1. Kādu atbalstu draudzei un mūsu organizācijai sniedz kristietes, un kādas grūtības daudzas no viņām pieredz? (Sk. vāka attēlu.)

CIK gan mēs esam priecīgi, ka mūsu draudzēs ir tik daudz čaklu māsu! Viņas piedalās draudzes sapulcēs, labās vēsts sludināšanā un mācekļu gatavošanā. Māsas palīdz valstības zāļu tehniskās apkopes darbos, kā arī velta laiku un uzmanību ticības biedriem. Protams, viņas pieredz arī savas grūtības. Ir māsas, kas rūpējas par padzīvojušiem vecākiem. Citas saskaras ar pretestību no ģimenes locekļu puses. Un tām māsām, kas vienas audzina bērnus, ir jānopūlas, lai tos apgādātu.

2. Kāpēc ir būtiski, lai mēs atbalstītu mūsu māsas?

² Kāpēc ir būtiski, lai mēs atbalstītu mūsu māsas? Tāpēc, ka šajā pasaulē pret sievietēm ne vienmēr izturas ar pienācīgu cieņu. Turklāt Bībelē mēs tiekam mudināti atbalstīt savas ticības biedrenes. Piemēram, apustulis Pāvils draudzi Romā aicināja viesmīlīgi uzņemt Foibi un ”viņai palīdzēt visā, kas vajadzīgs”. (Rom. 16:1, 2.) Kad Pāvils bija farizejs, viņu noteikti bija spēcīgi ietekmējis apkārt valdošais uzskats, ka sievietes ir zemākas par vīriešiem. Taču, kļuvis par kristieti, viņš sekoja Jēzus paraugam un izturējās pret sievietēm laipni un ar cieņu. (1. Kor. 11:1.)

3. Kā Jēzus izturējās pret sievietēm, un kā viņš raudzījās uz tām sievietēm, kas pildīja Dieva gribu?

³ Jēzus pret sievietēm izturējās ar cieņu. (Jāņa 4:27.) Viņa attieksme pret tām krasi atšķīrās no attieksmes, kāda bija viņa laika reliģiskajiem vadītājiem. Kādā Bībeli skaidrojošā darbā teikts: ”Nekas no tā, ko Jēzus sacīja, nenoniecināja sievietes un neliecināja par necieņu pret tām.” Taču īpaši augstu Jēzus vērtēja tās sievietes, kas pildīja viņa Tēva gribu. Viņš tās sauca par savām māsām un, tāpat kā vīriešus, uzskatīja par daļu no savas garīgās ģimenes. (Mat. 12:50.)

4. Par ko ir runa šajā rakstā?

 ⁴ Jēzus vienmēr bija gatavs palīdzēt savām garīgajām māsām. Viņš tās augstu vērtēja un aizstāvēja. Apskatīsim, kā mēs varam līdzināties Jēzum un izturēties pret māsām ar iejūtību.

5. Kāpēc dažām māsām var nebūt viegli apmierināt vajadzību pēc labas sabiedrības?

⁵ Mums visiem, gan brāļiem, gan māsām, ir vajadzīga laba sabiedrība. Taču reizēm māsām var nebūt viegli šo vajadzību apmierināt. Kāpēc tā ir? Pievērsīsim uzmanību tam, ko ir teikušas dažas no viņām. Džordana * atzīst: ”Tā kā es neesmu precējusies, man bieži ir grūti saskatīt savu vietu draudzē, un es mēdzu justies neiederīga.” Kristena, kāda pioniere, kas pārcēlās uz vietu, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, saka: ”Sākot kalpot jaunā draudzē, cilvēks var sajusties vientuļi.” Tiem kristiešiem, kas dzīvo reliģiski sašķeltā ģimenē, var nebūt ļoti ciešu saišu ar saviem ģimenes locekļiem, un viņi var justies nošķirti arī no savas garīgās ģimenes. Arī tie, kas sliktas veselības dēļ nevar iziet no mājām, un tie, kas rūpējas par kādu slimu ģimenes locekli, var justies vientuļi. Anete stāsta: ”Man nebija iespēju apmeklēt ticības biedru rīkotos atpūtas pasākumus, jo es biju galvenā savas mātes aprūpētāja.”

6. Kā Jēzus palīdzēja Martai un Marijai, kā tas ir redzams no Lūkas 10:38—42?

⁶ Jēzus pavadīja laiku ar savām garīgajām māsām un bija tām īsts draugs. Padomāsim par viņa draudzību ar Mariju un Martu, kuras, pēc visa spriežot, nebija precētas. (Nolasīt Lūkas 10:38—42.) Jēzus vārdi un izturēšanās viņām lika justies brīvi un nepiespiesti. Marija nekautrējās apsēsties pie Jēzus kājām kā mācekle *. Un Marta, būdama neapmierināta ar to, ka Marija viņai nepalīdz, atklāti izteica Jēzum, kas viņai bija uz sirds. Šādā neformālā gaisotnē Jēzus viņām abām varēja sniegt vērtīgas pamācības. Un viņš apliecināja savas rūpes par viņām un viņu brāli Lācaru, apciemodams viņus arī citās reizēs. (Jāņa 12:1—3.) Tāpēc nav brīnums, ka tad, kad Lācars nopietni saslima, Marija un Marta nešaubījās, ka var vērsties pie Jēzus pēc palīdzības. (Jāņa 11:3, 5.)

7. Kāds ir viens veids, kā mēs varam uzmundrināt māsas?

⁷ Daļai māsu draudzes sapulces ir viena no nedaudzajām iespējām būt kopā ar ticības biedriem. Tāpēc, kad šādās reizēs esam kopā, mums jāizmanto iespēja, lai viņas sirsnīgi sagaidītu, ar viņām aprunātos un parādītu, ka viņas mums rūp. Iepriekš minētā Džordana saka: ”Man ļoti daudz nozīmē tas, ja citi ievēro manas atbildes, sarunā ar mani sludināt vai kaut kā citādi parāda man uzmanību.” Mums ir jāapliecina mūsu māsām, ka viņas mums ir svarīgas. ”Ja es kādreiz neesmu sapulcē, es zinu, ka saņemšu kādu īsziņu ar jautājumu, vai man viss ir kārtībā. Tā es saprotu, ka maniem brāļiem un māsām nav vienalga, kas ar mani notiek,” stāsta Kia.

8. Kādos vēl veidos mēs varam līdzināties Jēzum?

⁸ Mums ir jālīdzinās Jēzum, kurš veltīja laiku savām garīgajām māsām. Varbūt mēs varam māsas aicināt pie sevis mājās, lai ieturētu maltīti vai vienkārši pabūtu  kopā. Šādās reizēs mums būtu jācenšas, lai sarunas ir uzmundrinošas. (Rom. 1:11, 12.) Draudzes vecākajiem ir īpaši būtiski līdzināties Jēzum, piemēram, tajā, kā viņi raugās uz neprecēta cilvēka stāvokli. Jēzus zināja, ka daļai cilvēku būs grūti būt neprecētiem, taču viņš skaidri norādīja, ka nedz apprecēšanās, nedz bērnu laišana pasaulē nav paliekošas laimes atslēga. (Lūk. 11:27, 28.) Patiesi un ilgstoši laimīgs cilvēks var būt tad, ja kalpošanai Dievam viņš ierāda galveno vietu dzīvē. (Mat. 19:12.)

9. Ko draudzes vecākie var darīt, lai palīdzētu māsām?

⁹ Draudzes vecākajiem ir jo sevišķi svarīgi izturēties pret kristietēm kā pret māsām un mātēm. (1. Tim. 5:1, 2.) Ir labi, ja viņi atrod laiku pirms un pēc sapulcēm, lai ar viņām aprunātos. ”Kāds draudzes vecākais pamanīja, ka es esmu ļoti aizņemta, un vēlējās saprast, kāds ir mans grafiks,” saka Kristena, kuras vārdi bija minēti iepriekš. ”Mani ļoti uzmundrināja viņa patiesā interese par mani.” Regulāri veltot laiku tam, lai aprunātos ar savām garīgajām māsām, draudzes vecākie parāda, ka viņiem rūp, kas ar tām notiek. * Anete, kura arī bija minēta iepriekš, paskaidro, kādu labumu var  dot regulāras sarunas ar draudzes vecākajiem. Viņa stāsta: ”Tā es viņus varu labāk iepazīt, un arī viņi var iepazīt mani. Tad, ja man dzīvē ir jāpieredz kādas grūtības, man ir daudz vieglāk vērsties pie viņiem pēc palīdzības.”

10. Kas var stiprināt un iepriecināt mūsu māsas?

¹⁰ Mūs visus, kā vīriešus, tā sievietes, stiprina un iepriecina tas, ja citi ievēro mūsu spējas un atzinīgi izsakās par to, ko mēs paveicam. Turpretī, ja mūsu spējas un tas, ko mēs esam paveikuši, tiek uztverts kā kaut kas pašsaprotams, mēs varam izjust vilšanos. Abigaila, kāda neprecēta pioniere, atzīst, ka reizēm viņai ir sajūta, ka viņa netiek ievērota. Viņa stāsta: ”Citu acīs es esmu tā un tā brāļa miesīgā māsa vai tā un tā brāļa meita. Reizēm es jūtos neredzama.” Bet, lūk, ko teica mūsu māsa, vārdā Pema. Būdama neprecēta, viņa daudzus gadus kalpoja par misionāri. Kādā brīdī viņa atgriezās dzimtenē, lai rūpētos par saviem vecākiem. Tagad viņai ir pāri 70 gadiem, un viņa joprojām kalpo par pionieri. Viņa sacīja: ”Visvairāk man palīdz tas, ja citi atzinīgi izsakās par to, ko es daru.”

11. Kā Jēzus parādīja, ka augstu vērtē sievietes, kas viņu atbalstīja kalpošanā?

¹¹ Jēzus augstu vērtēja palīdzību, ko viņam sniedza dievbijīgas sievietes, kas kalpoja viņam, ”likdamas lietā savu rocību”. (Lūk. 8:1—3.) Viņš tām ne tikai deva godpilno iespēju viņam kalpot, bet arī atklāja dziļas garīgas patiesības. Piemēram, viņš tām darīja zināmu, ka viņam būs jāmirst un ka pēc tam viņš tiks piecelts no nāves. (Lūk. 24:5—8.) Tāpat kā savus apustuļus, viņš šīs sievietes sagatavoja gaidāmajiem pārbaudījumiem. (Marka 9:30—32; 10:32—34.) Ir vērts atzīmēt, ka Jēzus apcietināšanas laikā apustuļi viņu pameta un aizbēga, savukārt vairākas sievietes, kas bija viņu atbalstījušas, bija viņam līdzās, kad viņš mira pie moku staba. (Mat. 26:56; Marka 15:40, 41.)

12. Kādus uzdevumus Jēzus uzticēja sievietēm?

¹² Jēzus uzticēja sievietēm nozīmīgus uzdevumus. Piemēram, dievbijīgas sievietes bija pirmās viņa augšāmcelšanas liecinieces. Viņš tām uzdeva paziņot apustuļiem, ka viņš ir piecelts no nāves. (Mat. 28:5, 9, 10.) Un 33. gada Vasarsvētkos starp mācekļiem, pār kuriem tika izliets svētais gars, varēja būt arī sievietes. Ja tā bija, šīs ar garu svaidītās māsas, visticamāk, saņēma brīnumainu spēju runāt svešās valodās un darīt citiem zināmus ”Dieva izcilos darbus”. (Ap. d. 1:14; 2:2—4, 11.)

13. Ko kristietes paveic mūsdienās, un kā mēs varam parādīt, ka augstu vērtējam to, ko tās dara?

¹³ Mūsu māsas ir pelnījušas uzslavu par visu, ko viņas paveic kalpošanā Jehovam. Tas var būt saistīts ar teokrātisku ēku būvniecību un tehnisko apkopi, kalpošanu svešvalodu grupās un brīvprātīgā darbu Bētelē. Viņas piedalās palīdzības sniegšanā pēc dabas katastrofām, tulko mūsu literatūru un kalpo par pionierēm un misionārēm. Tāpat kā brāļi, māsas mācās pionieru kalpošanas skolā, valstības sludinātāju skolā un Gileādas skolā. Turklāt sievas atbalsta savus vīrus, lai tie varētu veikt savus pienākumus draudzē un Jehovas organizācijā. Brāļi, kam ir uzticēti atbildīgi pienākumi, bez sievu atbalsta nespētu tik daudz paveikt citu labā. (Efes. 4:8.) Vai jums nāk prātā, kādos veidos jūs varētu stiprināt un uzmundrināt mūsu māsas darbā, ko tās veic?

14. Ko, saskaņā ar to, kas teikts Psalmā 68:12, ir gudri paturēt prātā draudzes vecākajiem?

¹⁴ Ir gudri, ja draudzes vecākie patur prātā, ka māsas veido ”lielu pulku”  labprātīgu kalpotāju un ka viņas bieži ir vienas no spējīgākajiem labās vēsts sludinātājiem. (Nolasīt Psalmu 68:12.) Tāpēc draudzes vecākie meklē iespējas mācīties no viņu pieredzes. Iepriekš minēto Abigailu uzmundrina tas, ka draudzes vecākie viņai apjautājas, kāda pieeja sludināšanā viņai šķiet efektīva draudzes teritorijā. Viņa stāsta: ”Tas man palīdz saredzēt, ka man ir sava vieta Jehovas organizācijā.” Turklāt draudzes vecākie apzinās, ka pieredzējušas, garīgi nobriedušas māsas labi spēj palīdzēt gados jaunākām māsām, kad tās saskaras ar grūtībām. (Tit. 2:3—5.) Ir skaidrs, ka māsas ir pelnījušas mūsu mīlestību un cieņu.

15. Kādās situācijās mūsu māsām varētu būt vajadzīgs, lai kāds iestājas par viņām?

¹⁵ Reizēm māsām ir vajadzīgs, lai kāds iestātos par viņām, kad viņas saskaras ar kādām grūtībām. (Jes. 1:17.) Piemēram, māsai, kas ir kļuvusi par atraitni vai ir šķīrusies no vīra, varētu būt vajadzīgs, lai noteiktās situācijās kāds runātu viņas vārdā vai palīdzētu tikt galā ar kādiem darbiem, kuri agrāk bija viņas vīra pārziņā. Padzīvojušai māsai varētu būt vajadzīga palīdzība, kad jārunā ar ārstiem. Vai pionierei, kas ir iesaistīta arī kādos citos teokrātiskos uzdevumos, varētu būt vajadzīgs, lai kāds iestātos par viņu tad, ja citi viņu kritizē par to, ka viņa nepiedalās sludināšanā tik bieži kā pārējie pionieri. Kā vēl mēs varam palīdzēt mūsu māsām? Pievērsīsim vēlreiz uzmanību Jēzus paraugam.

16. Kā Jēzus iestājās par Mariju, kā var lasīt Marka 14:3—9?

¹⁶ Jēzus nevilcinājās iestāties par savām garīgajām māsām, kad tas bija nepieciešams. Piemēram, viņš aizstāvēja Mariju, kad Marta to kritizēja. (Lūk. 10:38—42.) Un viņš aizstāvēja Mariju arī tajā reizē, kad citi izteica viņai nosodījumu, uzskatot, ka viņa ir pieņēmusi sliktu lēmumu. (Nolasīt Marka 14:3—9.) Jēzus saprata, kādi bija Marijas motīvi, un uzslavēja viņu, teikdams: ”Viņa man ir izdarījusi labu darbu. [..] Viņa ir izdarījusi visu, ko varējusi.” Viņš pat izteica pravietojumu, ka viņas labais darbs tiks pieminēts, ”kur vien visā pasaulē sludinās labo vēsti”, kā tas tiek darīts arī šajā rakstā. Šie vārdi noteikti ļoti mierināja Mariju. Turklāt ir interesanti, ka Jēzus pieminēja milzīgo mērogu, kādā noritēs sludināšana, tieši saistībā ar šīs sievietes nesavtīgo rīcību.

17. Miniet piemēru, kad mums varētu būt jāiestājas par kādu māsu!

¹⁷ Vai jūs iestājaties par savām garīgajām māsām, kad tas ir nepieciešams? Piemēram, iztēlosimies šādu situāciju: vairāki sludinātāji ievēro, ka māsa, kuras vīrs nav Jehovas liecinieks, bieži ierodas uz sapulcēm pēdējā brīdī un dodas prom uzreiz pēc to beigām. Viņi arī pamana, ka šī māsa reti ņem uz sapulcēm savus bērnus. Tāpēc šie sludinātāji sāk viņu kritizēt, jo uzskata, ka viņai ģimenē būtu jāieņem stingrāka nostāja attiecībā uz sapulču apmeklēšanu. Taču patiesībā mūsu māsa dara labāko, ko savos apstākļos spēj. Viņai nav pilnīgas noteikšanas pār savu dienas kārtību. Tāpat viņai nav galavārda jautājumos, kas skar viņas bērnus. Ko jūs šādā situācijā varētu darīt? Ja jūs uzslavētu māsu par to, ko viņa paveic, un, runājot ar citiem, izteiktos par viņu atzinīgi, jūs varbūt darītu galu negatīvajām runām.

18. Kādos vēl veidos mēs varam palīdzēt māsām?

¹⁸ Mēs varam apliecināt rūpes par mūsu māsām, arī piedāvājot viņām praktisku palīdzību. (1. Jāņa 3:18.) Anete, kas rūpējās par savu slimo māti, stāsta: ”Daži ticības  biedri mēdza atnākt pie mums, lai pabūtu kopā ar manu māti un dotu man iespēju pa to laiku padarīt kaut ko citu. Citreiz viņi mums atnesa ēdienu. Viņu gādība un uzmanība man lika justies mīlētai un piederīgai pie draudzes.” Arī Džordana saņēma palīdzību. Kāds brālis viņai deva noderīgus padomus par to, kā uzturēt labā kārtībā viņas automašīnu. Viņa saka: ”Ir patīkami apzināties, ka brāļiem un māsām rūp mana drošība.”

19. Kādos vēl veidos draudzes vecākie var palīdzēt māsām?

¹⁹ Arī draudzes vecākie cenšas gādāt par māsu vajadzībām. Viņi zina, ka Jehovam nav vienalga, ar kādu attieksmi saskaras un kādu izturēšanos pieredz sievietes, kas viņam kalpo. (Jēk. 1:27.) Tāpēc viņi cenšas līdzināties Jēzum un būt saprātīgi, neieviešot likumus tur, kur labāk būtu pieļaut izņēmumus. (Mat. 15:22—28.) Uzņemoties iniciatīvu, lai palīdzētu māsām, vecākie tām ļauj sajust, ka Jehova un viņa organizācija par tām rūpējas. Kad Kias sludinātāju grupas pārraugs uzzināja, ka viņa plāno pārcelties uz citu dzīvesvietu, viņš nekavējoties organizēja palīdzību. ”Es izjutu lielu atvieglojumu,” atceras Kia. ”Uzmundrinājums un praktiskā palīdzība, ko es saņēmu no draudzes vecākajiem, man skaidri parādīja, ka draudzē es tieku uzskatīta par vērtīgu un ka grūtībās es neesmu viena.”

20., 21. Kā mēs varam parādīt, ka augstu vērtējam mūsu māsas?

²⁰ Mūsu draudzēs ir ļoti daudz čaklu māsu, kas ir pelnījušas mūsu atbalstu. Kā tika apskatīts, mēs varam sekot Jēzus paraugam, pavadot ar viņām laiku un viņas labāk iepazīstot. Mēs varam viņām apliecināt, ka augstu vērtējam to, ko viņas paveic kalpošanā Dievam. Un mēs varam iestāties par viņām, kad tas ir nepieciešams.

²¹ Rakstīdams vēstuli kristiešiem Romā, apustulis Pāvils tās nobeigumā konkrēti pieminēja deviņas kristietes. (Rom. 16:1, 3, 6, 12, 13, 15.) Nav šaubu, ka viņas jutās ļoti uzmundrinātas, dzirdot viņa sveicienus un uzslavas vārdus. Arī mums ir jāatbalsta visas māsas draudzē. Tā mēs parādām, ka uzskatām viņas par vērtīgu mūsu garīgās ģimenes daļu.