1. Kādus jautājumus mums mēdz uzdot darbā vai skolā?

 VAI jūs pārņem neliels satraukums, kad darba vai skolas biedrs jums uzdod kādu jautājumu par jūsu ticību? To izjūt lielākā daļa Jehovas kalpu. Bet ir labi, ka mums uzdod šādus jautājumus, jo tie ļauj gūt priekšstatu par to, ko cilvēks domā un kam tic, un palīdz iesākt sarunu par Bībeli. Reizēm cilvēki tādus jautājumus uzdod tikai tāpēc, ka, viņuprāt, mēs maldāmies, vai arī tāpēc, ka grib ar mums pastrīdēties. Tas mūs nepārsteidz, jo daudziem ir aplams priekšstats par to, kam mēs ticam. (Ap. d. 28:22.) Turklāt mēs dzīvojam ”pēdējās dienās” — laikā, par kuru bija pravietots, ka daudzi cilvēki būs noskaņoti naidīgi un agresīvi. (2. Tim. 3:1, 3.)

2. Kāpēc mums ir vajadzīga lēnprātība?

² Kā atbildēt laipni, ja sarunas biedrs apstrīd mūsu uzskatus? Galvenais, kas mums var palīdzēt, ir lēnprātība. Lēnprātīgs cilvēks saspringtā situācijā saglabā mieru. (Sāl. pam. 16:32.) Protams, tas nav viegli. Kā izkopt sevī lēnprātību? Kā iemācīties laipni atbildēt tiem, kas izsakās kritiski par mūsu uzskatiem? Kā vecāki var iemācīt bērniem runāt par savu ticību laipni un mierīgi? Par to ir runa šajā rakstā.

3. Kāpēc var teikt, ka lēnprātība liecina par spēku, nevis vājumu? (2. Timotejam 2:24, 25.)

³ Lai sarežģītā situācijā nezaudētu savaldību, ir vajadzīgs  patiess spēks. Tāpēc var teikt, ka lēnprātība ir nevis vājuma, bet spēka izpausme. Lēnprātība ir viens no ”gara augļiem”. (Gal. 5:22, 23.) Grieķu valodā tās pašas saknes vārdu lietoja, runājot par pieradinātu zirgu. Pieradināts zirgs joprojām ir spēcīgs, tomēr ir kļuvis paklausīgs. Kā mēs varam būt vienlaikus gan lēnprātīgi, gan spēcīgi? Ar gribasspēku vien ir par maz. Mums ir jālūdz, lai Dievs mums dotu savu garu un palīdzētu attīstīt lēnprātību. Ļoti daudziem ir izdevies izkopt sevī šo brīnišķīgo īpašību, tāpēc viņi spēj atbildēt laipni tiem, kas pret mūsu ticību ir noskaņoti naidīgi. Tiem, kas to redz, veidojas labs viedoklis par Jehovas lieciniekiem. (Nolasīt 2. Timotejam 2:24, 25.)

4. Ko var mācīties no Īzaka?

⁴ Bībelē ir aprakstīti dažādi notikumi, kas liecina, ka lēnprātība ir vērtīga īpašība. Piemēram, kad Īzaks bija apmeties Gerārā, kas atradās filistiešu teritorijā, viņa nenovīdīgie kaimiņi aizbēra viņa tēva kalpu izraktās akas. Kā rīkojās Īzaks? Vai viņš pastāvēja uz savām tiesībām? Nē, Īzaks tā nedarīja. Viņš ar visu savu saimi pārcēlās uz citu vietu un izraka citas akas. (1. Moz. 26:12—18.) Bet arī jaunās akas filistieši pasludināja par savām. Tomēr Īzaks nesāka naidoties un atkal piekāpās kaimiņiem. (1. Moz. 26:19—25.) Kā viņš spēja palikt lēnprātīgs arī tad, kad apkārtējie rīkojās aizskaroši? Viņš noteikti daudz ko bija mācījies no saviem vecākiem — Ābrahāma un Sāras. Ābrahāms bija cilvēks, kas vienmēr saglabāja mieru, un arī Sārai piemita ”rāms un lēnprātīgs gars”. (1. Pēt. 3:4—6; 1. Moz. 21:22—34.)

5. Miniet piemēru, kas liecina, ka vecāki var bērnam iemācīt būt lēnprātīgam!

⁵ Kristīgi vecāki noteikti var iemācīt bērniem izturēties lēnprātīgi. Lūk, kā tas izdevās septiņpadsmitgadīgā Maksēna vecākiem. Maksēna skolasbiedri viņu izsmēja par viņa ticību, un arī sludināšanā viņam bija jāsastopas ar cilvēkiem, kas bija naidīgi noskaņoti pret Bībeles patiesību. Maksēna vecāki viņam pacietīgi palīdzēja attīstīt lēnprātību. Kā viņi stāstīja, Maksēns ar laiku saprata: lai spētu savaldīties tad, kad viņu apsmej, ir vajadzīgs daudz lielāks spēks, nekā lai cirstu pretī vai laistu darbā dūres. Un Maksēns to iemācījās.

6. Kāpēc, lai attīstītu lēnprātību, mums jālūdz Jehova?

⁶ Kā mums būtu jārīkojas saspringtā situācijā, piemēram, tad, ja kāds saka kaut ko sliktu par Dievu vai arī izsmej Bībeli? Lai atbildētu laipni, mums jālūdz Jehovam viņa gars un gudrība. Bet ja nu mums tomēr neizdodas atbildēt tā, kā mēs būtu vēlējušies? Mums atkal ir jāvēršas lūgšanās pie Dieva un jāpārdomā, ko teikt un kā izturēties tad, ja nākotnē atkal rastos tamlīdzīga situācija. Jehova mums noteikti dos savu svēto garu, lai mēs spētu izturēties savaldīgi un runāt laipni.

7. Kāpēc ir vērtīgi iegaumēt konkrētus Bībeles pantus? (Sālamana pamācības 15:1, 18.)

⁷ Ir daudz Bībeles pantu, kas mums var noderēt, lai mēs saspringtā situācijā nezaudētu savaldību. Ja centīsimies tos iegaumēt, vajadzīgajā brīdī Dieva gars palīdzēs tos atsaukt atmiņā. (Jāņa 14:26.) Lasot Sālamana pamācību grāmatu, var atrast vērtīgus principus, kas palīdz būt lēnprātīgiem. (Nolasīt Sālamana pamācības 15:1, 18.) Šajā Bībeles grāmatā ir  arī paskaidrots, kāpēc sarežģītās situācijās ir jācenšas savaldīties. (Sāl. pam. 10:19; 17:27; 21:23; 25:15.)

8. Kāpēc mums jācenšas izprast, kāda iemesla dēļ cilvēks varētu būt uzdevis jautājumu?

⁸ Ļoti noderīga ir arī prasme izprast lietas būtību, spēja ielūkoties dziļāk. (Sāl. pam. 16:20.) Ja to esam iemācījušies, tad nav pārāk grūti nezaudēt savaldību situācijā, kad kāds sāk kritizēt mūsu uzskatus. Dažreiz tādi kritiski izteikumi vai jautājumi ir kā aisbergi — milzu leduskalni, kuru lielākā daļa nav redzama, jo atrodas zem ūdens. Piemēram, cilvēks mums uzdod jautājumu, un mums var šķist, ka mēs saprotam, kas ir viņa jautājuma pamatā, bet var gadīties, ka iemesls ir gluži cits. Varbūt viņš par kaut ko raizējas vai uztraucas, bet mēs to nezinām. Ir labi to paturēt prātā, pirms atbildam. (Sāl. pam. 16:23.)

9. Kā izturējās Gideons, kad efraimieši viņam uzbruka ar asiem pārmetumiem?

⁹ Atcerēsimies, kā Gideons reiz atbildēja efraimiešiem, kas uz viņu bija ļoti sadusmojušies. Šīs cilts pārstāvji asi pārmeta, ka Gideons viņus nav pasaucis cīņā ar izraēliešu ienaidniekiem. Bet kāds varētu būt bijis patiesais iemesls, kāpēc viņi  gribēja uzsākt strīdu? Varbūt bija aizvainots viņu lepnums? Gideons rīkojās gudri — viņš ņēma vērā efraimiešu viedokli un atbildēja laipni. Ko tas deva? Kā teikts Bībelē, ”viņu dusmas norima”. (Tiesn. 8:1—3.)

10. Kas var palīdzēt situācijā, kad kāds kritizē mūsu uzskatus? (1. Pētera 3:15.)

¹⁰ Ja darba vai skolas biedrs izsakās negatīvi par mūsu nostāju kādos morāles jautājumos, mēs savu pārliecību paskaidrojam tā, lai būtu redzams, ka mēs cienām sarunas biedra uzskatus. (Nolasīt 1. Pētera 3:15.) Būtu labi uzdoto jautājumu uztvert nevis kā pārmetumu vai kritiku, bet kā iespēju uzzināt, kas uztrauc mūsu sarunas biedru. Lai kāda iemesla dēļ jautājums būtu uzdots, mums jācenšas atbildēt mierīgi un laipni. Mūsu atbilde var pamudināt šo cilvēku vēlāk mainīt savu viedokli. Pat tad, ja ar mums runā agresīvā tonī vai sarkastiski, mums vienmēr jāatbild laipni. (Rom. 12:17.)

11., 12. a) Par ko mums būtu jāpadomā, pirms atbildam uz jautājumu par mūsu uzskatiem? (Sk. arī attēlu.) b) Paskaidrojiet, kā ar jautājumu par mūsu uzskatiem var aizsākties nepiespiesta saruna!

¹¹ Piemēram, ja darba biedrs mums prasa, kāpēc mēs nesvinam dzimšanas dienas, padomāsim: varbūt viņš domā, ka mums nav ļauts priecāties un izklaidēties? Bet varbūt viņam liekas, ka, atraudamies no pārējiem, mēs neveicinām kolektīva vienotību? Kā mēs varētu gaisināt viņa bažas? Mēs varētu viņam pateikt atzinīgus vārdus par to, ka viņš interesējas par darba biedriem, un apliecināt, ka mums rūp, lai darba vietā valdītu patīkama gaisotne. Varbūt tā radīsies iespēja draudzīgi un nepiespiesti pārrunāt, ko no Bībeles var secināt par dzimšanas dienām.

¹² Tāpat mēs varam rīkoties, ja tiek ierosināts kāds cits jautājums, kas mēdz izraisīt strīdus. Piemēram, varbūt kāds skolas biedrs izsakās, ka Jehovas lieciniekiem jāmaina sava attieksme pret homoseksuālismu. Vai nevarētu būt, ka patiesībā viņš nemaz īsti nezina, kāda ir mūsu nostāja šajā jautājumā? Bet varbūt viņam ir kāds draugs vai radinieks, kas ir homoseksuāls? Varbūt viņš domā, ka mēs tādus cilvēkus neieredzam? Sākumā mums būtu jāapliecina skolas biedram, ka mēs cienām visus cilvēkus un atzīstam, ka ikvienam ir tiesības pašam lemt par savu dzīvi. b (1. Pēt. 2:17.) Pēc tam mums varbūt sanāks paskaidrot, cik vērtīgi ir dzīvot pēc Bībeles morāles normām.

13. Kā varētu risināt sarunu ar cilvēku, kas uzskata, ka ticēt Dievam ir muļķīgi?

¹³ Ja cilvēks mums kategoriski nepiekrīt, mums nebūtu jāpieņem, ka zinām, kādi ir viņa uzskati strīdīgajā jautājumā. (Tit. 3:2.) Ja skolas biedrs apgalvo, ka ticēt Dievam ir muļķīgi, nebūtu uzreiz jānospriež, ka viņš noteikti tic evolūcijai un ka viņam par to ir plašas zināšanas. Iespējams, viņš nemaz nav daudz par to domājis. Būtu labi nevis uzsākt zinātnisku diskusiju, bet gan atrast veidu, kā panākt, lai skolas biedrs vēlāk padomā par šo jautājumu vairāk. Piemēram, mēs varētu viņam parādīt kādu vietnē jw.org atrodamu rakstu vai video par radīšanu vai arī aizsūtīt attiecīgo saiti. Varbūt viņš vēlāk būtu ar mieru pārrunāt šo materiālu. Cieņpilna izturēšanās pret skolas biedru var viņu rosināt uzzināt vairāk par Bībeli.

14. Kā rīkojās kāds pusaudzis, lai kliedētu nepareizus priekšstatus par Jehovas lieciniekiem?

 ¹⁴ Lai kliedētu nepareizus priekšstatus par Jehovas lieciniekiem, kāds pusaudzis, vārdā Naiels, mēdz izmantot mūsu vietni. Naiels stāstīja: ”Kāds klasesbiedrs man bieži teica, ka es neticot zinātnei. Viņam likās, ka es ticu pasakām, nevis faktiem.” Tā kā klasesbiedrs neļāva Naielam paskaidrot savus uzskatus, Naiels vērsa viņa uzmanību uz materiāliem, kas atrodami mūsu vietnes sadaļā ”Zinātne un Bībele”. Kā Naiels vēlāk noskārta, klasesbiedrs bija lasījis šajā sadaļā ievietotos rakstus, un Naielam ar viņu raisījās sarunas par dzīvības izcelsmi. Kaut ko līdzīgu varam pieredzēt arī mēs.

15. Kā vecāki var iemācīt bērniem laipni paskaidrot savus uzskatus?

¹⁵ Vecāki var mācīt bērniem, kā laipni paskaidrot citiem savus uzskatus. (Jēk. 3:13.) Daudzās ģimenēs tajos vakaros, kad ģimene kopīgi apspriež Bībeli, ir pierasts izmēģināt, kā risināt tamlīdzīgas sarunas. Vecāki pārrunā ar bērniem jautājumus, kādus bērniem mēdz uzdot skolā, rāda, kā uz tiem atbildēt, un māca bērniem runāt par savu pārliecību laipni un tā, lai citiem būtu patīkami klausīties. (Sk. ” Izmēģiniet, kā atbildēt uz dažādiem jautājumiem”.)

16., 17. Kā bērniem un jauniešiem var palīdzēt tas, ka viņi jau iepriekš izmēģina dažādus sarunu scenārijus?

¹⁶ Izmēģinādami, ko teikt dažādās situācijās, kristieši iemācās pamatot savu nostāju un vēlreiz pārliecinās, ka viņu ticībai ir stingrs pamats. Vietnē jw.org ir publicēts daudz jauniešiem paredzētu rakstu, kā arī darba lapas, ar kuru palīdzību  jaunieši var stiprināt savu pārliecību un iemācīties atbildēt saviem vārdiem. Ar šo materiālu palīdzību ikviens ģimenes loceklis var apgūt prasmi runāt par savu ticību tā, lai piesaistītu sarunas biedrus Bībeles vēstij.

¹⁷ Lūk, kā tāda sagatavošanās ir palīdzējusi kādam zēnam, vārdā Metjū. Kad viņa vecāki kopā ar viņu iedziļinās Bībelē, viņi visi trīs bieži vien apspriež jautājumus, kādus Metjū klasesbiedri varētu viņam uzdot. Metjū stāstīja: ”Mēs cenšamies iztēloties, kādas situācijas varētu rasties, pameklējam noderīgu informāciju un tad izmēģinām, kā, balstoties uz to, varētu atbildēt. Ja es skaidri saprotu, uz ko balstās mana nostāja, es jūtos pārliecināts par sevi un spēju runāt nosvērti.”

18. Kam sarunās ir liela nozīme, kā var secināt no Kolosiešiem 4:6?

¹⁸ Protams, ar loģiskiem argumentiem vien dažreiz nepietiek. Liela nozīme ir prasmei izteikties taktiski un lēnprātīgi. (Nolasīt Kolosiešiem 4:6.) Vārdus var salīdzināt ar bumbu, ko spēlētāji met viens otram. Bumbu var pasviest viegli, bet var arī triekt no visa spēka. Ja bumbu met viegli, otrs spēlētājs, visticamāk, to noķer un turpina spēli. Tāpat ir ar sarunu — ja mēs izsakāmies taktiski un runājam lēnprātīgi, sarunas biedram ir patīkami klausīties un viņš labprāt turpina sarunu. Bez šaubām, mēdz būt arī tādas situācijas, kad sarunas biedrs tikai vēlas pierādīt, ka mums nav taisnība, vai izsmiet mūsu pārliecību. Tādos gadījumos nav vērts turpināt sarunu. (Sāl. pam. 26:4.) Taču tas nenotiek bieži. Lielākoties mums būs iespējams pastāstīt par saviem uzskatiem.

19. Kāpēc ir vērts izkopt sevī lēnprātību?

¹⁹ Ir skaidrs, ka noteikti ir vērts izkopt sevī lēnprātību. Lūgsim Jehovam spēku, lai mums izdotos nezaudēt savaldību, kad tiek apspriesti strīdīgi jautājumi vai kad mums nepamatoti kaut ko pārmet. Lēnprātīga atbilde neļauj sarunai, kurā izskan atšķirīgi viedokļi, pāraugt asā strīdā. Ja mēs runāsim lēnprātīgi un izturēsimies pret sarunas biedriem ar cieņu, daži varbūt mainīs savu viedokli par Jehovas lieciniekiem un Bībeli. Ņemsim vērā Bībelē lasāmo norādījumu: ”Vienmēr esiet gatavi aizstāvēties, ja kāds jums prasa pamatot jūsu cerību, bet dariet to ar lēnprātību un dziļu cieņu.” (1. Pēt. 3:15.) Neaizmirsīsim — lēnprātība ir spēks, nevis vājums!