Pazemība — īpašība, kas sekmē mieru

Cik patīkami būtu dzīvot pasaulē, kurā visiem piemistu pazemība! Cilvēki nebūtu pārlieku prasīgi, ģimenēs retāk izceltos ķildas, uzņēmumu vidū nepastāvētu asa konkurence un tautas mazāk karotu. Vai jūs nevēlētos dzīvot šādā pasaulē?

DIEVA JEHOVAS patiesie kalpi gatavojas dzīvei viņa apsolītajā jaunajā pasaulē, un tajā pilnīgi visi pazemību uzskatīs par ļoti vērtīgu rakstura īpašību, nevis vājību. (2. Pētera 3:13.) Dieva kalpi jau tagad izkopj šo īpašību. Kāpēc viņi to dara? Galvenokārt tāpēc, ka to no viņiem prasa Jehova. Dieva pravietis Miha rakstīja: ”Tev, cilvēk, ir sacīts, kas ir labs un ko tas Kungs no tevis prasa, proti — darīt taisnību, īstenot dzīvē mīlestību un pazemīgi staigāt sava Dieva priekšā!” (Mihas 6:8.)

Pazemība var izpausties daudzējādi, piemēram, pazemīgs cilvēks nav augstprātīgs un lepns, viņš nevēlas lielīties ar savām spējām, sasniegumiem un to, kas viņam pieder. Saskaņā ar kādu vārdnīcu,  pazemība var izpausties arī tajā, ka cilvēks ”ievēro (kā) robežas”. Pazemīgs cilvēks nepārkāpj pareizas uzvedības normas. Viņš saprot, ka pastāv robežas gan tam, kas viņam būtu jādara, gan tam, ko viņš spēj. Tāpat viņš apzinās, ka viņam nav tiesību darīt pilnīgi visu. Būt kopā ar pazemīgiem cilvēkiem ir ļoti patīkami. Angļu literāts Džozefs Edisons rakstīja: ”Nekas nav jaukāks par īstu pazemību.”

Tā kā nepilnīgiem cilvēkiem pazemība nav iedzimta, mums ir jāpūlas, lai to attīstītu. Mēs varam smelties uzmundrinājumu no vairākiem Dieva Rakstos iekļautiem gadījumiem, kuros ir redzams, kā izpaužas pazemība.

Divu ķēniņu piemērs

Dāvids, viens no Jehovas uzticīgākajiem kalpiem, jaunībā tika svaidīts par nākamo Izraēlas ķēniņu. Šī iemesla dēļ ķēniņš Sauls, kas tolaik valdīja, padarīja Dāvida dzīvi ļoti smagu — viņš centās nogalināt Dāvidu, un Dāvids bija spiests bēguļot. (1. Samuēla 16:1, 11—13; 19:9, 10; 26:2, 3.)

Pat šādos apstākļos Dāvids saprata, ka nedrīkst aizsargāt savu dzīvību jebkādiem līdzekļiem. Reiz tuksnesī Dāvids neatļāva Abišajam nodarīt ļaunu aizmigušajam ķēniņam Saulam, sakot: ”Lai tas Kungs mani visnotaļ no tā pasargā, ka es savu roku paceltu pret tā Kunga svaidīto!” (1. Samuēla 26:8—11.) Dāvids apzinājās, ka viņam nav tiesību gāzt ķēniņu Saulu. Izvairīdamies no nepareizas rīcības, Dāvids parādīja pazemību. Tāpat Dieva kalpi mūsdienās zina, ka, raugoties no Jehovas viedokļa, ir lietas, ko viņi nevar darīt pat tad, ja dzīvība ir briesmās. (Apustuļu darbi 15:28, 29; 21:25.)

Ķēniņa Dāvida dēls Salamans jaunībā arī apliecināja pazemību, tikai mazliet citādā veidā. Kad Salamans tika kronēts, viņš jutās nepiemērots ķēniņa atbildīgajiem pienākumiem. Viņš lūgšanā teica: ”Tu, Kungs, mans Dievs, esi savu kalpu iecēlis par ķēniņu mana tēva Dāvida vietā. Bet es vēl esmu jauns zēns, kas nezina, kā iziet un kā ienākt.” Salamans labi apzinājās, ka viņam trūkst prasmes un pieredzes. Viņam piemita pazemība tajā ziņā, ka viņš nebija ne augstprātīgs, ne lepns. Salamans lūdza Jehovam spriestspēju, un viņa lūgums tika izpildīts. (1. Ķēniņu 3:4—12.)

Mesija un viņa priekšgājējs

Bija pagājuši vairāk nekā tūkstoš gadi kopš Salamana dzīves laika, kad Jānis Kristītājs gatavoja ceļu Mesijam. Būdams Svaidītā priekšgājējs, Jānis piepildīja Bībeles pravietojumu, un viņš būtu varējis lielīties ar šo priekšrocību. Tāpat viņš būtu varējis tiekties pēc goda, izmantojot faktu, ka ir Mesijas radinieks. Taču Jānis teica, ka viņš nav pat cienīgs atraisīt Jēzus sandales siksnu, un, kad Jēzus ieradās, lai tiktu kristīts Jordānā, Jānis sacīja: ”Man vajadzētu tikt tevis kristītam, un tu nāci pie manis.” Tas liecina, ka Jānis nebija lielīgs. Viņš bija pazemīgs. (Mateja 3:14; Maleahija 3:23, 24; Lūkas 1:13—17; Jāņa 1:26, 27.)

Pēc kristīšanas Jēzus visus savus spēkus veltīja Valstības labās vēsts sludināšanai. Kaut arī Jēzus bija pilnīgs cilvēks, viņš sacīja: ”Es no sevis nespēju darīt nekā. ..es nemeklēju savu gribu, bet tā gribu, kas mani sūtījis.” Jēzus nevēlējās, lai cilvēki viņu godinātu, — viņš uzsvēra, ka par visu, ko viņš ir paveicis, gods pienākas Jehovam. (Jāņa 5:30, 41—44.) Jēzus ir izcils pazemības paraugs.

Kā redzams, tādi uzticīgi Jehovas kalpi kā Dāvids, Salamans, Jānis Kristītājs un arī pilnīgais cilvēks Jēzus Kristus bija pazemīgi. Viņi nebija lielīgi, lepni vai augstprātīgi un izvairījās no nepareizas rīcības. Viņu piemērs ir pietiekošs pamats, lai mūsdienu Jehovas kalpi censtos attīstīt un parādīt pazemību. Tomēr pastāv vēl citi iemesli, kāpēc mums tā jārīkojas.

Šajā nemierīgajā cilvēces vēstures periodā pazemība ļoti noder patiesajiem kristiešiem. Tā palīdz uzturēt mierīgas attiecības ar Dievu Jehovu un cilvēkiem, kā arī saglabāt iekšēju mieru.

 Mierīgas attiecības ar Dievu Jehovu

Mierīgas attiecības ar Jehovu ir iespējamas vienīgi tad, ja mēs rīkojamies patiesās pielūgsmes ietvaros, ko ir noteicis Dievs. Mūsu pirmvecāki Ādams un Ieva pārkāpa Dieva nosacīto robežu un bija pirmie cilvēki, kam pietrūka pazemības. Viņi zaudēja Jehovas labvēlību, savu mājvietu, nākotni un tiesības dzīvot. (1. Mozus 3:1—5, 16—19.) Viņu rīcībai bija ļoti smagas sekas.

Mums ir jāmācās no Ādama un Ievas kļūdas, jo, piederot pie patiesās pielūgsmes, mums ir jāievēro noteiktas prasības. Piemēram, Bībelē teikts, ka ”ne netikli, ne elku kalpi, ne laulības pārkāpēji, ne kārumnieki, ne vīriešu apgānītāji, ne zagļi, ne mantrauši, ne dzērāji, ne zaimotāji, ne laupītāji neiemantos Dieva valstību”. (1. Korintiešiem 6:9, 10.) Jehova savā gudrībā ir noteicis šīs prasības, lai tās nāktu mums par labu, un mēs rīkojamies saprātīgi, ja tās ievērojam. (Jesajas 48:17, 18.) Salamana Pamācībās 11:2 (LB-65r) ir teikts: ”Gudrība mīt pazemīgajos.”

Bet kā ir gadījumā, ja kāda reliģiska organizācija māca, ka mēs varam ignorēt šīs prasības un joprojām saglabāt mierīgas attiecības ar Dievu? Šī organizācija cenšas mūs maldināt. Pazemība palīdzēs mums nodibināt tuvas attiecības ar Dievu Jehovu.

Mierīgas attiecības ar citiem cilvēkiem

Pazemība veicina mierīgas attiecības arī cilvēku starpā. Piemēram, ja vecāki ir apmierināti ar pašu nepieciešamāko dzīvei un galveno uzmanību pievērš garīgajam, bērniem, visticamāk, izveidosies tāda pati nostāja. Vecāku piemērs palīdzēs bērniem būt apmierinātiem pat tad, ja viņi ne vienmēr iegūs to, ko gribēs. Tā bērni attīstīs pieticību — īpašību, kas ir saistīta ar pazemību —, un ģimenē valdīs mierpilna gaisotne.

Pārraugiem īpaši jācenšas būt pazemīgiem un neizmantot savu varu nepareizi. Kristiešiem ir norādīts ”nepacelties pār to, kas ir rakstīts”. (1. Korintiešiem 4:6.) Draudžu vecākie apzinās, ka viņi nedrīkst uzspiest citiem savu personīgo viedokli. Viņi pamatojas uz Dieva Rakstiem, kad mudina citus pieņemt pareizus lēmumus tādos jautājumos kā  uzvedība, ģērbšanās veids, ārējais izskats un atpūta. (2. Timotejam 3:14—17.) Kad draudzes locekļi redz, ka vecākie nepārkāpj Dieva Rakstos noteiktās pilnvaras, vairojas viņu cieņa pret tiem un draudzē veidojas sirsnīga un mierpilna atmosfēra.

Iekšējs miers

Tie, kas cenšas būt pazemīgi, tiek atalgoti ar sirdsmieru. Viņus neurda godkāre. Protams, tas nenozīmē, ka viņiem nav nekādu personisku mērķu. Piemēram, kāds varbūt vēlas saņemt papildu priekšrocības kalpošanā, taču viņš gaida uz Dievu un par ikvienu saņemto privilēģiju pateicas Jehovam. Viņš tās neuzskata par saviem sasniegumiem. Šāda attieksme tuvina pazemīgu cilvēku Jehovam — ’miera Dievam’. (Filipiešiem 4:9.)

Varbūt reizēm var likties, ka citi cilvēki mūs neievēro. Bet vai nav labāk būt citu neievērotam savas pazemības dēļ nekā nekautrīgi censties pievērst sev uzmanību? Pazemīgus cilvēkus nemoka godkāre, tāpēc viņiem ir iekšējs miers, kas nāk par labu gan viņu emocionālajai, gan fiziskajai veselībai.

Kā attīstīt un saglabāt pazemību

Ādams un Ieva zaudēja pazemību, un tāpēc viņu pēcnācēji to nav mantojuši. Kas mums var palīdzēt izvairīties no kļūdas, ko pieļāva pirmie cilvēki? Kā mēs varam attīstīt pazemību?

Vispirms mums noderēs precīza sapratne par mūsu stāvokli attiecībā pret Jehovu, Visuma Radītāju. Padomāsim: vai mēs esam sasnieguši kaut ko tādu, ko varētu salīdzināt ar Dieva paveikto? Savam uzticīgajam kalpam Ījabam Jehova jautāja: ”Kur tu biji tolaik, kad Es zemi veidoju? Pasaki to, ja tev ir tāds gudrs prāts!” (Ījaba 38:4.) Ījabs nespēja neko atbildēt. Vai līdzīgi arī mūsu zināšanas, spējas un pieredze nav ierobežotas? Ir labi atzīt šo faktu.

Bībelē sacīts: ”Tam Kungam pieder zeme un viss, kas to piepilda, zemes virsus un viss, kas uz tā dzīvo.” To vidū arī ”visi meža zvēri, visi kustoņi pa tūkstošiem kalnos”. Jehova var teikt: ”Man pieder sudrabs, un Man pieder zelts.” (Psalms 24:1; 50:10; Hagaja 2:8.) Vai mums pieder kaut kas tāds, kas būtu līdzvērtīgs Jehovas īpašumam? Protams, nē. Pat visbagātākajam cilvēkam nav nekāda pamata lielīties ar savu mantu. Tāpēc ir saprātīgi ņemt vērā apustuļa Pāvila padomu, ko viņš, Dieva iedvesmots, deva Romas kristiešiem: ”Pateicoties žēlastībai, kas man dota, es visiem starp jums saku: Nedomājiet par sevi augstāk, nekā pienākas domāt.” (Romiešiem 12:3, JD.)

Tā kā esam Dieva kalpi, kas vēlas attīstīt pazemību, mums ir jālūdz pēc gara augļiem — mīlestības, prieka, miera, pacietības, laipnības, labprātības, uzticamības, lēnprātības, atturības. (Lūkas 11:13; Galatiešiem 5:22.) Kāpēc mums tas jādara? Tāpēc, ka visas šīs īpašības palīdzēs mums būt pazemīgiem. Piemēram, ja mēs mīlēsim citus cilvēkus, mums būs vieglāk pārvarēt tieksmi lielīties vai būt augstprātīgiem. Atturība liks mums apstāties un padomāt, pirms mēs paspētu izdarīt kaut ko tādu, kas neliecinātu par pazemību.

Būsim piesardzīgi! Mums nepārtraukti jāuzmanās, lai kādā situācijā mēs nezaudētu pazemību. Abi ķēniņi, par kuriem bija stāstīts iepriekš, nebija pazemīgi vienmēr. Ķēniņš Dāvids rīkojās neapdomīgi, likdams Izraēlā veikt tautas skaitīšanu, kas bija pretrunā ar Jehovas gribu. Ķēniņš Salamans zaudēja pazemību tik lielā mērā, ka galu galā iesaistījās viltus pielūgsmē. (2. Samuēla 24:1—10; 1. Ķēniņu 11:1—13.)

Kamēr pastāvēs šī bezdievīgā sistēma, mums visu laiku būs jādomā, kā būt pazemīgiem. Taču ir vērts pūlēties. Dieva jaunās pasaules sabiedrību veidos tikai tie cilvēki, kam piemitīs pazemība. Viņi uzskatīs to par ļoti vērtīgu rakstura īpašību, nevis par vājību. Cik brīnišķīgi būs, kad visi cilvēki tiks svētīti ar mieru, ko sekmē pazemība!

[Attēls 23. lpp.]

Jēzus pazemīgi atzina, ka par visiem viņa darbiem gods pienākas Jehovam