JA JŪS esat zaudējis tuvu cilvēku, jūs arī noteikti esat izjutis visdažādākās emocijas — bēdas, vientulību un bezpalīdzību. Iespējams, jūs esat juties dusmīgs, vainīgs un izbijies. Varbūt jūs pat domājāt, vai dzīvot vispār ir vērts.

Sērot nav nepareizi — tā nav vājuma pazīme. Sēras liecina, ka aizgājējs jums bija ļoti dārgs. Bet vai ir iespējams rast kaut nelielu mierinājumu jūsu bēdās?

Lai arī jums šķiet, ka sāpes nekad nepāries, iespējams, tālāk minētās domas jums liksies mierinošas.

ĻAUJIETIES BĒDĀM

Katrs cilvēks sēro atšķirīgi. Vieni mierinājumu rod ātrāk, citiem ir vajadzīgs ilgāks laiks. Nereti atvieglojumu palīdz gūt asaras. Sākumā minētā Vanesa atceras: ”Es ļāvu vaļu asarām. Man bija nepieciešams atbrīvoties no sāpēm.” Sofija, kuras māsa negaidīti nomira, stāsta: ”Ir nepanesami domāt par to, kas noticis. To var salīdzināt ar iekaisušas brūces tīrīšanu. Sāpes ir neizturamas, bet tas ir nepieciešams, lai brūce sadzītu.”

STĀSTIET PAR SAVĀM JŪTĀM UN DOMĀM

Ir gluži dabiski laiku pa laikam vēlēties pabūt vienam. Taču sēras ir pārāk smaga nasta, lai to nestu  vienatnē. Septiņpadsmitgadīgais Džēreds, kas zaudēja savu tēvu, atceras: ”Es stāstīju citiem par savām jūtām. Šaubos, ka spēju skaidri izteikties, bet tas vien, ka varēju izrunāties, bija labi.” Pirmajā rakstā minētā Dženisa piemin vēl kādu aspektu: ”Iespēja runāt ar citiem bija ārkārtīgi mierinoša. Es jutos saprasta, un man nebija viss jāiztur vienatnē.”

PIEŅEMIET PALĪDZĪBU

Kāda speciāliste atzīst: ”Ja cilvēks, kam nomiris kāds tuvinieks, drīz vien pēc zaudējuma ļauj draugiem un radiniekiem sev palīdzēt, viņam turpmāk ir vieglāk sadzīvot ar sērām un tās pārvarēt.” Pastāstiet draugiem, ko viņi var darīt jūsu labā. Viņi noteikti vēlas palīdzēt, bet nezina, kā. (Salamana Pamācības 17:17.)

TUVOJIETIES DIEVAM

Tīna stāsta: ”Mans vīrs negaidīti nomira ar vēzi, un viņa vairs nebija blakus, lai es varētu viņam uzticēt savas domas un jūtas. Tāpēc es visu stāstīju Dievam. Katru dienu es uzsāku ar to, ka lūdzu viņam palīdzību izturēt šo dienu. Es pat nevaru pieminēt visu, ko Dievs ir izdarījis manā labā.” Taršai bija 22 gadi, kad nomira viņas mamma. Viņa saka: ”Mierinājumu es guvu, lasot Bībeli katru dienu. Tajā es smēlos ļoti mierinošas domas.”

IZTĒLOJIETIES AUGŠĀMCELŠANU

Tīna turpina: ”Sākumā doma par augšāmcelšanu man nebija mierinoša, jo mans vīrs bija vajadzīgs man blakus tagad, un maniem dēliem bija vajadzīgs tēvs tieši tagad. Tomēr ir pagājuši jau četri gadi, un es esmu sapratusi, ka šī cerība man ir ļoti svarīga. Tā ir kā glābšanas riņķis. Es iztēlojos, ka atkal viņu satieku, un tas mani piepilda ar mieru un prieku!”

Visticamāk, sāpes neizzudīs uzreiz. Taču mierinoši ir tas, ko saka Vanesa: ”Dažbrīd šķiet, ka nekad nespēsi justies labāk, bet ar laiku sāpes pierimst.”

Lai arī tukšuma sajūta joprojām var nomākt, tomēr dzīvot ir vērts. Ar Dieva palīdzību jūs varat baudīt sirsnīgas attiecības ar citiem un jums var būt jēgpilna dzīve. Un drīzumā Dievs cels augšā mirušos. Viņš vēlas, lai jums būtu iespēja atkal apskaut sev tuvo cilvēku. Tad šīs sāpes izzudīs uz visiem laikiem!