Sterilizācija ir kļuvusi par izplatītāko ģimenes plānošanas metodi. Daudziem cilvēkiem sterilizācija ir pieņemama, un viņu izvēli acīmredzot nosaka viņu izcelsme, izglītība un reliģiskie uzskati. Šī jautājuma reliģiskā puse ir svarīga Jehovas lieciniekiem, kuri piekrīt psalmu rakstītāja vārdiem: ”Māci man, Kungs, Tavu ceļu un vadi mani pa līdzenu teku.” (Psalms 27:11.) Kas ir sterilizācija?

Vīriešu sterilizāciju kontracepcijas nolūkā sauc par vazektomiju. Operācijas laikā tiek pārgriezti un bloķēti abi sēklvadi sēklinieka maisiņā. Operācijā var izmantot dažādus paņēmienus, kuru mērķis ir panākt, lai spermatozoīdi neizkļūtu no sēkliniekiem. Sieviešu sterilizāciju sauc par olvadu liģēšanu. Operācijas laikā tiek pārgriezti un nosieti (vai apdedzināti) olvadi, pa kuriem olšūnas no olnīcām nokļūst dzemdē.

Ilgu laiku tika uzskatīts, ka ar šīm operācijām tiek panākta neatgriezeniska sterilizācija. Bet, mainoties dzīves apstākļiem un attieksmei pret kādreiz pieņemto lēmumu, daudzi cilvēki griezās pie mediķiem ar lūgumu atjaunot viņu reproduktīvās spējas. Tā kā ir izgatavoti īpaši instrumenti un strauji attīstās mikroķirurģija, šādas operācijas kļūst arvien sekmīgākas. Diezgan bieži tiek rakstīts, ka operācijās, kas tiek veiktas īpaši izraudzītiem pacientiem, ir 50 līdz 70 procentu iespējamība padarīt vazektomiju atgriezenisku, savienojot pārgriezto sēklvadu galus. Tāpat tiek ziņots, ka sieviešu reproduktīvo spēju atjaunošana ir iespējama 60 līdz 80 procentos gadījumu. Uzzinot šādus datus, cilvēki, iespējams, uzskata, ka sterilizācija vairs nav uzskatāma par neatgriezenisku. Viņi varbūt domā, ka vazektomija un olvadu liģēšana ir tāds pats kontracepcijas līdzeklis kā pretapaugļošanās tabletes, prezervatīvi un diafragmas — līdzekļi, kuru lietošanu var pārtraukt, kad partneri vēlas, lai sāktos grūtniecība. Tomēr ir daži apstākļi, kurus noteikti nedrīkst atstāt bez ievērības.

Reproduktīvo funkciju atjaunošanas iespējamība lielā mērā ir atkarīga no tā, cik lieli ir bijuši olvadu vai sēklvadu bojājumi sterilizēšanas operācijas laikā, cik garš olvadu vai sēklvadu posms ir izgriezts vai savainots, cik gadu ir pagājis kopš operācijas, kā arī tas, vai pēc vazektomijas nav izstrādājušās antivielas pret spermatozoīdiem. Jāņem vērā arī fakts, ka ne visur cilvēkiem ir pieejamas mikroķirurģijas operācijas un daudzviet tās ir pārāk dārgas. Šo iemeslu dēļ daudzi cilvēki, lai kā viņi to vēlētos, nebūtu spējīgi atjaunot savas reproduktīvās spējas. Viņiem sterilizācija būtu neatgriezeniska. * Iepriekš minētie skaitļi ir vairāk teorētisks pieņēmums nekā droši vidējie rādītāji.

Patieso stāvokli palīdz novērtēt daži fakti. Kādā žurnālā, kas tiek izdots ASV, rakstā par vazektomijas atgriezeniskuma iespējām bija sacīts, ka pēc operācijas, kura izmaksā 12 000 dolāru, ”tikai 63 procentos gadījumu pacienta partnerei iestājas grūtniecība”. Turklāt tikai ”seši procenti vīriešu, kam tiek izdarīta vazektomija, vēlāk lūdz atjaunot viņu reproduktīvās spējas”. Nesen Vācijā tika veikts pētījums par Centrāleiropas valstīm, kurā noskaidrojās, ka šādu operāciju bija vēlējušies tikai 3 procenti no vīriešiem, kam bija izdarīta sterilizācija. Pat ja izdotos puse no šīm operācijām, 98,5 procentiem vīriešu vazektomija būtībā nozīmētu neatgriezenisku sterilizāciju. Šis skaitlis noteikti ir vēl lielāks zemēs, kur ir ļoti maz mikroķirurgu vai tādu nav vispār.

Tātad izturēties pret sterilizāciju vieglprātīgi un uzskatīt to par pagaidu kontracepcijas līdzekli nozīmē neņemt vērā faktus. Turklāt īstam kristietim jāpievērš uzmanība ne tikai šī jautājuma medicīniskajiem aspektiem.

 Galvenais šajā jautājumā ir tas, ka reproduktīvās spējas ir dāvana, ko devis mūsu Radītājs. Kad Dievs radīja pilnīgus cilvēkus, viņš vēlējās, lai tie vairotos, ’piepildītu zemi un pakļautu sev to’. (1. Mozus 1:28.) Kad pēc pasaules mēroga plūdiem bija palikuši dzīvi tikai astoņi cilvēki, Dievs viņiem deva līdzīgu norādījumu. (1. Mozus 9:1.) Lai gan Dievs neatkārtoja šo norādījumu Izraēla tautai, izraēlieši ļoti augstu vērtēja pēcnācējus. (1. Samuēla 1:1—11; Psalms 128:3.)

Likumos, ko Dievs deva Izraēlam, ir redzams viņa viedoklis par cilvēku spējām radīt pēcnācējus. Piemēram, ja precēts vīrietis nomira, bet viņam nebija dēla, kas turpinātu viņa dzimtu, šī vīrieša brālim bija jāstājas laulībā ar sava brāļa sievu, lai tā varētu dzemdēt dēlu. (5. Mozus 25:5.) Kādā citā likumā bija runāts par situāciju, kad sieva aizstāv savu vīru kautiņā. Ja sieva saspieda dzimumorgānus vīrietim, kurš kāvās ar viņas vīru, viņai bija jāzaudē roka. Šajā gadījumā Dievs nebija pieprasījis rīkoties saskaņā ar principu ”aci pret aci”, kas nozīmētu, ka jācieš sievietes vai viņas vīra dzimumorgāniem. (5. Mozus 25:11, 12.) Bet minētajā likumā nepārprotami tika prasīta cieņa pret cilvēku dzimumorgāniem — tos nedrīkstēja bezatbildīgi iznīcināt. *

Mēs zinām, ka kristieši nav pakļauti Izraēla bauslībai, tātad viņiem nav jāievēro likums no 5. Mozus 25:11, 12. Jēzus nav ne pavēlējis, ne kaut kādā netiešā veidā norādījis, ka viņa mācekļiem noteikti jāprecas un jāveido pēc iespējas lielākas ģimenes, un šo faktu daudzi precēti cilvēki ir pārdomājuši, pieņemot lēmumu par kontracepcijas līdzekļu lietošanu. (Mateja 19:10—12.) Apustulis Pāvils mudināja jaunākas atraitnes, kam grūti savaldīt savas tieksmes, precēties un dzemdēt bērnus. (1. Timotejam 5:11—14.) Viņš nepieminēja sterilizāciju — atteikšanos no spējām radīt pēcnācējus.

Kristieši rīkojas pareizi, ja ņem vērā norādes uz to, kāds ir Dieva viedoklis par cilvēka reproduktīvajām spējām. Dzīvesbiedriem pašiem jāizlemj, vai viņi lietos kontracepcijas paņēmienus un kad viņi tos sāks lietot. Šāds lēmums ir ārkārtīgi nozīmīgs gadījumos, kad kļūst zināms skaidrs medicīnisks slēdziens, ka grūtniecība var nopietni apdraudēt mātes vai bērna veselību, varbūt pat beigties letāli. Ir dzīvesbiedri, kas šādos gadījumos piekrīt raksta sākumā minētajiem sterilizācijas paņēmieniem, lai būtu pilnīgi droši, ka nesāksies grūtniecība, kas apdraudētu māti (kurai varbūt jau ir bērni) vai bērnu, kurš var piedzimt ar dzīvībai bīstamiem defektiem.

Bet tiem kristiešiem, kas nesastopas ar šādu īpašu, ne pārāk bieži iespējamu risku, jāpieņem saprātīgi lēmumi, domājot un rīkojoties saskaņā ar viedokli, kāds par cilvēku reproduktīvajām spējām ir Dievam. (1. Timotejam 3:2; Titam 1:8; 2:2, 5—8.) Pieņemot šādus lēmumus, kļūst redzams kristieša briedums un Rakstos ietverto principu sapratne. Bet kas notiktu, ja citiem kļūtu zināms, ka kristietis ir rīkojies vieglprātīgi, neņemdams vērā Dieva viedokli? Vai citiem nerastos šaubas par to, vai viņš (viņa) var būt labs paraugs — cilvēks, kas pieņem lēmumus saskaņā ar Bībeli? Šāda slikta reputācija neapšaubāmi ietekmētu to, vai kristietim var uzticēt īpašas kalpošanas privilēģijas. Situācija, protams, būtu citāda, ja kristietis ir piekritis šai operācijai nezināšanas dēļ. (1. Timotejam 3:7.)