Es piedzimu Kanādā 1934. gadā šveiciešu imigrantu ģimenē. Mani vecāki bija apmetušies Ontārio provinces kalnrūpniecības pilsētā Timinsā. Ja nemaldos, 1939. gadā mana māte sāka lasīt Sargtorni un apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, uz kurām viņa ņēma visas savas septiņas atvases, mani ieskaitot. Drīz vien viņa kristījās.

Tēvam tas nepatika, bet mamma mīlēja patiesību un gribēja saglabāt uzticību Jehovam. Viņa palika Jehovas pusē arī tad, kad Jehovas liecinieku darbība Kanādā četrdesmito gadu sākumā dažus gadus bija aizliegta. Mamma pret tēvu vienmēr izturējās laipni un ar cieņu, kaut arī tēvs bieži viņai veltīja asus vārdus. Tieši viņas priekšzīme palīdzēja visiem bērniem pieņemt patiesību. Ar laiku tēva attieksme mainījās, un viņš pret ģimenes locekļiem sāka izturēties laipnāk.

1950. gada vasarā es Ņujorkā apmeklēju kongresu ”Teokrātijas pieaugums”. Tur es satiku brāļus un māsas no dažādām pasaules malām un dzirdēju aizraujošas intervijas ar Gileādas skolas absolventiem. Tas viss manī iekvēlināja vēlēšanos kalpot Jehovam vēl dedzīgāk, un es apņēmos kļūt par pionieri. Tūlīt pēc atgriešanās mājās es uzrakstīju iesniegumu. Kanādas Bēteles atbildes vēstulē bija laipni paskaidrots, ka man vispirms būtu jākristījas, un tā paša gada 1. oktobrī es kristījos. Pēc mēneša es kļuvu par pionieri, un mani nosūtīja uz Kapuskeisingu. Tas bija diezgan tālu no manām mājām.

 1951. gada pavasarī Kanādas Bētele aicināja Jehovas lieciniekus, kas prata franču valodu, apsvērt iespēju pārcelties uz Kvebekas provinci. Tur bija ļoti vajadzīgi sludinātāji. Tā kā es jau no mazotnes pratu gan franču, gan angļu valodu, es pieteicos, un mani aizsūtīja uz Ruinu, kas man bija pilnīgi sveša pilsēta. Kā jau pieminēju, man bija iedota tikai Marsela Filto adrese. Bet viss gāja labi, un mēs ar Marselu cieši sadraudzējāmies. Turpmākos četrus gadus es kalpoju Kvebekā, un mani pat iecēla par speciālo pionieri.

Es joprojām biju Kvebekā, kad mani uzaicināja mācīties Gileādas skolā. Tolaik Gileādas skola atradās Ņujorkas štatā, Lansingā. Mani iekļāva 26. grupā. Mūsu grupas izlaidums notika 1956. gada 12. februārī, un mani nosūtīja uz Rietumāfrikas daļu, kas tagad ir valsts, kuru sauc Gana b. Bet pirms došanās tālajā ceļā man uz ”dažām nedēļām” bija jāatgriežas Kanādā, lai dabūtu vīzu.

”Dažas nedēļas” izvērtās par septiņiem mēnešiem. Visu to laiku es pavadīju Toronto, kur mani pie sevis bija laipni uzņēmusi Kripsu ģimene. Viņiem bija ļoti jauka meita Šīla, un mūsu starpā uzplauka mīlestība. Kad jau grasījos viņu bildināt, es saņēmu vīzu. Mēs ar Šīlu sirsnīgi lūdzām Jehovu un nolēmām, ka man jādodas uz Rietumāfriku. Mēs sarunājām, ka rakstīsim viens otram vēstules, un tad jau redzēs, kas būs tālāk. Nebija viegli izšķirties par tādu soli, bet, kā izrādījās, mūsu lēmums bija pareizs.

Ceļš līdz tagadējās Ganas galvaspilsētai Akrai prasīja mēnesi. Es braucu ar vilcienu, tirdzniecības kuģi un lidoju ar lidmašīnu. Mani iecēla par apgabala pārraugu, un, veicot savus pienākumus, es apceļoju ne vien Ganu, bet arī Ziloņkaula Krastu (tagad Kotdivuāra) un Togo. Lielākoties es braucu viens pats ar apvidus auto, ko manā  lietošanā bija nodevusi vietējā Bētele. Tie tik bija laiki!

Nedēļas nogalēs man bija jāpilda dažādi pienākumi rajona kongresos. Kongresu namu tolaik nebija, tāpēc brāļi no bambusa un palmu zariem būvēja pagaidu nojumes, lai kongresa apmeklētāji varētu patverties no svelmainās saules. Tolaik kongresos tika nodrošināta ēdināšana, bet, tā kā mums nebija ledusskapju, kafetērijas vajadzībām pa rokai tika turēti dzīvi mājlopi.

Kongresos notika arī smieklīgi atgadījumi. Reiz misionāra Herberta Dženingsa c runas laikā no kafetērijas teritorijas izspruka vērsēns. Tas iešāvās kongresa norises vietā un joņoja starp oratoru un klausītājiem. Brālis Dženingss apklusa, un vērsēns apjucis apstājās. Četriem stipriem brāļiem izdevās lopiņu savaldīt un aizvest, klausītājiem līksmi uzgavilējot.

Starp kongresiem es braukāju pa tuvējiem ciemiem un demonstrēju filmu Jaunās pasaules sabiedrība darbībā. Ekrāna vietā man bija balts audekls, ko es nostiepu starp diviem kokiem. Cieminieki bija sajūsmā. Daudzi no viņiem savā mūžā ne reizi nebija skatījušies kino. Kad viņi filmā redzēja, kā cilvēki kristījas, viņi sparīgi aplaudēja. Šī filma viņiem palīdzēja saprast, ka Jehovas liecinieki ir liela un vienota starptautiska organizācija.

1958. gadā, kad Āfrikā biju pavadījis pāris gadus, man radās iespēja apmeklēt starptautisku kongresu, kas tika rīkots Ņujorkā. Uz šo kongresu no Kanādas atbrauca arī Šīla, kas tolaik bija speciālā pioniere Kvebekā. Visu šo laiku mēs viens otram bijām rakstījuši vēstules, bet nu mēs varējām satikties. Es biju neizsakāmi laimīgs un bildināju Šīlu. Pēc kongresa es uzrakstīju brālim Neitanam Noram d vēstuli, kurā lūdzu, vai Šīla nevarētu mācīties Gileādas skolā un pēc tam kalpot kopā ar mani Āfrikā. Viņam nebija nekas pretī. Galu galā Šīla ieradās Ganā, un 1959. gada 3. oktobrī mēs apprecējāmies. Mēs sajutām, ka Jehova mūs ir svētījis par lēmumu tiekties vispirms pēc viņa valstības.

1961. gadā mūs nosūtīja uz Kamerūnu. Tur man bija uzticēts izveidot mūsu organizācijas filiāli, un tas prasīja daudz darba. Es biju iecelts par filiāles pārraugu, un man bija daudz kas jāapgūst. 1965. gadā mēs sapratām, ka Šīla ir stāvoklī. Sākumā nebija tik viegli aprast ar domu, ka kļūsim par vecākiem, bet, kad mēs jau sākām priecāties par gaidāmajām izmaiņām dzīvē un plānojām atgriezties Kanādā, mēs pieredzējām smagu triecienu.

Šīla zaudēja bērniņu. Ārsts teica, ka mūsu nedzimušais bērns bija zēns. Pat 50 gadus vēlāk mums ar Šīlu uzmācās sāpīgas atmiņas. Lai gan notikušais mūs bija dziļi satriecis, mēs izlēmām nepamest Āfriku, ko bijām no sirds iemīļojuši.

Politiskās neitralitātes dēļ Jehovas liecinieki Kamerūnā tika vajāti. Prezidenta vēlēšanu laikā situācija kļuva īpaši nokaitēta. 1970. gada 13. maijā notika tas, no kā bijām baidījušies, — Jehovas liecinieku darbība valstī tika aizliegta. Valsts konfiscēja mūsu skaisto filiāles ēku, kurā bijām ievākušies tikai pirms pieciem mēnešiem. Nedēļas laikā visiem misionāriem, to vidū arī mums ar Šīlu, valsts bija jāpamet. Mums bija grūti atstāt brāļus un māsas, jo bijām viņiem pieķērušies un uztraucāmies, kas ar viņiem notiks tālāk.

Nākamo pusgadu mēs pavadījām Francijas Bētelē. No turienes es turpināju gādāt par Kamerūnas brāļiem un māsām. Decembrī mūs pārcēla uz Nigēriju, jo turpmāk par Jehovas liecinieku darbību Kamerūnā rūpējās Nigērijas Bētele. Tur brāļi un māsas mūs sirsnīgi sagaidīja, un mēs šajā Bētelē kalpojām dažus turpmākos gadus.

Šīlai jau kādu laiku bija sašķobījusies veselība. 1973. gadā mēs bijām aizbraukuši uz Ņujorku, lai apmeklētu kongresu. Kādu dienu Šīla sāka nevaldāmi raudāt un caur asarām izmocīja: ”Man vairs nav spēka. Es nezinu, vai spēšu turpināt. Es taču visu laiku esmu slima!” Es sapratu, ka viņas veselības stāvokļa dēļ mums kaut kas ir jāmaina. Mēs visu sīki pārrunājām, karsti lūdzām Jehovu un galu galā nolēmām atgriezties Kanādā, kur pieejama labāka medicīniskā aprūpe. Mums bija neizsakāmi smagi atstāt Āfriku un beigt pilnas slodzes kalpošanu. Šīla kopā ar mani bija kalpojusi Rietumāfrikā 14 gadu, un es ļoti lepojos ar viņu.

Kanādā mēs apmetāmies netālu no Toronto, jo tur es dabūju darbu pie sena drauga, kas tirgojās ar automašīnām. Mēs noīrējām dzīvokli un iegādājāmies lietotas mēbeles, un tā mums izdevās sākt jaunu dzīvi, neuzņemoties parādu nastu. Mēs gribējām dzīvot pieticīgi, jo cerējām, ka varbūt kādreiz varēsim atsākt pilnas slodzes kalpošanu. Mums par lielu prieku, šīs cerības īstenojās drīzāk, nekā bijām domājuši.

 Ontārio provinces pilsētā Norvalā sākās kongresu nama būvniecība, un es sāku sestdienās tur palīdzēt. Pēc kāda laika man piedāvāja kļūt par kongresu nama pārraugu. Tā kā Šīlai bija kļuvis labāk, mēs nospriedām, ka tiksim ar šo pienākumu galā, un 1974. gada jūnijā mēs pārcēlāmies uz dzīvokli kongresu namā. Mēs bijām bezgala priecīgi, ka atkal varējām kalpot Jehovam pilnu slodzi.

Šīlas veselība bija krietni uzlabojusies, tāpēc divus gadus vēlāk, kad mani uzaicināja kļūt par rajona pārraugu, mēs piekritām. Mums bija jāapmeklē draudzes Manitobas provincē, kur mēdz būt bargas ziemas. Bet tas mūs nenobiedēja, jo mūs sasildīja turienes brāļu un māsu mīlestība. Mēs sapratām, ka galvenais ir kalpot Jehovam no visas sirds, lai kur mēs atrastos.

Vairākus gadus mēs apmeklējām draudzes, bet 1978. gadā mūs uzaicināja kalpot Kanādas Bētelē. Pēc kāda laika es guvu sāpīgu, bet vērtīgu mācību. Man bija uzticēts teikt pusotru stundu garu runu kādā īpašā sapulcē Monreālā. Diemžēl man neizdevās noturēt klausītāju uzmanību, tāpēc kāds brālis, kas strādāja kalpošanas nodaļā, vēlāk pienāca pie manis un deva man dažus konkrētus ieteikumus. Man būtu bijis jāatzīst, ka neesmu nekāds izcilais orators. Bet toreiz es negribēju piekrist viņa teiktajam, un mēs nevarējām atrast kopīgu valodu. Man likās, ka viņš ir pārāk kritisks pret mani un ka būtu varējis mani arī par kaut ko uzslavēt. Es neuzklausīju šo brāli, jo man nepatika, kā viņš izteicās.

Pēc dažām dienām ar mani par šo jautājumu runāja kāds filiāles komitejas loceklis. Es atzinu, ka mana attieksme nav bijusi īsti laba, un teicu, ka to nožēloju. Pēc tam es atvainojos brālim, kas man bija devis padomus, un viņš man piedeva. Šis starpgadījums man iemācīja, cik svarīgi ir būt pazemīgam, un es to nekad neaizmirsīšu. (Sāl. pam. 16:18.) Es daudzkārt esmu lūdzis Jehovu, lai man palīdz būt pazemīgam, un esmu apņēmies vienmēr uzklausīt padomus.

Nu jau ir pagājuši vairāk nekā 40 gadi, kopš es kalpoju Kanādas Bētelē. No 1985. gada es esmu filiāles komitejas loceklis. 2021. gada februārī nomira mana mīļā sieva, un man joprojām ir grūti samierināties ar viņas zaudējumu. Turklāt tagad man pašam ir vāja veselība. Bet es esmu tik ļoti aizņemts kalpošanā, ka ”tikpat kā nemanu, cik ātri paskrien mūžs”. (Pulc. 5:20.) Lai gan manā mūžā ir bijuši arī grūti brīži, labais, ko esmu pieredzējis, to visu ir atsvēris ar uzviju. Pildīt Jehovas gribu man vienmēr ir bijis galvenais. Es jau 70 gadu viņam kalpoju pilnu slodzi, un tas mani dara laimīgu. Īstu gandarījumu dod tikai kalpošana Jehovam, tāpēc savās lūgšanās es bieži pieminu jauniešus. Es no sirds novēlu, lai ikvienam no viņiem dzīvē galvenais būtu Jehovas gribas pildīšana.