Dzīvesstāsts

Jehova ir mans patvērums un stiprums

PASTĀSTĪJIS MARSELS FILTO

”Ja tu precēsies ar viņu, tevi noteikti ieslodzīs cietumā.” Tā ļaudis sacīja jaunajai sievietei, kuru biju bildinājis. Es vēlos pastāstīt, kāpēc viņi tā teica.

ES PIEDZIMU 1927. gadā Kanādas provincē Kvebekā, un katolicisma ietekme tolaik tur bija ļoti spēcīga. Apmēram pēc četriem gadiem, kad mēs dzīvojām Monreālā, pie mums sāka nākt Sesila Difūra, Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotāja. Mūsu kaimiņiem tas nepatika, un tie viņai bieži draudēja. Viņa jau agrāk daudz reižu bija arestēta un bija cietusi pazemojumus, turklāt tikai tāpēc, ka sludināja Bībeles vēsti. Tā mēs drīz vien sapratām, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Jūs būsit visu tautu ienīsti mana vārda dēļ.” (Mateja 24:9.)

Tajā laikā daudziem likās pilnīgi neiedomājami, ka frankokanādiešu ģimene pamestu katoļticību. Lai gan mani vecāki nekad nekļuva par kristītiem Jehovas lieciniekiem, viņi drīz vien secināja, ka katoļu baznīcas mācības nesaskan ar Bībeli. Tāpēc viņi skubināja visus astoņus bērnus lasīt Jehovas liecinieku literatūru, un viņi atbalstīja tos bērnus, kas nostājās Bībeles patiesības pusē.

Ieņemu stingru nostāju grūtos laikos

1942. gadā, kad es vēl mācījos skolā, manī radās patiesa interese par Bībeli. Tolaik Jehovas liecinieku darbība Kanādā bija aizliegta, jo viņi sekoja agrīno kristiešu priekšzīmei un neiesaistījās valstu karos. (Jesajas 2:4; Mateja 26:52.) Plosījās pasaules karš, un mans vecākais brālis Rolāns tika ieslodzīts labošanas darbu nometnē, jo viņš atteicās ņemt rokā ieročus.

 Kaut kad tad tēvs man iedeva izlasīt franču valodā tulkotu grāmatu *, kurā bija stāstīts, kas jāpārcieš vācu Jehovas lieciniekiem tāpēc, ka viņi atsakās atbalstīt Ādolfa Hitlera militārās kampaņas. Es vēlējos līdzināties šiem drosmīgajiem cilvēkiem un sāku apmeklēt Jehovas liecinieku sapulces, kas notika kādā personīgajā mājā. Drīz mani uzaicināja piedalīties sludināšanā. Es piekritu, skaidri apzinādamies, ka mani var arestēt un ieslodzīt cietumā.

Es lūdzu, lai Jehova man dotu spēku, un pieklauvēju pie pirmajām durvīm. Tās atvēra laipna sieviete, un es, stādījies priekšā, nolasīju vārdus, kas rakstīti 2. Timotejam 3:16: ”Visi šie raksti ir Dieva iedvesti un ir noderīgi.” (LB-65r.)

”Vai jūs vēlētos uzzināt vairāk par Bībeli?” es vaicāju.

”Jā, vēlētos gan,” sieviete atbildēja.

Tad es viņai sacīju, ka atnākšu nākamreiz kopā ar kādu sievieti, kas Bībeli zina labāk nekā es, un nākamajā nedēļā es to arī izdarīju. Pēc šī gadījuma es jutos drošāk nekā agrāk un sapratu, ka mēs neveicam kalpošanu ar pašu spēkiem vien. Kā rakstīja apustulis Pāvils, mēs to darām ar Jehovas palīdzību. Ir ļoti svarīgi saprast, ka ’spēka pārpilnība ir no Dieva un ne no mums’. (2. Korintiešiem 4:7.)

Tā sludināšana kļuva par manas dzīves sastāvdaļu, bet tāpat arī aresti un ieslodzījums. Nav nekāds brīnums, ka manai līgavai bija jādzird: ”Ja tu precēsies ar viņu, tevi noteikti ieslodzīs cietumā.” Bet īstenībā tas nebija tik briesmīgi. Parasti pēc cietumā pavadītas nakts mūs, apcietinātos Jehovas lieciniekus, atbrīvoja pret drošības naudu, ko iemaksāja kāds cits Jehovas liecinieks.

Svarīgi lēmumi

1943. gada aprīlī es sevi veltīju Jehovam un to apliecināju, kristīdamies ūdenī. 1944. gada augustā es pirmo reizi apmeklēju lielu kopsanāksmi — tā notika Amerikas Savienoto Valstu Ņujorkas štata Bufalo pilsētā, kas atrodas tieši pie Kanādas robežas. Uz kopsanāksmi bija ieradušies 25 000 cilvēku, un tajā dzirdētais radīja manī vēlēšanos kalpot par pionieri, kā sauc Jehovas liecinieku pilnas slodzes kalpotājus. Jehovas liecinieku darbības aizliegums Kanādā tika atcelts 1945. gada maijā, un jau nākamajā mēnesī es sāku kalpot par pionieri.

Tomēr, jo vairāk es sludināju, jo biežāk mani apcietināja. Reiz mani ievietoja vienā kamerā ar Maiku Milleru, kas jau daudzus gadus uzticīgi kalpoja Jehovam. Mēs sēdējām uz cementa grīdas un sarunājāmies. Garīgi rosinošā  saruna man deva lielu spēku. Vēlāk man prātā ienāca kāda doma: ”Kā būtu bijis, ja pirms tam mūsu starpā būtu pastāvējušas kādas nesaskaņas un mēs nebūtu sarunājušies viens ar otru?” Ar šo mīļo brāli cietumā pavadītais laiks man ļāva izdarīt vienu no svarīgākajiem secinājumiem dzīvē: mums ir vajadzīgi mūsu brāļi, un tāpēc mums ir jāpiedod cits citam un vienmēr jāizturas laipni. Pretējā gadījumā būtu tā, kā rakstīja apustulis Pāvils: ”Ja jūs savā starpā kožaties un ēdaties, tad pielūkojiet, ka jūs cits citu neaprijat!” (Galatiešiem 5:15.)

1945. gada septembrī mani uzaicināja strādāt Kanādas Sargtorņa biedrības filiālē, ko mēs saucam par Bēteli, — tā atradās Toronto. Visi garīgie pasākumi, kas tur notika, mani uzmundrināja un ļoti stiprināja manu ticību. Nākamajā gadā mani norīkoja strādāt Bēteles lauku saimniecībā, kas atradās apmēram 40 kilometru uz ziemeļiem no filiāles. Lasīdams zemenes kopā ar Annu Volineku, es ievēroju ne tikai viņas ārējo skaistumu, bet arī mīlestību pret Jehovu un dedzīgumu. Mūsu jūtas bija abpusējas, un 1947. gada janvārī mēs apprecējāmies.

Nākamos divarpus gadus mēs kalpojām par pionieriem Ontārio provinces pilsētā Londonā un pēc tam Keipbretonas salā, kur palīdzējām izveidot draudzi. 1949. gadā saņēmām uzaicinājumu mācīties Sargtorņa Bībeles Gileādas skolā, kur gatavo misionārus, un mūs iekļāva 14. grupā.

Kalpojam par misionāriem Kvebekā

Jau agrāk tie Gileādas skolas absolventi, kas bija nākuši no Kanādas, tika nosūtīti uz Kvebeku. 1950. gadā ar vēl 25 misionāriem no mūsu grupas mēs viņiem pievienojāmies. Tā kā Kvebekā sludināja tik daudz misionāru, vajāšanas pieauga un misionāriem bieži uzbruka vardarbīgi noskaņots pūlis, ko bija samusinājuši Romas katoļu baznīcas vadītāji.

Divas dienas pēc mūsu ierašanās Ruēnas pilsētā, kur mums bija jākalpo, Annu aizturēja policisti un iesēdināja policijas automašīnas aizmugurē. Viņai tas bija kaut kas pilnīgi jauns, jo savā dzimtajā Manitobas provinces ciematiņā viņa vispār reti bija redzējusi policistus. Protams, viņa bija nobijusies un atcerējās vārdus: ”Ja tu precēsies ar viņu, tevi noteikti ieslodzīs cietumā.” Taču pirms braukšanas prom policisti sameklēja arī mani un nosēdināja blakus Annai. ”Kā es priecājos tevi redzēt!” viņa izsaucās. Bet tad pārsteidzoši mierīgi piebilda: ”Tas pats bija jāpieredz apustuļiem, jo viņi stāstīja par Jēzu.” (Apustuļu darbi 4:1—3; 5:17, 18.) Tajā pašā dienā mūs pret drošības naudu atbrīvoja.

Kādu gadu pēc šī notikuma reiz, sludinot pa mājām Monreālā, uz kurieni bijām norīkoti, es izdzirdēju tālāk tajā pašā ielā satrauktas balsis un ieraudzīju, ka saniknots pūlis uz kaut ko met akmeņus. Tur bija Anna un vēl viena māsa — es metos viņām palīgā, un tūlīt pat notikuma vietā ieradās arī policija. Bet policisti arestēja nevis akmeņu sviedējus, bet abas māsas! Cietumā Anna atgādināja jaunajai Jehovas lieciniecei, ka viņas izjūt, cik patiesi ir Jēzus vārdi: ”Jūs būsit visu ienīsti mana vārda dēļ.” (Mateja 10:22.)

Bija laiks, kad Kvebekā bija ierosinātas 1700 lietas pret Jehovas lieciniekiem. Parasti mūs apsūdzēja musinošas literatūras izplatīšanā vai literatūras izplatīšanā bez īpašas atļaujas. Tāpēc Sargtorņa biedrības juridiskā nodaļa vērsās tiesā pret Kvebekas valdību. Pēc vairāku gadu tiesāšanās Jehova mums piešķīra divas lielas uzvaras Kanādas Augstākajā tiesā. 1950. gada decembrī tika atzīts, ka apsūdzībai par mūsu literatūras musinošo raksturu nav pamata, bet 1953. gada oktobrī tika apstiprinātas mūsu tiesības izplatīt literatūru par Bībeli bez īpašas atļaujas. Tā bija skaidri redzams, ka Jehova ir ”patvērums un stiprums, tiešām spēcīgs palīgs bēdu laikā”. (Psalms 46:2.)

Ievērības cienīgs ir fakts, ka 1945. gadā, kad es sāku kalpot par pionieri, Kvebekā bija 356  Jehovas liecinieki, bet tagad — vairāk nekā 24 000! Ir noticis tieši tā, kā ir teikts Bībeles pravietojumā: ”Nevienam ierocim, kas vērsts pret tevi, neizdosies tevi pieveikt, un ikvienu mēli, kas uzstāsies tiesā pret tevi, tu noraidīsi kā netaisnu liecību.” (Jesajas 54:17.)

Strādājam Francijā

1959. gada septembrī mūs ar Annu uzaicināja kalpot Parīzes Bētelē, kur man bija jāvada tipogrāfija. Līdz pat 1960. gada janvārim, kad mēs tur ieradāmies, Jehovas liecinieku literatūru Francijā bija iespiedis komerciāls uzņēmums. Tā kā Sargtornis tolaik Francijā bija aizliegts, mēs katru mēnesi iespiedām 64 lappušu biezu brošūru. Tās nosaukums bija Biļetens Jehovas lieciniekiem, un tajā bija ievietoti raksti, kas draudzēm bija jāstudē attiecīgajā mēnesī. No 1960. gada līdz 1967. gadam sludinātāju skaits Francijā strauji pieauga: 1960. gadā šajā valstī bija 15 439 sludinātāji, bet pēc septiņiem gadiem — 26 250.

Pēc kāda laika lielākā daļa misionāru tika nosūtīti uz citām vietām, daži — uz Āfrikas valstīm, kur oficiālā valoda bija franču, bet citi uz Kvebeku. Tā kā Anna nejutās labi un viņai bija vajadzīga operācija, mēs atgriezāmies Kvebekā. Pēc trijiem ārstēšanās gadiem Annas veselība uzlabojās. Tad mani norīkoja kalpot par rajona pārraugu, un man katru nedēļu bija jāapmeklē kāda draudze, lai to stiprinātu garīgā ziņā.

Misionāri Āfrikā

Pēc vairākiem gadiem, 1981. gadā, mēs ļoti priecājāmies, uzzinot, ka mūs nosūta kalpot par misionāriem Zairā, ko tagad sauc par Kongo Demokrātisko Republiku. Šīs valsts iedzīvotāji bija nabadzīgi, un viņiem bija jāiztur daudz grūtību. Kad mēs ieradāmies Zairā, tur bija 25 753 Jehovas liecinieki, bet tagad ir vairāk nekā 113 000, un 1999. gadā Kristus nāves Atceres vakaru apmeklēja 446 362 cilvēki!

1984. gadā no valsts tika nopirkts 200 hektāru liels zemes gabals jaunas biedrības filiāles celšanai. 1985. gada decembrī valsts galvaspilsētā Kinšasā notika starptautiska kopsanāksme, kuru apmeklēja 32 000 cilvēku no daudzām pasaules zemēm. Tad, pēc garīdznieku ierosinājuma, sākās mēģinājumi apstādināt mūsu darbu Zairā. 1986. gada 12. martā atbildīgajiem brāļiem tika iesniegta vēstule, kurā bija paziņots, ka Zairas Jehovas liecinieku apvienība ir aizliegta. Mūsu darbības aizliegumu bija parakstījis toreizējais valsts prezidents Mobutu Sese Seko.

Tā kā situācija tik strauji bija mainījusies, mums bija jāievēro Bībeles padoms: ”Gudrais paredz nelaimi un paglābjas.” (Salamana Pamācības 22:3.) Mums izdevās ievest no citām zemēm papīru, tipogrāfijas krāsu, fotofilmas, iespiedformas un ķimikālijas, lai Kinšasā iespiestu literatūru. Tāpat izstrādājām literatūras piegādes sistēmu. Tā darbojās labāk nekā valsts pasts!

Tūkstošiem Jehovas liecinieku tika arestēti, un daudzi — nežēlīgi spīdzināti. Bet viņi visi, izņemot tikai dažus, to izturēja un saglabāja savu uzticību Jehovam. Arī mani arestēja, un cietumā es redzēju, cik briesmīgos apstākļos brāļiem bija jāatrodas. Daudz reižu slepenpolicija un varas iestādes mums centās visādi kaitēt, bet Jehova mums vienmēr palīdzēja. (2. Korintiešiem 4:8.)

Kāda uzņēmēja noliktavā mēs bijām paslēpuši apmēram 3000 kastu ar literatūru. Tomēr pēc kāda laika viens no darbiniekiem par to paziņoja slepenpolicijai, un slepenpolicisti uzņēmēju arestēja. Vezdami to uz cietumu, viņi ieraudzīja manu automašīnu. Uzņēmējs slepenpolicistiem pateica, ka es esot norunājis ar viņu glabāt noliktavā literatūru. Policisti apstājās un izvaicāja mani, apvainodami mani neatļautas literatūras glabāšanā šī vīrieša noliktavā.

”Vai jums ir kāda no šīm grāmatām?” es jautāju.

 ”Protams, ir,” viņi atbildēja.

”Vai es varētu vienu aplūkot?” es atkal vaicāju.

Viņi man iedeva vienu grāmatu, un es viņiem parādīju lappusi, kur bija rakstīts: ”Iespiests Amerikas Savienotajās Valstīs; izdevējs — Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrība.”

”Jums rokās ir Amerikas īpašums, tas nepieder Zairai,” es viņiem atgādināju. ”Jūsu valdība ir aizliegusi Zairas Jehovas liecinieku apvienību, nevis Amerikas Savienoto Valstu Sargtorņa Bībeles un bukletu biedrību. Tāpēc jums nopietni jāpadomā, ko jūs darīsiet ar šīm grāmatām.”

Man atļāva iet, jo viņiem nebija ordera manam arestam. Naktī mēs piebraucām pie noliktavas un ar divām smagajām automašīnām aizvedām visu literatūru. Kad nākamajā dienā ieradās varas iestāžu pārstāvji, viņi bija ļoti vīlušies, redzot noliktavu tukšu. Viņi sāka mani meklēt, jo bija dabūjuši orderi manam arestam. Šie cilvēki mani arī atrada, bet viņiem nebija automašīnas, ar ko mani aizvest, tāpēc es pats aizbraucu uz cietumu! Man devās līdzi kāds cits Jehovas liecinieks, lai pēc tam paņemtu manu automašīnu, pirms to būtu konfiscējuši varas iestāžu pārstāvji.

Pēc astoņu stundu ilgas pratināšanas viņi izlēma mani izraidīt no valsts. Bet es parādīju valdības vēstules fotokopiju, kurā es biju iecelts par toreiz aizliegtās Zairas Jehovas liecinieku apvienības īpašumu likvidatoru. Tā es varēju turpināt savu darbību Bētelē.

Pēc četru gadu smaga darba aizlieguma apstākļos man sāka asiņot kuņģa čūla un mana dzīvība bija briesmās. Tika nolemts, ka man jābrauc ārstēties uz Dienvidāfriku; tur biedrības filiālē es saņēmu ļoti labu aprūpi un izveseļojos. Uz Dienvidāfrikas filiāli mēs pārcēlāmies 1989. gadā, kad Zairā bijām pavadījuši kalpošanā astoņus neaizmirstamus, laimīgus gadus. 1998. gadā mēs atgriezāmies dzimtenē, un kopš tā laika atkal kalpojam Kanādas Bētelē.

Esmu bezgala priecīgs par iespēju kalpot

Kad pārdomāju 54 pilnas slodzes kalpošanā pavadītos gadus, esmu ļoti priecīgs, ka esmu izmantojis savu jaunības enerģiju vērtīgajā kalpošanā Jehovam. Lai gan Annai bija jāiztur daudz smagu pārbaudījumu, viņa nekad nav žēlojusies, bet vienmēr ir bijusi man lielisks atbalsts. Mums abiem ir bijusi priekšrocība palīdzēt daudziem cilvēkiem iepazīt Jehovu, un liela daļa no viņiem ir kļuvuši par pilnas slodzes kalpotājiem. Ir tāds prieks redzēt, ka daži no viņu bērniem un pat mazbērni kalpo mūsu diženajam Dievam Jehovam!

Es esmu pilnīgi pārliecināts, ka šī pasaule nespēj piedāvāt neko tādu, ko varētu salīdzināt ar Jehovas dotajām priekšrocībām un svētībām. Tiesa, mums ir bijis jāiztur daudz pārbaudījumu, bet tie visi ir stiprinājuši mūsu ticību un paļāvību uz Jehovu. Viņš patiešām ir bijis mūsu stiprums un patvērums, un spēcīgs palīgs bēdu laikā.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 26. lpp.]

1947. gadā, kad mēs abi kalpojām par pionieriem; mēs ar Annu tagad

[Attēls 29. lpp.]

Zairas iedzīvotāji tiecās pēc Bībeles patiesības