DRAUDI BĪBELES PASTĀVĒŠANAI. Ārēji draudi — tādi kā laika zobs un pretestība — neiznīcināja Bībeli. Taču daudzi pārrakstītāji un tulkotāji ir mēģinājuši sagrozīt Bībeles tekstu. Reizēm viņu mērķis bija pielāgot Bībeli savām mācībām, nevis saskaņot savas mācības ar Bībeli. Tālāk ir minēti daži piemēri.

• Pielūgsmes vieta. Starp ceturto un otro gadsimtu pirms mūsu ēras samariešu Pentateiha * sarakstītāji aiz 2. Mozus grāmatas 20. nodaļas 17. panta pievienoja vārdus: ”Garicima kalnā. Un šeit tev ir jāuzceļ altāris.” Tā samarieši centās panākt, lai Svētie Raksti attaisnotu viņu nodomu celt savu templi Garicima kalnā.

• Trīsvienības doktrīna. Nepilnus 300 gadus pēc tam, kad Bībele bija pabeigta, kāds trīsvienības mācības aizstāvis 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 7. pantam pievienoja vārdus ”debesīs: Tēvs, Vārds un Svētais Gars, un šie trīs ir viens”. Šī frāze oriģināltekstā nav atrodama. Kā atzīmē Bībeles komentētājs Brūss Mecgers, ”kopš sestā gadsimta tā arvien biežāk un biežāk parādījās Bībeles teksta tulkojumos latīņu valodā un [latīņu] Vulgātā”.

• Dieva vārds. Atsaucoties uz ebreju māņticīgo paradumu, kas liedza izrunāt Dieva personvārdu, daudzi Bībeles tulkotāji nolēma to izņemt no Bībeles tulkojumiem. Viņi Dieva vārdu Jehova aizvietoja ar tādiem tituliem kā ”Dievs” un ”Kungs” — apzīmējumiem, kas Bībelē ir attiecināti ne tikai uz Radītāju, bet arī uz cilvēkiem, ar viltus pielūgsmi saistītiem priekšmetiem un pat Velnu. (Jāņa 10:34, 35; 1. Korintiešiem 8:5, 6; 2. Korintiešiem 4:4.) *

KĀ BĪBELE SAGLABĀJĀS. Pirmkārt, kaut arī starp Bībeles pārrakstītājiem bija tādi, kas bija nevērīgi vai pat negodīgi, daudzi citi bija ļoti prasmīgi un rūpīgi. Piemēram, tādi bija masoreti, kas darbojās no mūsu ēras sestā līdz desmitajam gadsimtam. Viņu  pārrakstītās Ebreju rakstu kopijas ir pazīstamas kā masoretu teksts. Ir zināms, ka masoreti skaitīja vārdus un burtus, lai pārliecinātos, ka pārrakstītajā tekstā nav iezagusies kāda kļūda. Ja viņiem radās aizdomas par kļūdu viņu izmantotajā pamattekstā, viņi to atzīmēja lapas malā. Masoretiem bija nepieņemama doma par kādām izmaiņām Bībeles tekstā. ”Apzināta teksta viltošana,” rakstīja Bībeles rokrakstu speciālists, profesors Moše Gošens Gotšteins, ”viņu izpratnē bija nekrietnākais noziegums, kādu var iedomāties.”

Otrkārt, mūsdienās pieejamais plašais rokrakstu klāsts Bībeles pētniekiem palīdz atklāt kļūdas. Piemēram, reliģiskie vadītāji gadsimtiem ilgi mācīja, ka viņu latīņu valodas Bībeles satur autentisku Bībeles tekstu. Tomēr 1. Jāņa vēstules 5. nodaļas 7. pantam viņi bija pievienojuši izdomātos vārdus, kas šajā rakstā bija minēti iepriekš. Šī kļūda ieviesās pat slavenajā Karaļa Jēkaba Bībelē angļu valodā. * Taču kas atklājās, kad tika atrasti citi rokraksti? Brūss Mecgers rakstīja: ”Minētā fragmenta [aiz 1. Jāņa 5:7] nav nevienā no senākajiem rokrakstiem (sīriešu, koptu, armēņu, etiopiešu, arābu, slāvu valodā), izņemot latīņu tekstu.” Tāpēc no Karaļa Jēkaba Bībeles pārstrādātajiem izdevumiem un daudziem citiem Bībeles izdevumiem šī kļūdainā frāze tika izņemta.

Vai senākie rokraksti pierādīja, ka Bībeles vēsts ir saglabājusies nemainīga? Kad 1947. gadā tika atrasti Nāves jūras rokraksti, zinātnieki beidzot varēja ebreju masoretu tekstu salīdzināt ar to, kas atrodams Bībeles rakstu ruļļos, kuri tapuši vairāk nekā tūkstoš gadu agrāk. Kāds Nāves jūras rokrakstu pētniecības grupas loceklis secināja, ka tikai viens pats rokrakstu rullis ”sniedz neapstrīdamus pierādījumus, ka vairāk nekā tūkstoš gadu ilgā periodā ebreju pārrakstītāji, pārrakstot Bībeles tekstu, savu darbu ir veikuši ārkārtīgi uzticīgi un rūpīgi”.

Čestera Bītija bibliotēkā Dublinā (Īrija) var apskatīt papirusu kolekciju, kurā ir gandrīz visas Bībeles Grieķu rakstu grāmatas vai to fragmenti, tostarp rokraksti, kas tapuši mūsu ēras otrajā gadsimtā — tikai kādus 100 gadus pēc tam, kad Bībele tika pabeigta. ”Kaut gan papirusi sniedz bagātīgu informāciju par teksta detaļām, tie arī apliecina ievērojamu stabilitāti Bībeles teksta pārrakstīšanas vēsturē,” atzīmēts Bībeles vārdnīcā The Anchor Bible Dictionary.

IZNĀKUMS. Aizritējušie gadsimti un daudzie Bībeles rokraksti nebūt nav nākuši Bībeles tekstam par ļaunu. ”Nevienai citai senatnē tapušai grāmatai nav tik daudz senu un bagātīgu liecību par tās tekstu,” par Grieķu rakstiem izteicās sers Frederiks Kenjons, ”un neviens objektīvs zinātnieks nenoliegs, ka tās teksts līdz mums ir nonācis būtībā neskarts.” Un par Ebreju rakstiem hebraists Viljams Grīns izteicās: ”Droši var teikt, ka nav neviena cita senatnes rakstu pieminekļa, kas būtu nonācis līdz mums tikpat precīzs.”