Dzīvesstāsts

Esmu dzīvojusi pieticīgi, lai varētu kalpot Jehovam

PASTĀSTĪJUSI KLĀRA GERBERE MOIERE

Man ir 92 gadi. Man ir ļoti grūti staigāt, bet prāts man joprojām ir skaidrs un atmiņa — laba. Esmu ārkārtīgi priecīga, ka man ir bijusi iespēja kalpot Jehovam kopš agras bērnības. Kalpošana Jehovam ir liels dārgums, un to saglabāt man lielā mērā ir palīdzējis vienkāršs, pieticīgs dzīvesveids.

ES ESMU dzimusi 1907. gada 18. augustā Elaiensā (Ohaio štats, ASV). Es biju vecākā no pieciem bērniem mūsu ģimenē. Man bija astoņi gadi, kad reiz mūsu sētā ieradās kāds svešinieks uz velosipēda. Šis vīrietis bija pilnas slodzes sludinātājs, kāds no Bībeles pētniekiem, kā toreiz sauca Jehovas lieciniekus. Saticis manu māti, Loru Gerberi, sludinātājs jautāja, vai viņa zina, kāpēc pastāv ļaunums. Tas bija jautājums, kas māti vienmēr bija nodarbinājis.

Apspriedusies ar manu tēvu, kas tobrīd strādāja kūtī, māte pasūtīja darbu Rakstu studijas sešos sējumos. Viņa ar lielu interesi izlasīja šīs grāmatas, un Bībeles patiesība viņu dziļi iespaidoja. Izlasījusi sesto grāmatu Jaunā radība, māte saprata, cik svarīga ir kristīšanās ūdenī. Nezinādama, kur meklēt Bībeles pētniekus, viņa lūdza, lai viņu nokristī tēvs. Kaut gan bija diezgan auksts, tēvs kristīja māti nelielajā upītē, kas tecēja caur mūsu saimniecību. Tas notika 1916. gada martā.

Drīz pēc tam māte izlasīja avīzē paziņojumu par kādu runu Elaiensā, Veterānu meitu zālē. Runa saucās ”Dievišķais laikmetu plāns”. Māte tam tūlīt pievērsa uzmanību, jo tāds pats nosaukums bija Rakstu studiju pirmajam sējumam. Mēs sēdāmies ratos un devāmies uz mūsu pirmo sapulci. Pēc tam mēs regulāri apmeklējām sapulces, kas trešdienas un svētdienas vakaros notika mājās pie mūsu garīgajiem brāļiem. Pagāja  neilgs laiks, un māte tika kristīta vēlreiz — šoreiz viņu iegremdēja ūdenī kristiešu draudzes pārstāvis. Tētis vienmēr bija ļoti aizņemts, jo saimniecībā bija daudz darba, tomēr ar laiku arī viņš sāka studēt Bībeli un pēc pāris gadiem kristījās.

Tikšanās ar vadošajiem brāļiem

1917. gada 10. jūnijā Elaiensā ieradās Sargtorņa biedrības prezidents Dž. Raterfords un uzstājās ar runu ”Kāpēc tautas karo?”. Toreiz man bija deviņi gadi, un arī es kopā ar vecākiem un saviem brāļiem Villiju un Čārlzu devos klausīties runu. Noklausīties brāļa Raterforda runu bija ieradušies vairāk nekā simts cilvēku. Pēc tam lielākā daļa klausītāju nofotografējās pie Kolumbijas teātra, kur viņi bija klausījušies runu. Nedēļu vēlāk tajā pašā teātrī brālis A. Makmilans teica runu ”Nāk Dieva Valstība”. Šo brāļu ierašanās mūsu nelielajā pilsētiņā mums bija liels pagodinājums.

Neaizmirstamas kopsanāksmes

Pirmā kopsanāksme, ko es apmeklēju, notika 1918. gadā Atvoterā, tikai nedaudzas jūdzes no Elaiensas. Mana māte pajautāja kādam Sargtorņa biedrības pārstāvim, vai es esmu pietiekami veca, lai kristītos. Es uzskatīju, ka esmu sevi veltījusi Dievam un viņa gribas pildīšanai, tāpēc tajā pašā dienā es varēju kristīties upītē, kas tecēja gar lielu ābeļdārzu. Es pārģērbos teltī, ko brāļi bija uzcēluši šim nolūkam, un, kad biju uzvilkusi vecu un biezu naktskreklu, tiku kristīta.

1919. gada septembrī es un mani vecāki ar vilcienu devāmies uz Sandaski pilsētu, kas atrodas pie Ēri ezera. Tur mēs sēdāmies prāmī un pēc neilga laika jau bijām Sīdarpointā, kur notika neaizmirstama kopsanāksme. Ostā bija neliela bufete, un vecāki man tur nopirka hamburgeru. Toreiz kaut ko tādu nobaudīt es dabūju ļoti reti. Mēli varēja norīt, cik tas bija garšīgs! Kopsanāksme ilga astoņas dienas, un vislielākais apmeklētāju skaits bija 7000 cilvēku. Oratori runāja bez skaņas pastiprināšanas ierīcēm, tāpēc man bija jāklausās ļoti uzmanīgi.

Sīdarpointas kopsanāksmē tika paziņots, ka turpmāk kopā ar Sargtorni tiks izdots žurnāls Zelta Laikmets (tagad Atmostieties!). Kopsanāksmes dēļ es nokavēju pirmo nedēļu skolā, tomēr tas bija tā vērts. Sīdarpointa ir kūrortpilsēta, un uz kopsanāksmes laiku bija nolīgti kāda restorāna pavāri, kam bija jāgatavo maltītes kopsanāksmes apmeklētājiem. Bet kaut kādu iemeslu dēļ pavāri un oficiantes nevēlējās strādāt, tāpēc rūpes par kopsanāksmes delegātu ēdināšanu uzņēmās mūsu kristīgie brāļi, kam bija pieredze ēdiena gatavošanā. Vairākus gadu desmitus pēc šīs kopsanāksmes Jehovas liecinieki paši gatavoja ēdienu kopsanāksmju apmeklētājiem.

Mēs apmeklējām Sīdarpointu arī 1922. gada septembrī, kad tur deviņas dienas norisinājās kopsanāksme, kuras lielākais apmeklētāju skaits bija 18 000 cilvēku. Tā bija kopsanāksme, kurā izskanēja brāļa Raterforda aicinājums: ”Vēstījiet, vēstījiet, vēstījiet par Ķēniņu un viņa valstību!” Es biju sākusi sludināt jau vairākus gadus iepriekš, piedāvājot cilvēkiem bukletus un žurnālu Zelta Laikmets.

Prieks par sludināšanu

1918. gada sākumā es kopā ar citiem piedāvāju apkārtējo lauku sētu iedzīvotājiem bukletu Bābeles krišana. Ārā bija auksts, tāpēc mēs sakarsējām uz plīts ziepjakmeni un ņēmām to līdzi ratos, lai kājām būtu silti. Kaut gan mūsu ratiem bija jumts un sānu pārsegi, rati nebija apsildāmi, tāpēc mēs vilkām ļoti biezus mēteļus un cepures. Tomēr mēs bijām ļoti priecīgi par darbu, ko varējām darīt.

1920. gadā žurnāla formātā tika izdota grāmata Pabeigtais noslēpums, kas saīsināti tika apzīmēta ”ZG”. * Es kopā ar vecākiem devos uz Elaiensu, lai izplatītu šo publikāciju. Toreiz mēs gājām pie durvīm pa vienam. Piegājusi pie kādas mājas, es nedroši kāpu augšā pa kāpnēm, lai sāktu sarunu ar cilvēkiem, kas sēdēja uz lieveņa. Kad es biju piedāvājusi žurnālu, kāda sieviete teica: ”Redz, cik jauki viņa prot runāt,” — un  paņēma no manis žurnālu. Tā bija pirmā reize, kad es sludināju pa mājām, izmantojot garāku ievadu, un todien cilvēki paņēma no manis 13 žurnālus.

Kad mācījos devītajā klasē, māte saslima ar plaušu karsoni un vairāk nekā mēnesi nogulēja gultā. Mana jaunākā māsa Heizela bija pavisam maziņa, tāpēc es pārtraucu mācības, lai palīdzētu tēvam mājas darbos un pieskatītu brāļus un māsas. Bet pret Bībeles patiesību mūsu ģimenē visi izturējās ļoti nopietni un mēs joprojām regulāri apmeklējām draudzes sapulces.

1928. gadā Kristus nāves atceres vakarā visiem tika izdalīts buklets ar nosaukumu ”Kur tad tie deviņi?”. Tajā bija apspriests Lūkas 17:11—19, kur stāstīts par gadījumu, kad tikai viens no desmit izdziedinātajiem spitālīgajiem pazemīgi pateicās Jēzum par brīnumaino izdziedināšanu. Tas man lika nopietni padomāt, un es sev jautāju: ”Kā izpaužas mana pateicība par to, kas man ir dots?”

Toreiz mājās viss bija kārtībā, man bija laba veselība un mani nesaistīja nekādi pienākumi, tāpēc es nolēmu doties prom no mājām un kļūt par pionieri (tā sauc tos, kas sludina pilnu slodzi). Vecāki atbalstīja manu lēmumu. Es un mana partnere Agnese Aleta saņēmām norādījumus, kur mums jāsludina, un 1928. gada 28. augustā deviņos vakarā sēdāmies vilcienā, lai dotos uz savu norīkojuma vietu. Mums abām līdzi bija pa koferim un somai, kurā bija salikta Bībeles literatūra. Stacijā mūs pavadīja manas māsas un vecāki. Mēs visi raudājām. Mēs uzskatījām, ka drīz var sākties Harmagedons, tāpēc es domāju, ka varbūt viņus nekad vairs neredzēšu. Nākamajā rītā ieradāmies norīkojuma vietā — Bruksvilā (Kentuki štatā).

Mēs noīrējām nelielu istabu kādā pansijā, nopirkām vairākas kārbas ar spageti un sataisījām sviestmaizes. Mēs sludinājām pa mājām katru dienu — devāmies katra uz savu pusi un piedāvājām cilvēkiem piecas grāmatas par 1,98 dolāriem. Tā mēs ar laiku apstaigājām visu pilsētu un satikām diezgan daudz cilvēku, kas interesējās par Bībeli.

Pēc trim mēnešiem jau bijām apciemojušas visus Bruksvilas, Ogastas un to apkārtnes iedzīvotājus, tāpēc sākām sludināt Meisvilā, Perisā un Ričmondā. Nākamos trīs gadus mēs sludinājām vairākos Kentuki apgabalos, kur nebija nevienas draudzes. Mums daudz palīdzēja draugi un ģimenes locekļi, kas regulāri brauca pie mums no Ohaio un palika uz kādu nedēļu vai nedaudz ilgāk, lai sludinātu kopā ar mums.

Citas nozīmīgas kopsanāksmes

Man vienmēr paliks atmiņā kopsanāksme Kolumbusā, kas notika 1931. gadā, no 24. līdz 30. jūlijam. Šajā kopsanāksmē tika paziņots, ka turpmāk mums būs uz Bībeli pamatots nosaukums — Jehovas liecinieki. (Jesajas 43:12.) Iepriekš, kad cilvēki jautāja par mūsu reliģiju, mēs atbildējām, ka piederam pie Starptautisko Bībeles pētnieku organizācijas. Taču šāds nosaukums mūs daudz neatšķīra no pārējām reliģijām, jo daudzi cilvēki, kas bija saistīti ar citām reliģiskām grupām, arī sauca sevi par Bībeles pētniekiem.

Mana partnere Agnese bija apprecējusies, un es biju palikusi viena pati. Tāpēc es biju sajūsmā, kad izdzirdēju paziņojumu, ka būs tikšanās visiem, kas meklē sludināšanas partneri. Kad ierados norādītajā pulcēšanās vietā, es satiku Besiju Ensmingeri un māsas Gertijas — Bertu un Elsiju. Viņām bija divas automašīnas, un viņas meklēja ceturto māsu, kas varētu viņām pievienoties. Lai gan mēs nekad iepriekš nebijām tikušās, no kopsanāksmes mēs devāmies prom kopā.

Vasarā mēs sludinājām Pensilvānijas štatā, bet, tuvojoties ziemai, palūdzām, lai mūs norīko sludināt dienvidu štatos, kur ir siltāks, — Ziemeļkarolīnā, Virdžīnijā un Mērilendā. Pavasarī mēs devāmies atpakaļ uz ziemeļiem. Toreiz tā darīja daudzi pionieri. 1934. gadā Džons Būts un Rūdolfs Abūls, kas arī sludināja šādā veidā, dodoties uz Hazerdu Kentuki štatā, paņēma līdzi Ralfu Moieru un viņa jaunāko brāli Vilardu.

Mēs ar Ralfu bijām tikušies arī iepriekš, bet tuvāk iepazināmies kopsanāksmē, kas notika Vašingtonā 1935. gadā, no 30. maija līdz 3. jūnijam.  Kad pieteica runu par ”lielo pulku”, mēs ar Ralfu sēdējām blakām balkonā. (Atklāsmes 7:9—14.) Mēs bijām uzskatījuši, ka lielais pulks ir tie cilvēki ar debesu cerību, kuri nav tik uzticīgi kā 144 000. (Atklāsmes 14:1—3.) Tāpēc es, protams, nevēlējos būt lielajā pulkā.

Daudzus pārsteidza brāļa Raterforda paskaidrojumi, ka lielā pulka locekļi ir tie Dievam uzticīgie cilvēki, kas paliks dzīvi pēc Harmagedona un dzīvos uz zemes. Tad viņš aicināja piecelties visus, kas pieder pie lielā pulka. Es paliku sēžam, bet Ralfs piecēlās. Ar laiku es daudz ko sapratu labāk, tāpēc 1935. gads bija pēdējais gads, kad es Kristus nāves atceres vakarā iebaudīju simbolus — maizi un vīnu. Bet mana māte turpināja iebaudīt simbolus līdz pat mūža galam. Viņa nomira 1957. gada novembrī.

Pastāvīgs partneris

Mēs ar Ralfu regulāri sarakstījāmies. Es sludināju Ņujorkas štatā, Leikplesidā, bet viņš sludināja Pensilvānijas štatā. 1936. gadā Ralfs uztaisīja nelielu autopiekabi un pārveda to no Potstaunas (Pensilvānijas štatā) uz Ņuarku (Ņūdžersijas štatā), kur no 16. līdz 18. oktobrim notika kopsanāksme. Kādu vakaru pēc kopsanāksmes programmas beigām es kopā ar vairākiem citiem pionieriem devos apskatīt Ralfa jauno dzīvojamo piekabi. Kad mēs bijām palikuši divi vien pie maziņās izlietnes, ko Ralfs bija ierīkojis savā piekabē, viņš man pajautāja: ”Vai tev patīk mans treilers?”

Es pamāju ar galvu, un tad viņš jautāja: ”Vai tu gribi tajā dzīvot?”

”Jā,” es atbildēju, un viņš mani noskūpstīja — tas bija mirklis, ko es nekad neaizmirsīšu. Pēc pāris dienām mēs dabūjām atļauju laulāties. Nākamajā dienā pēc kopsanāksmes, 19. oktobrī, mēs devāmies ekskursijā uz Sargtorņa biedrības tipogrāfiju Bruklinā. Tur mēs jautājām brāļiem, vai nav kāda teritorija, kur varētu sludināt. Grānts Sūters, kas bija atbildīgs par sludināšanas teritorijām, jautāja, kas tajā sludinās. Ralfs atbildēja: ”Mēs sludināsim, ja varēsim salaulāties.”

”Ja jūs varat atgriezties pulksten piecos, mēs to noorganizēsim,” teica brālis Sūters. Tajā pašā vakarā mēs salaulājāmies kāda Jehovas liecinieka mājās Bruklinā. Kopā ar dažiem draugiem mēs aizgājām uz restorānu un pēc tam ar sabiedrisko transportu braucām atpakaļ uz Ņuarku, kur bija palikusi Ralfa dzīvojamā piekabe.

Drīz vien mēs jau bijām ceļā uz Hītsvilu (Virdžīnijas štatā), kas bija pirmā pilsēta, kurā mēs sludinājām kopā. Sākumā mēs sludinājām Nortamberlendas apgabalā un pēc tam devāmies uz Fultonas un Franklinas apgabalu Pensilvānijas štatā. 1939. gadā Ralfam tika piedāvāts pārraudzīt zonas darbu, un mēs sākām apciemot dažādas draudzes. Mūsu uzdevums bija rūpēties par draudzēm Tenesī štatā. Pēc gada piedzima mūsu dēls Alens, un 1941. gadā mēs pārtraucām apmeklēt draudzes. Mēs kļuvām par speciālajiem pionieriem un tikām  norīkoti sludināt Marionā (Virdžīnijas štatā). Toreiz mums bija jāsludina 200 stundas mēnesī.

Izmaiņas mūsu dzīvē

1943. gadā es nolēmu, ka vairs nevaru būt speciālā pioniere. Rūpēties par bērnu, gatavot ēdienu un mazgāt drēbes, dzīvojot nelielā autopiekabē, nebija viegli, tāpēc sludināšanai es varēju veltīt labākajā gadījumā 60 stundu mēnesī. Bet Ralfs turpināja speciālā pioniera kalpošanu.

1945. gadā mēs devāmies atpakaļ uz Elaiensu, pārdevām dzīvojamo piekabi, kurā bijām mitinājušies deviņus gadus, un pārcēlāmies uz dzīvi pie maniem vecākiem. Tur, uz mājas lieveņa, piedzima mūsu meita Rebeka. Ralfs pilsētā atrada pusslodzes darbu un kalpoja par pionieri. Es strādāju lauku darbus un darīju visu iespējamo, lai viņš varētu turpināt pioniera kalpošanu. Mani radinieki mums piedāvāja zemi un māju, taču Ralfs no šī piedāvājuma atteicās. Viņš nevēlējās, ka viņam kaut kas traucētu visus savus spēkus veltīt Valstības sludināšanai.

1950. gadā mēs pārcēlāmies uz Potstaunu (Pensilvānijas štatā) un noīrējām māju, par kuru bija jāmaksā 25 dolāri mēnesī. Trīsdesmit gadu laikā īres maksa palielinājās tikai līdz 75 dolāriem mēnesī. Mēs jutām, ka Jehova mums palīdz dzīvot pieticīgi. (Mateja 6:31—33.) Ralfs strādāja par frizieri trīs dienas nedēļā. Katru nedēļu mēs studējām Bībeli ar abiem bērniem, visi kopā gājām uz sapulcēm un sludinājām labo vēsti par Valstību. Ralfs bija mūsu draudzes vadošais pārraugs. Pieticīgais dzīvesveids mums ļāva daudz paveikt Jehovas darbā.

Zaudēju savu mīļo dzīvesbiedru

1981. gada 17. maijā mēs bijām Valstības zālē un klausījāmies publisko runu, kad pēkšņi Ralfam kļuva slikti un viņš devās uz zāles aizmuguri. Apkalpotājs man atnesa zīmīti, kurā Ralfs rakstīja, ka viņam jāatgriežas mājās. Tas nemaz neizskatījās pēc viņa, tāpēc es palūdzu, lai mani nekavējoties aizved mājās. Ralfam bija smags insults, un pēc stundas viņš nomira. Pēc Sargtorņa studijas draudzei tika paziņots par viņa nāvi.

Ralfs maijā jau bija sludinājis vairāk nekā 50 stundu. Kopumā pilnas slodzes kalpošanā viņš bija pavadījis 46 gadus. Vairāk nekā simt cilvēku, ar kuriem Ralfs studēja Bībeli, ir kļuvuši par kristītiem Jehovas lieciniekiem. Tās garīgās svētības, kādas mēs pieredzējām, atsver visu, no kā mēs kādreiz esam atteikušies.

Gandarījums par to, ko esmu pieredzējusi

Nu jau 18 gadus es dzīvoju viena. Es apmeklēju sapulces, sludinu, cik tas ir manos spēkos, un studēju Dieva Rakstus. Pašlaik es dzīvoju nelielā dzīvoklī, kas atrodas pensionāriem atvēlētā mājā. Manā dzīvoklī ir tikai dažas mēbeles, un es esmu nolēmusi iztikt bez televizora. Mana dzīve ir ļoti interesanta un garīgi piesātināta. Mani vecāki un abi brāļi līdz pat mūža galam bija uzticīgi Dievam, bet manas māsas joprojām uzticīgi turpina iet pa patiesības ceļu.

Man ir prieks par dēlu Alenu, kas tagad ir kristiešu draudzes vecākais. Jau daudzus gadus viņš palīdz ierīkot skaņu aparatūru Valstības zālēs un kopsanāksmju zālēs un vairākkārt ir piedalījies skaņu sistēmas iekārtošanā vasaras kopsanāksmēs. Arī Alena sieva ir Dievam uzticīga kristiete, un abi viņu dēli ir draudžu vecākie. Mana meita Rebeka Keresa ir pilnas slodzes kalpotāja jau 35 gadus — 4 no tiem viņa ir strādājusi Jehovas liecinieku galvenajā pārvaldē Bruklinā. Pēdējos 25 gadus viņa ceļo kopā ar vīru, kura pienākums ir apciemot draudzes dažādos ASV apgabalos.

Jēzus teica, ka Valstība līdzinās apslēptai mantai, ko kāds atrod. (Mateja 13:44.) Es esmu ārkārtīgi priecīga, ka mana ģimene pirms daudziem, daudziem gadiem atrada šo dārgumu. Bez mazākās nožēlas un ar lielu gandarījumu es atskatos uz 80 mūža gadiem, kas pavadīti kalpošanā Dievam. Ja man būtu jāsāk dzīve no gala, es darītu to pašu, ko jau esmu darījusi, jo skaidri apzinos, ka Dieva ”žēlastība ir labāka par dzīvību”. (Psalms 63:4.)

[Zemsvītras piezīme]

[Attēls 23. lpp.]

1917. gadā mēs noklausījāmies brāļa Raterforda runu Elaiensā

[Attēls 23. lpp.]

Mēs ar Ralfu pie dzīvojamās piekabes, ko viņš bija uztaisījis

[Attēls 24. lpp.]

Es un mani bērni