1. Kādu uzdevumu Pēterim mūža nogalē uzticēja Jehova?

 APUSTULIS Pēteris bija uzticīgi kalpojis Jehovam daudz gadu — viņš bija atsaucies uz Jēzus aicinājumu un kļuvis par Jēzus mācekli, ar viņa starpniecību bija sākusies labās vēsts sludināšana cittautiešiem, un viņš bija vadošās padomes loceklis. Kad viņa mūžs jau gandrīz bija galā, Jehova viņam uzticēja vēl kādu svarīgu uzdevumu. 1. gadsimta 60. gadu pirmajā pusē, Dieva iedvesmots, viņš uzrakstīja ticības biedriem divas vēstules. Abas Pētera vēstules ir iekļautas Bībelē. Pēteris cerēja, ka pēc viņa nāves šīs vēstules palīdzēs kristiešiem saglabāt stipru ticību. (2. Pēt. 1:12—15.)

2. Kāpēc Pētera vēstulēs lasāmie atgādinājumi bija īsti laikā?

² Kad Pēteris rakstīja savas vēstules, viņa ticības biedri pieredzēja dažādas grūtības. (1. Pēt. 1:6.) Nekrietni cilvēki centās draudzē izplatīt viltus mācības un pamudināt citus uz netikumīgu rīcību. (2. Pēt. 2:1, 2, 14.) Turklāt drīz bija gaidāms ”visam.. gals”, proti, Jeruzālemes un Jehovas tempļa nopostīšana. (1. Pēt. 4:7.) Kristiešiem, kas dzīvoja Jeruzālemē, bija jābūt gataviem šiem notikumiem. Pētera vēstules noteikti palīdzēja kristiešiem izturēt tā laika pārbaudījumus un sagatavoties tam, kas vēl bija gaidāms. b

3. Kāpēc mums būtu jāiedziļinās Pētera vēstulēs?

³ Lai gan Pētera vēstules bija adresētas viņa laikabiedriem, Jehova parūpējās, lai tās tiktu iekļautas Bībelē. Tajās  ietvertās atziņas var stiprināt arī mūsu ticību. (Rom. 15:4.) Mēs dzīvojam pasaulē, kurā plaši ir izplatīta Dievam nepieņemama rīcība, tāpēc mēs saskaramies ar daudziem pārbaudījumiem. Turklāt pavisam drīz ir gaidāms vēl lielāks posts nekā tas, kas bija pirmajā gadsimtā, kad tika nopostīta Jeruzāleme. Atgādinājumi, kas lasāmi Pētera vēstulēs, ir noderīgi arī mums. Tie mums palīdz pacietīgi gaidīt Jehovas dienu, pārvarēt bailes no cilvēkiem un kvēli mīlēt citam citu. Savukārt draudzes vecākajiem Pētera norādījumi ļauj sekmīgi gādāt par Jehovas avīm.

4. Kas var sašķobīt mūsu ticību, kā izriet no 2. Pētera 3:3, 4?

⁴ Daudzi vispār netic Bībeles pravietojumiem. Reizēm cilvēki mūs izsmej par to, ka jau gadiem ilgi gaidām, kad pienāks ļaunās pasaules gals. Ir pat tādi, kas apgalvo, ka tas nepienāks nekad. (Nolasīt 2. Pētera 3:3, 4.) Ja mums tā saka cilvēki, ko satiekam sludināšanā, darba biedri vai kāds tuvinieks, mūsu ticība var sašķobīties. Lai tā nenotiktu, mums jāņem vērā padomi, ko savās vēstulēs deva apustulis Pēteris.

5. Kas mums jāatceras, domājot par ļaunās pasaules galu? (2. Pētera 3:8, 9.)

⁵ Dažkārt var likties, ka Jehova vilcinās darīt galu ļaunajai pasaulei. Tādā gadījumā mums jāatceras, ka Jehova uz laiku raugās citādi nekā cilvēki. (Nolasīt 2. Pētera 3:8, 9.) Jehovam tūkstoš gadi ir kā viena diena. Viņš ir pacietīgs, jo ”nevēlas, lai kāds ietu bojā”. Bet Jehovas diena tomēr pienāks, un tad ļaunajai pasaulei tiks darīts gals. Mēs esam priecīgi, ka varam izmantot atlikušo laiku, lai sludinātu visu tautu cilvēkiem.

6. Kā mēs varam ”turēt acu priekšā Jehovas dienu”? (2. Pētera 3:11, 12.)

⁶ Pēteris mudināja ”turēt acu priekšā Jehovas dienu”. (Nolasīt 2. Pētera 3:11, 12.) Mums tas izdosies, ja katru dienu centīsimies pārdomāt, cik brīnišķīga būs dzīve jaunajā pasaulē. Iztēlosimies, ka mēs ik dienu elpojam spirgtu un tīru gaisu, ēdam veselīgu pārtiku, satiekam draugus un tuviniekus, kas ir piecelti no nāves, un stāstām cilvēkiem, kas ir dzīvojuši pirms daudziem gadsimtiem, par to, kā ir piepildījušies Bībeles pravietojumi. Šādas pārdomas mums palīdzēs pacietīgi gaidīt to laiku un nezaudēt apziņu, ka dzīvojam pēdējās dienās. Tā kā mēs ”jau iepriekš zinām”, kas mūs gaida nākotnē, mēs nepieļaujam, ka viltus skolotāji mūs ”aizrautu līdzi ar saviem maldiem”. (2. Pēt. 3:17.)

7. Kā mūs var ietekmēt bailes?

⁷ Ja mēs ”turam acu priekšā Jehovas dienu”, mēs vēlamies stāstīt labo vēsti citiem. Tomēr reizēm mūs kaut kas kavē to darīt. Visbiežāk ir tā, ka mēs baidāmies, ko citi par mums padomās vai kā pret mums izturēsies. Tā notika ar Pēteri. Naktī pirms Jēzus nāves Pēterim bija bail atzīt, ka viņš ir Jēzus māceklis, un viņš vairākas reizes pat noliedza, ka pazīst Jēzu. (Mat. 26:69—75.) Taču pavisam drīz Pēteris pārvarēja bailes un pēc daudziem gadiem pat mudināja ticības biedrus: ”Nebīstieties no tā, no kā citi cilvēki baidās, un nesatraucieties!” (1. Pēt. 3:14.) Tātad mēs varam uzveikt savas bailes.

8. Kā ir iespējams uzveikt bailes? (1. Pētera 3:15.)

 ⁸ Kā ir iespējams uzveikt bailes? Pēteris rakstīja: ”Savā sirdī atzīstiet Kristu par Kungu un uzskatiet viņu par svētu.” (Nolasīt 1. Pētera 3:15.) Mums jātur prātā, cik varens ir mūsu ķēniņš Jēzus Kristus. Ikreiz, kad mums rodas iespēja pastāstīt kādam labo vēsti, bet mēs jūtam uztraukumu un bailes, centīsimies domāt par mūsu ķēniņu! Iztēlosimies: viņš sēž ķēniņa tronī, un viņa tuvumā ir neskaitāmi daudz eņģeļu. Kā teikts Bībelē, viņam ir dota ”visa vara debesīs un uz zemes”, un viņš ir apsolījis: ”Es būšu ar jums ik dienas līdz pat šī laikmeta nobeigumam.” (Mat. 28:18—20.) Pēteris aicināja vienmēr būt gataviem aizstāvēt savu pārliecību. Ja mēs vēlamies pastāstīt Bībeles vēsti kādam darbā, skolā vai kaut kur citur, mums jau iepriekš jāizdomā, kādā situācijā mēs to varētu darīt, un jāpadomā, ko mēs varētu teikt. Lūgsim, lai Jehova mums dod drosmi, un paļausimies, ka ar viņa atbalstu mēs pārvarēsim savas bailes! (Ap. d. 4:29.)

9. Kādā situācijā Pēteris nesekoja Jēzus norādījumam mīlēt ticības biedrus? (Sk. arī attēlu.)

⁹ Pēteris iemācījās mīlēt savus ticības biedrus. Viņš bija klāt, kad Jēzus teica:  ”Es jums dodu jaunu likumu: mīliet cits citu. Kā es jūs esmu mīlējis, tā arī jūs mīliet cits citu.” (Jāņa 13:34.) Tomēr Pētera dzīvē bija brīdis, kad viņš padevās nevēlamai ietekmei un pārtrauca ēst kopā ar kristiešiem, kas nebija ebreji. Apustulis Pāvils tādu rīcību nosauca par liekulību. (Gal. 2:11—14.) Pēteris ņēma vērā Pāvila aizrādījumu. Par to liecina tas, ka abās savās vēstulēs viņš uzsvēra — kristiešu mīlestībai pret ticības biedriem ir jāizpaužas darbos.

10. Kas kristiešiem palīdz neliekuļoti mīlēt ticības biedrus? (1. Pētera 1:22.)

¹⁰ Kristiešu starpā jāvalda ”neliekuļotai brāļu mīlestībai”, kā rakstīja Pēteris. (Nolasīt 1. Pētera 1:22.) Šādas mīlestības pamatā ir tas, ka kristieši ir ”paklausīgi patiesībai”. Bībelē teikts, ka ”Dievs nešķiro cilvēkus”. (Ap. d. 10:34, 35.) Ja mēs draudzē dažus mīlētu, bet citus ne, mēs nepildītu Jēzus norādījumu citam citu mīlēt. Protams, daži ticības biedri mums ir tuvāki nekā citi, un tā tas bija arī Jēzum. (Jāņa 13:23; 20:2.) Taču Pēteris atgādināja, ka mums jāpūlas sirsnīgi mīlēt visus mūsu brāļus un māsas. (1. Pēt. 2:17.)

11. Ko nozīmē ”kvēli mīlēt citam citu no visas sirds”?

¹¹ Pēteris aicināja: ”Kvēli mīliet cits citu no visas sirds!” Oriģinālvalodas vārds, kas tulkots ”kvēli”, ietver sevī domu par piepūli. Tātad kvēla mīlestība ir kaut kas vairāk par dabisku pieķeršanos, tā ir saistīta ar pūlēm. Padomāsim par tādu situāciju. Kāds ticības biedrs mūs ir aizvainojis vai sāpinājis, un mūsu pirmā doma varbūt ir atdarīt viņam ar to pašu. Tomēr tāda rīcība nav patīkama Dievam, un tas bija labi redzams kādā reizē, kad Jēzus pamācīja Pēteri. (Jāņa 18:10, 11.) Pēteris to ņēma vērā, tāpēc rakstīja: ”Neatmaksājiet nevienam ļaunu ar ļaunu, nedz apvainojumus ar apvainojumiem. Tieši pretēji, atbildiet uz ļaunu ar labu.” (1. Pēt. 3:9.) Ja mēs kvēli mīlam ticības biedrus, mēs izturamies labi un esam laipni arī pret tiem, kas mūs ir sāpinājuši.

12. a) Uz ko pamudina kvēla mīlestība pret ticības biedriem? b) Kas mums būtu jādara? (Sk. vietnē jw.org atrodamo video Mūsu vienotība — dārgums, kas jāsargā.)

¹² Kvēlā mīlestība, par kuru savā pirmajā vēstulē runāja Pēteris, ”apklāj daudz jo daudz grēku”, nevis tikai dažas kļūdas un pārkāpumus. (1. Pēt. 4:8.) Iespējams, to rakstīdams, Pēteris atcerējās, ko pirms daudziem gadiem par piedošanu viņam bija sacījis Jēzus. Toreiz Pēteris bija izteicies, ka viņš piedotu brālim līdz septiņām reizēm. Viņam pašam droši vien likās, ka viņš ir ļoti augstsirdīgs. Bet Jēzus bija atbildējis, ka ir jāpiedod ”līdz septiņdesmit septiņām” reizēm — tātad bez skaita. (Mat. 18:21, 22.) Šie Jēzus vārdi attiecas arī uz mums. Ja mums nav viegli rīkoties saskaņā ar šo Jēzus ieteikumu, nepadosimies. Mēs visi esam tikai nepilnīgi cilvēki, tāpēc mums laiku pa laikam ir grūti kādam piedot. Tomēr ir ļoti svarīgi darīt visu, kas mūsu spēkos, lai salabtu ar ticības biedru un viņam piedotu.

13. Kāpēc draudzes vecākajiem nav viegli atrast laiku, lai ganītu Jehovas avis?

¹³ Pēteris noteikti neaizmirsa, ko pēc augšāmcelšanas viņam bija licis darīt Jēzus. Jēzus Pēterim bija teicis: ”Gani  manas aitiņas!” (Jāņa 21:16.) Draudzes vecākie saprot, ka šis norādījums attiecas arī uz viņiem. Bet viņiem varbūt nav viegli atrast laiku, lai kārtīgi pildītu šo svarīgo uzdevumu. Draudzes vecākajiem pirmām kārtām ir jāgādā par savu ģimeni fiziskā, emocionālā un garīgā ziņā. Vēl viņi vada sludināšanu, kā arī gatavo runas, ar kurām uzstāties draudzes sapulcēs un kongresos. Daļa vecāko darbojas komitejās saziņai ar slimnīcām vai pilda dažādus uzdevumus vietējo projektēšanas un būvniecības nodaļu uzdevumā. Vecākajiem tiešām ir daudz darāmā.

14. Kāpēc draudzes vecākie par Jehovas avīm gādā ar lielu atbildības sajūtu? (1. Pētera 5:1—4.)

¹⁴ ”Ganiet jums uzticēto Dieva ganāmpulku,” vērsdamies pie citiem draudzes vecākajiem, rakstīja Pēteris. (Nolasīt 1. Pētera 5:1—4.) Draudzes vecākie no sirds mīl ticības biedrus un vēlas par tiem gādāt. Taču reizēm aizņemtības vai noguruma dēļ viņiem liekas, ka viņi nespēj tikt galā ar šo pienākumu. Tādā gadījumā ir svarīgi stāstīt par savām bažām Jehovam. Pēteris mudināja: ”Ja kāds kalpo, lai dara to ar spēku, ko piešķir Dievs.” (1. Pēt. 4:11.) Daudzi brāļi un māsas saskaras ar tādām problēmām, kas tiks atrisinātas tikai jaunajā pasaulē. Vecākajiem jāpatur prātā, ka ”augstais gans” Jēzus Kristus var palīdzēt daudz labāk nekā viņi. Jēzus Kristus var palīdzēt Jehovas kalpiem jau tagad, un viņš tiem palīdzēs jaunajā pasaulē. Jehova no draudzes vecākajiem prasa mīlēt ticības biedrus, gādāt par tiem un ”rādīt priekšzīmi ganāmpulkam”.

15. Kā rindkopā minētais draudzes vecākais gādā par Jehovas avīm? (Sk. arī attēlu.)

¹⁵ Covid-19 pandēmijas laikā kādā draudzē vecākie, saprazdami, cik svarīgi ir šādā laikā rūpēties par brāļiem un māsām, izlēma katru nedēļu sazināties ar ikvienu ticības biedru, kas pieder pie viņu sludinātāju grupas. Par to, kāpēc šie brāļi pieņēma šādu lēmumu, viens no viņiem, vārdā Viljams, kas jau daudz gadu ir draudzes vecākais, izteicās: ”Brāļi un māsas bija mājās vieni ar savām domām, un tādā situācijā domas viegli ievirzās negatīvā gultnē.” Viljams stāstīja, ka tad, ja  ticības biedrs cīnās ar kādu problēmu, viņš vispirms cenšas šo cilvēku rūpīgi uzklausīt, lai saprastu, kā labāk palīdzēt. Pēc tam viņš meklē noderīgu informāciju. Bieži vien viņš ņem talkā mūsu vietnē ievietotos videomateriālus. Viņš sacīja: ”Tagadējos laikos atbalsts ticības biedriem ir vajadzīgs vairāk nekā jebkad agrāk. Mēs ieguldām daudz pūļu, lai palīdzētu cilvēkiem iepazīt Jehovu, bet mums no sirds ir jāpūlas arī ganīt Jehovas avis un palīdzēt tām palikt patiesībā.”

16. Kā mēs varam likt lietā Pētera vēstulēs lasāmās atziņas?

¹⁶ Šajā rakstā ir apskatītas tikai dažas no Pētera vēstulēs lasāmajām atziņām. Varbūt raksts mūs ir pamudinājis kaut ko mainīt sevī. Iespējams, mēs esam sapratuši, ka mums būtu biežāk jādomā par to, ko labu pieredzēsim jaunajā pasaulē. Varbūt mēs esam secinājuši, ka mums jāizvirza mērķis sludināt neformāli, piemēram, sludināt darba vai skolas biedriem. Varbūt mēs esam pamanījuši, ka mūsu mīlestībai pret ticības biedriem dažās jomās būtu jāizpaužas vēl vairāk. Draudzes vecākie droši vien ir apņēmības pilni no visas sirds gādāt par Jehovas avīm arī turpmāk. Godīga pašpārbaude varbūt ir atklājusi mūsu vājās vietas, bet mēs nedrīkstam nolaist rokas. ”Kungs [Jēzus] ir labs”, un viņš mums noteikti palīdzēs. (1. Pēt. 2:3.) Pēteris iedrošināja kristiešus, rakstīdams: ”Dievs.. pats jūs sagatavos līdz galam, darīs nelokāmus, stiprus un nesatricināmus.” (1. Pēt. 5:10.)

17. Ko mēs saņemsim, ja ļausim, lai Jehova mūs māca, un ja paliksim viņam uzticīgi?

¹⁷ Reiz Pēteris nejutās cienīgs pat atrasties blakus Jēzum. (Lūk. 5:8.) Bet ar Jehovas un Jēzus atbalstu viņam izdevās visu mūžu būt uzticīgam Jēzus māceklim. Tāpēc viņš saņēma brīnišķīgu balvu — Jehova viņam ”atvēra ieeju mūsu Kunga un Glābēja Jēzus Kristus mūžīgajā valstībā”. (2. Pēt. 1:11.) Ja arī mēs, tāpat kā Pēteris, paliksim uzticīgi Jehovam un ļausim, lai Jehova mūs māca, mēs saņemsim balvu — mūžīgu dzīvi. Mēs varam nešaubīties, ka ”sasniegsim savas ticības galamērķi — glābšanu”. (1. Pēt. 1:9.)