Kāds ir jūsu viedoklis par sevi?

TAS bija lepns vīrs. Tā kā viņš tika iecelts augstā valsts amatā, viņš tīksminājās par glaimiem un slavinājumiem, ar kuriem tika apbērts. Bet, viņam par lielu nepatiku, kāda cita amatpersona atteicās viņu šādi godināt. Lai atriebtos, augstprātīgais valstsvīrs ieplānoja visā impērijā iznīcināt tautu, pie kuras piederēja cilvēks, kura izturēšanās viņu bija aizvainojusi. Cik izkropļots viedoklis par sevi!

Neģēlīgā plāna autors bija Hamans — ievērojama persona Persijas ķēniņa Ahasvera galmā. Bet pret ko vērsās viņa naids? Pret kādu ebreju, vārdā Mordohajs. Lai gan Hamana ieplānotais genocīds bija galējība, tomēr viņa reakcija parāda, cik bīstama ir lepnība un cik briesmīgas var būt tās sekas. Hamana iedomības dēļ bija apdraudēta citu cilvēku dzīvība, taču tās dēļ arī viņš pats tika publiski pazemots un beigās sodīts ar nāvi. (Esteres 3:1—9; 5:8—14; 6:4—10; 7:1—10.)

Patiesie Dieva kalpi nav pasargāti no lepnības

Jehova prasa, lai mēs ’pazemīgi staigātu sava Dieva priekšā’. (Mihas 6:8.) Bībelē ir stāstīts par cilvēkiem, kas zaudēja pazemību. Tas izraisīja lielas grūtības un daudz bēdu. Pievērsīsim uzmanību dažiem gadījumiem, kas palīdz saprast, cik muļķīgi un bīstami ir sākt domāt nepareizi.

Dieva pravietis Jona bija sācis domāt tik nepareizi, ka mēģināja aizbēgt, kad Jehova viņam bija uzdevis brīdināt ļaunos Nīnives iedzīvotājus par nelabvēlīgo spriedumu. (Jonas 1:1—3.) Vēlāk, kad Jona tomēr sludināja nīniviešiem un tie nožēloja savus grēkus, viņš saīga. Pravietim tik ļoti rūpēja sava reputācija, ka tūkstošiem nīniviešu dzīvība viņam nenozīmēja gandrīz neko. (Jonas 4:1—3.) Ja mēs esam pārlieku augstās domās par sevi, tad ir grūti raudzīties uz cilvēkiem un notikumiem objektīvi, pareizā gaismā.

Padomājiet arī par Jūdas ķēniņu Usiju — no sākuma viņš bija labs ķēniņš. Bet tad viņš kļuva iedomīgs un gribēja darīt to, ko drīkstēja tikai priesteri. Pazemības trūkums un ārkārtīgā pašpaļāvība bija tas iemesls, kāpēc Usijam bija smagi jāsaslimst un kāpēc viņš zaudēja Dieva labvēlību. (2. Laiku 26:3, 16—21.)

Arī Jēzus apustuļi gandrīz padevās nepareizām domām. Viņiem ļoti sāka rūpēt gods un augsts stāvoklis. Kad pienāca lielu pārbaudījumu laiks, apustuļi pameta Jēzu un bēga. (Mateja 18:1; 20:20—28; 26:56; Marka 9:33, 34; Lūkas 22:24.) Arī viņiem trūka pazemības, un viņi jutās pārāki cits par citu, tāpēc viņi gandrīz aizmirsa par Jehovas nodomu un par to, kas viņiem bija jādara atbilstoši Jehovas gribai.

Iedomības sliktās sekas

Ja cilvēka viedoklis par sevi nav līdzsvarots, viņš var pats sev sagādāt sirdssāpes un sabojāt attiecības ar citiem. Iedomājieties: jūs atrodaties kādā telpā un pamanāt, ka tajā pašā telpā divi cilvēki sačukstas un smejas. Ja jūs domājat tikai par sevi, tad varat pilnīgi kļūdaini secināt, ka viņi apsmej jūs, jo runā tik klusu. Prāts jums neļauj viņu izturēšanos izskaidrot citādi. Jūs spriežat: par ko gan citu viņi varētu runāt? Jūsu garastāvoklis ir sabojāts, un jūs varbūt izlemjat vairs nekad nerunāt  ar šiem diviem cilvēkiem. Tā egocentrisms var izraisīt pārpratumus un ievērojami pasliktināt attiecības ar draugiem, ģimenes locekļiem un citiem cilvēkiem.

Cilvēki, kas pārspīlē savu nozīmīgumu, var kļūt par lielībniekiem — viņi nemitīgi runā par sev it kā piemītošajām izcilajām spējām, saviem sasniegumiem un par savu mantu. Iespējams, sarunās viņiem patīk būt galvenajiem, un viņiem vienmēr atrodas kaut kas, ko pastāstīt par sevi. Šāda runa liecina par īstas mīlestības trūkumu, un tā var citus ļoti aizkaitināt. Tādā veidā iedomīgi cilvēki bieži vien atsvešina citus no sevis. (1. Korintiešiem 13:4.)

Mums, Jehovas lieciniekiem, publiskajā kalpošanā reizēm jādzird izsmiekls un atteikumi. Mums ir jāatceras, ka tas viss patiesībā ir vērsts nevis pret mums personiski, bet pret Jehovu, kura vēsti mēs sludinām. Taču, ja mums piemīt pārspīlēta pašapziņa, sekas var būt bēdīgas. Pirms daudziem gadiem kalpošanā kāds brālis dzīvokļa iemītnieka izteiktos apvainojumus uztvēra personiski un atbildēja asiem vārdiem. (Efeziešiem 4:29.) Pēc šī gadījuma brālis vairs nekad nepiedalījās sludināšanā pa mājām. Kā redzams, lepnuma dēļ cilvēks var zaudēt savaldību. Centīsimies, lai ar mums nekad tā nenotiktu. Pazemīgi lūgsim Jehovam palīdzību, lai mēs varētu saglabāt pareizu viedokli par kristīgo kalpošanu. (2. Korintiešiem 4:1, 7; 10:4, 5.)

Iedomība traucē pieņemt padomus, kas mums visiem ir ļoti nepieciešami. Kādā Centrālamerikas valstī pirms vairākiem gadiem kristiešu draudzē notika šāds gadījums. Kāds pusaudzis uzstājās ar runu Teokrātiskās kalpošanas skolā. Skolas pārraugs viņam deva diezgan stingru padomu, un aizvainotais pusaudzis nometa savu Bībeli uz grīdas un izskrēja no Valstības zāles, apņēmies tur vairs nekad neatgriezties. Bet pēc dažām dienām viņš pārvarēja savu lepnumu, atvainojās skolas pārraugam un pazemīgi pieņēma padomu. Ar laiku viņš kļuva par nobriedušu kristieti.

Ja cilvēkam trūkst pazemības un viņš ir pārāk augstās domās par sevi, viņš var sabojāt arī savas attiecības ar Dievu. Salamana Pamācībās 16:5 ir rakstīts brīdinājums: ”Lepna sirds tā Kunga acīs ir negantība.”

Raudzīties uz sevi objektīvi

Ir pilnīgi skaidrs, ka mēs nedrīkstam domāt tikai un vienīgi par sevi. Tomēr tas nenozīmē, ka mums nebūtu nopietni jādomā par to, ko darām vai ko sakām. Bībelē ir norādīts, ka draudzes pārraugiem, kalpošanas palīgiem, faktiski visiem draudzes locekļiem ir jārīkojas pārdomāti. (1. Timotejam 3:4, 8, 11; Titam 2:2.) Kas kristiešiem var palīdzēt, lai viņi domātu par sevi pazemīgi un objektīvi?

Bībelē ir stāstīts par daudziem cilvēkiem, kas raudzījās uz sevi objektīvi. Visizcilākais pazemības paraugs bija Jēzus Kristus. Dieva Dēls labprātīgi atstāja savu augsto stāvokli debesīs un kļuva par parastu cilvēku uz zemes, lai pildītu sava Tēva gribu un izglābtu cilvēci. Lai gan viņu apvainoja, lamāja un viņš beigās pieredzēja kaunpilnu nāvi, viņš vienmēr saglabāja pašsavaldību un cieņu. (Mateja 20:28; Filipiešiem 2:5—8; 1. Pētera 2:23, 24.) Kā Jēzus to varēja? Viņš pilnīgi paļāvās uz Jehovu, un viņš bija apņēmies pildīt Dieva gribu. Jēzus bija cītīgi pētījis Dieva Rakstus, karsti lūdzis Dievu un daudz pūlējies kalpošanā. (Mateja 4:1—10; 26:36—44; Lūkas 8:1; Jāņa 4:34; 8:28; Ebrejiem 5:7.) Sekojot Jēzus priekšzīmei, mēs varam raudzīties uz sevi objektīvi. (1. Pētera 2:21.)

Lielisks paraugs bija arī ķēniņa Saula dēls Jonatāns. Tā kā viņa tēvs neklausīja Jehovu, Jonatāns zaudēja iespēju kļūt par Saula pēcteci tronī. (1. Samuēla 15:10—29.) Vai Jonatāns tāpēc jutās sarūgtināts? Vai viņš sāka apskaust Dāvidu — jaunekli, kam bija jāvalda viņa vietā? Lai gan Jonatāns bija daudz  vecāks par Dāvidu un droši vien viņam bija arī lielāka pieredze, viņš pazemīgi piekrita kārtībai, ko bija noteicis Jehova, un uzticīgi atbalstīja Dāvidu. (1. Samuēla 23:16—18.) Ja mēs skaidri apzināsimies, kāda ir Dieva griba, un vēlēsimies tai pakļauties, mēs spēsim ’nedomāt par sevi augstāk, nekā pienākas domāt’. (Romiešiem 12:3, JD.)

Jēzus mācīja, cik svarīga ir pazemība. Viņš minēja kādu uzskatāmu piemēru: ja viņa mācekļi atrastos kāzu mielastā, viņiem nebūtu jāsēžas ”pirmajā vietā”, jo var ierasties kāda ievērojamāka persona un mācekļiem būtu jācieš pazemojums, kad tos lūgtu pārsēsties citā vietā. Paskaidrodams Jēzus piebilda: ”Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (Lūkas 14:7—11.) Tāpēc ir gudri sekot Jēzus padomam un ’tērpties pazemībā’. (Kolosiešiem 3:12; 1. Korintiešiem 1:31.)

Kāpēc būtu jāraugās uz sevi objektīvi

Pazemība Jehovas kalpiem palīdz rast kalpošanā patiesu prieku. Ja draudzes vecākie ir iejūtīgi un ’saudzē ganāmo pulku’, draudzes locekļi nekavējas vērsties pie viņiem. (Apustuļu darbi 20:28, 29.) Labprāt tiek lūgta vecāko palīdzība. Tā draudzes locekļu savstarpējās attiecības kļūst ciešākas, pieaug mīlestība, sirsnība un savstarpējā uzticēšanās.

Ja mēs nejūtamies pārāki par citiem, mēs iegūstam labus draugus. Pazemība un pieticība mūs atturēs no sāncensības un vēlēšanās paspīdēt ar kādiem panākumiem vai mantu. Abas Dievam tīkamās īpašības mums palīdzēs būt taktiskiem, un tā mēs varēsim mierināt un atbalstīt tos, kam tas ir nepieciešams. (Filipiešiem 2:3, 4.) Cilvēkus parasti ietekmē mīlestība un laipnība. Vai tieši nesavtīgums nav tas, kas ir stipras draudzības pamatā? Tātad noteikti ir vērts nebūt pārāk augstās domās par sevi. (Romiešiem 12:10.)

Raugoties uz sevi objektīvi, mums ir viegli arī atzīt savas kļūdas, ja esam kādu apvainojuši. (Mateja 5:23, 24.) Tā veidojas labas attiecības, ir iespējams problēmas atrisināt mierīgā ceļā un tiek veicināta savstarpēja cieņa. Ja tie, kas pārrauga citus, piemēram, kristiešu draudzes vecākie, ir pazemīgi, tad viņi var ļoti daudz darīt citu labā. (Salamana Pamācības 3:27; Mateja 11:29.) Pazemīgam cilvēkam ir viegli piedot tam, kas pret viņu ir grēkojis. (Mateja 6:12—15.) Pazemīgs cilvēks neapvainojas par katru sīkumu un paļaujas, ka Jehova izmainīs to, ko nekādi citādi nevar izmainīt. (Psalms 37:5; Salamana Pamācības 3:5, 6.)

Cilvēkam, kas raugās uz sevi pazemīgi, vislielākais ieguvums ir Jehovas labvēlība un atzinība. ”Dievs stāv pretim lepniem, bet pazemīgiem viņš dod žēlastību.” (1. Pētera 5:5.) Centīsimies nekad nekļūt augstprātīgi. Pazemīgi atzīsim savu stāvokli Jehovas priekšā un viņa nodibināto kārtību. Visus, kas pilda Dieva prasību ”pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā”, gaida brīnišķīgas svētības.

[Attēls 22. lpp.]

Jonatāns pazemīgi atbalstīja Dāvidu