TRĪSDESMITO gadu vidū mani vecāki, Džeimss un Džesija Sinkleri, pārcēlās no Skotijas uz Ameriku un apmetās uz dzīvi Bronksā, kas ir viens no Ņujorkas rajoniem. Tur viņi iepazinās ar Villiju Snedonu, kas, tāpat kā mani vecāki, bija pārcēlies uz Ameriku no Skotijas. Jau pirmajā viņu satikšanās reizē saruna ievirzījās par radiniekiem. Tas bija pāris gadus pirms manas nākšanas pasaulē.

Mana māte pastāstīja Villijam, ka, sākoties karam, viņas tēvs un vecākais brālis noslīka, jo viņu zvejas kuģītis Ziemeļjūrā uzskrēja mīnai. Villijs pavēstīja: ”Tavs tēvs ir ellē!” Villijs bija Jehovas liecinieks, un šie šokējošie vārdi bija mātes pirmā saskarsme ar Bībeles patiesību.

Villija teiktais mātei ļoti nepatika, jo viņas tēvs bija labs cilvēks. Bet tad Villijs piebilda: ”Vai tev būtu mierinoši zināt, ka arī Jēzus ir bijis ellē?” Māte atminējās, ka baznīcā mācītajā ticības apliecībā bija teikts, ka Jēzus ir nokāpis ellē un trešajā dienā cēlies augšā no mirušajiem. Viņa sāka domāt: ”Ja jau elle ir liesmojoša mocību vieta ļaunajiem, tad kāpēc Jēzum bija jādodas uz elli?” Tā māte sāka interesēties par Bībeles patiesību. Viņa sāka apmeklēt Jehovas liecinieku Bronksas draudzes sapulces un 1940. gadā kristījās.

Tolaik vecāki netika īpaši mudināti mācīt bērniem Bībeli. Kad es biju pavisam mazs, māte nedēļas nogalēs devās uz sapulcēm un sludināja, bet tēvs palika mājās ar mani. Dažus gadus vēlāk mēs sākām iet uz sapulcēm visi kopā. Māte bija ļoti dedzīga sludinātāja un veltīja daudz pūļu Bībeles nodarbību vadīšanai. Bija pat laiks, kad viņa mēdza vadīt nodarbības veselām grupām Bībeles skolnieku, kas dzīvoja netālu cits no cita. Skolas brīvlaikā es pievienojos mātei sludināšanā. Tā vairojās manas zināšanas par Bībeli un prasme mācīt to citiem.

Diemžēl jāatzīst, ka bērnībā es līdz galam nesapratu, cik vērtīga ir Bībeles patiesība. Es uzskatīju mūsu kalpošanu par kaut ko pašsaprotamu. Taču vēlāk es sāku par to domāt nopietnāk. 12 gadu vecumā es kļuvu par sludinātāju un sāku regulāri piedalīties kalpošanā. Četrus gadus vēlāk, 1954. gada  24. jūlijā, es kristījos kongresā, kas notika Toronto.

Daži no mūsu draudzes brāļiem bija kalpojuši vai vēl joprojām kalpoja Bētelē. Viņu piemērs mani spēcīgi ietekmēja. Es apbrīnoju viņu oratora prasmi un to, cik labi viņi mācēja izskaidrot Bībeles mācības. Skolotāji mani centās pierunāt, lai pēc skolas beigšanas es turpinātu mācības augstskolā, taču es jau biju izvirzījis sev citu mērķi — es vēlējos kalpot Bētelē. Jau minētajā kongresā es uzreiz pēc kristīšanās uzrakstīju un nodevu iesniegumu darbam Bētelē. 1955. gadā kongresā, kas notika Ņujorkā, Yankee stadionā, es uzrakstīju vēl vienu iesniegumu. Neilgi pēc tam mani uzaicināja uz Bruklinas Bēteli, un es sāku tur kalpot 1955. gada 19. septembrī 17 gadu vecumā. Jau nākamajā dienā mani norīkoja strādāt grāmatsietuvē, kas atradās Edamstrītā 117. Tur man drīz uzticēja darbu pie komplektēšanas līnijas, kur 32 lappušu burtnīcas tika sakomplektētas sašūšanai grāmatās.

Grāmatsietuvē es nostrādāju apmēram mēnesi. Pēc tam mani nosūtīja uz žurnālu abonēšanas nodaļu, jo es pratu rakstīt ar rakstāmmašīnu. Tajā laikā jauno abonentu adreses ar speciālu iekārtu tika iespiestas uz metāla plāksnītēm, ko izmantoja, lai uz bandrolēm, kurās sūtīja Sargtorņus un Atmostieties!, uzspiestu adresi. Pēc dažiem mēnešiem es tiku pārcelts uz ekspedīcijas nodaļu. Nodaļas pārraugs Klauss Jensens man pavaicāja, vai es būtu ar mieru braukt kopā ar autovadītāju uz ostu, lai nogādātu tur kartona kastes ar literatūru, kas jānosūta uz citām zemēm. Mums arī bija jānogādā uz pastu maisi ar žurnāliem, kas bija jānosūta visām ASV draudzēm. Brālis Jensens teica, ka fizisks darbs man noteikti nāks par labu. Es svēru tikai 57 kilogramus un biju tievs kā skals. Braucieni uz ostu un uz pastu man palīdzēja  kļūt fiziski spēcīgākam. Brālis Jensens, kā redzams, zināja, kas man vajadzīgs!

Žurnālu abonēšanas nodaļas darbinieku pienākumos ietilpa arī žurnālu nosūtīšana draudzēm dažādās pasaules malās. Strādājot šajā nodaļā, es ievēroju, cik daudzās valodās Bruklinā tiek iespiesti žurnāli. Par vairākām no tām es nebiju pat dzirdējis. Mani dziļi iespaidoja tas, ka arī uz visattālākajām zemēm tika sūtīti tūkstošiem žurnālu. Tajā laikā es vēl nenojautu, ka man vēlāk būs iespēja apmeklēt daudzas no šīm zemēm.

1961. gadā mani norīkoja strādāt finanšu nodaļā, kuras pārraugs bija Grānts Sūters. Kādu dienu, kad es tur biju nostrādājis jau pāris gadus, mani palūdza ierasties pie Neitana Nora, kas tolaik organizēja Jehovas liecinieku darbību. Viņš paskaidroja, ka viens no viņa palīgiem dosies uz valstības kalpošanas kursiem, kas ilgs vienu mēnesi, un ka pēc tam šis brālis tiks pārcelts uz kalpošanas nodaļu. Man bija jāuzņemas šī brāļa pienākumi. Tos veicot, es cieši sadarbojos ar Donu Adamsu. Interesanti, ka tieši viņš 1955. gada kongresā bija pieņēmis manu iesniegumu kalpošanai Bētelē. Kopā ar mums strādāja vēl divi brāļi — Roberts Volens un Čārlzs Molohans. Man ir bijis liels prieks vairāk nekā 50 gadus kalpot līdzās šiem trim uzticīgajiem un garīgi nobriedušajiem brāļiem. (Ps. 133:1.)

Sākot ar 1970. gadu, man uzticēja pildīt zonas pārrauga (tā agrāk dēvēja galvenās pārvaldes pārstāvjus) pienākumus. Es ik gadu vai ik pa pāris gadiem uz dažām nedēļām devos apmeklēt Sargtorņa biedrības filiāles. Es tikos ar Bēteles darbiniekiem un misionāriem, lai uzmundrinātu tos ar domām no Bībeles, kā arī pārbaudīju filiāles dokumentus. Bija tik patīkami satikt brāļus un māsas, kas bija mācījušies pirmajās Gileādas skolas grupās un kas joprojām uzticīgi  kalpoja savā norīkojuma vietā. Veicot šo darbu, man ir bijis gods apmeklēt ticības biedrus vairāk nekā 90 valstīs.

Bruklinas Bēteles darbinieki apmeklēja draudzes sapulces Ņujorkā vai tās apkārtnē. Es tiku norīkots uz draudzi, kas atradās manā dzimtajā Bronksā. Tolaik šajā rajonā jau bija izveidojušās vairākas draudzes. Es piederēju pie tās, no kuras bija izveidojušās visas pārējās.

Sešdesmito gadu vidū uz mūsu draudzes teritoriju no Bronksas dienvidu daļas pārcēlās kāda latviešu ģimene, kuras locekļi kādu laiku iepriekš bija kļuvuši par Jehovas lieciniekiem. Vecākā meita Līvija kļuva par pionieri uzreiz pēc skolas beigšanas. Dažus mēnešus vēlāk viņa pārcēlās uz Masačūsetsas štatu, jo tur bija liela vajadzība pēc sludinātājiem. Mēs sākām sarakstīties. Es stāstīju par jaunumiem mūsu draudzē, un viņa rakstīja par to, cik labi sekmējas sludināšana Bostonas apkaimē.

Pēc dažiem gadiem Līviju iecēla par speciālo pionieri. Viņa vēlējās būt pēc iespējas vairāk aizņemta kalpošanā Jehovam, tāpēc pieteicās darbam Bētelē. 1971. gadā viņa saņēma uzaicinājumu kalpot Bruklinas Bētelē. Izskatījās, ka pats Jehova man sagādā iespēju iepazīt Līviju tuvāk! 1973. gada 27. oktobrī mēs apprecējāmies un bijām ļoti priecīgi, ka brālis Nors mums teica kāzu runu. Salamana Pamācību grāmatas 18. nodaļas 22. pantā teikts: ”Kas atrod sev laulātu draudzeni, tas atrod sev tiešām ko labu un var līksmoties, ka žēlastības dāvanu dabūjis no tā Kunga.” Mēs ar Līviju nu jau vairāk nekā 40 gadus kopā kalpojam Bētelē un uzskatām šo iespēju par brīnišķīgu Jehovas dāvanu. Mums ir arī prieks, ka joprojām varam atbalstīt draudzi Bronksā.

Man ļoti patika sadarboties ar brāli Noru. Viņš visus savus spēkus un laiku veltīja patiesā Dieva pielūgsmes atbalstīšanai. Brālis Nors ārkārtīgi augstu vērtēja misionārus, kas deva tik lielu ieguldījumu šajā darbā. Daudzās valstīs misionāri bija pirmie labās vēsts sludinātāji. Diemžēl pēc kāda laika brālim Noram atklāja vēzi. Man bija sāpīgi noskatīties, kā 1976. gads viņam pagāja nemitīgā cīņā ar šo smago slimību. Reiz, slimības dēļ būdams piesaistīts pie gultas, viņš paaicināja mani, lai es nolasītu priekšā kādu materiālu, kas tika gatavots iespiešanai. Brālis Nors lūdza pasaukt arī Frederiku Frencu, lai arī viņš varētu klausīties, ko es lasu. Vēlāk es uzzināju, ka brāļa Frenca sliktās redzes dēļ brālis Nors bija veltījis daudz laika, lasot viņam priekšā iespiešanai paredzētos materiālus.

Brālis Nors nomira 1977. gadā. Visus, kas viņu pazina un sirsnīgi mīlēja, mierināja doma, ka viņš līdz pat savu zemes gaitu beigām bija palicis uzticīgs Jehovam. (Atkl. 2:10.) Pēc brāļa Nora nāves mūsu darbību vadīja brālis Frencs.

 Tajā laikā es biju Miltona Henšela sekretārs. Brālis Henšels, kas vairākus gadu desmitus bija strādājis kopā ar brāli Noru, darīja man zināmu, ka turpmāk mans galvenais pienākums būs visos iespējamos veidos palīdzēt brālim Frencam. Es lasīju viņam priekšā visu, kas tika gatavots iespiešanai. Brālim Frencam bija apbrīnojama atmiņa un izcila spēja koncentrēt uzmanību. Šis darbs man sagādāja lielu prieku, un es to darīju līdz pat 1992. gada decembrim, kad brālis Frencs beidza savas zemes gaitas.

61 gads, ko esmu pavadījis Bētelē, ir paskrējis ļoti ātri. Mani vecāki līdz pat savai nāvei palika uzticīgi Jehovam, un es gaidu laiku, kad varēšu viņus atkal satikt brīnišķīgā jaunā pasaulē. (Jāņa 5:28, 29.) Nekas, ko piedāvā šī vecā pasaule, ne tuvu nav tik vērtīgs kā godpilnā iespēja strādāt kopā ar dievbijīgiem cilvēkiem, lai ar savu darbu atbalstītu Dieva kalpus visā pasaulē. Mēs ar Līviju no visas sirds varam teikt, ka šajos gados, kas pavadīti pilnas slodzes kalpošanā, ”tā Kunga prieks” ir bijis mūsu ”stiprais patvērums”. (Neh. 8:10.)

Lai cik liels būtu bijis atsevišķu brāļu ieguldījums, Jehovas organizācijā neviens nav neaizstājams, tāpēc valstības sludināšana joprojām sekmīgi turpinās. Man ir bijusi lieliska iespēja strādāt kopā ar garīgi nobriedušiem un Jehovam uzticīgiem brāļiem un māsām. Lielākā daļa ar garu svaidīto ticības biedru, ar kuriem es esmu strādājis, jau ir beiguši savu dzīvi uz zemes. Taču es esmu ļoti pateicīgs par to, ka man ir bijusi dāvāta iespēja atbalstīt šos uzticīgos Jehovas lieciniekus viņu kalpošanā.