Vai mēs sekojam Jēzus priekšzīmei?
Vai mēs sekojam Jēzus priekšzīmei?
”Jēzus.. redzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.” (MARKA 6:34)
1. Kāpēc cilvēku rīcībā var izpausties izcilas īpašības?
VISOS laikos ir dzīvojuši cilvēki, kuru rīcībā ir izpaudušās izcilas īpašības. Iemesls, kāpēc cilvēkiem piemīt šādas īpašības, ir labi saprotams. Jehova ir mīlestības Dievs, viņš ir labestīgs un devīgs, un viņam piemīt daudz citu īpašību, kuras mēs uzskatām par ļoti vērtīgām. Cilvēki ir radīti pēc Dieva līdzības. Tas palīdz saprast gan to, kāpēc cilvēku rīcību nosaka sirdsapziņa, gan arī to, kāpēc daudzu cilvēku rīcībā izpaužas mīlestība, labestība un līdzjūtība, kā arī citas īpašības, kas raksturīgas Dievam. (1. Mozus 1:26; Romiešiem 2:14, 15.) Tomēr nav grūti pamanīt, ka visu cilvēku dzīvē šīs īpašības neizpaužas vienādā mērā.
2. Ko labu dara cilvēki, uzskatot, ka tādā veidā viņi seko Kristum?
2 Jūs, iespējams, pazīstat cilvēkus, kas bieži apciemo slimos, ir līdzjūtīgi pret invalīdiem vai daudz palīdz trūcīgajiem. Daudzi cilvēki, līdzjūtības mudināti, veltī savu dzīvi darbam leprozorijos, bērnunamos vai slimnīcās, tāpat daudzi cenšas palīdzēt bezpajumtniekiem un bēgļiem. Liela daļa no viņiem droši vien uzskata, ka šādi viņi seko Jēzum, kas ir paraugs visiem kristiešiem. Evaņģēlijos tiešām ir stāstīts, ka Kristus izdziedināja slimos un paēdināja izsalkušos. (Marka 1:34; 8:1—9; Lūkas 4:40.) Mīlestība, labsirdība un līdzjūtība, kas bija redzamas šajos Jēzus darbos, bija ’Kristus prāta’ izpausmes un viņa debesu Tēva personības atspoguļojums. (1. Korintiešiem 2:16.)
3. Kas mums jāizpēta, lai mums būtu pareizs viedoklis par to, kā Jēzus palīdzēja cilvēkiem?
3 Tomēr var redzēt, ka daudzi cilvēki, kam Jēzus ir mīlestības un līdzjūtības paraugs, neņem vērā to, kas visvairāk raksturo Kristus prātu. Par to, kas visvairāk raksturīgs Kristus prātam, var uzzināt, rūpīgi izpētot Marka evaņģēlija 6. nodaļu. Šajā nodaļā mēs lasām, ka pie Jēzus tika vesti slimi cilvēki, lai viņš tos izdziedinātu. Tāpat mēs uzzinām, ka Jēzus brīnumainā veidā sagādāja ēdienu vairākiem tūkstošiem cilvēku, kad viņš redzēja, ka tie ir izsalkuši. (Marka 6:35—44, 54—56.) Slimo izdziedināšana un izsalkušo apgādāšana ar ēdienu neapšaubāmi liecināja par Jēzus mīlestību un līdzjūtību. Bet vai tas bija galvenais, ko Jēzus darīja, lai palīdzētu cilvēkiem? Kas mums jādara, ja mēs vēlamies vispilnīgāk sekot nevainojamajam mīlestības, labestības un līdzjūtības piemēram, kādu mums rādīja Jēzus, kurš visā sekoja Jehovas priekšzīmei?
Jēzus saprata cilvēku garīgās vajadzības
4. Kad un kur notika tas, par ko rakstīts Marka 6:30—34?
4 Jēzus līdzjūtību pret cilvēkiem izraisīja galvenokārt viņu garīgais stāvoklis. Garīgām vajadzībām viņš pievērsa vairāk uzmanības nekā fiziskām vajadzībām. Par to liecina Marka 6:30—34, kur ir stāstīts par notikumiem pie Galilejas jūras neilgi pirms 32. gada Pasā svētkiem. Apustuļus bija pārņēmis patīkams satraukums. Viņi bija atgriezušies no garāka sludināšanas ceļojuma un, bez šaubām, ļoti vēlējās izstāstīt Jēzum, ko bija pieredzējuši. Bet pie viņiem nāca daudz cilvēku — tik daudz, ka Jēzum un apustuļiem nebija laika ne paēst, ne atpūsties. Tad Jēzus teica apustuļiem: ”Nāciet vieni paši savrup kādā vientuļā vietā un atpūtieties maķenīt.” (Marka 6:31.) Viņi kāpa laivā — tas laikam bija netālu no Kapernaumas — un devās pa Galilejas jūru uz kādu klusāku vietu. Taču cilvēki skrēja gar krastu un apsteidza viņus. Ko darīja Jēzus, kad to ieraudzīja? Vai viņš bija sadusmots, ka cilvēki viņu ir iztraucējuši? Nē, nebija.
5. Kāda bija Jēzus attieksme pret cilvēkiem, kas bija atnākuši pie viņa, un ko viņš darīja to labā?
5 Jēzum sirds iežēlojās, redzot vairākus tūkstošus cilvēku, kuru vidū bija arī daudz slimnieku. (Mateja 14:14; Marka 6:44.) Norādot, kas izraisīja Jēzus līdzjūtību un ko viņš darīja cilvēku labā, Marks rakstīja: ”Jēzus, izkāpdams malā, redzēja daudz ļaužu, un sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija kā avis, kam nav gana, un viņš sāka tos daudz mācīt.” (Marka 6:34.) Jēzus neskatījās uz cilvēkiem kā uz bezpersonisku pūli. Viņš redzēja cilvēkus, kam katram ir savas garīgās vajadzības. Šie cilvēki bija kā noklīdušas aitas, kas palikušas bez gana, kurš tās sargātu un vestu uz leknām ganībām. Jēzus zināja, ka reliģiskie vadoņi, kuriem bija jābūt kā gādīgiem ganiem, patiesībā bija neiejūtīgi, nicināja vienkāršo tautu un neinteresējās par cilvēku garīgajām vajadzībām. (Ecēhiēla 34:2—4; Jāņa 7:47—49.) Jēzus pret cilvēkiem izturējās citādi — viņš centās to labā darīt visu, ko vien spēja. Tāpēc viņš sāka mācīt cilvēkus par Dieva Valstību.
6., 7. a) Ko Jēzus darīja vispirms, rūpējoties par cilvēku vajadzībām? b) Kas Jēzu mudināja sludināt un mācīt par Valstību?
6 Pievērsiet uzmanību tam, kā par šiem pašiem notikumiem stāstīts Lūkas evaņģēlijā. Secība, kādā ir atstāstīts tas, ko Jēzus darīja, ļauj saprast, kas bija svarīgākais. Lūka bija ārsts, tātad viņu ļoti interesēja cilvēku veselība. Bet par minēto gadījumu Lūka rakstīja šādi: ”Ļaudis.. sekoja viņam [Jēzum], un viņš tos pieņēma, runāja uz viņiem par Dieva valstību un darīja veselus tos, kam vajadzēja dziedināšanas.” (Lūkas 9:11; Kolosiešiem 4:14.) Kaut arī tā ir darīts ne vienmēr, kad evaņģēlijos stāstīts par brīnumiem, Lūka vispirms minēja to, ka Jēzus mācīja cilvēkus.
7 Marka 6:34 ir uzsvērts tas pats. Šajā pantā ir skaidri redzams, ko Jēzus darīja, žēlsirdības mudināts, — viņš mācīja cilvēkus, cenzdamies apmierināt to garīgās vajadzības. Kādu laiku iepriekš Jēzus bija teicis: ”Arī citām pilsētām man jānes labā vēsts par Dieva valstību, jo tam es esmu sūtīts.” (Lūkas 4:43.) Mēs kļūdītos, ja uzskatītu, ka Jēzus sludināja Valstību tikai pienākuma dēļ, formāli izpildot viņam uzticēto darbu. Galvenais, kas Jēzu mudināja stāstīt cilvēkiem labo vēsti, bija mīlestība un līdzjūtība. Vislabākais, ko Jēzus varēja darīt cilvēku labā — arī to cilvēku labā, kas bija slimi, dēmonu apsēsti, nabadzīgi un izsalkuši —, bija palīdzēt viņiem uzzināt, pieņemt un iemīlēt patiesību par Dieva Valstību. Patiesībai par Valstību ir ārkārtīgi liela nozīme, jo Valstība attaisnos Jehovas augstāko varu un sagādās paliekošas svētības visai cilvēcei.
8. Kāds bija Jēzus uzskats par sludināšanu un cilvēku mācīšanu?
8 Valstības sludināšana bija viens no galvenajiem mērķiem, kāpēc Jēzus nāca uz zemi. Kad Jēzus kalpošana uz zemes tuvojās beigām, viņš teica Pilātam: ”Tāpēc es esmu dzimis un pasaulē nācis, lai apliecinātu patiesību. Ikviens, kas ir no patiesības, dzird manu balsi.” (Jāņa 18:37.) Iepriekšējos divos rakstos tika atzīmēts, ka Jēzus bija pieejams, uzmanīgs, interesējās par cilvēkiem un uzticējās viņiem, un, pats galvenais — mīlēja cilvēkus. Mums labi jāizprot šīs viņa personības iezīmes, ja mēs vēlamies saprast, kāds ir Kristus prāts. Bet saprast, kāds ir Kristus prāts, nozīmē apzināties arī to, cik lielu nozīmi viņš pievērsa sludināšanai un cilvēku mācīšanai.
Jēzus mudināja sludināt arī citus
9. Vai Jēzus bija vienīgais, kam sludināšanai un cilvēku mācīšanai bija jāpievērš vislielākā uzmanība?
9 Jēzus nebija vienīgais, kam bija jāapliecina mīlestība un iejūtība, sludinot cilvēkiem un mācot tos. Jēzus mudināja savus mācekļus sekot viņa piemēram: veidot tādu pašu attieksmi pret cilvēkiem, izvirzīt tādus pašus mērķus un rīkoties tāpat, kā rīkojās viņš. Piemēram, tad, kad Jēzus bija izvēlējis divpadsmit apustuļus, viņš skaidri norādīja, kas viņiem jādara. Marka 3:14, 15 ir teikts: ”Viņš iecēla divpadsmit, lai tie būtu pie viņa un viņš tos izsūtītu sludināt un lai tiem būtu vara ļaunus garus izdzīt.” Vai pamanījāt, kas vispirms bija jādara apustuļiem?
10., 11. a) Ko Jēzus pavēlēja darīt saviem apustuļiem? b) Kas bija galvenais apustuļiem uzticētajā uzdevumā?
10 Pēc kāda laika Jēzus tiešām deva divpadsmit apustuļiem varu dziedināt cilvēkus un izdzīt ļaunos garus. (Mateja 10:1; Lūkas 9:1.) Tad viņš sūtīja apustuļus ”pie Israēla cilts pazudušām avīm” un skaidri norādīja, kas tiem jādara: ”Ejot sludiniet un sakait: Debesu valstība ir tuvu klāt pienākusi. Dziediniet slimus, šķīstiet spitālīgus, uzmodiniet mirušus, izdzeniet ļaunus garus.” (Mateja 10:5—8; Lūkas 9:2.) Ko darīja apustuļi? ”Tie izgājuši [1.] sludināja, lai atgriežas no grēkiem, un [2.] izdzina daudz ļaunu garu un svaidīja daudz vājus ar eļļu un darīja viņus veselus.” (Marka 6:12, 13.)
11 Ne visās vietās Bībelē cilvēku mācīšana ir minēta vispirms, tāpēc kāds varbūt teiks, ka nav īsti pareizi runāt par kristiešu galvenajiem mērķiem un motīviem, pamatojoties uz secību, kādā tikko citētajā pantā minēta sludināšana un dziedināšana. (Lūkas 10:1—9.) Tomēr mēs nedrīkstam atstāt bez ievērības to, cik bieži cilvēku mācīšana ir minēta pirms dziedināšanas. Padomāsim vēlreiz par minēto gadījumu. Pirms Jēzus sūtīja sludināt divpadsmit apustuļus, viņš bija redzējis daudz cilvēku, kuru stāvoklis viņā bija izraisījis līdzjūtību. Bībelē ir teikts: ”Jēzus apstaigāja visas pilsētas un sādžas, mācīdams viņu sinagogās un sludinādams valstības evanģeliju un dziedinādams visas sērgas un slimības. Un kad viņš ļaužu pulkus redzēja, sirds viņam par tiem iežēlojās, jo tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana. Tad viņš saka uz saviem mācekļiem: ”Pļaujamā daudz, bet pļāvēju maz. Tāpēc lūdziet pļaujas Kungu, lai viņš izsūta strādniekus savā pļaujamā.”” (Mateja 9:35—38.)
12. Kādu mērķi varēja sasniegt brīnumi, ko veica Jēzus un viņa apustuļi?
12 Būdami kopā ar Kristu, apustuļi varēja mācīties, kāds ir viņa prāts. Mācekļi saprata, ka mīlēt cilvēkus un būt līdzjūtīgiem nozīmē arī sludināt un mācīt par Valstību — tas bija galvenais veids, kā viņi varēja darīt labu cilvēkiem. Tāpēc arī slimo dziedināšana un tamlīdzīga palīdzība bija kaut kas vairāk nekā rūpes par cilvēku miesīgajām vajadzībām. Nav grūti saprast, ka daudzus cilvēkus piesaistīja dziedināšana un brīnumainā veidā sagādātais ēdiens. (Mateja 4:24, 25; 8:16; 9:32, 33; 14:35, 36; Jāņa 6:26.) Bet šiem brīnumiem bija jāpanāk daudz vairāk: tos redzot, cilvēkiem bija jāsaprot, ka Jēzus ir Dieva Dēls un ”tas pravietis”, par kuru bija runājis Mozus. (Jāņa 6:14; 5. Mozus 18:15.)
13. Kas par solītā pravieša darbību bija teikts 5. Mozus 18:18?
13 Saprast, ka Jēzus ir solītais pravietis, ir ļoti svarīgi, jo tas palīdz noskaidrot arī to, kāds bija viņa galvenais uzdevums. Vai šim pravietim bija jākļūst slavenam ar to, ka viņš brīnumainā veidā izdziedina slimos un paēdina izsalkušos? Pravietojumā, kas rakstīts 5. Mozus 18:18, ir teikts: ”Es viņiem celšu pravieti, kāds tu [Mozus] esi, no viņu brāļu vidus, un Es likšu savus vārdus viņa mutē, un viņš runās uz tiem visu, ko Es tam pavēlēšu.” Tātad apustuļi varēja secināt, ka veidot Kristus prātu nozīmē ne tikai būt iejūtīgiem pret cilvēkiem, bet arī sludināt un mācīt par Valstību. Tā bija vislabākā palīdzība, kādu viņi varēja piedāvāt citiem. Ieguvums, ko slimiem un nabadzīgiem cilvēkiem deva šāda palīdzība, bija nesalīdzināmi lielāks nekā pāris maltītes vai laba veselība uz dažiem gadu desmitiem. (Jāņa 6:26—30.)
Veidosim sevī Kristus prātu
14. Kā Kristus prāts ir saistīts ar sludināšanu?
14 Mēs, protams, neuzskatām, ka Kristus prātam bija jāizpaužas tikai Jēzus dzīvē un to Jēzus mācekļu dzīvē, kuriem Pāvils rakstīja: ”Mums ir Kristus prāts.” (1. Korintiešiem 2:16.) Mēs arī atzīstam, ka mums, tāpat kā viņiem, ir pienākums sludināt labo vēsti un gatavot mācekļus. (Mateja 24:14; 28:19, 20.) Tomēr ir labi pārdomāt motīvus, ar kādiem mēs darām šo darbu. To nedrīkst darīt tikai pienākuma dēļ. Galvenajam iemeslam, kāpēc mēs sludinām, jābūt mīlestībai pret Dievu, un sekot Jēzum nozīmē sludināt cilvēkiem un mācīt viņus, līdzjūtības mudinātiem. (Mateja 22:37—39.)
15. Kāpēc līdzjūtība ir ļoti nepieciešama mūsu kalpošanā?
15 Tiesa, ne vienmēr ir viegli būt līdzjūtīgam, ja cilvēki nepiekrīt mūsu uzskatiem, un sevišķi grūti tas ir tad, ja viņi ir vienaldzīgi, atraida mūsu sludināto vēsti vai pretojas mūsu darbam. Bet, ja mēs zaudēsim mīlestību un līdzjūtību, mums zudīs pamudinājums piedalīties kristīgajā kalpošanā. Ko mēs varam darīt, lai saglabātu sevī līdzjūtību? Mēs varam raudzīties uz cilvēkiem tā, kā uz cilvēkiem raudzījās Jēzus: viņš redzēja, ka ”tie bija novārdzināti un atstāti kā avis, kam nav gana”. (Mateja 9:36.) Vai šie vārdi nav attiecināmi uz daudziem cilvēkiem, kas dzīvo mūsdienās? Viltus reliģiju gani ir pametuši viņus novārtā un garīgā tumsībā. Tāpēc cilvēki nav sapratuši labos padomus, kas atrodami Bībelē, un nezina, ka drīzā nākotnē Dieva Valstība izveidos uz zemes paradīzi. Daudz ciešanu cilvēkiem sagādā nabadzība, ģimenes strīdi, slimības un nāve, un viņiem tas viss jāpārcieš bez cerības uz Dieva Valstību. Mums ir tieši tas, kas viņiem vajadzīgs: labā vēsts par Dieva Valstību, kas jau ir nodibināta debesīs.
16. Kādam jābūt tam pamudinājumam, kas mums liek sludināt labo vēsti?
16 Ja mēs šādi domājam par cilvēku garīgajām vajadzībām, mūsu sirdī nostiprinās vēlēšanās darīt visu iespējamo, lai palīdzētu viņiem uzzināt par Dieva mīlestības pilnajiem nodomiem. Mūsu darba virzītājspēks ir līdzjūtība. Ja mūsu uzskats par cilvēkiem būs tāds pats, kāds bija Jēzum, tas būs redzams mūsu vārdos un sejas izteiksmē, kā arī tajā, kā mēs mācām cilvēkus. Ja mēs sludināsim ar iejūtību, tad cilvēkiem, kas ir ”pareizi noskaņoti mūžīgai dzīvei”, būs vieglāk uzklausīt vēsti, ko mēs viņiem piedāvājam. (Apustuļu darbi 13:48, NW.)
17. a) Kā mēs varam apliecināt, ka mīlam cilvēkus un esam līdzjūtīgi pret viņiem? b) Kāpēc var teikt, ka darīt cilvēkiem labu nenozīmē tikai nodarboties ar labdarību vai arī tikai sludināt?
17 Mīlestībai un līdzjūtībai, protams, jāizpaužas visā, ko mēs darām. Mums savu iespēju robežās jāpalīdz slimiem un nabadzīgiem cilvēkiem, lai atvieglotu viņu ciešanas. Mums gan ar vārdiem, gan ar darbiem jāpalīdz tiem, kas skumst tuva cilvēka nāves dēļ. (Lūkas 7:11—15; Jāņa 11:33—35.) Tomēr šāds mīlestības, labestības un līdzjūtības apliecināšanas veids nedrīkst kļūt par mūsu galveno un vienīgo mērķi, kāds tas ir daļai cilvēku, kas cenšas palīdzēt citiem. Daudz nozīmīgāks darbs ir sludināšana un cilvēku mācīšana, ko kristieši veic, izpaužot tādas pašas Dievam patīkamas īpašības. Atcerieties, ko Jēzus sacīja jūdu reliģiskajiem vadītājiem: ”Jūs dodat desmito tiesu no mētrām, dillēm un ķimenēm un atstājat bez ievērības svarīgāko bauslībā: tiesu, žēlastību un ticību. Šo jums bija darīt un to neatstāt.” (Mateja 23:23.) Jēzus darīja kā vienu, tā otru: gan rūpējās par cilvēku fiziskajām vajadzībām, gan arī piedāvāja viņiem garīgu palīdzību, kas varēja glābt viņu dzīvību. Tomēr ir skaidri redzams, ka vissvarīgākā Jēzum bija cilvēku mācīšana, jo, mācīdams cilvēkus, viņš tiem sniedza palīdzību, kas varēja dot mūžīgas svētības. (Jāņa 20:16.)
18. Kas mums jādara, zinot, kāds ir Kristus prāts?
18 Cik gan pateicīgi mēs esam, ka Jehova mums atklāj, kāds ir Kristus prāts! Lasot evaņģēlijus, mēs iepazīstam visizcilāko cilvēku, kāds jebkad ir dzīvojis, — saprotam, kādas bija viņa domas, jūtas un īpašības, uzzinām, ko viņš darīja un kas bija galvenais viņa dzīvē. Mums jālasa Bībele, lai mēs iepazītu Jēzu, jāpārdomā izlasītais un jācenšas rīkoties saskaņā ar iegūtajām zināšanām. Paturēsim prātā, ka tad, ja mēs vēlamies pilnībā sekot Jēzus priekšzīmei, mums, cik vien tas iespējams nepilnīgiem cilvēkiem, jāiemācās domāt, spriest un izturēties pret citiem tāpat, kā to darīja Jēzus. Mums jāapņemas veidot sevī Kristus prāts. Tas ir labākais, ko mēs varam darīt, lai iemācītos dzīvot pilnvērtīgi, labi izturēties pret citiem cilvēkiem un tuvoties mūsu žēlsirdīgajam Dievam Jehovam — tam, kura personību tik pilnīgi atspoguļoja Jēzus. (2. Korintiešiem 1:3; Ebrejiem 1:3.)
Kā jūs atbildētu?
• Kas Bībelē stāstīts par to, kā Jēzus atsaucās uz cilvēku vajadzībām?
• Ko Jēzus uzsvēra, dodams norādījumus saviem sekotājiem?
• Kā mēs varam apliecināt, ka mums ir Kristus prāts?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls pa visu lapu 23. lpp.]
[Attēls 24. lpp.]
Kas ir vislabākais, ko kristieši var dot citiem?