Es piedzimu Pedingtonā — blīvi apdzīvotā Londonas rajonā. Es dzīvoju kopā ar māti un trim vecākajām māsām. Tēvam bija problēmas ar alkoholu, tāpēc viņš par mums tikpat kā nerūpējās.

Kad biju maza, māte man mācīja katru vakaru lūgt Dievu. Man bija neliela Bībele, kurā bija tikai psalmi, un es tiem izgudroju melodijas, lai varētu tos dziedāt. Reiz kādā grāmatā es izlasīju frāzi, kas dziļi iespiedās manā prātā: ”Kādu dienu rītdienas vairs nebūs.” Šie vārdi man neļāva naktī iemigt un lika domāt par nākotni. ”Dzīvei noteikti ir kāda dziļāka jēga,” es spriedu. ”Kāpēc es esmu šeit?” Es negribēju mirt.

Mani sāka interesēt okultisms. Es mēģināju sazināties ar mirušajiem un kopā ar skolasbiedriem staigāju pa kapsētām un skatījos šausmu filmas. Mums tas šķita gan aizraujoši, gan biedējoši.

Kad man bija tikai desmit gadu, es sāku smēķēt, un drīz vien man izveidojās atkarība no tabakas. Vēlāk es jau smēķēju marihuānu. 11 gadu vecumā es sāku eksperimentēt ar alkoholu. Kaut gan man nepatika alkohola garša, man patika tā radītais efekts. Man arī ļoti patika mūzika un dejas. Es gāju uz visiem naktsklubiem un ballītēm, uz kurām vien varēju tikt. Es mēdzu izzagties no mājām nakts tumsā un atgriezties pirms rītausmas. Nākamajā dienā es parasti biju nogurusi, tāpēc negāju uz skolu. Tad, kad es tomēr gāju uz skolu, es bieži starpbrīžos lietoju alkoholu.

Skolu beidzot, es saņēmu ļoti vājas atzīmes. Māte, kas līdz tam tikpat kā nebija nojautusi par manu dzīvesveidu, bija ļoti vīlusies un dusmīga. Mēs sastrīdējāmies, un es aizbēgu no mājām. Kādu laiku es paliku pie sava puiša Tonija. Viņš nodarbojās ar zagšanu, pārdeva narkotikas, un viņam bija ārkārtīgi nežēlīga cilvēka reputācija. Drīz vien man iestājās grūtniecība, un 16 gadu vecumā es laidu pasaulē mūsu dēlu.

Es pirmoreiz satiku Jehovas lieciniekus, kad dzīvoju hostelī, kas bija paredzēts neprecētām māmiņām un viņu mazuļiem.  Vietējās varas pārstāvji man tur bija ierādījuši istabu. Divas Jehovas liecinieces regulāri apmeklēja dažas no jaunajām māmiņām, un kādu dienu arī es iesaistījos sarunā. Es centos pierādīt, ka Jehovas liecinieku uzskati ir maldīgi, bet viņas uz visiem maniem daudzajiem jautājumiem atbildēja mierīgi un tieši no Bībeles. Sludinātājas bija ļoti jaukas un laipnas, un viņas man iepatikās. Tāpēc es piekritu, ka viņas man māca Bībeli.

Drīz vien no Bībeles es uzzināju kaut ko tādu, kas mainīja manu dzīvi. Jau kopš bērnības es biju baidījusies no nāves. Bet tagad es iepazinu Jēzus mācību par augšāmcelšanu. (Jāņa 5:28, 29.) Vēl es uzzināju, ka Dievs gādā par mani personiski. (1. Pētera 5:7.) Un jo īpaši mani aizkustināja vārdi, kas lasāmi Jeremijas grāmatas 29. nodaļas 11. pantā: ””Jo Es zinu, kādas Man domas par jums”, — saka tas Kungs, — ”miera un glābšanas domas un ne ļaunuma un ciešanu domas, ka Es jums beigās došu to, ko jūs cerat.”” Es sāku ticēt, ka varu dzīvot mūžīgi paradīzē uz zemes. (Psalms 37:29.)

Jehovas liecinieki pret mani izturējās ar patiesu mīlestību. Kad es pirmoreiz apmeklēju vienu no viņu sapulcēm, gaisotne tajā bija sirsnīga un patīkama — visi izturējās ļoti draudzīgi. (Jāņa 13:34, 35.) Tas bija pilnīgs pretstats attieksmei, kādu biju izjutusi vietējā baznīcā. Taču Jehovas liecinieki pret mani bija laipni, kaut gan mans dzīvesveids nebija visai labs. Viņi man veltīja laiku, rūpes un uzmanību, kā arī sniedza praktisku palīdzību. Es jutos tā, it kā būtu kļuvusi par daļu no lielas, mīlošas ģimenes.

Mācoties Bībeli, es sapratu, ka man daudz kas jāmaina savā dzīvē, lai es atbilstu Dieva augstajām morāles normām. Man nebija viegli pārstāt smēķēt tabaku. Ap to laiku es sapratu, ka noteikta veida mūzika veicina manu vēlmi smēķēt marihuānu, tāpēc es sāku klausīties citu mūziku. Tā kā es vairs nevēlējos dzīvot alkohola reibumā, es pārstāju apmeklēt ballītes un naktsklubus, jo tur man varēja rasties kārdinājums piedzerties. Un es centos iegūt jaunus draugus, kas mani ietekmētu pozitīvi un palīdzētu mainīt dzīvesveidu. (Salamana Pamācības 13:20.)

Pa to laiku Jehovas liecinieki bija sākuši mācīt Bībeli arī Tonijam. Kad liecinieki, balstoties uz Bībeli, bija atbildējuši uz viņa jautājumiem, arī viņš pārliecinājās, ka tas, ko viņš mācās, ir patiesība. Tonijs veica lielas izmaiņas savā dzīvē: sarāva saites ar saviem agrākajiem nežēlīgajiem biedriem, pārstāja nodarboties ar noziedzību un smēķēt marihuānu. Mēs abi sapratām, ka mums ir jādzīvo morāli tīri un jānodrošina savam dēlam stabila vide, lai mēs būtu viscaur patīkami Jehovam. Mēs apprecējāmies 1982. gadā.

Es atceros, kā žurnālos Sargtornis un Atmostieties! * meklēju rakstus par cilvēkiem, kas bija sekmīgi veikuši savā dzīvē izmaiņas, kādas vēlējos veikt arī es. Viņu paraugs mani ļoti uzmundrināja. Es guvu spēku nepadoties un turpināt iesākto. Es pastāvīgi lūdzu Jehovu, lai viņš man neatmet ar roku. Mēs ar Toniju kļuvām par kristītiem Jehovas lieciniekiem 1982. gada jūlijā.

Tas, ka es izveidoju draudzību ar Dievu Jehovu, izglāba manu dzīvību. Mēs ar Toniju arī pieredzējām, kā Jehova mūs stiprina grūtos brīžos. Grūtībās mēs iemācījāmies paļauties uz Dievu, un mēs jūtam, ka viņš aizvien palīdz mūsu ģimenei un mūs atbalsta. (Psalms 55:23.)

Es guvu lielu prieku, palīdzot mūsu dēlam un meitai iepazīt Jehovu. Tagad es izjūtu ne mazāku prieku, redzot, ka arī viņu bērni apgūst zināšanas par Dievu.

Es vairs neaizvadu naktis nomodā, baidīdamās no nākotnes un nāves. Mēs ar Toniju esam aizņemti, apmeklējot Jehovas liecinieku draudzes. Katru nedēļu mēs apciemojam citu draudzi, lai sniegtu uzmundrinājumu saviem garīgajiem brāļiem un māsām. Kopā ar ticības biedriem mēs citiem mācām, ka tad, ja viņi ticēs Jēzum, arī viņi varēs dzīvot mūžīgi.