Vai mums ir ”Kristus prāts”?
Vai mums ir ”Kristus prāts”?
”Bet Dievs, no kā nāk izturība un ieprieca, lai jums dod vienādu prātu savā starpā, Kristus Jēzus garā.” (ROMIEŠIEM 15:5)
1. Kā Jēzus ir attēlots daudzos sakrālās glezniecības darbos, un kāpēc var teikt, ka šāds Jēzus attēlojums neatbilst patiesībai?
”VIŅŠ ne reizi nav redzēts smejamies.” Tā Jēzus ir raksturots dokumentā, kura autors it kā esot kāds romiešu ierēdnis. Tiek uzskatīts, ka šis dokuments, kura teksts pašreizējā formā pazīstams kopš 11. gadsimta, ir ietekmējis daudzus māksliniekus. * Daudzi gleznotāji ir attēlojuši Jēzu kā drūmu cilvēku, kura sejā smaids ir parādījies reti vai nav bijis redzams nemaz. Bet šāds Jēzus attēlojums nevarētu atbilst patiesībai, jo evaņģēlijos viņš ir aprakstīts kā sirsnīgs, labestīgs un iejūtīgs cilvēks.
2. Kā mēs varam panākt, lai mēs domātu un rīkotos ”Kristus Jēzus garā”, un kāpēc tas ir nepieciešams?
2 Lai iepazītu Jēzu, mums ar prātu un sirdi jācenšas pareizi saprast, kāda bija Jēzus personība, kad viņš dzīvoja uz zemes. Tāpēc pievērsīsim uzmanību dažiem notikumiem, kas aprakstīti evaņģēlijos, — tie mums palīdzēs saprast, kāds ir ”Kristus prāts”, kādas ir viņa izjūtas, domas un spriedumi. (1. Korintiešiem 2:16.) Pievērsīsim uzmanību arī tam, kas mums jādara, lai mēs domātu un rīkotos ”Kristus Jēzus garā”. (Romiešiem 15:5.) Tā mums būs vieglāk sekot Jēzus priekšzīmei. (Jāņa 13:15.)
Jēzus sabiedrībā cilvēki jutās labi
3., 4. a) Kādos apstākļos norisinājās Marka 10:13—16 aprakstītie notikumi? b) Ko darīja Jēzus, kad uzzināja, ka mācekļi nelaiž pie viņa bērnus?
3 Cilvēki tiecās pēc Jēzus. Pie viņa droši griezās dažāda vecuma un dažādas izcelsmes cilvēki. Tas ir redzams arī Marka 10:13—16. Jēzus kalpošana tuvojās beigām, un viņš bija ceļā uz Jeruzalemi, kur viņu gaidīja mokpilna nāve. (Marka 10:32—34.)
4 Cilvēki veda pie Jēzus savus bērnus, lai viņš tos svētītu, un to vidū bija arī pavisam mazi bērni. * Mācekļi negribēja laist bērnus pie Jēzus. Varbūt mācekļi domāja, ka Jēzus nevēlas, lai tik nozīmīgā laikā bērni viņu traucētu. Taču viņi bija kļūdījušies. Kad Jēzus uzzināja par mācekļu rīcību, viņš nebūt nebija iepriecināts. Viņš aicināja bērnus pie sevis, sacīdams: ”Laidiet bērniņus pie manis, neliedziet tiem.” (Marka 10:14.) Pēc tam Jēzus nepārprotami apliecināja savas sirsnīgās jūtas pret šiem bērniem. Marka evaņģēlijā ir teikts: ”Viņš tos apkampa, rokas tiem uzlika un tos svētīja.” (Marka 10:16.) Bērni acīmredzot jutās pavisam droši, kad Jēzus tos apkampa un ņēma rokās.
5. Ko mēs uzzinām par Jēzus personību no Marka 10:13—16?
5 No šī īsā stāstījuma mēs daudz uzzinām par Jēzus personību. Viņš bija pieejams cilvēks. Debesīs Jēzum bija ļoti augsts stāvoklis, taču, dzīvodams uz zemes, viņš neizturējās skarbi vai nicinoši pret nepilnīgajiem cilvēkiem. (Jāņa 17:5.) Ievērības cienīgs ir fakts, ka pat bērni Jēzus sabiedrībā jutās labi. Bērni noteikti nebūtu tiekušies pēc cilvēka, kas ir vienaldzīgs un drūms un nekad pat nepasmaida. Visdažādākā vecuma cilvēki labprāt griezās pie Jēzus, jo juta viņa sirsnību un labestību. Cilvēki bija pārliecināti, ka Jēzus viņus neatraidīs.
6. Kas nepieciešams draudžu vecākajiem, lai citiem būtu viegli pie viņiem griezties?
6 Domājot par tikko minēto notikumu, mēs varam sev pajautāt: ”Vai man ir Kristus prāts? Vai es esmu cilvēks, kura sabiedrībā citi var justies labi?” Grūtajos laikos, kādos mēs dzīvojam, Dieva avīm ir vajadzīgi iejūtīgi gani — cilvēki, kas ir ”kā patvērums pret auku”. (Jesajas 32:1, 2; 2. Timotejam 3:1.) Ja jūs, draudžu vecākie, patiesi un no sirds interesēsieties par ticības brāļiem un būsiet gatavi uzupurēties viņu labā, tad viņi to noteikti jutīs. Par jūsu interesi liecinās jūsu sejas izteiksme, runas veids un izturēšanās. Ja jūs būsiet sirsnīgi un gādīgi, citiem cilvēkiem, arī bērniem, būs viegli pie jums griezties vajadzības gadījumā. Kāda kristiete, paskaidrojot, kāpēc viņa spēja ļoti atklāti runāt ar draudzes vecāko, sacīja: ”Viņš runāja ar mani laipni un iejūtīgi. Ja viņš tā nebūtu runājis, es droši vien nebūtu bildusi ne vārda. Sarunājoties ar viņu, es jutos drošībā.”
Jēzus bija uzmanīgs pret cilvēkiem
7. a) Kā izpaudās Jēzus uzmanība pret cilvēkiem? b) Kāpēc Jēzus atjaunoja vīrieša redzi pakāpeniski?
7 Jēzus bija uzmanīgs un nekad nebija vienaldzīgs pret citu jūtām. Redzot cilvēkus, kas cieš, viņš tūlīt bija gatavs tiem palīdzēt. (Mateja 14:14.) Viņš ņēma vērā cilvēku problēmas un vajadzības. (Jāņa 16:12.) Reiz cilvēki bija atveduši pie Jēzus kādu neredzīgu vīrieti un lūdza, lai viņš to izdziedina. Jēzus izdziedināja vīrieti pakāpeniski, nevis uzreiz. Sākumā vīrietis visu redzēja miglaini — viņš varēja saskatīt ”cilvēkus kokiem līdzīgus staigājam”. Pēc tam Jēzus pilnībā atjaunoja viņa redzi. Kāpēc Jēzus atjaunoja vīrieša redzi pakāpeniski? Ļoti iespējams, ka Jēzus to darīja tādēļ, lai cilvēks, kurš ilgu laiku bija bijis neredzīgs, nebūtu pārāk apjucis, pēkšņi ieraugot saules gaismu un visu, kas bija viņam apkārt. (Marka 8:22—26.)
8., 9. a) Kas notika, kad Jēzus kopā ar mācekļiem bija ieradies Dekapolē? b) Kā Jēzus izdziedināja kurlo vīrieti?
8 Interesantus faktus mēs uzzinām, domājot par to, kas notika neilgi pēc 32. gada Pasā svētkiem. Jēzus kopā ar mācekļiem bija ieradies Dekapolē — apgabalā, kas atradās uz austrumiem no Galilejas jūras. Cilvēki drīz vien uzzināja, kur ir Jēzus, un veda pie viņa slimniekus un invalīdus, un Jēzus tos visus izdziedināja. (Mateja 15:29, 30.) Šajā reizē Jēzus kādu īpašu apsvērumu dēļ vienu cilvēku izveda no pūļa, lai viņi paliktu divatā. Marka evaņģēlijs ir vienīgais, kurā ir minēts šis notikums. (Marka 7:31—35.)
9 Vīrietis, ko Jēzus ieraudzīja, bija kurls un runāja tikai ar lielām grūtībām. Iespējams, Jēzus bija pamanījis, ka vīrietis ir uztraukts un jūtas neērti. Jēzus tālākā rīcība no malas laikam izskatījās nedaudz dīvaina. Viņš izveda vīrieti no pūļa un mēģināja ar zīmēm parādīt, ko viņš grasās darīt. Jēzus ”lika savus pirkstus viņa ausīs, spļāva un aiz[s]kāra viņa mēli”. (Marka 7:33.) Tad Jēzus pavērās debesīs un nopūtās. Kurlajam vīrietim bija jāsaprot, ka Jēzus vēlas pateikt: ”Tas, ko es tagad izdarīšu, notiks ar Dieva spēku.” Pēc tam Jēzus teica: ”Atveries.” (Marka 7:34.) Tajā pašā brīdī vīrietis kļuva dzirdīgs un atguva spēju skaidri runāt.
10., 11. Kā mēs apliecinām, ka ņemam vērā ticības biedru un ģimenes locekļu jūtas?
10 Jēzus neapšaubāmi bija ļoti uzmanīgs pret cilvēkiem. Viņš ņēma vērā citu jūtas, un rūpes par apkārtējiem mudināja viņu rīkoties tā, lai neviena cilvēka jūtām netiktu nodarīts pāri. Visiem kristiešiem būtu jāveido tāda pati attieksme pret apkārtējiem, kāda bija Kristum. Bībelē mēs tiekam aicināti: ”Esiet visi vienprātīgi, līdzcietīgi, brālīgi, žēlsirdīgi, pazemīgi.” (1. Pētera 3:8.) Paklausīt šim aicinājumam, protams, nozīmē runāt un rīkoties tā, lai būtu skaidri redzams, ka mēs ņemam vērā citu cilvēku jūtas.
11 Ņemt vērā draudzes locekļu jūtas nozīmē izturēties pret viņiem ar cieņu — tā, kā mēs gribam, lai viņi izturas pret mums. (Mateja 7:12.) Tas nozīmē arī apdomāt, ko un kā mēs sakām. (Kolosiešiem 4:6.) Mums jāatceras, ka neapdomīgi vārdi var iedurt kā ass zobens. (Salamana Pamācības 12:18.) Tieši tas pats ir sakāms par ģimenes dzīvi. Ja vīrs un sieva patiesi mīl viens otru, viņi respektē viens otra jūtas. (Efeziešiem 5:33.) Viņi sargās no skarbiem, kritiskiem un dzēlīgiem izteicieniem, jo tie var radīt aizvainojumu, ko pēc tam ir grūti aizmirst. Arī bērniem ir jūtas, un vecāki, kas mīl savus bērnus, ņem tās vērā. Pat tad, ja bērns ir pelnījis pārmācību, gādīgi vecāki izturas pret viņu ar cieņu un neliek viņam justies nomāktam. * (Kolosiešiem 3:21.) Izturoties pret citiem ar cieņu, mēs apliecinām, ka mums ir Kristus prāts.
Jēzus paļāvās uz cilvēkiem
12. Kāds bija Jēzus viedoklis par saviem mācekļiem?
12 Jēzus neprasīja no saviem mācekļiem neiespējamo. Viņš skaidri zināja, ka mācekļi ir nepilnīgi cilvēki. Viņš pat varēja ielūkoties cilvēku sirdī. (Jāņa 2:24, 25.) Tomēr Jēzus redzēja mācekļos ne tikai nepilnības, bet arī labo, kas viņos bija. Jēzus zināja, ko ar laiku spēs šie cilvēki, kurus Jehova bija aicinājis pie sevis. (Jāņa 6:44.) Par Jēzus labvēlīgo attieksmi pret mācekļiem liecināja tas, kā viņš pret tiem izturējās. Piemēram, Jēzus paļāvās uz saviem mācekļiem.
13. Kā Jēzus apliecināja, ka viņš uzticas saviem mācekļiem?
13 Kad Jēzus atgriezās debesīs, viņš uzticēja saviem svaidītajiem mācekļiem ļoti atbildīgus pienākumus. Jēzus atstāja mācekļu pārziņā rūpes par Valstības interesēm visā pasaulē. (Mateja 25:14, 15; Lūkas 12:42—44.) Kad Jēzus vēl bija kopā ar mācekļiem, viņš bieži uzticēja tiem dažādus it kā mazsvarīgus pienākumus, kas tomēr nepārprotami liecināja par viņa paļaušanos uz mācekļiem. Piemēram, tajās reizēs, kad Jēzus brīnumainā veidā apgādāja ar ēdienu lielus cilvēku pūļus, viņš uzticēja mācekļiem ēdiena izdalīšanu. (Mateja 14:15—21; 15:32—37.)
14. Par ko stāstīts Marka 4:35—41?
14 Par Jēzus paļaušanos uz mācekļiem liecina arī notikums, kas aprakstīts Marka 4:35—41. Jēzus un viņa mācekļi laivā devās austrumu virzienā pāri Galilejas jūrai. Kad viņi bija atīrušies no krasta, Jēzus apgūlās laivas pakaļgalā un aizmiga. Pēc neilga laika sacēlās liela vētra. Galilejas jūrā vētras izceļas diezgan bieži. Tā atrodas ļoti zemu (apmēram 200 metru zem jūras līmeņa), tāpēc gaiss virs tās ir ievērojami siltāks nekā tās apkārtnē un laika apstākļi tur ir ļoti nepastāvīgi. Turklāt pāri Jordānas ielejai brāžas spēcīgi vēji no Hermona kalna, kas atrodas ziemeļos no Galilejas jūras. Tāpēc mierīgs ūdens klajs īsā laikā var pārvērsties par bangojošām putu vērpetēm. Jēzus noteikti zināja par šīm pēkšņajām vētrām, jo bija uzaudzis Galilejā. Tomēr viņš mierīgi devās gulēt, paļaudamies uz saviem mācekļiem, no kuriem daži bija pieredzējuši zvejnieki. (Mateja 4:18, 19.)
15. Ko mēs no Jēzus varam mācīties par uzticēšanos cilvēkiem?
15 Vai mēs nevarētu sekot Jēzus priekšzīmei un paļauties uz citiem, tāpat kā viņš paļāvās uz saviem mācekļiem? Daži kristieši ne visai labprāt uztic citiem pildīt kādus pienākumus. Viņi vienmēr paši grib būt ”pie stūres”. Iespējams, viņi domā tā: ”Ja es vēlos, lai darbs būtu izdarīts pareizi, tas jādara man pašam.” Bet cilvēks, kas visu dara viens pats, var pārpūlēties, un viņš droši vien veltī pārmērīgi daudz laika saviem pienākumiem ārpus mājas, no kā cieš viņa ģimene. Turklāt, cenšoties visu padarīt paši, mēs liedzam citiem iespēju iegūt pieredzi un jaunas iemaņas. Tātad mums jāmācās paļauties uz cilvēkiem. Būtu labi sev godīgi pajautāt: ”Vai man ir Kristus prāts? Vai es uzticu darbus arī citiem, paļaujoties, ka viņi tos izdarīs, cik vien labi varēs?”
Ticība mācekļiem
16., 17. Ko Jēzus apliecināja saviem apustuļiem pēdējā vakarā pirms savas nāves, kaut arī zināja, ka tie viņu pametīs?
16 Jēzus pozitīvā attieksme pret mācekļiem izpaudās vēl kādā nozīmīgā veidā. Jēzus ļāva mācekļiem sajust, ka viņš tiem tic. Par to liecina vārdi, ko viņš teica apustuļiem pēdējā naktī pirms savas nāves.
17 Jēzum tas bija bijis aizņemts vakars. Pirms kāda brīža viņš bija mazgājis mācekļiem kājas, lai pamācītu, ko nozīmē būt pazemīgam. Pēc tam viņš iedibināja svinības, kam vēlāk bija jākļūst par viņa nāves atceres pasākumu. Tūlīt pēc maltītes mācekļi atkal sāka strīdēties par to, kurš no viņiem ir ievērojamāks. Jēzus saglabāja pacietību un nevis norāja mācekļus, bet centās paskaidrot, kāpēc viņu uzskats ir nepareizs. Tāpat Jēzus viņiem pavēstīja, kas notiks pēc neilga laika, sacīdams: ”Jūs visi šinī naktī pret mani apgrēcināsities, jo stāv rakstīts: Es sitīšu ganu, un ganāmā pulka avis izklīdīs.” (Mateja 26:31; Cakarijas 13:7.) Jēzus zināja, ka viņa tuvākie draugi grūtā brīdī pametīs viņu. Tomēr Jēzus nenosodīja apustuļus. Viņš teica: ”Pēc manas augšāmcelšanās es jums pa priekšu aiziešu uz Galileju.” (Mateja 26:32.) Tā Jēzus apliecināja, ka viņš nepametīs savus mācekļus, kaut arī tie iepriekš būs pametuši viņu. Kad gaidāmais pārbaudījums būs beidzies, viņš atkal satiksies ar mācekļiem.
18. Kādu svarīgu norādījumu Jēzus deva saviem mācekļiem Galilejā, un kā apustuļi pildīja viņiem uzticētos pienākumus?
18 Jēzus turēja doto vārdu. Pēc augšāmcelšanas viņš Galilejā parādījās vienpadsmit uzticamajiem apustuļiem, kas acīmredzot bija kopā ar daudziem citiem Jēzus mācekļiem. (Mateja 28:16, 17; 1. Korintiešiem 15:6.) Šajā reizē Jēzus uzticēja saviem mācekļiem ārkārtīgi svarīgu uzdevumu: ”Eita un darait par mācekļiem visas tautas, tās kristīdami Tēva, Dēla un Svētā Gara vārdā, tās mācīdami turēt visu, ko es jums esmu pavēlējis.” (Mateja 28:19, 20.) Apustuļu darbu grāmatā aprakstītie notikumi nepārprotami apliecina, ka apustuļi izpildīja viņiem uzticēto pienākumu. Viņi ar lielu atbildības sajūtu vadīja labās vēsts sludināšanu pirmajā gadsimtā. (Apustuļu darbi 2:41, 42; 4:33; 5:27—32.)
19. Ko mēs uzzinām par Kristus prātu, domājot par viņa rīcību pēc augšāmcelšanās?
19 Pārdomājot iepriekš minētos faktus, mēs daudz uzzinām par Kristus prātu. Lai gan Jēzus bija redzējis savus mācekļus arī no sliktākās puses, viņš tiem ’parādīja savu mīlestību līdz galam’. (Jāņa 13:1.) Jēzus zināja mācekļu trūkumus, tomēr viņš apliecināja, ka tic mācekļiem. Šāda uzticēšanās nebija velta. Ticība mācekļiem, ko Jēzus bija apliecinājis, neapšaubāmi stiprināja viņos apņemšanos paveikt viņiem uzticētos pienākumus.
20., 21. Kā mēs varam apliecināt, ka mums ir pozitīvs viedoklis par ticības biedriem?
20 Ja mums ir Kristus prāts, mēs cenšamies nedomāt par ticības biedriem negatīvi. Ja mēs domājam par viņiem negatīvi, tas izpaužas mūsu vārdos un rīcībā. (Lūkas 6:45.) Bībelē ir sacīts, ka mīlestība ”tic visu”. (1. Korintiešiem 13:7.) Mīlestība palīdz saskatīt labo, nevis slikto, tā ceļ, nevis grauj. Ja cilvēki izjūt mīlestību un saņem uzmundrinājumu, viņiem ir spēcīgāks pamudinājums rīkoties pareizi nekā tad, ja viņi tiek spiesti kaut ko darīt. Mēs varam stiprināt un uzmundrināt ticības biedrus, apliecinot, ka uzticamies viņiem. (1. Tesaloniķiešiem 5:11.) Ja mums, tāpat kā Kristum, būs pozitīva attieksme pret ticības brāļiem, tad mēs uzmundrināsim viņus un palīdzēsim viņiem darīt labāko, ko viņi spēj.
21 Veidot tādu prātu, kāds bija Kristum, nenozīmē tikai atdarināt viņa rīcību. Kā bija minēts iepriekšējā rakstā, mums vispirms jāiemācās raudzīties uz visu tāpat, kā uz visu raudzījās Jēzus, — tikai tad mēs varam rīkoties tāpat kā viņš. Evaņģēliji mums palīdz uzzināt, ko Jēzus domāja arī par viņam uzticēto darbu, un par to tiks runāts nākamajā rakstā.
[Zemsvītras piezīmes]
^ 1. rk. Cilvēks, kas ir safabricējis šo dokumentu, apraksta, kāds esot izskatījies Jēzus; viņš piemin pat matu, bārdas un acu krāsu. Bībeles tulkotājs Edgars Gudspīds rakstīja, ka šī viltojuma mērķis ir bijis ”popularizēt to Jēzus ārienes aprakstu, kas bijis ietverts mākslinieka piezīmēs”.
^ 4. rk. Pēc visa spriežot, vecāki bija atveduši pie Jēzus visdažādākā vecuma bērnus. Tas pats vārds, kas šeit tulkots ar vārdu ”bērniņi”, ir lietots, aprakstot Jaīra meitu, kurai bija 12 gadu. (Marka 5:39, 42; 10:13.) Bet Lūka, stāstīdams par to, ka pie Jēzus tika vesti bērni, lietoja vārdu, kas tika attiecināts arī uz zīdaiņiem. (Lūkas 1:41; 2:12; 18:15.)
^ 11. rk. Skat. rakstu ”Vai jūs cienāt citu goda jūtas?” 1998. gada 1. aprīļa Sargtornī.
Vai jūs varat paskaidrot?
• Kā rīkojās Jēzus, kad mācekļi nelaida pie viņa bērnus?
• Kā izpaudās Jēzus uzmanība pret cilvēkiem?
• Ko mēs varam mācīties no Jēzus paļaušanās uz saviem mācekļiem?
• Ko mēs varam mācīties, domājot par Jēzus ticību apustuļiem?
[Jautājumi studēšanai]
[Attēls 16. lpp.]
Bērni Jēzus sabiedrībā jutās brīvi
[Attēls 17. lpp.]
Jēzus bija ļoti iejūtīgs cilvēks
[Attēls 18. lpp.]
Vecākie, ar kuriem ir viegli runāt, ir svētība draudzei