SĀKA TICĒT JEHOVAM

Senatnē izraēliešu karaspēks izturējās žēlsirdīgi pret tiem, kas sāka ticēt Jehovam, un nonāvēja tikai tos, kas bija saņēmuši nelabvēlīgu Jehovas spriedumu. Lūk, divi piemēri. Kaut arī Jehova lika nopostīt Jēriku, Rahābas ticības dēļ izraēlieši atstāja dzīvu gan Rahābu, gan viņas tuviniekus.  (Joz. 2:9—16; 6:16, 17.) Vēlāk izraēlieši pasaudzēja veselu pilsētu — Gibeonu —, jo tās iedzīvotāji rīkojās dievbijīgi. (Joz. 9:3—9, 17—19.)

Mūsdienās karojošās puses nesaudzē tos, kas tic Dievam. Turklāt valstu savstarpējos militārajos konfliktos bieži vien iet bojā civiliedzīvotāji.

4. IZRAĒLIEŠIEM KARĀ BIJA JĀIEVĒRO DIEVA NOTEIKUMI

Senatnē Jehova izraēliešiem lika karadarbības laikā ievērot viņa norādījumus. Piemēram, dažkārt Dievs viņiem lika izvirzīt pilsētām ”miera noteikumus”. (5. Moz. 20:10.) Jehova arī prasīja, lai izraēliešu karotāji ievērotu tīrību un rīkotos saskaņā ar viņa morāles normām. (5. Moz. 23:9—14.) Citu tautu kareivji mēdza izvarot iekaroto zemju sievietes, bet izraēliešiem Jehova to bija aizliedzis. Ja pēc pilsētas iekarošanas izraēlietis gribēja apprecēt kādu gūstā saņemtu sievieti, viņam bija jāgaida vismaz mēnesis. (5. Moz. 21:10—13.)

Mūsdienās lielākā daļa valstu ir parakstījušas starptautiskus līgumus, kas regulē karadarbību. Šie līgumi paredz civiliedzīvotāju aizsardzību, bet diemžēl tie bieži vien netiek ievēroti.

5. PAR IZRAĒLIEŠIEM KAROJA DIEVS

Senatnē par izraēliešiem karoja Dievs. Bībelē var lasīt, ka viņš tiem palīdzēja gūt neticamas uzvaras. Piemēram, tas bija spilgti redzams, kad izraēlieši devās uzbrukumā Jērikai. Kad, sekodami Jehovas norādījumiem, izraēlieši ”izkliedza kaujas saucienu, pilsētas mūri sagruva”, un izraēlieši ieņēma pilsētu. (Joz. 6:20.) Citviet Bībelē ir stāstīts, kā tika pieveikti amorieši: ”Jehova.. no debesīm meta uz tiem lielus krusas graudus, kas tos nosita. Toreiz no krusas gāja bojā vairāk vīru nekā no izraēliešu zobeniem.” (Joz. 10:6—11.)

PATIESIE KRISTIEŠI VEICINA MIERU

Tātad tas, ka senie izraēlieši karoja, nenozīmē, ka kristieši drīkst karot. Patiesie Dieva kalpi neņem rokās ieročus arī citu iemeslu dēļ. Piemēram, Dievs bija paredzējis, ka ”pēdējās dienās” viņa kalpi nepiedalīsies karos un pat ”nemācīsies karot”. (Jes. 2:2—4.) Savukārt Jēzus Kristus teica, ka viņa sekotāji ”nepieder pie pasaules”, tāpēc tie nenostājas nevienā no pasaules konfliktos iesaistītajām pusēm. (Jāņa 15:19.)

Jēzus Kristus mudināja savus sekotājus sargāties no visa, kas veicina varmācību. Viņš mācīja, ka ir jāpārstāj dusmoties un ka nedrīkst paturēt sevī aizvainojumu. (Mat. 5:21, 22.) Vēl Jēzus teica, ka viņa sekotājiem jābūt ”miera nesējiem” un jāmīl savi ienaidnieki. (Mat. 5:9, 44.)

Ir skaidrs, ka patiesie kristieši negrib ne ar vienu karot. Bet vēl ikvienam kristietim ir jāuzmanās, lai viņa sirdī neparādītos naids pret kādu ticības biedru, jo tādā gadījumā draudzē varētu rasties nesaskaņas vai šķelšanās. Tāpēc centīsimies izskaust sevī jebkādas nevēlamas iezīmes, kuru dēļ mums varētu izcelties nesaskaņas ar ticības biedriem. (Jēk. 4:1, 11.)

Būdami patiesā Dieva kalpi, mēs neiesaistāmies karos. Mēs no sirds cenšamies veicināt mieru un mīlam cits citu. (Jāņa 13:34, 35.) Gaidot to laiku, kad Jehova ”izbeigs karus visā pasaulē”, paliksim politiski neitrāli! (Ps. 46:9.)