Tie, kas uzskata, ka ir jābūt krietnam cilvēkam un tad par nākotni varēs neraizēties, cenšas ar cieņu izturēties pret citiem, ievērot labas manieres, godam pildīt savus pienākumus un dzīvot ar tīru sirdsapziņu. ”Man šķita: ja es būšu godīga, tad kā atalgojumu saņemšu svētību,” izteicās Lina, kas dzīvo Vjetnamā.

Citi pūlas darīt labu savas reliģiskās pārliecības dēļ. Sjui Juņs no Taivānas par sevi stāstīja: ”Man bija mācīts, ka no tā, kā cilvēks dzīvo, ir atkarīgs, vai pēc nāves viņš baudīs mūžīgu svētlaimi vai cietīs mokas.”

Tiesa, ja mēs darām citiem labu, mēs daudzējādā ziņā esam ieguvēji. Taču nereti cilvēki, kas no sirds cenšas tā rīkoties, nesagaida tādu pašu attieksmi pretī. ”Es no savas pieredzes pārliecinājos, ka tie, kas dara labu, ne vienmēr kā atalgojumu saņem svētību,” atzina Šju Pina, kas dzīvo Honkongā. ”Es pēc labākās sirdsapziņas centos rūpēties par ģimeni un būt krietns cilvēks, bet mana laulība izjuka un vīrs mūs ar dēlu pameta.”

Kā liecina pieredze, reliģija ne vienmēr cilvēkus padara labākus. Japāniete, vārdā Ecuko, sacīja: ”Es pievienojos kādai reliģiskai organizācijai un sāku tajā rīkot jauniešiem domātus pasākumus. Mani šokēja tas, ko redzēju savā reliģijā, — zemā morāle, cīņa par varu un negodīgā līdzekļu izmantošana.”

Kad cilvēks dienu no dienas ir centies darīt labu, bet viņa pūles paliek neatalgotas, viņu var pārņemt vilšanās sajūta. Tā notika ar Vanu no Vjetnamas. Viņa stāstīja: ”Es katru dienu pirku augļus, ziedus un ēdienu, lai ziedotu to uz altāra saviem senčiem, un cerēju, ka tas man nākotnē nodrošinās svētību. Kaut arī es gadiem biju darījusi daudz laba un ievērojusi reliģiskus rituālus, mans vīrs smagi saslima un mūsu meita, kas bija aizbraukusi uz ārzemēm studēt, nomira.”

Ja centieni būt labam cilvēkam nenodrošina dzīvē stabilitāti, kas to nodrošina? Atbilde uz šo jautājumu būtu jāmeklē uzticamā avotā, kur var atrast atbildes uz dzīves būtiskākajiem jautājumiem. Par kādu avotu ir runa?