Ko arheologi ir atklājuši Jezreēlā?

GADSIMTIEM ilgi vieta, kur kādreiz atradās senā Jezreēlas pilsēta, bija ļaužu pamesta. Savulaik šai pilsētai bija ievērojama nozīme Bībelē aprakstītajā vēsturē. Līdz mūsu dienām, zaudējusi visu savu agrāko godību un pārklāta ar zemes kārtu, tā bija pārvērtusies par vienkāršu uzkalnu. Pēdējos gados arheologi ir sākuši pētīt Jezreēlas atliekas. Kā šajās drupās izdarītie atklājumi saskan ar to, kas stāstīts Bībelē?

Jezreēla Bībelē

Jezreēlas pilsēta atradās Jezreēlas ielejas austrumu daļā — tā bija izvietojusies vienā no auglīgākajiem senās Izraēlas apvidiem. Ziemeļu virzienā ielejas pretējā pusē slejas Mores pakalns, kur, gatavodamies uzbrukt soģa Gideona karaspēkam, bija apmetušies midianieši. Nedaudz uz austrumiem Gilboas kalna pakājē atrodas Haroda avots. Tur Jehova samazināja Gideona tūkstošiem karavīru lielo armiju līdz trīssimt vīriem, lai pierādītu, ka viņš spēj izglābt savu tautu arī bez varena bruņota spēka. (Soģu 7:1—25; Cakarijas 4:6.) Turpat blakus, Gilboas kalnā, Izraēlas pirmo ķēniņu Saulu dramatiskā kaujā pieveica filistieši, un šajā cīņā krita Jonatāns un divi citi Saula dēli, bet pats Sauls izdarīja pašnāvību. (1. Samuēla 31:1—5.)

Bībelē senā pilsēta Jezreēla pieminēta, stāstot gan par Izraēlas valdnieku varmācību un atkrišanu, gan par Jehovas kalpu uzticību un dedzību. Ķēniņš Ahabs, kas valdīja pār desmit cilšu ziemeļu ķēniņvalsti Izraēlu desmitā gadsimta otrajā pusē pirms mūsu ēras, Jezreēlā ierīkoja savu karalisko rezidenci, lai gan oficiālā valsts galvaspilsēta bija Samarija. (1. Ķēniņu 21:1.) No Jezreēlas Ahaba sieva, svešzemniece Izebele, sūtīja ziņu Jehovas pravietim Elijam, draudēdama viņu nogalināt. Viņa bija saniknota uz Eliju, jo Elija bija bezbailīgi sodījis ar nāvi Baala praviešus, pēc tam kad viņš Karmela kalnā bija sarīkojis pārbaudi, kurā tika noskaidrots, kurš ir patiesais Dievs. (1. Ķēniņu 18:36—19:2.)

Vēlāk Jezreēlā notika noziegums — jezreēlieša Nabota slepkavība. Ķēniņš Ahabs bija iekārojis Nabota vīna dārzu. Kad valdnieks pieprasīja, lai viņam pārdod šo zemes gabalu, Nabots atbildēja: ”Lai tas Kungs mani no tā pasargā, ka es tev atstātu savu tēvu mantojumu!” Šī principiālā atbilde Ahabam ļoti nepatika. Ievērojusi valdnieka īgno noskaņojumu, ķēniņiene Izebele safabricēja pret Nabotu apsūdzību zaimošanā un sarīkoja viņam tiesu. Lai gan Nabots neko nebija noziedzies, viņu atzina par vainīgu un nomētāja ar akmeņiem, un ķēniņš ieguva savā īpašuma Nabota vīna dārzu. (1. Ķēniņu 21:1—16.)

Šī ļaunā darba dēļ Elija pravietoja: ”Suņi ēdīs Izebeli Jezreēla daļā.” Pravietis turpināja: ”Kas vien no Ahaba piederīgajiem mirs  pilsētā, tos suņi ēdīs.. Neviena nav bijis, kas tik lielā mērā kā Ahabs būtu padevies darīt to, kas ir ļauns tā Kunga acīs, tāpēc ka viņa sieva Izebele viņu uz to pavedināja.” Taču, tā kā Ahabs pazemojās, kad Elija pasludināja Jehovas spriedumu, Jehova paziņoja, ka sods netiks izpildīts Ahaba dzīves laikā. (1. Ķēniņu 21:23—29.) Tālāk Bībelē stāstīts par to, kā Elijas pēcteča Elīsas dienās Jehus tika svaidīts par Izraēlas ķēniņu. Kad Jehus ieradās Jezreēlā, viņš pavēlēja izmest Izebeli pa viņas pils logu, un Izebeli samina zirgi. Vēlāk izrādījās, ka suņi ir apēduši Izebeles līķi, un no viņas ir palicis pāri vienīgi galvaskauss, kāju pēdas un plaukstas. (2. Ķēniņu 9:30—37.) Pēdējais Bībelē minētais notikums, kas tieši saistīts ar Jezreēlu, norisinājās pēc Ahaba 70 dēlu nonāvēšanas. Jehus bija sakrāvis to galvas divās lielās kaudzēs pie Jezreēlas vārtiem, un pēc tam viņš pavēlēja iznīcināt citus vadoņus un priesterus, kas bija piedalījušies atkritēja Ahaba valdīšanā. (2. Ķēniņu 10:6—11.)

Ko ir atraduši arheologi?

1990. gadā vairākas organizācijas kopīgiem spēkiem sāka izrakumus senās Jezreēlas teritorijā. Šajā projektā piedalījās Telavivas universitātes Arheoloģijas institūts, ko pārstāvēja Dāvids Usiškins, un Britu arheoloģijas institūts Jeruzalemē, ko pārstāvēja Džons Vudheds. Septiņas sezonas (katra no tām ilga sešas nedēļas) — no 1990. līdz 1996. gadam — šajā vietā strādāja 80 līdz 100 brīvprātīgie.

Modernajā arheoloģijā ir pieņemts izpētīt arheoloģiskos atradumus izrakumu vietā, izvērtējot tos pašus par sevi un nepakļaujot spriedumus iepriekšpieņemtām idejām un teorijām, tāpēc arheologiem, kas pētī Bībelē aprakstītās zemes, Bībeles teksts nepavisam nav izšķirīga autoritāte. Viņiem rūpīgi jāizpētī un jāizsver arī visi citi avoti un materiālās liecības. Taču, kā stāsta Džons Vudheds, nav citu senu rakstveida liecību par Jezreēlu kā vien dažas Bībeles nodaļas. Tas nozīmē, ka visiem pētniekiem, kas strādā šajā jomā, ir jāveltī uzmanība arī Bībeles stāstījumam un hronoloģijai. Ko arheologiem ir izdevies atklāt?

Kad izrakumos tika atsegti nocietinājumi un atraktas māla trauku paliekas, jau no paša sākuma kļuva skaidrs, ka drupas ir datējamas ar tā dēvēto dzelzs laikmetu, un šis laiks precīzi sakrīt ar bībeliskās Jezreēlas pastāvēšanas laiku. Bet, izrakumiem turpinoties, arheologus gaidīja ne mazums pārsteigumu. Pirmais no tiem bija pilsētas lielums un iespaidīgie nocietinājumi. Arheologi bija domājuši, ka šeit nocietinājumi būs aptuveni tādi paši kā senajā Samarijā — Izraēlas ķēniņvalsts galvaspilsētā. Taču pamazām noskaidrojās, ka Jezreēla ir bijusi daudz lielāka. Tās nocietinājumu mūri ierobežoja aptuveni 300 reiz 150 metru lielu laukumu, kura kopējā platība vairāk  nekā trīsreiz pārsniedz nocietinājumu ieskauto platību jebkurā citā tā paša perioda pilsētā, kas atklāta Izraēlā. To ietvēra sauss aizsarggrāvis, kas salīdzinājumā ar nocietinājumiem veidoja 11 metru kritumu. Pēc profesora D. Usiškina vārdiem, šis grāvis ir iezīme, kāda Bībeles laiku būvēm līdz šim nekad nav konstatēta. ”Mēs Izraēlā neko tamlīdzīgu neatrodam līdz pat krustnešu laikiem,” viņš sacīja.

Vēl viena negaidīta īpatnība bija lielu ēku trūkums pilsētas centrā. Pamatīgais daudzums sarkanbrūnās zemes, kas bija sanests pilsētā tās celtniecības gaitā, bija izmantots, lai slēgtajā platībā izveidotu līdzenu paaugstinājumu — kaut ko līdzīgu milzīgai platformai. Kā teikts Otrajā iepriekšējā ziņojumā par Teljezreēlas izrakumu rezultātiem, šis ievērojamais paaugstinājums varētu būt pierādījums, ka Jezreēla bija kaut kas vairāk nekā tikai valdnieka rezidence. Šajā ziņojumā rakstīts: ”Mēs vēlamies izvirzīt hipotēzi, ka Omrīdu [Omrija un viņa pēcteču] valdīšanas laikā Jezreēla bija izraēliešu karaliskās armijas galvenā militārā bāze.., kur uzturējās un tika apmācītas karaliskās kaujas ratu vienības un kavalērija.” Spriežot pēc paaugstinājuma un visas ierobežotās platības izmēriem, Dž. Vudheds izsaka pieņēmumu, ka tas varētu būt bijis parādes laukums, kur demonstrēt tolaik vislielākā Tuvo Austrumu kaujas ratu karaspēka militāro varenību.

Arheologos sevišķu interesi izraisa atraktās pilsētas vārtu drupas. Pēc tām var redzēt, ka vārtiem ir bijušas vismaz četras telpas. Taču gadsimtu gaitā daudzi akmeņi no šejienes ir aizvākti, un atrastās atliekas neļauj izdarīt pilnīgi drošus secinājumus. Dž. Vudheds domā, ka drupas liecina par sešu telpu vārtiem, kas izmēros bijuši līdzīgi tiem, kuri atklāti Megidā, Hacorā un Gezerā. *

Arheoloģiskie atradumi liecina, ka šī pilsēta, kuras atrašanās vieta gan no militārā, gan no ģeogrāfiskā viedokļa bija ārkārtīgi izdevīga, ir pastāvējusi pārsteidzoši īsu laiku. Dž. Vudheds uzsver, ka Jezreēla kā liela, nocietināta pilsēta ir pastāvējusi tikai vienā vēstures posmā — tās mūžs ir bijis tikai dažus desmitus gadu garš. Tas ir krasā pretstatā daudzām citām ievērojamām bībeliskām Izraēlas pilsētām, piemēram, Megidai, Hacorai un galvaspilsētai Samarijai, kuras bija apdzīvotas dažādos vēstures periodos un tika atkārtoti pārbūvētas un paplašinātas. Kāpēc šī ideālā vieta tik ātri tika pamesta? Dž. Vudheds izsaka pieņēmumu, ka, iespējams, Ahabs un viņa dinastija, šķērdējot valsts resursus, bija gandrīz izraisījuši ekonomikas sabrukumu. Uz to norāda Jezreēlas pārspīlētais lielums un nocietinājumi. Jaunā valsts vadība ar Jehu priekšgalā droši vien vēlējās norobežot sevi no tā, kas atgādināja Ahabu, un tāpēc pameta pilsētu.

Visi pierādījumi, kas līdz šim iegūti izrakumos, apstiprina, ka dzelzs laikmetā Jezreēla bija nozīmīgs izraēliešu centrs. Tās lielums un nocietinājumi saskan ar Bībelē teikto, ka šajā pilsētā atradās Ahaba un Izebeles karaliskā rezidence. Arī liecības par tās samērā īso apdzīvotības laiku saskan ar Jezreēlas aprakstu Bībelē: šī pilsēta Ahaba laikā strauji kļuva ievērojama, bet vēlāk pēc Jehovas pavēles acīmredzot tika likta negodā, kad Jehus ”lika visus, kas bija vēl atlikušies Jezreēlā no Ahaba nama, nogalināt, ir visus viņa dižvīrus, ir viņa paziņas, un ir viņa priesteŗus, līdz kamēr neviens vairs nepalika pāri”. (2. Ķēniņu 10:11.)

 Jezreēlas hronoloģija

”Arheoloģijā ir ļoti grūti atrast drošu pieturas punktu precīzam datējumam,” atzīst Džons Vudheds. Tāpēc, pārlūkojot septiņos izrakumu gados iegūtos rezultātus, arheologi tos salīdzina ar atradumiem, kas iegūti citās izrakumu vietās. Šīs salīdzināšanas gaitā ir radusies nepieciešamība pārvērtēt agrākos secinājumus un ir izraisījušās debates. Kopš Izraēlas arheologa Jigaela Jadīna izrakumiem Megidā divdesmitā gadsimta 60. gados un 70. gadu sākumā liela daļa arheologu ir uzskatījuši par pierādītu, ka viņš ir atradis nocietinājumus un pilsētas vārtus, kas datējami ar ķēniņa Salamana laiku. Tagad Jezreēlā atklātie nocietinājumi, keramika un vārti dažiem liek apšaubīt šos secinājumus.

Piemēram, Jezreēlā atrastie māla trauki ir identiski keramikai, kas atrasta tajā Megidas slānī, kuru Jadīns saistīja ar Salamana valdīšanu. Vārtu konstrukcija un izmēri abās šajās vietās ir ļoti līdzīgi, gandrīz vai vienādi. Dž. Vudheds raksta: ”Visi pierādījumi norāda vai nu uz to, ka Jezreēla datējama ar Salamana periodu, vai arī uz to, ka šie atradumi citās senvietās [Megidā un Hacorā] datējami ar vēlāku laiku — ar Ahaba periodu.” Tā kā Bībelē Jezreēla nepārprotami ir saistīta ar Ahaba laiku, viņš uzskata par loģiskāku pieņēmumu, ka šie kultūrslāņi atspoguļo Ahaba valdīšanas posmu. Tam piekrīt arī Dāvids Usiškins: ”Bībelē ir teikts, ka Salamans uzcēla Megidu, bet tur nav apgalvots, ka viņš ir uzbūvējis šos konkrētos vārtus.”

Vai Jezreēlas vēsturi ir iespējams izzināt?

Vai šie arheoloģiskie atradumi un to izraisītās debates met šaubu ēnu uz Bībeles stāstījumu par Jezreēlu un Salamanu? Būtībā arheoloģiskās domstarpības tiešā veidā neietekmē Bībeles aprakstu. Arheoloģijā vēsture tiek aplūkota no cita viedokļa nekā Bībelē, arheologi pūlas noskaidrot citus jautājumus un uzsver citus aspektus. Bībeles pētnieku un arheologu varētu salīdzināt ar ceļotājiem, kuru maršruti aptuveni sakrīt. Viens no viņiem brauc pa ielu, bet otrs kājām soļo pa ietvi, un katrs no viņiem pievērš uzmanību kaut kam citam. Taču viņu viedokļi ir nevis pretrunīgi, bet gan papildina viens otru. Salīdzinot abu ceļotāju iespaidus, var iegūt lielisku kopējo priekšstatu.

Bībele satur rakstveida liecības par seniem notikumiem un cilvēkiem, savukārt arheoloģija cenšas iegūt informāciju par šiem notikumiem un cilvēkiem, pētot pēdas, kādas no tiem vēl ir saglabājušās uz zemes. Taču šīs paliekas lielākoties ir ļoti nepilnīgas, turklāt tās var izskaidrot dažādi. Runājot par šo jautājumu, Amīhajs Mazārs savā grāmatā Archaeology of the Land of the Bible—10,000—586 B.C.E. (Bībeles zemes arheoloģija: 10 000.—586. g. p.m.ē.) atzīmē: ”Arheoloģijā lauka darbs.. lielā mērā ir māksla, kā arī apmācības un profesionālo iemaņu kombinācija. Nekāda strikta metodoloģija nevar garantēt panākumus, un lauka darba vadītājiem katrā ziņā nepieciešama elastība un radoša pieeja. Arheologa personība, talants un veselais saprāts ir ne mazāk svarīgi kā viņa sagatavotības līmenis un pieejamie līdzekļi.”

Arheoloģija ir apstiprinājusi, ka Jezreēla ir bijis nozīmīgs administratīvs un militārs centrs, kas pastāvējis pārsteidzoši īsu laiku vēstures periodā, kurš sakrīt ar Ahaba valdīšanu, — tieši tā, kā stāstīts Bībelē. Ir radušies daudzi saistoši jautājumi, uz kuriem arheologi varbūt vēl ilgi meklēs atbildes. Taču Dieva Rakstu, Bībeles, lappusēs joprojām var lasīt skaidru aprakstu, kas ļauj mums iegūt tik pilnīgu priekšstatu, kādu arheologi nekad nespēs sniegt.

[Zemsvītras piezīme]

[Attēli 26. lpp.]

Arheoloģiskie izrakumi Jezreēlā

[Attēls 28. lpp.]

Jezreēlā atrasts kanaāniešu elks