1., 2. Kā Dāvids apliecināja, ka viņš ir uzticīgs Dievam? (Sk. attēlu raksta sākumā.)

NAKTS melnumā Dāvids un Abišajs klusītēm zogas starp trim tūkstošiem aizmigušu karavīru. Nometnes vidū viņi ierauga ķēniņu Saulu, kas cieši guļ. Sauls ir ieradies Jūdejas tuksnesī, lai sameklētu un nogalinātu Dāvidu. Abišajs čukst: ”Ļauj man viņu [Saulu] ar viņa paša šķēpa vienu triecienu piedurt pie zemes; otra trieciena vairs nevajadzēs!” Dāvida atbilde ir pārsteidzoša: ”Nenonāvē viņu! Jo kurš gan drīkst izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto un pie tam palikt nenoziedzīgs? [..] Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto!” (1. Sam. 26:8—12.)

² Dāvids saprata, ko sevī ietver uzticība Dievam. Viņš negrasījās nodarīt Saulam neko ļaunu. Kāpēc Dāvidam bija tāda nostāja? Dievs Saulu bija svaidījis par Izraēlas ķēniņu, un uzticīgi Jehovas kalpi ar cieņu izturas pret tiem, kam viņš ir piešķīris varu. Jehovam ir patīkami, ja viņa kalpi ”rīkojas uzticības garā”. (Nolasīt Salamana Pamācības 12:22.)

3. Kā izpaudās Abišaja uzticība Dāvidam?

 ³ Abišajs ar cieņu izturējās pret Dāvidu. Tas kļuva redzams pēc gadījuma, kad Dāvids, cenzdamies noslēpt, ka ir pārkāpis laulību ar Batsebu, pavēlēja Abišaja brālim Joābam izdarīt tā, lai Batsebas vīrs Ūrija tiktu nonāvēts kaujā. (2. Sam. 11:2—4, 14, 15; 1. Laiku 2:16.) Abišajs droši vien kaut ko zināja par šiem notikumiem, tomēr nepārstāja cienīt Dāvidu — Dieva ieceltu ķēniņu. Turklāt Abišajs, kaut arī viņam bija padoti citi karotāji, nekad nemēģināja izmantot savu varu, lai sagrābtu Izraēlas troni. Viņš aizstāvēja Dāvidu, kad pret to vērsās nodevēji un citi ienaidnieki. (2. Sam. 10:10; 20:6; 21:15—17.)

4. a) Kāpēc Dāvidu var saukt par cilvēku, kas bija uzticīgs Dievam? b) Kas tālāk tiks apskatīts?

⁴ Dāvida nevēlēšanās nodarīt neko ļaunu ķēniņam Saulam liecināja, ka viņš ir viens no Jehovas uzticīgajiem kalpiem. Jaunībā Dāvids brīvprātīgi bija stājies pretī filistiešu milzim Goliātam, kurš nekaunīgi ”uzdrošinājās ar lamu vārdiem izaicināt dzīvā Dieva kara pulku”. (1. Sam. 17:23, 26, 48—51.) Vēlāk, kad Dāvids bija ķēniņš un izdarīja smagus grēkus, kļūdams vainīgs laulības pārkāpšanā un slepkavībā, viņš pazemīgi uzklausīja nosodījumu, ko izteica pravietis Nātāns, un nožēloja savu rīcību. (2. Sam. 12:1—5, 13.) Arī mūža nogalē Dāvids joprojām bija uzticīgs Dievam. Piemēram, viņš dāsni ziedoja Jehovas tempļa būvniecībai. (1. Laiku 29:1—5.) Tiesa, Dāvids pieļāva nopietnas kļūdas, bet viņš bija uzticīgs Dievam. (Ps. 51:6, 12; 86:2.) Apskatīsim citus gadījumus Dāvida un viņa laikabiedru dzīvē un meklēsim atbildes uz diviem jautājumiem: kam pirmām kārtām pienākas mūsu uzticība? Un ar kādām īpašībām uzticība ir saistīta?

5. Ko var mācīties no Abišaja kļūdas?

⁵ Kad Abišajs ielavījās Saula nometnē, viņam nebija īsti skaidrs, kam galvenokārt pienākas viņa uzticība. Būdams uzticīgs Dāvidam, Abišajs gribēja nogalināt ķēniņu Saulu, bet Dāvids viņu no tā atturēja, jo saprata, ka būtu nepareizi ”izstiept savu roku pret tā Kunga svaidīto”. (1. Sam. 26:8—11.) No šī gadījuma var mācīties kaut ko būtisku: kaut arī mums var būt dažādas uzticības jūtas, ir jāvadās pēc Bībeles principiem, lai sakārtotu tās pēc svarīguma.

6. Kāpēc ir jābūt uzmanīgiem, kaut arī ir dabiski būt uzticīgiem saviem ģimenes locekļiem un draugiem?

⁶ Uzticība nāk no sirds, bet cilvēka sirds ir ”ļaunprātīgi lokana”. (Jer. 17:9.) Tāpēc cilvēks, kas ir uzticīgs Dievam, var just, ka viņu vieno spēcīgas uzticības saites ar kādu draugu vai radinieku, pat ja tas rīkojas nosodāmi. Ja kāds, ko mēs labi pazīstam, atstāj patiesību, ir īpaši svarīgi atcerēties, ka mūsu uzticība pirmām kārtām pienākas Jehovam. (Nolasīt Mateja 22:37.)

7. Kā rindkopā minētā māsa grūtā situācijā saglabāja uzticību Dievam?

⁷ Pretrunīgas uzticības jūtas var rasties, ja tuvs radinieks tiek izslēgts no kristiešu draudzes. Kādai māsai, vārdā Anna ^[1], piezvanīja viņas mamma, kas bija izslēgta no draudzes. Māte vēlējās paciemoties pie Annas, jo viņu sāpināja atšķirtība no ģimenes. Dzirdot šo lūgumu, Anna ļoti pārdzīvoja un apsolīja atbildēt vēstulē. Pirms viņa ķērās pie rakstīšanas, viņa pārdomāja Bībeles principus. (1. Kor. 5:11; 2. Jāņa 9—11.) Savā vēstulē Anna taktiski atgādināja mātei, ka viņa pati ir izstūmusi sevi no ģimenes, jo ir izdarījusi pārkāpumu un nav to nožēlojusi. ”Vienīgais veids, kā tu  vari remdēt savas sāpes, ir atgriezties pie Jehovas,” rakstīja Anna. (Jēk. 4:8.)

8. Kādas īpašības palīdz būt uzticīgiem Dievam?

⁸ Dāvida laikabiedru uzticība Dievam liek domāt par trim īpašībām, kas arī mums var palīdzēt būt viņam uzticīgiem. Šīs īpašības ir pazemība, laipnība un drosme, un tagad pēc kārtas pievērsīsim tām uzmanību.

9. Kāpēc Abners mēģināja nogalināt Dāvidu?

⁹ Kad Dāvids turēja rokā nocirsto Goliāta galvu un runāja ar ķēniņu Saulu, to redzēja vismaz divi cilvēki. Viens no tiem bija Saula dēls Jonatāns, kas toreiz zvērēja būt Dāvida draugs. Otrs bija karaspēka virspavēlnieks Abners. (1. Sam. 17:57—18:3.) Abners vēlāk atbalstīja Saula centienus nogalināt Dāvidu. ”Varmākas kāro pēc manas dzīvības,” Dāvids rakstīja. (Ps. 54:5; 1. Sam. 26:1—5.) Kāpēc Jonatāna attieksme pret Dāvidu tā atšķīrās no Abnera attieksmes? Tāpat kā Jonatāns, Abners zināja, ka Dievs ir izraudzījis Dāvidu par izraēliešu ķēniņu. Pēc Saula nāves Abners būtu varējis rīkoties pazemīgi un apliecināt uzticību Dievam, atbalstot Dāvidu, nevis Saula dēlu Išbošetu. Vēlāk, kad Abners gulēja ar ķēniņa Saula blakussievu, viņš acīmredzot meklēja iespēju pats sagrābt troni. (2. Sam. 2:8—10; 3:6—11.)

10. Kāpēc Absaloms nebija uzticīgs Dievam?

¹⁰ Tā kā Dāvida dēlam Absalomam trūka pazemības, viņš nebija uzticīgs Dievam. Savā lepnībā ”Absaloms sev sagādāja ratus un zirgus un piecdesmit miesas sargus, kas skrēja viņam pa priekšu”. (2. Sam. 15:1.) Turklāt viņš panāca, ka ļaudis nostājas viņa pusē. Līdzīgi Abneram, Absaloms centās nogalināt Dāvidu, kaut arī zināja, ka Jehova ir iecēlis Dāvidu par izraēliešu ķēniņu. (2. Sam. 15:13, 14; 17:1—4.)

11. Ko var mācīties no tā, kas Bībelē stāstīts par Abneru, Absalomu un Baruhu?

¹¹ Notikumi ar Abneru un Absalomu liecina, ka neapvaldītas godkāres dēļ cilvēks viegli var kļūt neuzticīgs Dievam. Protams, neviens uzticīgs Jehovas kalps nerīkosies tik savtīgi un nekrietni kā viņi. Tomēr kristiešus garīgā ziņā var nelabvēlīgi ietekmēt vēlēšanās kļūt bagātiem vai veidot sekmīgu karjeru pasaulē. Pravieša Jeremijas sekretārs Baruhs reiz uz kādu laiku  zaudēja līdzsvarotu skatījumu. Bībelē nav minēts, kas tieši notika, bet viņš atstāja novārtā svarīgāko. Jehova sūtīja Baruham šādu vēsti: ”Zini, ko Es pats esmu cēlis, to Es atkal noplēšu, un ko dēstījis, to Es atkal izrauju ārā. Tā klāsies visai šai zemei. Un tad tu meklē sev vēl ko lielu? Nemeklē!” (Jer. 45:4, 5.) Baruhs pieņēma aizrādījumu. Arī tagad, kad tuvojas ļaunās pasaules gals, ir gudri paturēt prātā vārdus, ko viņam sacīja Dievs.

12. Kāpēc savtīgam cilvēkam ir grūti būt uzticīgam Dievam?

¹² Danjelam, brālim, kas dzīvo Meksikā, bija jāizvēlas — būt uzticīgam Dievam vai domāt par savu labumu. Viņš gribēja precēties ar meiteni, kas nebija Jehovas lieciniece. Danjels atceras: ”Es turpināju viņai rakstīt pat pēc tam, kad biju kļuvis par pionieri. Tomēr galu galā es nolēmu, ka man jābūt pazemīgam, un pastāstīju kādam pieredzējušam vecākajam, ka mani plosa pretrunīgas uzticības jūtas. Viņš man paskaidroja, ka tad, ja vēlos būt uzticīgs Dievam, man jāpārstāj viņai rakstīt. Pēc daudzām lūgšanām es tā arī izdarīju, kaut arī šis lēmums nāca caur asarām. Bet jau drīz kalpošana man sniedza arvien lielāku prieku.” Vēlāk Danjels apprecējās ar kādu kristieti, un tagad viņš ir rajona pārraugs.

13. Kā situācijā, kad Dāvids bija grēkojis, izpaudās Nātāna uzticība gan Dievam, gan Dāvidam?

¹³ Uzticība Dievam reizēm var ietekmēt mūsu uzticības jūtas pret cilvēkiem. Pravietis Nātāns palika uzticīgs Dāvidam, bet tāpat viņš bija uzticīgs Dievam. Nātāns uzzināja, ka Dāvids ir pārkāpis laulību ar Batsebu un pēc tam licis nosūtīt viņas vīru drošā nāvē kaujas laukā. Kad Jehova uzdeva Nātānam paust Dāvidam nosodījumu, pravietis paklausīja un rīkojās drosmīgi, lai gan viņš bija uzticīgs Dāvidam. Izteikdams aizrādījumu, Nātāns runāja gudri un laipni. Lai Dāvids aptvertu, cik nopietni ir viņa grēki, Nātāns minēja piemēru ar bagātnieku, kas atņem trūcīgam vīram tā jēriņu. Kad Dāvids iedegās dusmās par bagātā vīra rīcību, Nātāns viņam sacīja: ”Tu esi tas vīrs!” Dāvids saprata, par ko ir runa. (2. Sam. 12:1—7, 13.)

14. Kā mēs varam apliecināt, ka esam uzticīgi gan Jehovam, gan savam draugam vai radiniekam, kas izdarījis pārkāpumu?

¹⁴ Laipnība var palīdzēt tad, ja mums  ir pretrunīgas uzticības jūtas. Piemēram, varbūt mēs skaidri zinām, ka ticības biedrs ir vainojams nopietnā pārkāpumā. Iespējams, mums ir uzticības jūtas pret šo cilvēku, kas varbūt ir mūsu draugs vai tuvinieks. Tomēr, ja mēs slēptu viņa nodarījumu, mēs nebūtu uzticīgi Dievam. Protams, pats svarīgākais ir būt uzticīgiem Jehovam. Tāpēc līdzināsimies Nātānam un būsim laipni, taču nelokāmi. Mudināsim savu draugu vai radinieku vērsties pēc palīdzības pie draudzes vecākajiem. Ja viņš saprātīgā laika posmā to neizdarīs, uzticība Dievam mums liks pašiem runāt ar vecākajiem par notikušo. Šādi mēs apliecinām, ka esam uzticīgi Jehovam, un parādām laipnību savam draugam vai radiniekam, jo kristiešu draudzes vecākie centīsies viņam palīdzēt lēnprātības garā. (Nolasīt 3. Mozus 5:1; Galatiešiem 6:1.)

15., 16. Kāpēc Hušajam bija vajadzīga drosme, lai viņš paliktu uzticīgs Dievam?

¹⁵ Kādam vīram, vārdā Hušajs, bija vajadzīga drosme, lai viņš paliktu uzticīgs Dievam. Hušajs bija uzticams ķēniņa Dāvida draugs. Taču Hušaja uzticība tika pārbaudīta, kad daudzu izraēliešu sirdis pieķērās Dāvida dēlam Absalomam, kas tīkoja ieņemt Jeruzālemi un sēsties tronī. (2. Sam. 15:13; 16:15.) Dāvidam bija jābēg no pilsētas. Kā rīkosies Hušajs? Vai viņš novērsīsies no Dāvida un kļūs par Absaloma atbalstītāju, vai arī viņš sekos ķēniņam, kurš bija jau gados un kura dzīvībai draudēja briesmas? Apņēmības pilns saglabāt uzticību Dieva ieceltajam ķēniņam, Hušajs iznāca pretī Dāvidam Eļļas kalnā. (2. Sam. 15:30, 32.)

¹⁶ Dāvids lūdza Hušaju doties atpakaļ uz Jeruzālemi, izlikties par Absaloma draugu un panākt, ka tiek noraidīts Ahitofela padoms. Riskēdams ar dzīvību, Hušajs apliecināja uzticību Jehovam un darīja tā, kā Dāvids viņam teica. Kā jau Dāvids bija lūdzis Jehovam, drosmīgā Hušaja padoms tika uzklausīts, bet Ahitofela padoms — atmests. (2. Sam. 15:31; 17:14.)

17. Kāpēc mums ir vajadzīga drosme, lai mēs būtu uzticīgi Dievam?

¹⁷ Mums ir vajadzīga drosme, lai mēs būtu uzticīgi Jehovam. Daudzi no mums ir palikuši nelokāmi, par spīti ģimenes locekļu, darbabiedru un varas pārstāvju pūliņiem panākt, ka mēs atsakāmies no uzticības Dievam. Taro, kas dzīvo Japānā, jau no bērnības darīja visu, lai būtu uzticīgs un paklausīgs saviem vecākiem. Viņš tā nerīkojās tikai aiz pienākuma apziņas — viņš tiešām vēlējās, lai vecāki justos labi. Tāpēc, kad vecāki pauda savu noraidošo attieksmi pret to, ka Taro bija sācis tikties ar Jehovas lieciniekiem, viņam bija ļoti smagi darīt tiem zināmu, ka viņš ir nolēmis apmeklēt kristiešu sapulces. Taro stāsta: ”Vecāki bija tik dusmīgi, ka vairākus gadus es nedrīkstēju ciemoties pie viņiem. Es lūdzu Dievam drosmi nemainīt savu lēmumu. Tagad viņi ir kļuvuši pielaidīgāki, un es regulāri viņus apmeklēju.” (Nolasīt Salamana Pamācības 29:25.)

18. Ko jums ir devusi šī raksta apspriešana?

¹⁸ Mēs izjutīsim dziļu gandarījumu, ja būsim uzticīgi Jehovam, tāpat kā Dāvids, Jonatāns, Nātāns un Hušajs. Daudz ko var mācīties arī no notikumiem ar tādiem cilvēkiem kā Abners un Absaloms, kas nebija uzticīgi Dievam. Mums jāpieķeras Jehovam, kā to darīja Dāvids. Tā kā mēs esam nepilnīgi cilvēki, mēs nevaram izvairīties no kļūdām. Taču mēs varam pierādīt, ka pirmām kārtām vēlamies būt uzticīgi Jehovam.