Ko nozīmē Bībelē minētās ”lielās bēdas”?

ATBILDOT uz mācekļu jautājumu par viņa ”atnākšanas un pastara laika” zīmi, Jēzus minēja ”lielas bēdas, kādas nav bijušas no pasaules iesākuma līdz šim laikam un kādas arī vairs nebūs”. (Mateja 24:3, 21.) Salīdzinot Mateja 24:15—22 un Lūkas 21:20—24, var saprast, ka vispirms ar šiem vārdiem tika norādīts uz bēdām, kas nāca pār Jeruzalemi. Tas notika 70. gadā, kad romiešu leģioni Tita vadībā aplenca Jeruzalemi. Pilsētā sākās bads, un daudz cilvēku nomira. Jūdu vēsturnieks Josefs Flāvijs rakstīja, ka 1 100 000 jūdu mira vai tika nogalināti un 97 000 tika saņemti gūstā. (The Jewish War, VI, 420 [ix, 3].) Šādas ”lielas bēdas” Jeruzalemi pēc tam vairs nav piemeklējušas.

Jēzus pieminēja bēdas arī saistībā ar savu nākšanu godībā: ”Tūdaļ pēc šā laika bēdām saule aptumšosies, mēness nedos sava spīduma, zvaigznes kritīs no debesīm, un debess stiprumi kustēsies. Un tad Cilvēka Dēla zīme parādīsies pie debesīm, un tad visas ciltis virs zemes vaimanās un redzēs Cilvēka Dēlu nākam debess padebešos ar lielu spēku un godību. Un viņš izsūtīs savus eņģeļus ar lielu bazūnes skaņu, un tie sakrās viņa izredzētos no četriem vējiem, no viena debess gala līdz otram.” (Mateja 24:29—31.) Vārds ”tūdaļ” nenozīmē, ka lielās bēdas, kas nāca pār Jeruzalemi 70. gadā, un tālāk aprakstītos notikumus nevar šķirt ilgāks laika posms. Grieķu valodas speciālists A. Robertsons rakstīja: ”Šis vārds, kas Marka Evaņģēlijā bieži sastopams kā euthus, rada grūtības, ja tiek uzsvērts laika aspekts. Sarežģīts ir jautājums, cik daudz laika paiet no ”šā laika bēdām” līdz notikumiem, kas spilgtos simboliskos tēlos aprakstīti 29. pantā. En tachei [drīzumā] lietojums Atkl. 1:1 liek labi padomāt. Šeit mēs redzam pravietisku panorāmu, kas ir attēlota ļoti koncentrētā veidā. Arī [Mateja 24. nodaļas] 29. panta apokaliptiskās ainas liek būt apdomīgiem spriedumos. [..] Burtisks skaidrojums nav iederīgs šādā apokaliptiskā eshatoloģijā.” (Word Pictures in the New Testament, 1930, I sēj., 192., 193. lpp.)

Līdzīgas domas par grieķu vārdu, kas Mateja 24:29 tulkots kā ”tūdaļ”, ir izteikuši arī citi speciālisti. Svēto Rakstu Vestminsteras tulkojumā šī panta zemsvītras piezīmē ir teikts: ”Iespējams, ”tūdaļ” šeit ir ”vārds ar pravietisku, nevis hronoloģisku nozīmi” un tāpēc nenorāda uz tūlītēju secību, kura ne vienmēr arī būtu jāuzsver.. Ar līdzīgiem vārdiem apokaliptiskajos darbos parasti tiek ievadītas jaunas ainas parādību virknē, kuras strauji nomaina viena otru: sal. Atkl. 11:14; 22:12.” Savukārt kādā Bībeles komentārā ir teikts: ”Tas ir raksturīgi pravietojumiem — notikumus, kas ir iespaidīgi un pilnīgi droši, attēlot kā ļoti tuvus laika ziņā, tā uzsverot to izcilumu un noteiktību. [..] Tūkstoš gadi Dievam ir kā viena diena (2. Pēt. 3:8).” (Matthew Henry’s Commentary on the Whole Bible, 1976, III sēj., 205. lpp.)

Bībeles liecības norāda, ka bēdas, ko 70. gadā pieredzēja Jeruzaleme, vēstīja par daudz lielākām bēdām nākotnē. Apmēram trīsdesmit gadu pēc Jeruzalemes izpostīšanas apustulim Jānim par lielu cilvēku pulku no visām tautām, ciltīm un tautībām  tika paziņots: ”Šie ir tie, kas nākuši no lielām bēdām.” (Atklāsmes 7:13, 14.) Pirms šī paziņojuma apustulis Jānis bija redzējis ”četrus eņģeļus”, kas tur iznīcības vējus, kamēr nav pabeigta 144 000 Dieva kalpu apzīmogošana. Apzīmogošana acīmredzot atbilst ’izredzēto sakrāšanai’, kurai saskaņā ar Jēzus paredzējumu bija jānotiek pēc lielajām bēdām, ko pieredzēja Jeruzaleme. (Mateja 24:31.) Tātad ’lielām bēdām’ jāsākas pēc tam, kad izredzētie ir sapulcināti un viņu apzīmogošana ir pabeigta, un kad četri eņģeļi atlaiž četrus vējus, lai tie pūstu pār zemi, jūru un kokiem. (Atklāsmes 7:1—4.) Lielā pulka locekļi ir ”nākuši no lielām bēdām” — tas nozīmē, ka viņi to laikā nav gājuši bojā. To apstiprina līdzīgi vārdi, kas lasāmi Apustuļu darbos 7:9, 10: ”Dievs bija ar viņu [Jāzepu] un to izglāba no visām viņa bēdām.” Jāzeps tika izglābts no visām bēdām — tas nozīmēja ne tikai to, ka viņam bija spēks tās izturēt, bet arī to, ka viņš palika dzīvs visos pārbaudījumos.

Ievērības cienīgs ir fakts, ka apustulis Pāvils par bēdām nosauca sodu, ko bezdievīgie saņems saskaņā ar Dieva spriedumu. Viņš rakstīja: ”Tas ir pēc Dieva taisnības, jūsu bēdinātājiem atmaksāt ar bēdām, un jums, kas topat apbēdināti, dot atvieglošanu līdz ar mums, kad tas Kungs Jēzus parādīsies no debesīm ar sava spēka eņģeļiem, ar uguns liesmām sodīt tos, kas Dievu nepazīst un kas ir nepaklausīgi mūsu Kunga Jēzus Kristus evaņģeliumam.” (2. Tesaloniķiešiem 1:6—8, LB-26.) Atklāsmes grāmatā ir sacīts, ka ”lielā Bābele” un ”zvērs” ir sagādājuši bēdas Dieva svētajiem. (Atklāsmes 13:3—10; 17:5, 6.) Tāpēc ir loģiski secināt, ka bēdas, kas piemeklēs ”lielo Bābeli” un ”zvēru”, būs daļa no ”lielajām bēdām”. (Atklāsmes 18:20; 19:11—21.)