Kirils Lukaris. Cilvēks, kas augstu vērtēja Bībeli

Bija 1638. gada vasaras diena. Zvejnieki, kas zvejoja Marmora jūrā pie Konstantinopoles (mūsdienu Stambula), toreizējās Osmaņu impērijas galvaspilsētas, pēkšņi izbijās, jo ieraudzīja ūdenī peldam līķi. Apskatījuši to tuvāk, viņi ar šausmām saprata, ka nožņaugtais un jūrā iemestais cilvēks bija Konstantinopoles ekumēniskais patriarhs — pareizticīgās baznīcas galva. Tik traģiskā nāvē gāja bojā Kirils Lukaris — ievērojama persona 17. gadsimta reliģiskajā dzīvē.

LUKARIS nepieredzēja, kā piepildītos viņa sapnis un tiktu izdots Kristiešu grieķu rakstu tulkojums grieķu sarunvalodā. Tāpat nekad neīstenojās cits viņa sapnis — redzēt, ka pareizticīgā baznīca atgrieztos pie ”evaņģēliskās vienkāršības”. Kas bija šis vīrs? Ar kādiem šķēršļiem savā darbībā viņam iznāca sastapties?

Lukari satriec zināšanu trūkums

Kirils Lukaris piedzima 1572. gadā Venēcijas republikai piederošās Krētas salas pilsētā Kandijā (tagad Hērakleja). Būdams apdāvināts, viņš mācījās Itālijā — Venēcijā un Padujā — un pēc tam daudz ceļoja gan pa Itāliju, gan pa citām zemēm. Lukari sarūgtināja baznīcas atsevišķo grupējumu strīdi, un viņu interesēja Eiropas reformācijas kustības, tāpēc, iespējams, viņš apmeklēja arī Ženēvu, kur tolaik noteicošais bija kalvinisms.

Polijā Lukaris redzēja, ka gan pareizticīgie priesteri, gan draudžu locekļi zināšanu trūkuma dēļ bija nožēlojamā garīgā stāvoklī. Aleksandrijā un Konstantinopolē viņu satrauca fakts, ka no dažām baznīcām pat ir aizvāktas kanceles, no kurām tika lasīti Svētie raksti.

1602. gadā Lukaris devās uz Aleksandriju, kur viņš stājās sava radinieka, patriarha Meletija, vietā. Tad aizsākās viņa sarakste ar dažādiem Eiropas teologiem, kas bija noskaņoti uz reformām. Vienā no savām vēstulēm Lukaris rakstīja, ka pareizticīgajā baznīcā joprojām tiek darīts daudz kas nepareizs. Citās vēstulēs viņš uzsvēra, ka baznīcai māņticība ir jāaizstāj ar ”evaņģēliju vienkāršību” un par autoritāti jāuzskata tikai Svētie raksti.

Tāpat Lukari satrauca fakts, ka baznīcas tēvu izteikumi  tika uzskatīti par tikpat autoritatīviem kā Jēzus un apustuļu vārdi. ”Es vairs nevaru izturēt, dzirdot, ka cilvēku tradīcijas esot līdzvērtīgas Svētajiem rakstiem,” viņš rakstīja. (Mateja 15:6.) Viņš piebilda, ka, viņaprāt, tēlu pielūgšana ir kaut kas briesmīgs. ”Svēto” piesaukšana, atzīmēja Lukaris, ir apvainojums īstajam Starpniekam — Jēzum. (1. Timotejam 2:5.)

Tirgošanās ar patriarha krēslu

Šādi uzskati, kā arī Lukara nepatika pret Romas katoļu baznīcu izraisīja to, ka Lukari sāka ienīst un vajāt jezuīti, kā arī tie pareizticīgās baznīcas locekļi, kas iestājās par ūniju ar katoļiem. Lai gan Lukarim bija tik daudz pretinieku, 1620. gadā viņu tomēr iecēla par Konstantinopoles patriarhu. Pareizticīgās baznīcas patriarhāts tajā laikā atradās Osmaņu impērijas kontrolē. Osmaņu valdība par naudu bija gatava katrā laikā atcelt patriarhu un atbalstīt jauna iecelšanu.

Lukara ienaidnieki, galvenokārt jezuīti, kā arī pāvesta visvarenā un baismīgā Congregatio de Propaganda Fide (Ticības sludināšanas kongregācija) joprojām apmeloja Lukari un kala sazvērnieciskus plānus. ”Sava mērķa sasniegšanai jezuīti izmantoja visus iespējamos līdzekļus: viltu, apmelojumus, lišķēšanu un, galvenais, kukuļus, kas bija visefektīvākais līdzeklis [Osmaņu impērijas] augstmaņu labvēlības iegūšanai,” rakstīts darbā Kyrillos Loukaris. Nebija ilgi jāgaida: 1622. gadā Lukari izsūtīja uz Rodas salu, bet Amasjas Gregorijs ieguva viņa amatu, apsolījis samaksāt 20 000 sudraba monētu. Tomēr Gregorijs nespēja sagādāt šo summu, un patriarha amatu nopirka Adrianopoles Antims, bet arī viņš vēlāk atkāpās. Kā par brīnumu, Lukaris atguva savu vietu un atkal kļuva par patriarhu.

Lukaris bija apņēmies izmantot šo jauno iespēju pareizticīgo priesteru un laju izglītošanai un izdot Bībeles tulkojumu un teoloģiskus traktātus. Šim nolūkam viņš organizēja, ka uz Konstantinopoli angļu sūtņa aizgādnībā tiktu atvesta iespiedmašīna. Taču 1627. gada jūnijā, kad iespiedmašīna pienāca, Lukara ienaidnieki viņam izvirzīja apvainojumu, ka viņš to izmantošot politiskiem mērķiem, un galu galā panāca tās iznīcināšanu. Lukarim bija jāizmanto Ženēvā esošās iespiedmašīnas.

Kristiešu rakstu tulkojums

Lukara ārkārtīgā cieņa pret Bībeli un ticība tās spējai izglītot cilvēkus radīja viņā karstu vēlēšanos padarīt Bībeli saprotamu parastajiem cilvēkiem. Viņš apzinājās, ka oriģinālo, Dieva iedvesmoto manuskriptu grieķu valoda vairs nav saprotama lielākajai daļai cilvēku. Pirmais, ko Lukaris lika iztulkot tā laika grieķu valodā, bija Kristiešu grieķu raksti. Izglītots mūks Maksims Kallipolīts sāka šo darbu 1629. gada martā. Daudziem pareizticīgajiem Svēto rakstu tulkošana likās zaimošana, lai cik nesaprotams lasītājiem būtu teksts. Lai viņus nomierinātu, Lukaris lika iespiest oriģinālo tekstu un tulkojumu blakus slejās un pievienoja tikai dažas piezīmes. Tā kā Kallipolīts nomira drīz pēc tam, kad bija nodevis manuskriptu, Lukaris pats lasīja korektūru. Šis tulkojums tika izdots neilgi pēc Lukara nāves — 1638. gadā.

Kaut arī Lukaris bija rīkojies tik ļoti piesardzīgi, tulkojums daudzos bīskapos izraisīja sašutuma vētru. Tulkojumam bija pievienots ievads, kurā bija skaidri redzama Lukara mīlestība pret Dieva Rakstiem. Lukaris rakstīja, ka Svētie raksti, kas iztulkoti tādā valodā, kādā cilvēki runā, ir ”no debesīm dota brīnumjauka vēsts”. Viņš skubināja cilvēkus ”labi pārzināt [Bībeles] saturu” un teica, ka nav cita ceļa, kā uzzināt ”precīzi par visu, kas saistās ar ticību.., izņemot dievišķos un svētos Evaņģēlijus”. (Filipiešiem 1:9, 10, JD.)

Lukaris stingri nosodīja tos cilvēkus, kas aizliedza pētīt Bībeli, un tos, kas uzstājās pret oriģinālā teksta tulkošanu, — viņš rakstīja: ”Ja mēs runājam vai lasām bez sapratnes, tad mēs sviežam vārdus vējā.” (Salīdzināt 1. Korintiešiem 14:7—9.) Ievada nobeigumā Lukaris rakstīja: ”Kad jūs lasāt dievišķo un svēto Evaņģēliju savā valodā, gūstiet no tā visa sev labumu, ..un lai Dievs vienmēr apgaismo jums ceļu uz labo.” (Salamana Pamācības 4:18.)

 Ticības apliecība

Kad Lukaris bija uzsācis darbu pie šī Bībeles teksta tulkojuma, viņš spēra vēl vienu drosmīgu soli. 1629. gadā viņš Ženēvā izdeva savu ticības apliecību. Tas bija viņa personisko ticības uzskatu izklāsts, kurus, kā viņš cerēja, pieņems pareizticīgā baznīca. Kā teikts grāmatā The Orthodox Church (Pareizticīgā baznīca), šī ticības apliecība ”atņem jebkādu jēgu pareizticīgās baznīcas doktrīnai par priesterību un svētajiem ordeņiem, bet svētbilžu godināšanu un svēto pielūgšanu ar kaunu atzīst par elkdievības formām”.

Lukara ticības apliecībā bija 18 punkti. Otrajā punktā ir rakstīts, ka Bībele ir Dieva iedvesmota un ka tai piemīt lielāka autoritāte nekā baznīcai. Tur teikts: ”Mēs ticam, ka Svētos Rakstus ir devis Dievs.. [..] Mēs ticam, ka Svēto Rakstu autoritāte ir pārāka par Baznīcas autoritāti. Būt Svētā Gara mācītam ir pilnīgi kaut kas cits nekā būt cilvēka mācītam.” (2. Timotejam 3:16, LB-65r.)

Astotajā un desmitajā punktā apgalvots, ka Jēzus Kristus ir vienīgais Starpnieks, Augstais priesteris un Draudzes galva. Lukaris rakstīja: ”Mēs ticam, ka mūsu Kungs Jēzus Kristus sēž pie Sava Tēva labās rokas un Viņš aizlūdz par mums, vienīgais būdams īstā un likumīgā augstā priestera un starpnieka amatā.” (Mateja 23:10.)

12. punktā paziņots, ka baznīca var maldīties, nepareizu uzskatot par pareizu, bet svētā gara gaisma var baznīcu izglābt ar uzticīgu kalpotāju darbību. 18. punktā Lukaris norāda, ka šķīstītava ir tikai izdomājums: ”Ir skaidri redzams, ka izdomājums par šķīstītavu ir jānoraida.”

Ticības apliecības pielikumā ir ievietoti daudzi jautājumi un atbildes. Lukaris te pirmām kārtām uzsver, ka ikvienam ticīgajam ir jālasa  Svētie raksti un ka kristietis kaitē pats sev, ja nelasa Dieva vārdus. Pēc tam viņš piebilst, ka no apokrifiem ir jāvairās. (Atklāsmes 22:18, 19.)

Ceturtais jautājums pielikumā skan šādi: ”Kā mums jāizturas pret svētbildēm?” Lukaris atbild: ”Mēs esam mācījušies no Dievišķajiem un Svētajiem Rakstiem, kuros skaidri un gaiši teikts: ”Netaisi sev tēlus vai dievekļus nedz pēc tā, kas ir augšā debesīs, nedz pēc tā, kas ir virs zemes.. Nezemojies to priekšā un nekalpo tiem [2. Mozus 20:4, 5],” — jo mums jāpielūdz nevis radītais, bet tikai un vienīgi debesu un zemes Radītājs. [..] ..tā kā svētbilžu pielūgšana un kalpošana tām ir aizliegta.. Svētajos Rakstos, mēs to noraidām, lai mēs neaizmirstu, ka Radītāja vietā nedrīkst pielūgt krāsas, mākslas darbus un radītās būtnes.” (Apustuļu darbi 17:29.)

Kaut arī Lukaris nespēja saskatīt visas nepareizības garīgās tumsības laikmetā, kurā viņš dzīvoja, * viņš tomēr daudz paveica, lai Bībele tiktu uzskatīta par autoritāti, nosakot baznīcas doktrīnas, un lai darītu cilvēkiem zināmas Bībeles mācības.

Tūlīt pēc ticības apliecības iznākšanas atsākās pretestība Lukara darbībai. 1633. gadā Berojas (tagad Haleba) metropolīts Kirils Kontaris, personīgs Lukara ienaidnieks, ko atbalstīja jezuīti, mēģināja noslēgt darījumu ar Osmaņiem par patriarha sēdekli. Taču viņa plāns neizdevās, jo viņš nevarēja samaksāt vajadzīgo naudas summu. Lukaris palika savā amatā. Nākamajā gadā Tesalonikas Atanasijs samaksāja par patriarha amatu 60 000 sudraba monētu. Lukari atkal atcēla. Bet jau pēc mēneša viņu ataicināja atpakaļ un atjaunoja amatā. Līdz tam laikam Kirils Kontaris bija sadabūjis 50 000 sudraba monētu, un Lukaris tika izsūtīts uz Rodas salu. Bet pēc sešiem mēnešiem draugiem izdevās panākt viņa atjaunošanu amatā.

Taču 1638. gadā jezuīti un viņu piekritēji no pareizticīgās baznīcas apvainoja Lukari smagā nodevībā pret Osmaņu impēriju. Sultāns pavēlēja sodīt Lukari ar nāvi. Viņu arestēja un 1638. gada 27. jūlijā iesēdināja nelielā kuģī it kā ar nolūku izsūtīt. Bet, kad kuģis jau bija jūrā, Lukari nožņaudza. Viņu apraka turpat krastā, vēlāk līķi izraka un iemeta jūrā. Tad arī to ieraudzīja zvejnieki, un pēc tam Lukari vēlreiz apbedīja draugi.

Ko mēs varam mācīties

”Nedrīkst neņemt vērā, ka viens no [Lukara] galvenajiem mērķiem bija pacelt garīdznieku un draudžu locekļu izglītības līmeni, kas sešpadsmitajā gadsimtā un septiņpadsmitā gadsimta sākumā bija noslīdējis ārkārtīgi zemu,” rakstīja kāds zinātnieks. Daudzi un dažādi apstākļi neļāva Lukarim sasniegt mērķi. Piecas reizes viņu atcēla no patriarha amata. Trīsdesmit četrus gadus pēc Lukara nāves Jeruzalemes sinode nolādēja viņa uzskatus, pasludinot tos par ķecerību. Sinodes locekļi paziņoja, ka Svētos rakstus ”nedrīkst lasīt kurš katrs, bet tikai tie, kas pēc piemērotām studijām ielūkojas dziļajās gara lietās,” — tas ir, tikai garīdznieki, kas esot izglītoti.

Kārtējo reizi valdošais garīdznieku slānis bija apspiedis centienus padarīt Dieva Rakstus pieejamus draudžu locekļiem. Valdošie garīdznieki vardarbīgi bija apklusinājuši cilvēku, kas bija norādījis uz dažiem no viņu nebībeliskajiem uzskatiem. Tā viņi apliecināja, ka ir vieni no reliģiskās brīvības un patiesības ļaunākajiem ienaidniekiem. Diemžēl šāda nostāja ir saglabājusies līdz pat mūsu dienām, un tā izpaužas dažādos veidos. Minētais gadījums no vēstures atgādina, kas notiek, kad garīdznieku vērptas intrigas stājas ceļā domu un runas brīvībai.

[Zemsvītras piezīme]

[Izceltais teksts 29. lpp.]

Lukaris daudz paveica, lai Bībele tiktu uzskatīta par autoritāti, nosakot baznīcas doktrīnas, un lai darītu cilvēkiem zināmas Bībeles mācības

[Papildmateriāls/Attēls 28. lpp.]

Lukaris un Codex Alexandrinus

Viens no Britu bibliotēkas lielākajiem dārgumiem ir Codex Alexandrinus — Bībeles manuskripts, kas datējams ar mūsu ēras piekto gadsimtu. Oriģinālam acīmredzot ir bijušas 820 lapas, no kurām saglabājušās ir 773.

Kad Lukaris bija Ēģiptes pilsētas Aleksandrijas patriarhs, viņam piederēja plaša grāmatu kolekcija. Kad viņš kļuva par Konstantinopoles patriarhu, tad Codex Alexandrinus viņš paņēma sev līdzi uz Konstantinopoli. 1624. gadā viņš to nodeva britu sūtnim Turcijā, lai tas manuskriptu uzdāvinātu Anglijas karalim Džeimsam I. Manuskripts trīs gadus vēlāk tika nodots Džeimsa I pēctecim Čārlzam I.

1757. gadā Karaliskā bibliotēka tika nodota britu nācijai, un tagad šis izcilais kodekss ir izlikts vispārējai apskatei Britu bibliotēkas Džona Ritblata galerijā.

[Norādes par autortiesībām]

No The Codex Alexandrinus in Reduced Photographic Facsimile, 1909

Gewerbehalle, 10. sēj.

[Norāde par attēla autortiesībām 26. lpp.]

Bib. Publ. Univ. de Genève