Dzīvesstāsts

Mēs pieminējām savu Radītāju kopš jaunības

PASTĀSTĪJIS DEIVIDS HIBŠMENS

”Iespējams, man drīzumā būs jāaiziet no šīs dzīves, taču es no visas sirds ceru, ka esmu bijusi uzticīga Jehovam. Es lūdzu viņam parūpēties par manu Deividu. Paldies, Jehova, par Deividu un par mūsu laulību, kas mums ir devusi tik daudz prieka!”

IEDOMĀJIETIES, ko es izjutu, kad pēc sievas apbedīšanas 1992. gada martā atradu šo pēdējo ierakstu viņas dienasgrāmatā. Tikai pirms pieciem mēnešiem mēs bijām nosvinējuši 60. gadadienu, kopš Helēna kalpoja pilnu slodzi.

Es skaidri atceros to dienu 1931. gadā, kad mēs ar Helēnu sēdējām blakus kopsanāksmē, kas norisinājās Kolumbusā (Ohaio štats, ASV). Helēnai vēl nebija 14 gadu, bet viņa novērtēja šī notikuma nozīmīgumu labāk par mani. Drīz viņa apliecināja savu dedzīgo attieksmi pret kalpošanu, kopā ar māti, kas bija atraitne, kļūdama par pionieri, kā Jehovas liecinieki sauc pilnas slodzes sludinātājus. Viņas atstāja savu labi iekārtoto māju, lai dotos uz Amerikas Savienoto Valstu dienvidiem un sludinātu lauku rajonos.

Mans kristīgais mantojums

1910. gadā mani vecāki, kuriem tolaik bija divi mazi bērni, pārcēlās no Pensilvānijas štata austrumiem uz Grovsitiju, kas atrodas štata rietumos. Viņi iemaksāja naudu par kādu vienkāršu māju un kļuva par aktīviem reformātu baznīcas locekļiem. Drīz pēc tam viņus apciemoja Bībeles pētnieks (ar šādu nosaukumu toreiz bija pazīstami Jehovas liecinieki), vārdā Viljams Evanss. Tēvs, kuram toreiz bija apmēram 25 gadi, un māte, kas bija piecus gadus jaunāka par viņu, uzklausīja šo draudzīgo velsieti un uzaicināja pie sevis pusdienās. Viņi sāka mācīties Bībeli un pēc neilga laika pieņēma patiesību.

Lai atrastos tuvāk kristiešu draudzei, tēvs nolēma ar ģimeni pārcelties uz aptuveni 40 kilometru  attālo Šāronu. Dažus mēnešus vēlāk, 1911. vai 1912. gadā, tēvs un māte tika kristīti. Kristīšanās runu teica Sargtorņa biedrības pirmais prezidents Čārlzs Teizs Rasels. Es piedzimu 1916. gada 4. decembrī un biju piektais bērns ģimenē. Kad es piedzimu, kāds bija teicis: ”Lūk, vēl viens brālis, ko mīlēt.” Tāpēc mani nosauca par Deividu, kas nozīmē ’mīļotais’.

Kad man bija četras nedēļas, es pirmo reizi tiku paņemts līdzi uz kopsanāksmi. Lai nokļūtu uz draudzes sapulcēm, tēvs ar maniem vecākajiem brāļiem mēdza iet vairākus kilometrus kājām, bet māte, mana māsa un es braucām ar tramvaju. Sapulcēm bija divas daļas: rīta un pēcpusdienas daļa. Mājās mēs bieži pārspriedām rakstus no žurnāliem Sargtornis un Zelta laikmets (tagad Atmostieties!).

Mācos no brīnišķīgiem piemēriem

Mūsu draudzi apciemoja daudzi piligrimi, kā tika dēvēti ceļojošie oratori. Parasti viņi pavadīja pie mums dienu vai divas. Viens no oratoriem, ko es īpaši labi atceros, ir Volters Torns, kas bija ’pieminējis savu Radītāju savā jaunībā’. (Salamans Mācītājs 12:1.) Kad es vēl biju mazs zēns, tēvs mani ņēma līdzi, dodoties uz kādu vietu demonstrēt četrdaļīgo ”Radīšanas fotodrāmu”, kura sastāvēja no diapozitīviem, kinoierakstiem un skaņu ierakstiem un kurā bija stāstīts par cilvēces vēsturi.

Kaut arī brālim Evansam un viņa sievai Mirjamai nebija bērnu, viņi kļuva par mūsu ģimenes garīgajiem vecākiem un vecvecākiem. Griežoties pie mana tēva, Viljams viņu vienmēr sauca par dēlu, un viņi ar Mirjamu palīdzēja mūsu ģimenei attīstīt sludinātāju garu. 20. gadsimta sākumā brālis Evanss vairākkārt bija braucis uz Velsu, lai iepazīstinātu ar Bībeles patiesību cilvēkus, kas dzīvoja Svonsi rajonā. Tur viņu pazina kā sludinātāju no Amerikas.

1928. gadā brālis Evanss aizgāja no darba un sāka sludināt Rietumvirdžīnijas kalnos. Viņam pievienojās abi mani vecākie brāļi — divdesmit vienu gadu vecais Klerenss un deviņpadsmitgadīgais Karls. Mēs ģimenē bijām četri brāļi, un visi daudzus gadus pavadījām pilnas slodzes kalpošanā. Tāpat mēs visi, vēl būdami jauni, kalpojām par Jehovas liecinieku ceļojošajiem pārraugiem. Nesen manas mātes jaunākā māsa Mērija, kurai nu jau ir vairāk nekā 90 gadu, kādā vēstulē rakstīja: ”Cik mēs esam pateicīgi, ka brālis Evanss bija dedzīgs kristīgajā kalpošanā un ieradās Grovsitijā!” Tante Mērija ir vēl viens cilvēks, kas ir pieminējis savu Radītāju kopš jaunības.

Kopsanāksmju apmeklēšana

Uz nozīmīgo kopsanāksmi, kas 1922. gadā notika Sīdarpointā (Ohaio štats), varēja aizbraukt tikai tēvs un Klerenss. Bet 1924. gadā mūsu ģimenei jau bija automašīna, tāpēc uz kopsanāksmi Kolumbusā mēs devāmies visi kopā. Mums, bērniem, par ēdienu visas astoņas kopsanāksmes dienas bija jāmaksā pašiem no saviem iekrājumiem. Vecāki uzskatīja, ka ikvienam ģimenes loceklim jāmācās pašam rūpēties par sevi. Tāpēc mēs turējām vistas, trušus un vairākas bišu saimes un iznēsājām avīzes.

Kad pienāca laiks 1927. gadā apmeklēt kopsanāksmi Toronto (Kanāda), mūsu jaunākajam brālim Polam bija seši mēneši. Vecāki nolēma, ka būtu labi, ja es paliktu mājās un ar tantes palīdzību rūpētos par Polu, kamēr vecāki kopā ar  pārējiem bērniem atradīsies Toronto. Par atalgojumu viņi man uzdāvināja desmit dolārus, un es nopirku jaunu uzvalku. Vecāki mums mācīja, ka uz sapulcēm vienmēr jāiet glītā apģērbā un par savām drēbēm jārūpējas.

Līdz 1931. gada neaizmirstamajai kopsanāksmei Kolumbusā Klerenss un Karls jau bija apprecējušies un kopā ar sievām kalpoja par pionieriem. Kā viena, tā otra ģimene mita paštaisītā pārvietojamā mājā. Karls bija precējies ar Klēru Hjūstoni no Vīlingas pilsētas, kas atrodas Rietumvirdžīnijas štatā, bet Helēna bija Klēras jaunākā māsa, tāpēc kopsanāksmē Kolumbusā es sēdēju viņai blakus.

Pilnas slodzes kalpošana

1932. gadā, kad man bija 15 gadi, es pabeidzu vidusskolu un nākamajā gadā savam brālim Klerensam, kas kalpoja par pionieri Dienvidkarolīnas štatā, nogādāju lietotu automašīnu. Drīz pēc tam pieteicos kalpot par pionieri un sāku sludināt kopā ar Klerensu un viņa sievu. Helēna kalpoja par pionieri Hopkinsvilā (Kentuki štats). Tajā laikā es viņai pirmo reizi aizrakstīju. Atbildot man, viņa vaicāja: ”Vai tu esi pionieris?”

Nākamajā vēstulē, ko Helēna glabāja gandrīz sešdesmit gadus, līdz pat savai nāvei, es atbildēju: ”Jā, es esmu pionieris un ceru, ka vienmēr būšu.” Pēc tam es pastāstīju, kā man sokas brošūras Dieva Valstība — vienīgā pasaules cerība izplatīšana garīdzniekiem un tiesu ierēdņiem.

1933. gadā tēvs man pagatavoja telti uz riteņiem — 2,4 metrus garu un 2 metrus platu dzīvojamo piekabi, kuras sienas un griestus veidoja pāri tieviem statņiem pārvilkts brezents un kurai priekšā un aizmugurē bija logs. Šajā pieticīgajā mājoklī es dzīvoju nākamos četrus pioniera kalpošanas gadus.

1934. gada martā Klerenss, Karls, viņu sievas, Helēna, viņas māte, Klerensa sievas māsa un es — kopā astoņi cilvēki — devāmies tālā ceļā uz rietumiem, lai Losandželosā (Kalifornijas štats) apmeklētu kopsanāksmi. Es naktis pārlaidu automašīnā, daži gulēja manā dzīvojamā piekabē, bet pārējie meklēja naktsmājas vietā, kur bijām apstājušies. Tā kā ceļā mums salūza automašīna, Losandželosā ieradāmies sešu dienu kopsanāksmes otrajā dienā. 26. martā mums ar Helēnu beidzot bija iespēja simbolizēt savu veltīšanos Jehovam, kristījoties ūdenī.

Šajā kopsanāksmē Džozefs Raterfords, toreizējais Sargtorņa biedrības prezidents, personīgi tikās ar visiem pionieriem. Viņš mūs uzmundrināja, nosaukdams par kareivjiem, kas drošsirdīgi iestājas par Bībeles patiesību. Toreiz pionieriem tika organizēta materiāla palīdzība, lai viņi varētu turpināt savu kalpošanu.

Dzīves skola

Pēc atgriešanās no Losandželosas kopsanāksmes mēs sludinājām Valstības vēsti pa visu Dienvidkarolīnas, Virdžīnijas, Rietumvirdžīnijas un Kentuki štatu. Pēc vairākiem gadiem Helēna par šo laiku rakstīja: ”Tur nebija draudžu, kur meklēt atbalstu, nebija arī draugu, kas varētu palīdzēt. Mēs bijām svešinieki svešā zemē. Bet es zinu, ka šajā laikā daudz ko iemācījos. Es kļuvu bagāta.”

Viņa vaicāja: ”Ar ko jauna meitene, kas atrodas tālu no draugiem un dzimtās puses, var aizpildīt savu laiku? Man ar to nebija problēmu. Es nevaru atcerēties, ka jebkad būtu mocījusies ar garlaicību. Es daudz lasīju. Mēs nekad nepārtraucām cītīgi studēt bībelisko literatūru. Tāpat es daudz laika pavadīju kopā ar māti, mācījos  pareizi rīkoties ar naudu, iepirkties, nomainīt automašīnas riepas, gatavot ēdienu, šūt un sludināt. Es neko nenožēloju un būtu gatava to visu darīt atkal no jauna.”

Viņas vairākus gadus dzīvoja mazā dzīvojamā piekabē, kaut gan Helēnas mātei piederēja jauka māja. 1937. gadā pēc kopsanāksmes Kolumbusā Helēnas mātei, kas tolaik bija norīkota kalpot Filipos (Rietumvirdžīnijas štats), pasliktinājās veselība, un viņa tika ievietota slimnīcā. Tā paša gada novembrī viņa nomira.

Apprecamies un turpinām kalpošanu

1938. gada 10. jūnijā mēs ar Helēnu apprecējāmies; vienkāršā laulību ceremonija notika viņas dzimtajās mājās Elmgrovā, kas atrodas netālu no Vīlingas (Rietumvirdžīnijas štats). Mūsu dārgais brālis Evanss, kas vairākus gadus pirms manas dzimšanas bija iepazīstinājis manu ģimeni ar patiesību, teica kāzu runu. Pēc kāzām mēs ar Helēnu bijām plānojuši atsākt pionieru kalpošanu Kentuki austrumos, bet, mums par lielu pārsteigumu, tikām uzaicināti uzņemties zonas pārraudzības darbu. Mūsu pienākumos ietilpa apmeklēt Jehovas liecinieku grupas Kentuki štata rietumos un dažās vietās Tenesī štatā un palīdzēt tām kalpošanā. Visās šajās grupās kopā bija aptuveni 75 Valstības sludinātāji.

Tolaik daudzu cilvēku domāšanu bija izkropļojis nacionālisms, tāpēc es paredzēju, ka savas kristīgās neitralitātes dēļ tuvākajā laikā varētu tikt apcietināts. (Jesajas 2:4.) Taču, tā kā bija zināms, ka esmu sludinātājs, iesaukšanas komisija attiecībā uz mani pieņēma lēmumu, kas man ļāva turpināt pilnas slodzes kalpošanu.

Kad tikko sākām apmeklēt draudzes, daudzi teica, ka esam ļoti jauni. Hopkinsvilā kāda mūsu māsa, ieraudzījusi Helēnu, viņu cieši apskāva un vaicāja: ”Vai jūs mani atceraties?” 1933. gadā Helēna viņai bija sludinājusi kādā lauku veikalā, kas piederēja viņas vīram. Toreiz šī sieviete strādāja par skolotāju svētdienas skolā, bet, izlasījusi Helēnas atstāto grāmatu, viņa bija nostājusies klases priekšā un atvainojusies skolēniem, ka bija pasniegusi nebībeliskas mācības. Tad viņa bija aizgājusi no baznīcas un sākusi savā apkaimē sludināt Bībeles patiesību. Mēs ar Helēnu Kentuki rietumos kalpojām trīs gadus, un visu šo laiku šīs māsas un viņas vīra mājas bija arī mūsējās.

Tajā laikā mēs organizējām nelielas vietējās kopsanāksmes, un vienā no tām uzstājās A. Makmilans. Kad Helēna vēl bija maza, viņš bija kādu laiku ciemojies Helēnas vecāku mājā, tāpēc tagad uz kopsanāksmes laiku pieņēma uzaicinājumu palikt pie mums 5 metrus garajā pārvietojamā mājā. Arī viņš bija pieminējis savu Diženo Radītāju kopš jaunības, jo bija veltījis savu dzīvi Jehovam 1900. gadā, būdams 23 gadus vecs.

1941. gada novembrī ceļojošo brāļu darbs uz kādu laiku tika pārtraukts, un es tiku norīkots kalpot par pionieri Hezardā (Kentuki štats). Tur mēs atkal sludinājām kopā ar manu brāli Karlu un viņa sievu Klēru. Kopā ar mums par pionieri sāka kalpot arī Helēnas brāļadēls Džozefs Hjūstons. Pēc tam viņš gandrīz 50 gadus pavadīja pilnas slodzes kalpošanā, līdz 1992. gadā, uzticīgi kalpodams Jehovas liecinieku pasaules galvenajā pārvaldē Bruklinā (Ņujorka), pēkšņi nomira ar infarktu.

1943. gadā mēs tikām norīkoti uz Rokvilu (Konektikutas štats). Tur mēs jutāmies kā nonākuši citā pasaulē, jo līdz tam bijām sludinājuši vienīgi valsts dienvidos. Rokvilā Helēna regulāri vadīja vairāk nekā 20 mājas Bībeles nodarbību nedēļā. Ar laiku mēs noīrējām kādu vienkāršu telpu, ko izmantojām par Valstības zāli, un palīdzējām izveidoties nelielai draudzei.

Kamēr vēl atradāmies Rokvilā, mūs uzaicināja doties uz Sautlānsingu (Ņujorkas štats), lai apmeklētu Sargtorņa Bībeles Gileādas skolas piekto grupu. Mūs ļoti iepriecināja atklājums, ka mācīsimies vienā grupā ar Obriju un Bertu Bivensiem — mūsu draugiem no tā laika, kad kalpojām par pionieriem Kentuki.

Skola un jaunais norīkojums

Kaut gan bijām vēl diezgan jauni, lielākā daļa mūsu grupasbiedru bija vēl jaunāki. Viņi patiešām pieminēja savu Diženo Radītāju savā  jaunībā. Izlaidums notika 1945. gada jūlijā — laikā, kad tuvojās beigām Otrais pasaules karš. Kamēr gaidījām, uz kuru valsti tiksim norīkoti kalpot par misionāriem, mēs Bruklinā sadarbojāmies ar Fletbušas draudzi. Beidzot pienāca 1946. gada 21. oktobris, kad kopā ar vēl sešiem mūsu grupasbiedriem, kuru vidū bija arī Bivensi, lidojām uz mūsu jaunajām mājām — Gvatemalas pilsētu Gvatemalā. Tolaik šajā Centrālamerikas valstī bija mazāk nekā 50 Jehovas liecinieku.

1949. gada aprīlī daži no mums pārcēlās uz Kesaltenango, kas ir otrā lielākā un nozīmīgākā pilsēta šajā valstī. Tā atrodas vairāk nekā 2300 metru virs jūras līmeņa, tāpēc tās kalnu gaiss ir spirdzinošs un tīrs. Helēna par mūsu darbību šajā vietā raksta: ”Mēs sludinājām vairākās pilsētās un ciemos. Ik rītus cēlāmies ap četriem un sēdāmies autobusā (kam logu vietā parasti bija brezenta nolaižamie), lai brauktu uz kādu tālāku pilsētu. Pavadījuši sludināšanā apmēram astoņas stundas, vakarā mēs atgriezāmies mājās.” Patlaban daudzās no šīm vietām ir izveidojušās draudzes, un pašā Kesaltenango ir sešas draudzes.

Drīz pēc tam misionāriem tika izteikts aicinājums kalpot trešajā lielākajā Gvatemalas pilsētā — Puertobarrjosā pie Karību jūras. To vidū, kas atsaucās uz šo aicinājumu, bija arī Bivensu pāris, ar kuriem ciešā sadarbībā bijām nokalpojuši Gvatemalā piecus gadus. Šķiršanās bija sāpīga, un mēs asi izjutām viņu trūkumu. Tā kā misionāru mājā ar Helēnu bijām palikuši divi vien, mēs pārcēlāmies uz nelielu dzīvokli. 1955. gadā saņēmām jaunu norīkojumu un devāmies kalpot uz Masatenango, kur ir karstāks klimats. Īsi pirms mūsu ierašanās šajā pilsētā bija kalpojuši mans jaunākais brālis Pols un viņa sieva Doloresa, kuri bija absolvējuši Gileādas skolu 1953. gadā.

1958. gadā Gvatemala bija iedalīta trīs rajonos, un tajā bija 700 sludinātāju, kas veidoja 20 draudzes. Mēs atkal ceļojām, apmeklējot mazas liecinieku grupas un vairākas draudzes, no kurām viena atradās Kesaltenango. Tad 1959. gada augustā mūs uzaicināja atgriezties Gvatemalas pilsētā un apmesties filiāles birojā. Man tika uzticēts darbs birojā, bet Helēna vēl 16 gadus turpināja kalpot par misionāri. Pēc tam arī viņa sāka strādāt filiāles birojā.

Saņemam arvien jaunas svētības

Pirms daudziem gadiem mani neatstāja sajūta, ka esmu jaunākais no visiem Jehovas kalpiem. Toties tagad es bieži esmu vecākais — piemēram, es biju vecākais no brāļiem, kas 1996. gadā apmeklēja filiāļu darbinieku kursus Patersonā (Ņujorkas štats). Tāpat kā es savulaik saņēmu palīdzību no gados vecākiem kristiešiem, pēdējos gadu desmitos man ir bijusi izdevība palīdzēt daudziem jauniešiem, kas vēlas pieminēt Radītāju savā jaunībā.

Jehova turpina bagātīgi svētīt savu tautu Gvatemalā. 1999. gadā Gvatemalas pilsētā bija vairāk nekā 60 draudžu. Tagad gan valsts ziemeļos, gan dienvidos, gan austrumos, gan rietumos ir ļoti daudz draudžu un tūkstošiem Dieva Valstības labās vēsts sludinātāju. Kad mēs pirms 53 gadiem ieradāmies Gvatemalā, te bija mazāk nekā 50 sludinātāju, bet tagad to skaits pārsniedz 19 000.

Daudz iemeslu būt pateicīgam

Dzīvē visiem gadās kaut kādas problēmas, bet mēs vienmēr varam mest savu ”nastu uz to Kungu”. (Psalms 55:23.) Jehova mūs bieži atbalsta, izmantojot mīlošus biedrus. Piemēram, dažus gadus pirms nāves Helēna man uzdāvināja mazu ierāmētu plāksnīti, uz kuras bija uzrakstīti Bībeles vārdi no Ebrejiem 6:10: ”Dievs nav  netaisns, ka aizmirstu jūsu darbu un mīlestību, ko esat parādījuši viņa vārdā ar to, ka esat kalpojuši svētajiem un vēl kalpojat.”

Klāt viņa bija pielikusi zīmīti, kurā bija teikts: ”Mīļais, man nav nekā daudz, ko Tev dot, izņemot visu mīlestību, cik vien man tās ir. [..] Šis pants man liek domāt par Tevi. Lūdzu, noliec šo plāksnīti uz sava rakstāmgalda. Es Tev nelūdzu to darīt tāpēc, ka tā ir mana dāvana, bet tāpēc, ka pēc garajiem kalpošanā pavadītajiem gadiem šis pants Tev ļoti labi atbilst.” Plāksnīte līdz pat šai dienai stāv uz mana rakstāmgalda Gvatemalas filiālē.

Es esmu kalpojis Jehovam kopš jaunības, un tagad, vecumdienās, es pateicos Jehovam par savu labo veselību, kas man ļauj joprojām pildīt uzticētos pienākumus. Regulāri lasot Bībeli, es ik pa laikam sastopu pantus, ko, manuprāt, savā Bībelē gribētu izcelt mana mīļā Helēna. Viens no šādiem pantiem ir 48. psalma 15. pants: ”Šis Dievs ir mūsu Dievs mūžīgi mūžam. Viņš mūs vadīs līdz mūža galam.” (LB-26.)

Man ir prieks dalīties ar citiem cerībā uz augšāmcelšanas dienu, kad cilvēki no visām tautām sagaidīs savus mīļos tuviniekus jaunajā pasaulē. Kāda lieliska perspektīva! Kādas prieka asaras tiks lietas, kad mēs pieminēsim, ka Jehova patiesi ir Dievs, ”kas iepriecina pazemīgos”! (2. Korintiešiem 7:6.)

[Attēls 25. lpp.]

No kreisās: mamma, tētis, tante Īva un mani brāļi Klerenss un Karls; 1910. gads

[Attēli 26. lpp.]

Mēs ar Helēnu 1947. un 1992. gadā