”VIŅŠ man ir izredzēts, lai nestu manu vārdu tautām, ķēniņiem un Izraēla dēliem.” (Ap. d. 9:15.) Šos vārdus Kungs Jēzus teica par kādu ebreju, kas tikko bija pievērsies kristietībai un kas vēlāk kļuva pazīstams ar vārdu Pāvils.

Viens no šiem ”ķēniņiem” bija Romas imperators Nerons. Kā jūs justos, ja jums būtu jāaizstāv sava ticība šāda varena valdnieka tiesā? To ir vērts pārdomāt, jo Bībelē visi kristieši tiek mudināti līdzināties Pāvilam. (1. Kor. 11:1.) Lai mācītos no Pāvila, mēs varam iepazīties ar to, kā viņš aizstāvēja labo vēsti 1. gadsimta tiesisko sistēmu ietvaros.

Mozus bauslība bija likumu kopums, kuram bija juridisks spēks Jūdejas provincē un pēc kura morāles normām dzīvoja dievbijīgie ebreji arī citur. Pēc mūsu ēras 33. gada Vasarsvētkiem, lai kalpotu Dievam, vairs nebija jāievēro Mozus bauslība. (Ap. d. 15:28, 29; Gal. 4:9—11.) Taču gan Pāvils, gan citi kristieši izturējās ar cieņu pret Mozus bauslību, un viņi varēja brīvi sludināt ebreju apdzīvotās vietās. (1. Kor. 9:20.) Pāvils bieži vien devās uz sinagogām, kur viņš varēja sludināt cilvēkiem, kas jau pazina Ābrahāma Dievu un ar ko viņš varēja risināt sarunas, balstoties uz Ebreju rakstiem. (Ap. d. 9:19, 20; 13:5, 14—16; 14:1; 17:1, 2.)

Apustuļi bija izraudzījušies Jeruzālemi par centru, no kura vadīt sludināšanu. Viņi bieži mācīja ļaudis templī. (Ap. d. 1:4; 2:46; 5:20.) Vienā no reizēm, kad Pāvils bija ieradies Jeruzālemē, viņu apcietināja. Šis notikums ievadīja juridisku cīņu, kuras noslēgumā Pāvils nonāca Romā.

Kādu attieksmi Pāvils varēja gaidīt no Romas varas iestāžu puses pret reliģiskajiem uzskatiem, ko viņš sludināja? Lai to saprastu, ir jāņem vērā, kāda nostāja Romas impērijai bija pret reliģijām kopumā. Dažādās etniskās grupas Romas impērijā netika spiestas atteikties no savas reliģijas, izņemot vienīgi gadījumus, kad likās, ka šī reliģija apdraud valsti vai sabiedrības morāli.

 Ebrejiem Romas impērijā bija piešķirtas diezgan lielas tiesības. Kādā grāmatā par kristietības izcelsmi ir teikts: ”Jūdaismam Romas impērijā bija privileģēts stāvoklis. Jūdi varēja brīvi piekopt savas reliģiskās paražas, un no viņiem netika prasīts pielūgt romiešu dievus. Viņi savās kopienās varēja vadīties pēc saviem likumiem.” (Backgrounds of Early Christianity.) Tāpat viņi bija atbrīvoti no karadienesta. * Pāvils, aizstāvot kristietību Romas varas iestāžu priekšā, varēja atsaukties uz priekšrocībām, ko romiešu likumi bija devuši jūdaismam.

Pāvila pretinieki visdažādākajos veidos centās sakūdīt pret viņu ļaudis un varas iestādes. (Ap. d. 13:50; 14:2, 19; 18:12, 13.) Lūk, kāds piemērs. Kā bija uzzinājuši kristiešu draudzes vecākie Jeruzālemē, starp ebrejiem tika izplatītas baumas, ka Pāvils sludinot ”atkrišanu no Mozus”. Šādu runu dēļ daži ebreji, kas nesen bija kļuvuši par kristiešiem, varēja sākt domāt, ka Pāvils neciena kārtību, ko bija iedibinājis Dievs. Turklāt sinedrijs būtu varējis pasludināt kristiešus par atkritējiem no jūdaisma. Ja šāds lēmums tiktu pieņemts, ebreji, kas biedrojās ar kristiešiem, tiktu sodīti un ciestu arī ebreji, kas jau bija kļuvuši par kristiešiem. Viņi tiktu izstumti no sabiedrības un vairs nevarētu sludināt templī un sinagogās. Lai atspēkotu nepatiesās runas, draudzes vecākie ieteica Pāvilam doties uz templi un izpildīt kādu paražu, ko Dievs no kristiešiem neprasīja, bet pret ko nebija nekas iebilstams. (Ap. d. 21:18—27.)

Pāvils izdarīja to, ko citi vecākie viņam ieteica, un vēlāk tas sagādāja iespējas ”aizstāvēt un likumīgi nostiprināt labo vēsti”. (Filip. 1:7.) Templī jūdi sacēla nemierus un gribēja Pāvilu nogalināt. Romiešu karaspēka vienības komandieris Pāvilu apcietināja. Kad Pāvilu jau taisījās pērt, viņš darīja zināmu, ka ir Romas pilsonis. Tāpēc viņš tika aizvests uz Cēzareju, kas bija Jūdejas provinces administratīvais centrs. Tur Pāvils varēja sludināt augstām amatpersonām. Šādi ar kristietību varēja labāk iepazīties cilvēki, kas droši vien par to neko daudz nezināja.

Apustuļu darbu grāmatas 24. nodaļā ir stāstīts par to, kā Pāvils stājās Jūdejas vietvalža Fēliksa priekšā, kurš jau kaut ko bija dzirdējis par kristiešu ticību. Jūdi bija izvirzījuši Pāvilam apsūdzību par vismaz trijiem punktiem, kādos viņš esot pārkāpis romiešu likumus. Viņi apgalvoja, ka Pāvils visā Romas impērijas teritorijā kūdot jūdus uz dumpi, vadot bīstamu sektu un esot mēģinājis apgānīt templi, kas tajā laikā atradās romiešu aizsardzībā. (Ap. d. 24:5, 6.) Balstoties uz šādām apsūdzībām, varēja piespriest nāvessodu.

Kristiešiem mūsdienās ir noderīgi pievērst uzmanību tam, kā Pāvils aizstāvējās. Viņš saglabāja mieru un runāja ar cieņu. Pāvils atsaucās uz to, kas bija rakstīts bauslībā un ko bija teikuši pravieši, un uz savām tiesībām pielūgt ”savu tēvu Dievu”. Šādas tiesības visiem ebrejiem garantēja romiešu likumi. (Ap. d. 24:14.) Vēlāk Pāvilam radās iespēja runāt par savu ticību un to aizstāvēt Porkija Fēsta priekšā, kas nomainīja vietvalža amatā Fēliksu, un arī ķēniņa Hēroda Agripas priekšā.

Visbeidzot, lai panāktu taisnīgu savas lietas iztiesāšanu, Pāvils nolēma ”piesaukt imperatoru”, kas bija visaugstākais valdnieks. (Ap. d. 25:11.)

”Tev jāstājas imperatora priekšā,” Pāvilam vēlāk pavēstīja eņģelis. (Ap. d. 27:24.) Romas imperators Nerons savas valdīšanas sākumā bija nolēmis, ka viņš personiski nepiedalīsies visās tiesas sēdēs. Savas valdīšanas pirmajos astoņos gados viņš lielākoties deleģēja šo pienākumu citiem. Grāmatā The Life and Epistles of Saint Paul (Svētā Pāvila dzīve un vēstules) stāstīts, ka tajos gadījumos, kad Nerons izlēma tiesāt pats, viņš lietu izskatīja savā pilī un viņam palīdzēja pieredzējuši un ietekmīgi padomnieki.

Bībelē nav teikts, vai Nerons pats uzklausīja un tiesāja Pāvilu vai arī uzdeva izskatīt Pāvila  apelācijas lietu kādam citam un pēc tam ziņot par to viņam. Jebkurā gadījumā ir pamats domāt, ka Pāvils izskaidroja tiesai, ka viņš pielūdz ebreju Dievu un ka viņš visus cilvēkus mudina cienīt valsts varu. (Rom. 13:1—7; Tit. 3:1, 2.) Acīmredzot Pāvilam izdevās sekmīgi aizstāvēt labo vēsti varas pārstāvju priekšā, jo imperatora tiesa Pāvilu atbrīvoja. (Filip. 2:24; Filem. 22.)

Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Manis dēļ jūs vedīs pārvaldnieku un ķēniņu priekšā, viņiem un tautām par liecību.” (Mat. 10:18.) Ir liels gods šādā veidā pārstāvēt Jēzu. Aizstāvot labo vēsti, mēs varam gūt juridiskas uzvaras. Protams, nepilnīgu cilvēku izveidotās tiesas nespēj ”likumīgi nostiprināt labo vēsti” pilnā mērā, jo tiesības sludināt mums galu galā ir devis Jehova. Tikai Dieva valstība dāvās pilnīgu atbrīvošanu no apspiedējiem un jebkādas netaisnības. (Sal. Māc. 8:9; Jer. 10:23.)

Tomēr jau tagad, kad kristieši juridiski aizstāv savu ticību, tiek slavēts Jehovas vārds. Ja mums jāaizstāv ticība varas pārstāvju priekšā, mēs cenšamies līdzināties Pāvilam, saglabājot mieru un runājot argumentēti un ar pārliecību. Jēzus teica, ka viņa sekotājiem nevajadzēs domāt ”par to, kā.. aizstāvēties”, jo viņš tiem ”dos tādus vārdus un gudrību, ko visi.. pretinieki kopā nespēs ne atspēkot, ne apstrīdēt”. (Lūk. 21:14, 15; 2. Tim. 3:12; 1. Pēt. 3:15.)

Kad kristieši aizstāv savu ticību valdnieku, augstu amatpersonu un citu ierēdņu priekšā, viņiem ir iespēja darīt zināmu labo vēsti cilvēkiem, kuriem citādi būtu grūti sludināt. Daži no tiesas lēmumiem, kas ir bijuši mums labvēlīgi, ir palīdzējuši uzlabot valstu likumus, tādā veidā sabiedrībā veicinot vārda un reliģijas brīvību. Taču neatkarīgi no šādu tiesas procesu iznākuma Dieva kalpu drosme, ko viņi pauž, aizstāvot labo vēsti varas pārstāvju priekšā, iepriecina Dievu.