PAGĀJUŠĀ gadsimta trīsdesmito gadu sākumā valstības sludināšana Brazīlijā virzījās uz priekšu samērā lēni. Bet 1935. gadā pionieri Natenjels un Moda Jūili uzrakstīja vēstuli Džozefam Raterfordam, kas tolaik bija atbildīgs par pasaules mēroga sludināšanu. Viņi izteica gatavību pildīt uzdevumus kalpošanā un norādīja, ka ”labprāt dosies uz jebkuru vietu”.

Natenjelam, pensionētam inženierim, tolaik bija 62 gadi. Viņš bija kalpošanas vadītājs Jehovas liecinieku draudzē Sanfrancisko (ASV, Kalifornijas štats). Tur Natenjels bija organizējis sludināšanu un labās vēsts izplatīšanai izmantojis skaņu aparatūru. Viņa pieredze un gatavība kalpot citiem bija ārkārtīgi noderīgas viņa jaunajā norīkojumā, kad viņš kļuva par filiāles pārraugu Brazīlijā — milzīgā valstī, kur cilvēki runā daudzās valodās.

Natenjels un Moda ieradās Brazīlijā 1936. gadā kopā ar vēl kādu pionieri, vārdā Antoniu Andradi, kas bija tulks. Viņi veda sev līdzi kaut ko ļoti vērtīgu — 35 patafonus un ar skaņu aparatūru aprīkotu auto. Brazīlijā, kas platības ziņā ir piektā lielākā valsts pasaulē, tajā laikā nebija vairāk par kādiem 60 valstības sludinātājiem. Taču ar šī modernā aprīkojuma palīdzību tikai dažu gadu laikā vēsti par valstību bija iespējams paziņot miljoniem cilvēku.

Mēnesi pēc Jūilu atbraukšanas filiāle Brazīlijā organizēja pirmo kongresu, kas notika Sanpaulu. Tika nolemts, ka automašīna pirmo reizi tiks izmantota ieraksta atskaņošanai. Pie stūres, visticamāk, sēdēja Moda, un skaļruņos skanēja uzaicinājums uz publisko runu, uz ko vēlāk ieradās 110 cilvēki. Kongresa programma sludinātājiem bija ļoti iedvesmojoša un pamudināja viņus aktīvāk izplatīt labo vēsti. Viņi mācījās sludināt ar literatūru  un liecības kartītēm, kā arī ar patafonu atskaņot runu ierakstus angļu, poļu, spāņu, ungāru, vācu un vēlāk arī portugāļu valodā.

Trīs kongresi, kas 1937. gadā norisinājās Sanpaulu, Riodežaneiro un Kuritibā, bija jauns stimuls sludināšanai. Kad kongresa apmeklētāji devās sludināt pa mājām, viņiem brauca līdzi ar skaņu aparatūru aprīkotā automašīna. Žuzē Maglovskis, kas tolaik vēl bija pavisam jauns, atceras: ”Mēs izvietojām Bībeles publikācijas uz stenda un, skanot ierakstam, runājām ar cilvēkiem, kas iznāca no savām mājām, lai apskatītos, kas te notiek.”

Kristīšana notika upēs, kamēr turpat netālu saulē gozējās atpūtnieki. Tā bija brīnišķīga iespēja atskaņot runu ierakstus. Kamēr skaļruņos bija dzirdama brāļa Raterforda skanīgā balss, kurš uzstājās ar kristīšanās runu, ziņkārīgie ļaudis sastājās ap mašīnu un klausījās runas tulkojumu portugāļu valodā. Pēc tam kristīšanās kandidāti tika kristīti, skanot slavas dziesmām Jehovam poļu valodā. Brāļi un māsas dažādās valodās dziedāja līdzi. ”Tas lika atcerēties, kā Vasarsvētkos ikviens varēja dzirdēt teikto savā valodā,” stāstīts 1938. gada Jehovas liecinieku gadagrāmatā.

Pēc kongresiem katru svētdienu, vai lija lietus, vai spīdēja saule, Bībeles lekciju ieraksti bija dzirdami parkos, dzīvojamos rajonos un rūpnīcās Sanpaulu centrā un tuvējās pilsētās. Ar skaņu aparatūru aprīkotā automašīna reizi mēnesī devās uz kādu leprozoriju, kas atradās 97 kilometrus no Sanpaulu, un brāļi atskaņoja runas trim tūkstošiem tā iemītnieku. Ar laiku tur izveidojās plaukstoša draudze. Par spīti savai mokošajai slimībai, šie valstības sludinātāji saņēma atļauju apmeklēt citu leprozoriju, lai pastāstītu Bībeles mierinošo vēsti cilvēkiem, kas tur dzīvoja.

1938. gada nogalē beidzot tika saņemti runu ieraksti portugāļu valodā. Mirušo piemiņas dienā jeb tā sauktajā Visu dvēseļu dienā brāļi apbraukāja kapsētas, atskaņodami runas ”Kur atrodas mirušie?”, ”Jehova” un ”Bagātības”, un tās dzirdēja vairāk nekā 40 tūkstoši cilvēku.

Garīdznieki bija ļoti neapmierināti ar to, ka brāļi drosmīgi sludina Bībeles patiesību, un vairākkārt mēģināja panākt, lai varas pārstāvji aizliedz atskaņot runu ierakstus no automašīnas. Māsa Jūila atcerējās gadījumu, kad kāds priesteris uzkūdīja pūli, un šie ļaudis sāka drūzmēties ap mašīnu. Bet tad ieradās mērs un policijas amatpersonas un noklausījās visu runu no sākuma līdz beigām. Promiedams mērs paņēma Bībeli skaidrojošu literatūru. Tajā dienā nekādi nemieri neizcēlās. Kaut arī brāļiem bija jāpieredz pretestība, 1940. gada gadagrāmatā ziņojumā par Brazīliju 1939. gads bija nosaukts par ”pašu labāko laiku, kad kalpot izcilajam Teokrātam un vēstīt viņa vārdu”.

Ar skaņu aparatūru aprīkotās automašīnas izmantošana kļuva par pavērsiena punktu sludināšanā Brazīlijā. Šādi pavērās iespēja pastāstīt vēsti par Dieva valstību miljoniem cilvēku. Lai gan 1941. gadā šis daudziem labi zināmais auto tika pārdots, liels pulks Jehovas liecinieku joprojām stāsta labo vēsti godprātīgiem cilvēkiem visā plašajā Brazīlijas teritorijā. (No mūsu arhīva Brazīlijā.)