PIRMS pacelšanās debesīs Jēzus saviem mācekļiem teica: ”Jūs būsiet mani liecinieki.. līdz pašai zemes malai.” (Ap. d. 1:8.) Kā agrīnie kristieši varēja tikt galā ar šo uzdevumu?

Oksfordas Universitātes profesors Mārtins Gudmens, runājot par reliģisko situāciju Romas impērijas pirmajos pāris gadsimtos, rakstīja, ka ”kristieši atšķīrās no citām reliģiskām grupām, to vidū jūdiem, ar savu misijas apziņu”. Jēzus apstaigāja plašu teritoriju, lai paveiktu savu kalpošanu. Tā kā patiesie kristieši sekoja Jēzum, viņiem bija skaidrs: lai izplatītu ”labo vēsti par Dieva valstību”, ir jāmeklē cilvēki, kas vēlas uzzināt Bībeles patiesību. (Lūk. 4:43.) Tas ir viens no iemesliem, kāpēc pirmā gadsimta kristiešu draudzē bija ”apustuļi” — vārds ”apustulis” nozīmē ”sūtnis”. (Marka 3:14.) Jēzus saviem sekotājiem deva norādījumu: ”Ejiet un gatavojiet par mācekļiem visu tautu cilvēkus.” (Mat. 28:18—20.)

Mūsu starpā vairs nav neviena no Jēzus 12 apustuļiem, bet daudziem Jehovas kalpiem ir tāda pati nostāja, kāda bija apustuļiem, — viņi ir gatavi izplatīt labo vēsti tuvu un tālu. Uz aicinājumu darīt vairāk kalpošanā viņi atsaucas ar vārdiem: ”Redzi, es esmu še, sūti mani!” (Jes. 6:8.) Daudzi ir pārcēlušies uz tālām zemēm — piemēram, to ir darījuši vairāki tūkstoši Gileādas skolas absolventu. Daži ir pārcēlušies uz citu vietu savā valstī. Daudzi ir iemācījušies kādu jaunu valodu, lai atbalstītu draudzi vai grupu, kas gādā par tiem, kuri runā šajā valodā. Ne visiem brāļiem un māsām, kas sludināšanas dēļ ir pārcēlušies uz citurieni vai kas ir mācījušies jaunu valodu, ir bijuši vislabvēlīgākie apstākļi, un viņiem ne vienmēr ir bijis viegli tikt galā ar pārmaiņām. Lai parādītu mīlestību pret Jehovu un tuvāko, viņiem  bija jābūt pašaizliedzīgiem. Viņi ”aprēķināja izmaksas” un bija gatavi veltīt kalpošanai vairāk laika un spēka. (Lūk. 14:28—30.) Šie brāļi un māsas dara to, kas patiešām ir vajadzīgs un vērtīgs.

Tomēr apstākļi dzīvē mēdz atšķirties. Ne visi Jehovas liecinieki var pārcelties uz tādām vietām, kur ir lielāka vajadzība pēc sludinātājiem, vai apgūt jaunu valodu. Kā mēs varam līdzināties misionāriem, paliekot savā draudzē?

Pirmā gadsimta kristiešiem piemita īsts misionāru gars, bet, visticamāk, lielākā daļa no viņiem kalpoja turpat savā dzimtajā vietā. Tomēr uz visiem šiem kristiešiem bija attiecināms Timotejam izteiktais mudinājums ”veikt evaņģēlista darbu”, un šis mudinājums ir aktuāls arī mūsdienās. (2. Tim. 4:5, zemsv. piez.) Norādījums sludināt labo vēsti un gatavot mācekļus jāpilda visiem Dieva kalpiem, lai kur viņi dzīvotu. Turklāt daudz ko no tā, ko dara misionāri, mēs varam darīt arī savā draudzē.

Piemēram, misionāriem svešā zemē ir jāpielāgojas jauniem apstākļiem, jo tur daudz kas atšķiras no pierastā. Vai tad, ja mums nav iespējas pārcelties, mums būtu jāsecina, ka mēs vairs nevaram pilnveidot savu kalpošanu, jo mēs jau zinām visu par savas draudzes teritoriju? Vai arī mēs varētu izmantot jaunus veidus, kā cilvēkiem darīt zināmu labo vēsti? Piemēram, 1940. gadā brāļi un māsas tika mudināti vienu dienu nedēļā atvēlēt sludināšanai ielās. Vai arī jūs varētu piedalīties šādā sludināšanā? Varbūt jūs varat sludināt, izmantojot literatūras stendu? Galvenais ir apsvērt tādas iespējas izplatīt labo vēsti, kādas jūs vēl neesat mēģinājuši.

Pozitīva attieksme pret jauniem sludināšanas veidiem mums palīdz saglabāt dedzīgumu. Tie, kas ir gatavi sludināt citās vietās vai svešvalodu teritorijā, lielākoties ir ļoti prasmīgi sludinātāji. Ar savu pieredzi un dedzību sludināšanā viņi sniedz lielu atbalstu draudzes locekļiem. Turklāt misionāri bieži vien uzņemas vadību draudzes darbībā, līdz draudzē ir pietiekami daudz vietējo brāļu, kas ir piemēroti dažādu pienākumu veikšanai. Vai jūs, kristītie brāļi, tiecaties pēc jauniem pienākumiem, lai kalpotu draudzes locekļiem? (1. Tim. 3:1.)

Dedzīga sludināšana un tiekšanās pēc jauniem pienākumiem draudzē nav vienīgās jomas, kurās mēs varam sniegt atbalstu ticības biedriem. Mēs visi — jauni un veci, brāļi un māsas — varam kļūt par ”īstu atbalstu” citiem draudzes locekļiem. (Kol. 4:11.)

Lai palīdzētu ticības biedriem, mums viņi labi jāiepazīst. Bībelē kristieši ir aicināti būt ”vērīgiem citam pret citu”. (Ebr. 10:24.) Tas nenozīmē, ka mēs jaucamies citu darīšanās, taču mēs cenšamies patiešām iepazīt brāļus un māsas un saprast, kas viņiem ir vajadzīgs. Šīs vajadzības var būt gan praktiskas, gan emocionālas, gan garīgas. Pienākums palīdzēt draudzes locekļiem negulstas tikai uz draudzes vecāko un draudzes kalpotāju pleciem. Protams, dažreiz ir nepieciešams, lai palīdzību sniegtu kāds no šiem brāļiem. (Gal. 6:1.) Taču mēs visi varam atbalstīt padzīvojušus ticības biedrus un ģimenes, kas sastopas ar problēmām.

Piemēram, lūk, kas bija jāpieredz kādam brālim, vārdā Salvatore. Viņš nonāca finansiālās grūtībās, un tāpēc viņam bija jāpārdod savs uzņēmums, māja un daudz kas no iedzīves. Viņš pārdzīvoja, kā viņa ģimene spēs iztikt. Cita ģimene draudzē pamanīja, kādā situācijā ir nonākusi Salvatores ģimene. Šie kristieši sniedza materiālu atbalstu, palīdzēja Salvatorem un viņa sievai atrast darbu un pavadīja ar tiem daudzus vakarus, tos uzklausīdami un uzmundrinādami. Tā izveidojās draudzība, kas ilgst jau daudzus gadus. Lai gan šo ģimeņu ciešā draudzība aizsākās grūtā brīdī, tagad abas ģimenes ar prieku atskatās uz kopā pavadīto laiku.

Patiesie kristieši neuzskata, ka tas, kam viņi tic, ir jāpatur pie sevis. Kā redzams no Jēzus piemēra, mums jādara zināmi brīnišķīgie Bībeles solījumi visiem cilvēkiem. Neatkarīgi no tā, vai mums ir iespēja pārcelties uz vietu, kur ir liela vajadzība pēc sludinātājiem, vai arī šādas iespējas nav, mēs varam no sirds darīt labu visiem. Un noteikti mēs to varam darīt draudzē, pie kuras jau piederam. (Gal. 6:10.) Tā mēs pieredzēsim prieku, ko sagādā devīgums, un spēsim ”vienmēr nest augļus ikvienā labā darbā”. (Kol. 1:10; Ap. d. 20:35.)