Augumā mazas, bet sirdī drosmīgas

VAI jūs varat iedomāties, ko nozīmē sludināt par Dieva Valstību nepazīstamiem cilvēkiem, ja jūsu augums ir tikai 76 centimetri? Laura to ļoti labi zina, jo savos 33 gados viņa ir tieši tik gara — tikai 76 centimetrus. Kopā ar savu māsu Mariju, kurai ir 24 gadi un kura ir 86 centimetrus gara, viņa dzīvo Ekvadoras galvaspilsētā Kito. Ļausim, lai viņas pašas pastāsta, ar kādām grūtībām viņām ir jāsastopas kristīgajā kalpošanā.

”Lai nokļūtu mūsu sludināšanas teritorijā un kristiešu sapulcēs, vispirms mums ir jānoiet puskilometru garš ceļš līdz autobusam. Kad esam no tā izkāpušas, mūsu priekšā ir vēl viens puskilometrs līdz otram autobusam. Diemžēl šajā ceļa posmā dzīvo pieci nikni suņi. Mēs ļoti baidāmies no suņiem, jo salīdzinājumā ar mums dažs labs no tiem ir milzīgs kā zirgs. Lai vajadzības gadījumā turētu tos pienācīgā attālumā, mēs ņemam līdzi nūju, ko pirms iekāpšanas autobusā paslēpjam kaut kur ceļa malā, jo atpakaļceļā tā atkal būs noderīga.

Iekļūšana autobusā mums vārda tiešā nozīmē ir liels solis. Lai būtu vieglāk iekāpt, mēs nostājamies uz kāda uzkalniņa. Daži šoferi piebrauc mums tieši klāt, bet citi ne. Tādā gadījumā garākā no mums palīdz otrai tikt iekšā. Turklāt ceļā uz otro autobusu mums ir jāšķērso šoseja, uz kuras ir visai dzīva satiksme, — tas mūsu mazajām kājām ir īsts pārbaudījums. Mazā auguma dēļ smagās somas mums rada papildu grūtības. Lai soma nebūtu tik smaga, mēs kalpošanā izmantojam kabatas formāta Bībeli un ņemam līdzi nelielu literatūras daudzumu.

Jau kopš bērnības mēs esam bijušas ļoti noslēgtas. Cilvēki mūsu apkārtnē zina, ka mūs vienmēr ir biedējušas sarunas ar svešiem cilvēkiem. Tāpēc redzēt mūs klauvējam pie savām durvīm viņiem ir īsts pārsteigums, un tas viņus iespaido. Parasti viņi ir gatavi mūs uzklausīt. Bet tur, kur mūs tik labi nepazīst, cilvēki bieži mūsos saskata vienīgi liliputus, un tāpēc viņi ne vienmēr ņem vērā, cik nopietna ir mūsu sludinātā vēsts. Tomēr apziņa, ka Jehova mūs mīl, vieš mūsu sirdīs drosmi turpināt uzsākto kalpošanu. Turklāt mēs smeļamies drosmi, pārdomājot vārdus, kas lasāmi Salamana Pamācībās 3:5, 6.”

Kā liecina Lauras un Marijas dzīve, ja cilvēks, par spīti fiziskām grūtībām, ir neatlaidīgs, tas var sagādāt slavu Dievam. Apustulis Pāvils lūdza, lai Dievs viņu atbrīvo no ’dzeloņa miesā’, iespējams, kādas fiziskas problēmas. Tomēr Dievs viņam atbildēja: ”Tev pietiek ar manu žēlastību;  jo mans spēks nespēkā varens parādās.” Tiešām, nav jāgaida, līdz tiks novērsts kāds fizisks trūkums, lai mēs varētu kalpot Dievam. Pilnībā paļaujoties uz Dievu, kalpošanā var paveikt to, kas mūsu apstākļos ir iespējams. Tā kā Pāvilam bija šāda attieksme pret savu ’dzeloni miesā’, viņš varēja sacīt: ”Kad esmu nespēcīgs, tad esmu spēcīgs.” (2. Korintiešiem 12:7, 9, 10.) Pēc dažiem gadiem Pāvils rakstīja: ”Es visu spēju tā spēkā, kas mani dara stipru.” (Filipiešiem 4:13.)

Mūsdienās Dievs izmanto vīriešus, sievietes un bērnus, kas viņam ir pilnībā uzticami, lai paveiktu lielu darbu. Viņu vidū ir arī cilvēki ar dažādām veselības problēmām. Kaut gan viņi cer, ka Dievs viņus izdziedinās savas Valstības valdīšanas laikā, viņi jau tagad kalpo Dievam, negaidot uz tūlītēju problēmu atrisinājumu.

Varbūt arī jums sagādā ciešanas kāda fiziska nepilnība, tomēr nenoskumstiet. Ja jums būs ticība, jūs varat līdzināties Pāvilam, Laurai un Marijai — cilvēkiem, par kuriem, tāpat kā par citiem Dieva kalpiem senatnē, var teikt, ka viņi ir ”pārvarējuši nespēku”. (Ebrejiem 11:34.)

[Attēls 8. lpp.]

Marija

Laura

[Attēls 9. lpp.]

Marija palīdz Laurai iekāpt autobusā

[Attēli 9. lpp.]

”Mēs ļoti baidāmies no suņiem, jo salīdzinājumā ar mums dažs labs no tiem ir milzīgs kā zirgs.”

Apakšā: Laura un Marija kopā ar saviem kādreizējiem Bībeles skolotājiem