1., 2. Kāpēc Jonatāna draudzība ar Dāvidu ir spilgts uzticības piemērs?

JONATĀNS noteikti ar lielu pārsteigumu bija vērojis, kā jaunais Dāvids cīnījās ar milzi Goliātu. Tagad Dāvids stāvēja Jonatāna tēva — Izraēlas ķēniņa Saula — priekšā, un ”filistieša galva bija viņa rokā”. (1. Sam. 17:57.) Visticamāk, Jonatāns apbrīnoja Dāvida drosmi. Nebija nekādu šaubu, ka Dāvidu atbalsta Dievs, un ”Jonatāna sirds saistījās ar Dāvida sirdi”. Viņi abi pat noslēdza ”savstarpēju derību, tādēļ ka tie viens otru mīlēja kā savu pašu sirdi”. (1. Sam. 18:1—3.) Līdz pat mūža galam Jonatāns bija uzticīgs Dāvidam.

² Jonatāna sirsnīgās jūtas pret Dāvidu nemazinājās, kaut arī Dievs bija izraudzījies Dāvidu par nākamo Izraēlas ķēniņu. Kad Sauls centās Dāvidu nogalināt, Jonatāns bija ļoti noraizējies. Lai iedrošinātu savu draugu, viņš devās Jūdejas tuksnesī ”pie Dāvida biezoknī”. Jonatāns ”stiprināja viņa roku cerībā uz Dievu” un sacīja: ”Nebīsties! ..tu valdīsi pār Israēlu kā ķēniņš, un tad es būšu otrs pēc tevis.” (1. Sam. 23:16, 17.)

3. Ko Jonatāns uzskatīja par svarīgāku nekā uzticība Dāvidam, un kā to var zināt? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

 ³ Uzticība ir īpašība, ko daudzi vērtē ļoti augstu. Taču mēs palaistu garām kaut ko būtisku, ja apbrīnotu Jonatāna uzticību Dāvidam, neņemot vērā viņa uzticību Dievam. Kāpēc Jonatāns uzskatīja Dāvidu par draugu, nevis par sāncensi? Acīmredzot Jonatānam galvenais nebija viņa paša stāvoklis. Atcerēsimies, ka viņš ”stiprināja [Dāvida] roku cerībā uz Dievu”. Ir skaidrs, ka par vissvarīgāko Jonatāns atzina uzticību Dievam. Tieši tāpēc, ka viņš bija uzticīgs Jehovam, viņš palika uzticīgs Dāvidam. Gan Jonatāns, gan Dāvids rīkojās saskaņā ar zvērestu, ko viņi bija devuši: ”Tas Kungs lai ir starp mani un tevi un manu pēcnācēju un tavu pēcnācēju starpā, — tā tas lai paliek mūžīgi!” (1. Sam. 20:42.)

4. a) Kas var sagādāt patiesu prieku un gandarījumu? b) Kas paskaidrots šajā rakstā?

⁴ Kristieši ne tikai apbrīno uzticību citos, bet arī paši ir uzticīgi. Šī īpašība izpaužas viņu attiecībās ar ģimenes locekļiem, draugiem un ticības biedriem. (1. Tes. 2:10, 11.) Bet kādām uzticības jūtām būtu jābūt vissvarīgākajām? Tās, protams, ir uzticības jūtas pret mūsu Dzīvības devēju. (Atkl. 4:11.) Ja esam viņam uzticīgi, mēs izjūtam patiesu prieku un gandarījumu. Bet, lai mēs paliktu uzticīgi Dievam, mēs nedrīkstam no viņa novērsties arī grūtībās. Šajā rakstā paskaidrots, kā Jonatāna piemērs ļauj saglabāt uzticību Jehovam četrās sarežģītās situācijās: 1) ja kāds, kam pieder vara, rīkojas nepareizi, 2) ja mūs plosa pretrunīgas uzticības jūtas, 3) ja mūs pārprot vai piedēvē mums nepareizus motīvus, 4) ja vēlme būt uzticīgiem saduras ar mūsu personiskajām interesēm.

5. Kāpēc Saula valdīšanas laikā izraēliešiem nebija viegli saglabāt uzticību Dievam?

⁵ Lai gan Jehova bija svaidījis Jonatāna tēvu Saulu par ķēniņu, vēlāk Sauls kļuva nepaklausīgs un Jehova viņu atmeta. (1. Sam. 15:17—23.) Tā kā Dievs tūlīt pat neatņēma Saulam troni, Saula rīcība kļuva par pārbaudījumu viņa pavalstniekiem un visiem, kas viņu pazina. Šiem cilvēkiem bija jāsaglabā uzticība Dievam, kaut arī ķēniņš, kas sēdēja ”tā Kunga tronī”, bija sācis rīkoties aplami. (1. Laiku 29:23.)

6. Kas liecina, ka Jonatāns palika uzticīgs Jehovam?

⁶ Kad Sauls pirmo reizi kļuva nepaklausīgs, viņa dēls Jonatāns palika uzticīgs Jehovam. (1. Sam. 13:13, 14.) Pravietis Samuēls bija teicis: ”Tas Kungs savu tautu neatmetīs sava lielā apsolījuma dēļ.” (1. Sam. 12:22.) Kad izraēliešiem uzbruka milzīgs filistiešu karaspēks, kurā bija 30 tūkstoši ratu, kļuva redzams, ka Jonatāns tic šiem vārdiem. Saula rīcībā bija tikai 600 vīru, turklāt tikai viņam un Jonatānam bija ieroči. Tomēr Jonatāns, kuram līdzi bija vienīgi ieroču nesējs, tuvojās filistiešu sardzei. ”Tam Kungam neviens nevar aizliegt izcīnīt uzvaru vai nu ar daudz, vai arī ar maz ļaudīm,” sacīja Jonatāns. Abi izraēlieši devās cīņā, un kaujā krita divdesmit sardzes vīri. Pēc tam ”zeme trīcēja un radīja izbailes, it kā tās būtu paša Dieva uzsūtītas”, un filistieši apjukumā vērsa ieročus cits pret citu. Jonatāns ticēja Dievam, un iznākums bija uzvara kaujā. (1. Sam. 13:5, 15, 22; 14:1, 2, 6, 14, 15, 20.)

7. Kāda bija Jonatāna attieksme pret savu tēvu?

⁷ Saula attiecībām ar Dievu arvien vairāk pasliktinoties, Jonatāns tomēr atbalstīja  savu tēvu, kad vien bija iespējams. Piemēram, viņi kopā devās kaujā, lai aizstāvētu Dieva tautu. (1. Sam. 31:1, 2.)

8., 9. Kāpēc cieņa pret tiem, kam ir vara, liecina par uzticību Dievam?

⁸ Tāpat kā Jonatāns, mēs apliecinām uzticību Jehovam ar to, ka ņemam vērā viņa prasību par nosacītu pakļaušanos augstākajām varām, pat ja varas pārstāvji nerīkojas pareizi. Piemēram, ja valsts amatu ieņem negodīgs cilvēks, mēs tik un tā izturamies pret viņu ar cieņu, jo pakļaujamies ”augstākajām varām” — valsts varai. (Nolasīt Romiešiem 13:1, 2.) Mēs visi varam paust uzticību Jehovam, parādot cieņu tiem, kam viņš ir piešķīris varu. (1. Kor. 11:3; Ebr. 13:17.)

⁹ Olga ^[1], kas dzīvo Dienvidamerikā, apliecināja uzticību Dievam, ar cieņu izturēdamās pret savu vīru pat tad, kad to darīt nebija viegli. Ilgus gadus Olgas vīrs dažādi pauda savu nepatiku par to, ka viņa ir Jehovas lieciniece. Vīrs pastāvīgi apvainoja Olgu, bieži pārstāja ar viņu runāt, draudēja paņemt bērnus un viņu pamest, kā arī sāpināja viņu citos veidos. Taču Olga neatmaksāja ļaunu ar ļaunu. Viņa centās būt laba sieva — gatavoja vīram ēst, mazgāja viņa drēbes un palīdzēja viņa radiniekiem. (Rom. 12:17.) Kad vien bija iespējams, Olga apmeklēja pasākumus, kuros piedalījās vīra radinieki vai kolēģi. Piemēram, kad vīram bija nomiris tēvs un viņš devās uz bērēm citā pilsētā, Olga saposa bērnus un sagatavoja visu ceļam nepieciešamo. Viņa gaidīja vīru pie baznīcas durvīm, līdz kamēr bēru ceremonija bija beigusies. Pēc daudziem gadiem Olgas pacietības un cieņas pilnās attieksmes dēļ vīra nostāja sāka mainīties. Tagad viņš ved sievu uz valstības zāli, pat mudina viņu turp doties un reizēm apmeklē sapulces kopā ar viņu. (1. Pēt. 3:1.)

10. Kā Jonatāns zināja, kam pienākas viņa uzticība?

¹⁰ Tā kā Sauls bija apņēmies nogalināt Dāvidu, Jonatānu plosīja pretrunīgas uzticības jūtas. Viņš bija solījis būt uzticīgs Dāvidam, bet viņš pakļāvās arī savam  tēvam. Taču Jonatāns zināja, ka Dievs ir ar Dāvidu, nevis ar Saulu, tāpēc uzticību Dāvidam viņš uzskatīja par svarīgāku nekā uzticība Saulam. Viņš brīdināja Dāvidu, lai tas paslēpjas, un pēc tam teica Saulam labus vārdus par Dāvidu. (Nolasīt 1. Samuēla 19:1—6.)

11., 12. Kā mīlestība pret Dievu stiprina apņēmību būt viņam uzticīgiem?

¹¹ Uzticība Dievam kādai māsai Austrālijā, vārdā Alise, palīdzēja izlemt, kas viņai ir svarīgākais. Kad Alise sāka mācīties Bībeli, viņa mēdza stāstīt ģimenes locekļiem, ko labu viņa ir uzzinājusi. Vēlāk viņa pateica, ka vairs nesvinēs Ziemassvētkus kopā ar ģimeni. Alise paskaidroja, kāpēc viņa tā rīkojas, taču radinieku sākotnējā neizpratne pamazām pārauga aizvainojumā un dusmās. Viņiem likās, ka Alise ir uzgriezusi muguru ģimenei. Alise stāsta: ”Galu galā māte paziņoja, ka viņa atsakās saukt mani par savu meitu. Mani tas satrieca un dziļi sāpināja, jo es ļoti mīlēju savu ģimeni. Tomēr es nolēmu, ka Jehovam un Jēzum manā sirdī būs galvenā vieta, un nākamajā kongresā kristījos.” (Mat. 10:37.)

¹² Ja neesam uzmanīgi, uzticības jūtas pret valsti, skolu vai sporta komandu var kļūt spēcīgākas par mūsu uzticību Dievam. Henrijam, piemēram, patīk spēlēt šahu. Viņa skola parasti guva uzvaras sacensībās, un viņš vēlējās dot pēc iespējas lielāku ieguldījumu komandas sniegumā. Bet Henrijs atzīst: ”Pamazām uzticība skolai man kļuva nozīmīgāka par uzticību Dievam. Šaha sacensības nedēļas nogalēs man traucēja piedalīties kalpošanā. Tā nu es izlēmu vairs nespēlēt skolas šaha komandā.” (Mat. 6:33.)

13. Kā uzticība Dievam palīdz risināt problēmas ģimenē?

¹³ Grūtības var rasties arī tad, ja pretrunā nonāk uzticības jūtas pret dažādiem ģimenes locekļiem. Kens stāsta: ”Es vēlējos regulāri apciemot savu māti, kas bija jau gados, un reizēm aicināt viņu padzīvot pie mums. Taču mana māte un sieva īsti nesatika. Sākumā es nezināju, kā rīkoties, jo nebija iespējams izdabāt vienai no viņām tā, lai arī otra būtu apmierināta. Bet tad es sapratu, ka mana uzticība pirmām kārtām pienākas sievai, tāpēc es atradu tādu kompromisu, kas bija pieņemams viņai.” Uzticība Dievam un cieņa pret viņa Rakstiem Kenam deva drosmi paskaidrot sievai, kāpēc būtu laipni jāuzņem viņa māte, un paskaidrot mātei, kāpēc viņai būtu ar cieņu jāizturas pret Kena sievu. (Nolasīt 1. Mozus 2:24; 1. Korintiešiem 13:4, 5.)

14. Kā Jonatāns pieredzēja netaisnīgu izturēšanos no Saula puses?

¹⁴ Mūsu uzticība Jehovam var tikt pārbaudīta, ja kāds, kas pilda atbildīgus pienākumus, izturas pret mums netaisnīgi. To pieredzēja Jonatāns. Ķēniņš Sauls, kas bija Dieva svaidīts, zināja par sava dēla draudzību ar Dāvidu, bet nesaprata, kas ir tās pamatā. Dusmu izvirdumā Sauls vērsās pret Jonatānu ar pazemojumiem. Bet Jonatāns nemēģināja atriebties tēvam. Viņš palika uzticīgs Dievam un Dāvidam, kurš vēlāk kļuva par Izraēlas ķēniņu. (1. Sam. 20:30—41.)

15. Kā mums jārīkojas, ja kāds brālis neizturas pret mums īsti objektīvi?

¹⁵ Mūsdienās Jehovas tautas draudzēs mums parasti nedraud netaisnīga izturēšanās. Tomēr brāļi, kas atbild par draudžu darbību, ir nepilnīgi cilvēki, un viņi var mūs pārprast. (1. Sam. 1:13—17.) Ja gadītos, ka mums kāds piedēvē nepareizus motīvus vai pārprot mūsu rīcību, paliksim uzticīgi Jehovam!

16. Kādās situācijās uzticība Dievam prasa pašaizliedzību?

¹⁶ Sauls mudināja Jonatānu domāt pašam par savām interesēm. (1. Sam. 20:31.) Bet Jonatāns, būdams uzticīgs Dievam, labāk draudzējās ar Dāvidu, nekā pats centās kļūt par ķēniņu. Arī mēs spēsim būt tikpat nesavtīgi kā Jonatāns, ja paturēsim prātā, ka cilvēks, kas ir patīkams Jehovam, ”negroza zvērestu, ja tas viņam par nastu”. (Ps. 15:4.) Jonatāns ”negrozīja zvērestu”, ko bija devis Dāvidam, un arī mēs nedrīkstam atkāpties no saviem solījumiem. Piemēram, ja izrādās, ka ievērot līgumsaistības ir grūtāk, nekā esam gaidījuši, uzticība Dievam un cieņa pret Bībeli mums liks turēt doto vārdu. Un ko darīt, ja laulībā pieredzam vairāk grūtību, nekā bijām domājuši? Mīlestība pret Dievu mums noteikti palīdzēs būt uzticīgiem savam dzīvesbiedram. (Nolasīt Maleahija 2:13—16.)

17. Kā jums ir nākusi par labu šī raksta apspriešana?

¹⁷ Kad pārdomājam Jonatāna piemēru, mūsos rodas vēlēšanās būt tikpat uzticīgiem Dievam kā viņš. Tieksimies nedomāt vienīgi par savām interesēm un, tāpat kā Jonatāns, apliecināsim uzticību Jehovam, būdami uzticīgi viņa kalpiem, pat ja to rīcība mums sagādā vilšanos. Ja esam uzticīgi Dievam Jehovam arī grūtībās, mēs iepriecinām viņa sirdi, un tas mums sniedz visdziļāko gandarījumu. (Sal. Pam. 27:11.) Paliksim uzticīgi Jehovam — tad mēs pieredzēsim, kā viņš galu galā visu vērš par labu tiem, kas viņu mīl. Nākamajā rakstā stāstīts, ko var mācīties, domājot par notikumiem ar vairākiem Dāvida laikabiedriem, gan tādiem, kuru rīcībā izpaudās uzticība, gan tādiem, kuri nebija uzticīgi.