1., 2. a) Kāda Jūdejā bija situācija, kad Pāvils uzrakstīja vēstuli ebreju kristiešiem? b) Kāpēc var teikt, ka šī vēstule bija īstajā laikā?

 DRĪZ vien pēc kristiešu draudzes izveidošanās gan Jeruzālemē, gan visā Jūdejā sākās lielas vajāšanas. Ebrejiem, kas bija kļuvuši par Kristus sekotājiem, neklājās viegli. (Ap. d. 8:1.) Apmēram 20 gadu vēlāk viņi saskārās ar nopietnām ekonomiskām grūtībām. Ļoti iespējams, tās bija izraisījis bads, kas pirms kāda laika bija piemeklējis Jūdeju. (Ap. d. 11:27—30.) Bet pēc tam iestājās samērā mierīgs periods, un šajā laikā, ap 61. gadu, Pāvils viņiem uzrakstīja vēstuli.

² Jēzus bija pravietojis, ka Jeruzāleme tiks nopostīta, un šī pravietojuma īstenošanās bija tuvu. (Lūk. 21:20.) Pāvila vēstule bija īstajā laikā, jo viņa padomi ebreju kristiešiem deva spēku izturēt smagos pārbaudījumus, kas viņus gaidīja. Protams, ne Pāvils, ne viņa ticības biedri nezināja, kad tieši sāks risināties šie notikumi. Tomēr kristieši varēja izmantot samērā mierīgo periodu, lai stiprinātu ticību. Tā viņiem palīdzētu visu izturēt. (Ebr. 10:25; 12:1, 2.)

3. Kāpēc mums jāiedziļinās Vēstulē ebrejiem?

³ Drīz pasauli piemeklēs daudz lielāks posts nekā tas, kas skāra Jūdeju. (Mat. 24:21; Atkl. 16:14, 16.) Pievērsīsim uzmanību dažiem padomiem, ko Jehova deva ebreju kristiešiem un kas ir noderīgi arī mums.

 ”TIEKSIMIES UZ BRIEDUMU”

4. Ar kādām grūtībām saskārās ebreju tautības kristieši? (Sk. arī attēlu.)

⁴ Gadsimtiem ilgi ebreji bija bijuši Jehovas izraudzītā tauta. Jeruzālemē bija valdījuši ķēniņi, kas pārstāvēja Jehovu, un tur joprojām slējās Jehovas templis. Ebreji pildīja Mozus bauslību un reliģisko vadītāju norādījumus. Viņi ievēroja uztura ierobežojumus, pildīja likumu par apgraizīšanos un norādījumus, kas reglamentēja saiešanos ar cittautiešiem. Tomēr pēc Jēzus nāves Jehova vairs neprasīja, lai templī viņam tiktu ziedoti upuri. Tāpēc ebrejiem, kas pieņēma kristietību, tiešām bija daudz kas jāmaina. (Ebr. 10:1, 4, 10.) Pat garīgi nobriedušiem kristiešiem, kāds bija arī apustulis Pēteris, nebija viegli aprast ar lielajām izmaiņām. (Ap. d. 10:9—14; Gal. 2:11—14.) Savu uzskatu dēļ ebreju tautības kristieši kļuva par reliģisko vadītāju uzbrukumu mērķi.

5. Kas apdraudēja ebreju kristiešu ticību?

⁵ Jūdaisma reliģiskie vadītāji pret ebreju kristiešiem izturējās kā pret atkritējiem. Taču kristieši saskārās ar vēl kādām grūtībām: bija tādi ebreji, kas sevi sauca par kristiešiem, bet uzstāja, ka Kristus sekotājiem ir jāievēro Mozus bauslība. Iespējams, viņi turējās pie bauslības tādēļ, lai netiktu vajāti. (Gal. 6:12.) Ko kristieši varēja darīt, lai saglabātu stipru ticību?

6. Uz ko Pāvils mudināja ebreju kristiešus? (Ebrejiem 5:14—6:1.)

⁶ Savā vēstulē Pāvils mudināja ebreju tautības kristiešus cītīgi iedziļināties Svētajos Rakstos. (Nolasīt Ebrejiem 5:14—6:1.) Pamatojoties uz  Ebreju rakstos teikto, Pāvils izskaidroja, ka kristietība ir daudz pārāka par jūdaismu. a Viņš apzinājās, ka dziļas Rakstu zināšanas un laba patiesības izpratne var palīdzēt šiem kristiešiem saskatīt, kuras mācības ir aplamas. Ja viņi to saprastu, neviens viņus nevarētu pievilt.

7. Ar kādām grūtībām saskaras kristieši mūsdienās?

⁷ Mēs, tāpat kā pirmā gadsimta kristieši, saskaramies ar viedokļiem, kas ir pretrunā ar Jehovas uzskatiem. Mūs bieži nosoda par mūsu nostāju morāles jautājumos, un mēs tiekam saukti par neiecietīgiem un cietsirdīgiem. Plaisa starp pasaulē izplatītajiem uzskatiem un Dieva viedokli kļūst aizvien dziļāka. (Sāl. pam. 17:15.) Lai neviens mūs nepieviltu un mēs nezaudētu apņēmību kalpot Jehovam, mums ir jāspēj saskatīt, kuri uzskati ir aplami. (Ebr. 13:9.)

8. Kā mēs varam tiekties uz kristīgo briedumu?

⁸ Pāvils mudināja ebreju kristiešus tiekties uz briedumu, un arī mums ir jāņem vērā viņa ieteikumi. Mums dziļi jāiepazīst patiesība un savi uzskati it visā jāsaskaņo ar Jehovas uzskatiem. Garīgajai izaugsmei ir jāturpinās arī pēc kristīšanās. Mums visiem, arī tiem, kas jau daudz gadu kalpo Jehovam, regulāri jāiedziļinās Bībelē. (Ps. 1:2.) Tā mēs varam stiprināt ticību, un tieši to Pāvils mudināja darīt Vēstulē ebrejiem. (Ebr. 11:1, 6.)

BŪSIM TIE, KAS ”TIC UN PASARGĀ SAVU DZĪVĪBU”

9. Kāpēc ebreju kristiešiem bija vajadzīga stipra ticība?

⁹ Lai kristieši, kas dzīvoja Jūdejā, gaidāmā posta laikā izglābtos, viņiem bija vajadzīga stipra ticība. (Ebr. 10:37—39.) Jēzus saviem sekotājiem bija devis norādījumu nekavējoties bēgt kalnos, kad Jeruzālemi būs ielencis karaspēks. Tas bija jādara gan tiem kristiešiem, kas dzīvoja Jeruzālemē, gan tiem, kas dzīvoja lauku apvidos. (Lūk. 21:20—24.) Senatnē, kad tuvojās ienaidnieka karaspēks, cilvēki parasti steigšus devās uz mūru ieskautām pilsētām, lai tur rastu patvērumu. Tāpēc Jēzus norādījums bēgt kalnos, prom no Jeruzālemes, kristiešiem varēja likties neloģisks. Pakļaušanās tam prasīja stipru ticību.

10. Kā ebreju kristiešiem palīdzēja viņu stiprā ticība? (Ebrejiem 13:17.)

¹⁰ Bija ļoti svarīgi, lai ebreju kristieši uzticētos tiem, ar kuru starpniecību Jēzus vadīja draudzi. Tie, kam bija uzticēta vadība, acīmredzot konkrēti norādīja pārējiem kristiešiem, kad jādodas prom un kas jādara, lai viņu bēgšana nebūtu haotiska. (Nolasīt Ebrejiem 13:17.) Grieķu valodas vārds, kas Ebrejiem 13:17 tulkots ”esiet paklausīgi”, norāda uz to, ka cilvēks paklausa nevis aiz pienākuma apziņas, bet labprātīgi. Viņš paklausa ne tikai tāpēc, ka tam, kurš dod norādījumus, ir tiesības to darīt, bet arī tāpēc, ka viņš tam uzticas. Ebreju kristiešiem bija jāmācās pilnībā uzticēties vecākajiem,  un tas bija jādara nosacītā miera laikos — tad, kad Jeruzālemi vēl nebija piemeklējis posts. Ja viņi klausītu vecāko norādījumiem, kamēr viss ir mierīgi, viņiem nebūtu grūti to darīt saspringtā situācijā.

11. Kāpēc mums ir vajadzīga stipra ticība?

¹¹ Arī mums ir vajadzīga stipra ticība. Lielākā daļa cilvēku negrib neko dzirdēt par ļaunās pasaules galu. Viņi izsmej to, kas teikts Bībelē. (2. Pēt. 3:3, 4.) Turklāt Bībelē nav stāstīts visos sīkumos, kas ir gaidāms lielā posta laikā. Mums ir jābūt cieši pārliecinātiem, ka ļaunās pasaules gals pienāks tieši tad, kad Jehova to ir paredzējis, un ka viņš lielā posta laikā par mums gādās. (Hab. 2:3.)

12. Kas mums jādara jau tagad, lai mēs varētu izglābties lielā posta laikā?

¹² Vēl mums ir jāvairo pārliecība, ka Jehova vada savu tautu ar ”uzticamā un gudrā kalpa” starpniecību. (Mat. 24:45.) Kad romiešu karaspēks aplenca Jeruzālemi, ebreju kristieši droši vien saņēma konkrētus norādījumus par to, kā izglābties. Arī mēs, sākoties lielajam postam, visticamāk, saņemsim norādījumus, no kuru ievērošanas būs atkarīga mūsu dzīvība. Ir ļoti svarīgi paļauties uz cilvēkiem, kam Jehova savā organizācijā ir uzticējis vadību. Ja mums nav viegli pakļauties viņu vadībai tagad, mums būs grūti paklausīt viņu norādījumiem lielā posta laikā.

13. Kāpēc ebreju kristiešiem bija jāņem vērā padoms, kas lasāms Ebrejiem 13:5?

¹³ Ebreju kristiešiem, gaidot brīdi, kad jābēg, bija jāsargās no mantkārības un jācenšas dzīvot vienkārši. (Nolasīt Ebrejiem 13:5.) Daļa no viņiem bija pieredzējuši trūkumu un badu. (Ebr. 10:32—34.) Kaut arī šie kristieši ticības dēļ bija pacietuši grūtības, ar laiku daži no viņiem sāka uzskatīt, ka drošību var sniegt tikai bagātība. Taču posta laikā viņus nespētu pasargāt nekāda nauda. (Jēk. 5:3.) Patiesībā bija tieši pretēji. Tiem, kas bija pieķērušies mantai, droši vien bija daudz grūtāk atstāt visu savu iedzīvi un bēgt prom, lai izglābtos.

14. Kādus lēmumus par dzīves materiālo pusi pieņem kristieši, kam ir stipra ticība?

¹⁴ Ja būsim pārliecināti, ka ļaunās pasaules gals ir pavisam tuvu, mēs neiekritīsim materiālisma lamatās. Kad pienāks ”Jehovas dusmu diena”, cilvēki ”savu sudrabu.. izmetīs uz ielas”, jo viņi sapratīs, ka ”ne sudrabs, ne zelts viņus neizglābs”. (Eceh. 7:19.) Mēs zinām, cik bezjēdzīgi ir krāt mantu, tāpēc mums jācenšas savā dzīvē pieņemt tādus lēmumus, kas ļautu gan pildīt ar ģimeni saistītus pienākumus, gan dzīvot pieticīgi. Bez vajadzības neuzņemsimies parādsaistības un neapkrausimies ar lietām, kam jāveltī daudz laika! Mēs nedrīkstam pārlieku pieķerties tam, kas mums pieder. (Mat. 6:19, 24.) Mēs visi droši vien pieredzēsim ticības pārbaudījumus, kas būs saistīti ar mūsu attieksmi pret mantu.

”JUMS IR VAJADZĪGA IZTURĪBA”

15. Kāpēc ebreju kristiešiem bija jābūt izturīgiem?

¹⁵ Ebreju kristiešus vēl gaidīja ne mazums pārbaudījumu. (Ebr. 10:36.)  Daļa ebreju tautības kristiešu jau bija pieredzējuši sīvas vajāšanas, bet daudzi Jūdejā bija kļuvuši par kristiešiem samērā mierīgā laikā. Pāvils viņus aicināja gatavoties vajāšanām, lai viņi, tāpat kā Jēzus, spētu palikt uzticīgi Jehovam līdz pat nāvei. (Ebr. 12:4.) Kristiešu skaitam pieaugot, jūdaisma reliģiskie vadītāji vērsās pret viņiem aizvien niknāk. Dažus gadus pirms tam, kad Pāvils uzrakstīja Vēstuli ebrejiem, satrakots pūlis Jeruzālemē bija gribējis viņu nogalināt. Toreiz vairāk nekā 40 vīru ”nozvērējās neko neēst, kamēr nebūs nogalinājuši Pāvilu”. (Ap. d. 22:22; 23:12—14.) Tādā reliģiska fanātisma un naida pilnā gaisotnē kristiešiem joprojām bija regulāri jāsanāk kopā, lai pielūgtu Jehovu, jāsludina labā vēsts un jādara viss, lai saglabātu stipru ticību.

16. Kā atgādinājums, kas lasāms Ebrejiem 12:7, palīdz saglabāt pareizu attieksmi pret pārbaudījumiem?

¹⁶ Pāvils apzinājās, ka ebreju kristiešiem bija jāiemācās pareizi raudzīties uz pārbaudījumiem. Ja viņiem būtu pareiza attieksme, viņi varētu visu izturēt. Tāpēc viņš savā vēstulē paskaidroja, ka Dievs savus kalpus māca dažādi un ka kristieši var kaut ko iemācīties arī pārbaudījumos. (Nolasīt Ebrejiem 12:7.) Pārbaudījumus viņi var uzskatīt par iespēju izkopt sevī Jehovam tīkamas īpašības. Ja ebreju kristieši domātu par to, ko viņi var gūt, pieredzot pārbaudījumus, viņiem būtu vieglāk tos izturēt. (Ebr. 12:11.)

17. Ko, pieredzēdams pārbaudījumus, bija sapratis Pāvils?

¹⁷ Pāvils mudināja ebreju kristiešus būt drosmīgiem un nepadoties. Tā kā viņš pats kādreiz bija vajājis kristiešus,  viņš labi saprata, kas viņiem jāiztur. Pēc pievēršanās kristietībai viņš bija daudz cietis savas ticības dēļ, un viņš bija sekmīgi izturējis dažādus pārbaudījumus. (2. Kor. 11:23—25.) Tāpēc Pāvils ebreju kristiešiem varēja dot vērtīgus padomus. Viņš no pieredzes varēja teikt, ka pārbaudījumos ir jāpaļaujas nevis uz sevi, bet uz Jehovu. Pāvils droši varēja sacīt: ”Jehova ir mans palīgs, es nebaidīšos.” (Ebr. 13:6.)

18. Ko mēs zinām par nākotni, un kā tas mums palīdz izturēt pārbaudījumus?

¹⁸ Daudzi brāļi un māsas savas ticības dēļ jau tagad pieredz smagus pārbaudījumus. Ko mēs varam darīt viņu labā? Mēs varam viņus pieminēt lūgšanās un palīdzēt viņiem praktiski. (Ebr. 10:33.) Jāpatur prātā, ka ”visi, kas vēlas dievbijīgi dzīvot, būdami Kristus Jēzus sekotāji, tiks vajāti”. (2. Tim. 3:12.) Tātad ikvienam no mums ir jāgatavojas ticības pārbaudījumiem. Pilnībā paļausimies uz Jehovu un nešaubīsimies, ka viņš palīdzēs izturēt jebkādus pārbaudījumus! Tie neilgs mūžīgi, jo drīz Jehova darīs galu visām ciešanām. (2. Tes. 1:7, 8.)

19. Kas mums jādara, lai mēs būtu gatavi lielajam postam? (Sk. arī attēlu.)

¹⁹ Nav šaubu, ka Pāvila vēstule ebreju kristiešiem deva spēku izturēt visus pārbaudījumus. Viņš mudināja ticības biedrus rūpīgi iedziļināties Svētajos Rakstos un labi izprast patiesību. Lai nevienam neizdotos viņus pievilt, viņiem bija jāspēj saskatīt, kuri no sabiedrībā izplatītajiem uzskatiem ir aplami. Savukārt, lai viņiem būtu viegli sekot Jēzus norādījumam bēgt kalnos un paklausīt draudzes vecākajiem, viņiem bija vajadzīga stipra ticība. Pāvils uzsvēra, ka kristiešiem jābūt izturīgiem un ir jāiemācās pareizi raudzīties uz pārbaudījumiem, proti, tie jāuzskata par iespēju izkopt sevī Jehovam tīkamas īpašības. Ņemsim vērā visu, ko Pāvils rakstīja ebreju tautības kristiešiem! Tad arī mēs spēsim izturēt ”līdz galam”. (Ebr. 3:14.)